90 gadu vecais liliju selekcionārs Vasarietis: „Jā, esmu īpatnējs un rosīgs vecītis”
Deviņdesmit gadu vecā Jāņa Vasarieša mūžs ir gana raibs. Bērnību aizvadījis pārtikušā un inteliģentā ģimenē, ieguvis labu izglītību un apguvis piecas svešvalodas. Kara laikā dienējis nakts bumbvedējos, nokļuvis gūstā un par mata tiesu izglābies no nāves. Strādājis par ķīmijas un fizikas skolotāju, izaudzinājis četrus bērnus un radījis 260 liliju šķirnes. Tautas frontei uzdāvinājis datoru divstāvu mājas vērtībā un sacerējis Staburaga himnu.
Jānis Vasarietis vairs īsti neredz, bet vienalga nebeidz jūsmot par skaistām meitenēm. “Televizorā redzu miglas bildi, bet žurnālus lasu ar lupu. Lai gan – pat ar lupu vairs lāgā nevaru saskatīt. Kad izeju ārā, ielu šķērsoju vienīgi tad, kad pāri iet citi cilvēki. Ar visu ko varu samierināties, bet ar to, ka vairs neredzu smukas meitenes, nekādi nespēju,” skumji joko Vasarietis. “Agrāk dzīvoju Staburagā, kur vecākajam dēlam ir lauku īpašums. Kad vairs lāgā nevarēju saskatīt nezāles, lai tās izravētu, pārvācos uz Rīgu. Mazbērni man sameklēja dzīvoklīti Brīvības ielā. Katru mēnesi viņi apmaksā dzīvokļa īri un komunālos pakalpojumus. Pensijā saņemu 165 latus, varu iztikt.”
Miljons par vijoli
“Vislabāk mūsu ģimenei klājās trīsdesmitajos gados, kad tēvs strādāja Latvijas vēstniecībās,” atceras Vasarietis. “Tēvs bija Latvijas tirdzniecības atašejs Padomju Savienībā un Lietuvā. Labā atmiņā saglabājies periods, kad dzīvojām Maskavā. Tur ārzemniekiem bija speciāls veikals Torgsin, kas saīsināti nozīmēja torg s inostrancami. Tur varēja dabūt visu, ko vien sirds kāroja un nevarēja dabūt citos veikalos. Protams, norēķināšanās notika valūtā. Tā kā mēs ar māsu bijām skolas vecumā, mums speciāli no Latvijas bija nolīgta mājskolotāja, kas mūs izglītoja skolas zinībās. Bija arī kalpone un guvernante – Krievijas francūziete, kas mums mācīja franču valodu. Tā sanāca, ka protu piecas svešvalodas – angļu, vācu, franču, krievu un lietuviešu. Vecāki bija inteliģenti ļaudis, viņi ar bērniem runāja ne tikai latviski, bet arī vāciski un krieviski. Angļu valodu es apguvu skolā, lietuviešu – ar ģimeni dzīvojot Kauņā. Man bija diezgan viegla galva uz valodām, iemācīties tās nesagādāja lielas problēmas. Jāteic, svešvalodām manā dzīvē bija būtiska, reizēm pat izšķiroša nozīme. Piemēram, krievu valoda mani izglāba no nāves, vācu valoda ievērojami uzlaboja dzīves kvalitāti, angļu valoda atviegloja manu liliju selekcionāra karjeru.”
Stāstot par savu dzīvi, Vasarietis atceras gan traģiskus, gan kuriozus gadījumus. “Tā kā tēvs strādāja vēstniecībās, viņš ar mammu atradās lielākoties ārpus Latvijas. Saprotot, ka tomēr nespēs nodrošināt pilnvērtīgu mājas izglītību, vecāki mani iekārtoja Rīgas valsts 2. ģimnāzijā, kas bija internāta tipa mācību iestāde. Kopmītne atradās tagadējā Botāniskā dārza teritorijā, kur bija divas ēkas, viena bija puišu, otra – meiteņu māja. Starp abām ēkām bija avenāju biezoknis, cauri kuram vajadzēja izlauzties, lai tiktu pie meitenēm. Tolaik biju dikti samīlējies paralēlklases meitenē Ludmilā un prātoju, ka būtu skaisti pie viņas logiem nospēlēt serenādi uz vijoles. Tikai viena nelaime – es nepratu spēlēt.”
Palīdzību viņš lūdzis savam brālēnam Arnoldam Kļaviņam, kas bijis vijoļspēles pedagogs. “Labi,” viņš teica, “bet tev pašam jānopērk vijole.” Tā kā mans tēvs nemētājās ar kabatas naudu, izprasīju viņam desmit latu jaunām kurpēm. Par to naudu grasījos pirkt nevis kurpes, bet vijoli.”
Un tā kādā jaukā dienā Jānis ar klasesbiedru Anatolu devies uz uteni pēc lietotas vijoles. “Pirms tam divas reizes jau bijām gājuši bez panākumiem, trešajā reizē ieraudzījām – jā, uz uteni nāk onkulītis ar vijoli rokās. Mēs uzreiz klāt un jautājam – cik maksā? Viņš atbild – 10 latu. Akurāt tik, cik man kabatā. Bet mans draugs, kas neko nejēdza no vijolēm, sāk kritizēt. “Tā taču ir galīgi veca!” viņš teica. “Tā maksā daudz mazāk!” Onkulītis strīdējās pretī, iebilda – jo vecāka vijole, jo vērtīgāka, bet, kad prasījām, kas to izgatavojis, vecītis tikai raustīja plecus. Vijoles iekšpuse esot ieplaisājusi, grūti salasīt. Turklāt kaut kādi sveši burti, kurus viņš nepazīstot. Tad es pavērsu vijoli pret sauli un ieraudzīju, ka tur ar gotiskiem burtiem rakstīts Antonio Stradivari. Man no šoka vai mati sacēlās stāvus. Draugs turpināja diņģēties, bet es viņam iegrūdu dunku sānos un teicu: ņemam un tinamies!”
Kad ar lielu nepacietību sagaidīts rīts, abi traukušies pie Jāņa brālēna. “Valdot satraukumu, es viņam demonstrēju vijoli un jautāju, ko viņš domā par šo unikālo instrumentu. Brālēns to nedaudz pačīgāja un teica, ka nekāda izcilā jau nav, bet apmācībai – derēs. Es biju tik sašutis, ka paziņoju – brālēns neko nejēdz no vijolēm! Rādīju viņam sensacionālo ierakstu instrumenta iekšpusē, bet brālēns atmeta tikai ar roku – tādus ierakstus veic kāda itāļu fabrika, tas nav nekas īpašs. Tā izšķīda mūsu sapnis par lielo naudu un skaisto dzīvi,” nosmej Jānis.
Drīz vien sācies karš, un vijoļspēli tā arī nav apguvis. “Toties es iemācījos spēlēt mandolīnu un mutes ermoņikas. Kad 1947. gadā atgriezos no gūsta, mēģināju sameklēt savu agrāko mīlestību Ludmilu, bet neatradu. Visticamāk, viņa bija emigrējusi uz ārzemēm.”
Lai izvairītos no mobilizācijas vācu armijā, Jānis iestājies darba dienestā Vācijā, kur rūpnīcas Siemens strādniekiem būvējis mājas. “Tā bija militāra padarīšana, tikai šauteņu vietā – lāpstas. Kad 1943. gada beigās atgriezos Latvijā, mani iesauca vācu armijas izveidotajā latviešu lidotāju pulkā. Tas bija latviešu nakts bumbvedēju pulks – 1250 vīru. Kāpēc nakts? Tāpēc, ka pulka lidmašīnām bija tik mazs ātrums, ka varēja tās izmantot tikai tumsā, dienas laikā ātri vien notriektu krievu iznīcinātāji. Pulkā lidotāju bija kādi sešdesmit, pārējie – tehniskais un apkalpojošais personāls. Tā kā labi pratu vācu valodu, mani nosūtīja strādāt kancelejā.”
Jānis stāsta, ka vēlāk pulka kareivji pievienoti zenītartilērijas vienībai. “Kad atradāmies Kēnigsbergā, mans lielgabala biedrs bija Ziedonis Apsītis, kas bija beidzis Rīgas Franču liceju. Mēs abi pārvaldījām franču valodu un nolēmām to izmantot. Tobrīd Kēnigsbergā atradās franču karagūstekņi, kurus vācu žandarmi komandēja uz drupu novākšanu. Mums izdevās vairākkārt tikties ar frančiem un atrast kopīgu valodu. Teicām, ka esam līdzīgā stāvoklī. Franciju okupējuši vācieši, Latviju – krievi. Un mēs, latvieši, nekad nekarosim pret frančiem. Vienojamies: ja krievi ieņems Kēnigsbergu, viņi ņems mūs savā pulkā un uzdos par frančiem. Diemžēl šo ieceri neizdevās īstenot. Kad mūsu bunkuram uzkrita bumba, es dabūju pleca kontūziju. Turklāt ceļā uz slimnīcu granātas šķemba ievainoja kāju. Krievi sabombardēja slimnīcu, kur man līdzās gāja bojā daudzi ievainotie. Es izglābos, bet nokļuvu krievu gūstā. Ziedonis gan izdarīja tā, kā bijām runājuši. Uzdevās par francūzi un nokļuva Francijā. Vēlāk uzzināju, ka viņu divas reizes pielikuši pie sienas un grasījušies nošaut, jo frančiem radušās aizdomās, ka viņš ir vācu spiegs. Tomēr vēlāk pārpratums noskaidrojies, un Ziedonis atbrīvots. Kādu laiku Francijā viņš nostrādāja par frizieri, vēlāk devās uz Austrāliju.”
Vasarietis atceras, ka līdzās viņam bijuši gūstekņi no citām PSRS republikām. “Bija baltkrievi, ukraiņi un gruzīni, kas bija karojuši vācu pusē. Gruzīni mums stāstīja, ka pirms tam atradušies angļu gūstā, kur viņiem klājies itin labi. Bijis labs uzturs un ciešami dzīvošanas apstākļi. Tad ieradušies krievu komisāri un aicinājuši atgriezties mājās. Katram solīta govs, zirgs un sava saimniecība. Kad gruzīni atgriezušies mājās, paņemti gūstā un nosūtīti spaidu darbos.”
Krievu lēģerī barošana bijusi diezgan draņķīga, tāpēc radušās veselības problēmas. “Reiz vasarā atveda daudz vecu ķilavu, no kā man piemetās tāds skrejamais, ka to nevarēju apturēt pusgadu. Vēlāk mūs pārveda uz Maskavas priekšpilsētu Kolomnu, kur turpinājām gāzes vada trases rakšanu. Es biju tik ļoti novājējis, ka veselības stāvoklis strauji pasliktinājās. Piepampa kājas, paaugstinājās temperatūra, viss norādīja uz akūtu reimatismu. Turklāt barakā gulēju blakus baltkrievam, kurš mani inficēja ar tuberkulozi. Viņš visu laiku briesmīgi klepoja, līdz nomira. Jutos tik drausmīgi, ka bija gluži vienalga – dzīvot vai mirt. Feldšeris prognozēja – atlikusi kāda nedēļa. Es tik tiešām būtu nolicis karoti, ja vien nenotiktu neparedzētais. Tuvojās Jaungads, un nometnes priekšniecība nolēma palaist mājās 12 slimus gūstekņus. Diemžēl mana vārda šajā sarakstā nebija. Atbrīvotajiem bija jābrauc līdz Maskavai, pēc tam jādodas uz kara komandantūru un jāsaņem biļetes līdz Rīgai. Kā izrādījās, neviens no viņiem neprata krievu valodu. Tad priekšniecība izlēma, ka līdzi došos arī es, jo pratu krieviski. Faktiski krievu valodas prasme izglāba man dzīvību. Grupā biju trīspadsmitais, un kopš tā laika 13 man ir laimes skaitlis.”
Ziedojums mājas vērtībā
“Viens no maniem brālēniem dzīvoja Kanādā, un agrāk mēs regulāri sarakstījāmies,” atmiņu pavedinu turpina Jānis. “1988. gadā viņš pēkšņi izdomāja, ka uzdāvinās man datoru. Domāts – darīts. Toreiz privātpersonas nevarēja saņemt tādas dāvanas, tāpēc to noformēja kā dāvanu Latvijas Ārstu biedrībai. Tā es tiku pie modernas aparatūras – Apple Macintosh datora. Pieļauju, ka 1988. gadā tāda datora Latvijā nebija nevienam, tikai man. Kāda paziņa pat sarunāja pircējus – maskaviešus, kas bija gatavi šo brīnumu iegādāties par 55 000 rubļu. Tā bija liela nauda. Es jau biju aizbraucis uz Ikšķili un noskatījis pirkšanai divstāvu mūra ēku ar dārzu un siltumnīcu. Tās cena – 50 000 rubļu. Un tad kādā dienā satiku laikraksta Atmoda galveno redaktori Elitu Veidemani un viņas vietnieku Jāni Krūmiņu. Palielījos viņiem ar savu ieguvumu, un viņi lūdza, vai es varētu datoru uz kādu laiku iedot palietot – tas ļoti atvieglotu redakcijas darbu. Nospriedu, ka tiešām to varu. Māja jau nekur nepazudīs, to nopirkšu vēlāk. Tolaik neviens nevarēja paredzēt, ka situācija mainīsies ārprātīgos tempos. Elita Veidemane iedeva parādzīmi un vēl piedāvāja maksāt datora īri, bet es – kā īsts Latvijas patriots – atteicos. Drīz vien sekoja inflācija un naudas maiņa, un mans dators tā arī palika redakcijas rīcībā. Vēlāk avīze Atmoda nobankrotēja, un sāka iznākt cits laikraksts – Atmoda Atpūtai. Arī tas nobankrotēja, turklāt redakciju apzaga kaut kādi šosejbosiki – aizstiepa prom visu tehniku, tostarp manu dāvināto datoru. Tagad spriežu, ka es dziesmotajai revolūcijai esmu ziedojis divstāvu māju. Es nenožēloju – tas ir viens no labajiem darbiem, ko esmu paveicis.
Skolas balvas patrons
“Jā, esmu visvecākais absolvents, kas vēl joprojām apmeklē savu vidusskolu,” teic Vasarietis. “Tagadējo Rīgas Valsts vācu ģimnāziju padomju laikos dēvēja par Zentas Ozolas 5. vidusskolu. Atceros, Zenta Ozola bija mana vecuma meitene, kas mācījās paralēlajā klasē. Toreiz viena bija zēnu klase, otra – meiteņu. Kā izrādās, Zentas vecāki Ulmaņa laikā bijuši komunistiskie pagrīdnieki, bet, kad Rīgā ienākuši vācieši, Ozolu ģimene ar krieviem atkāpusies uz Krieviju. Kara laikā Zenta kā sanitāre kritusi kaujā. Bet mans stāsts ir par ko citu – par mūsu skolas tradīcijām. Katru gadu skolas labākajam skolotājam pasniedz ceļojošu balvu – sudraba statueti, kas nodēvēta par Albertu. Reiz skolas saviesīgajā pasākumā es sēdēju blakus praktisko darbu skolotājam, kas mani dāsni cienāja ar melno balzamu. Tas mani iedvesmoja jaunām idejām, tālab es svinīgi paziņoju, ka turpmāk balvu vajadzētu pasniegt arī labākajam skolēnam. Visi skolotāji aplaudēja, bet direktore pavēstīja – jaunas statuetes izgatavošana varētu izmaksāt ap 700 latiem. Tā kā tovakar jau biju nodzēris visu savu skopumu, lepni paziņoju, ka esmu gatavs šim projektam ziedot 1000 latu. No manas puses tā vis nebija tukša lielība, aptuveni šāda summa man bija iekrāta. Bet tad notika neparedzētais... Viena no manām mazmeitām, kas tolaik dzīvoja Vācijā, ar savu brūtgānu ieradās Latvijā. Atbrauca lienētā mersedesā, un, kamēr šie staigāja pa Rīgas diskotēkām, to automašīnu nofenderēja. Lai viņi varētu automašīnas īpašniekam segt zaudējumus, es viņiem atdevu savus ietaupījumus. Un teju tūlīt pēc tam zvana skolas direktore un saka, ka drīz ieradīsies sudrabkalis ar balvas skicēm... Vēl kopīgi nospriedām, ka vispiemērotākā būs pūces formas statuete. Bet kur lai es izrauju naudu?! Vērsos ar lūgumu pie savas jaunākās meitas Kristīnes, kas tolaik diezgan labi pelnīja. Es viņai stāstīju, ka man uzradusies ārlaulības meita, kurai paliek 18 gadu un man vajag no viņas atpirkties. Lai gan Kristīne nenoticēja šim stāstam, tūkstoti tomēr iedeva. Tagad esmu balvas patrons, un man ir gods katru gadu to pasniegt labākajam skolēnam.”
Būdams aktīvs un enerģisks, Jānis nespēj mierīgi nosēdēt mājās. Viņš parūpējies, lai pie viņa tēva mājas tiktu piestiprināta piemiņas plāksne. “Kad 1919. gada 9. oktobrī Pāvela Bermonta-Avalova vienības tuvojās Rīgai, no jauna tika nodibināts studentu bataljons, kura formēšanu uzņēmās mans tēvs – kapteinis Fridrihs Zommers,” stāsta Jānis. “Viņa izlēmīgās rīcības dēļ Bermonta armija tika apturēta Daugavas kreisajā krastā, neļaujot bermontiešiem šķērsot upi. 1920. gada jūnijā tēvs tika atvaļināts no armijas un par kauju nopelniem paaugstināts pulkvežleitnanta pakāpē. No 1920. gada 12. jūnija līdz 8. decembrim viņš bija tirdzniecības un rūpniecības ministrs.”
Vasarietis piebilst, ka jau 1939. gadā viņa tēvam bijusi informācija, ka PSRS gatavojas okupēt Latviju. “Lai izvairītos no iespējamām represijām, viņš palūdza saviem ietekmīgajiem draugiem, lai tie viņam izsniedz jaunu pasi ar Vasarieša uzvārdu, turklāt izņem no apgrozības visus dokumentus, kas saistās ar Fridrihu Zommeru. Kā vēlāk izrādījās, tēva lēmums bija ļoti tālredzīgs, jo padomju okupācijas laikā Latvijas Ārlietu ministrijas darbiniekus nošāva vai aizsūtīja uz Sibīriju. Tēvu neaiztika, jo viņš nebija Zommers, bet gan Vasarietis.”
Sākumā Jānis ierosinājis Vasaras ielu, kur dzīvojis tēvs, pārdēvēt par Vasarieša ielu, bet Rīgas domē šī ideja noraidīta. “Tad vienojāmies, ka pie mājas pieliks piemiņas plāksni. Ar toreizējo Pieminekļu pārvaldes priekšnieku Ojāru Spārīti saskaņojām tekstu: “Šajā namā no 1939. līdz 1972. gadam dzīvoja izcils latviešu sabiedriskais un politiskais darbinieks, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Fridrihs Zommers/Vasarietis.” Kad plāksne bija gatava, ar izbrīnu ieraudzīju, ka teksts diemžēl ir saīsināts, trūka: “izcils latviešu sabiedriskais un politiskais darbinieks”. Zvanīju Spārītim un izteicu savu neapmierinātību, bet viņš, laikam pārsteigts par manu aktivitāti, teica: “Jūs nu gan esat viens īpatnējs vecītis.” Ko tur slēpt – es tik tiešām esmu īpatnējs vecītis. Ne tikai īpatnējs, bet arī rosīgs.”
Aiziešana sapnī
Pirms trim gadiem Jānis Vasarietis ticis ievēlēts par priekšnieku, kā viņš pats saka, vecajiem gaisa kleperiem. “Tas ir Aviācijas veterānu nodibinājums, kur sapulcējušies bijušie Latvijas nakts bumbvedēju pulka kareivji. Kad pēc kara salasījāmies kopā, bijām 150, tagad esam palikuši trīsdesmit.”
Vasarietis teic, ka nav zaudējis interesi arī par politiku. “Kad prezidents Andris Bērziņš izteicās, ka neies uz valodu referendumu, mēs, aviācijas veterāni, aizsūtījām viņam nopēluma vēstuli. Nezinu, kā tas nāca, bet prezidents tomēr pārdomāja un referendumā piedalījās. Turklāt es vēl aizgāju uz Latvijas Radio un teicu, ka par savu naudu gribu atskaņot aicinājumu tautiešiem. Es to varēju atļauties, jo no savas pensijas biju iekrājis 300 latu. Mani aizsūtīja uz Krāmu ielu 2, kur trešajā stāvā atradās ierakstu studija. Teksts bija šāds: “Mans tēvs Pirmajā pasaules karā cīnījās par Latvijas neatkarību, bet es Otrajā pasaules karā biju viens no latviešu nakts bumbvedēju pulka 1250 vīriem. Pulka veterānu vārdā es aicinu visus Latvija pilsoņus piedalīties referendumā un balsot pret krievu valodu kā otru valsts valodu.”” Aicinājuma ierakstīšana viņam izmaksājusi 60, atskaņošana – 180 latus. Jāņa teksts Latvijas Radio atskaņots pavisam sešas reizes.
Daudzi Jāni Vasarieti pazīst arī kā aizrautīgu liliju selekcionāru, viņš ir radījis 260 liliju šķirņu. Selekcionārs teic, ka sākumā sējis liliju sēklas, lai tās vienkārši pavairotu un būtu vairāk sīpolu pārdošanai, tomēr izaudzēto liliju skaistums viņu apbūris, tāpēc arvien vairāk sācis pievērsties jaunu šķirņu radīšanai. Novērtējot ne tikai ziedu, bet arī visas pasaules skaistumu, kārtību un saderību, Vasarietim neesot nekādu šaubu, ka kāds to visu ir radījis. “Dieva esamība ir pat matemātiski aprēķināta,” spriež Jānis. “64% norāda, ka Dievs tomēr ir. Un man ar Dievu ir diezgan labas attiecības, ko nevaru teikt par attiecībām ar mācītājiem. Uzskatu, ka daudzi no viņiem nevietā valkā Dieva vārdu un augstprātīgi izlemj, kurus Dievs sodīs vai nesodīs. Vakaros es aizlūdzu par sev tuvajiem un lūdzu, lai Dieviņš man atsūta saldus sapņus un izdara tā, lai es pamostos beigts.” Jautāts, ko tas īsti nozīmē, Jānis pavisam atklāti pasaka, ka viņš neatteiktos no iespējas jau tuvākajā laikā beigt šīs dzīves gaitas. “Protams, dzīve ir skaista, bet es savos 90 gados tomēr jūtos piekusis. Savu dzīvi esmu nodzīvojis, turklāt arvien biežāk liek manīt visādas vecuma kaites. Manuprāt, tas būtu jauki – aiziet miegā. Sapnī es satiktu skaistas meitenes un šeit vairs neatgrieztos.”
