Jolantas Strikates padomi mazu sunīšu saimniekiem

Par suņu klātbūtni cilvēks no malas uzzina jau aiz dzīvokļa durvīm, jo troksnis, ko rada divas uzstājīgās balsis, ir visai iespaidīgs. Pēc sasveicināšanās ar Jolantu vēl būs nepieciešamas savas desmit minūtes draudzēšanās, līdz Sofija un Karla būs akceptējušas vizīti ar mierpilnu klusēšanu.

“Viena ir cēla dāma, bet otra – īsts nemiera gars”

Karla ir Sofijas meita! Tam grūti noticēt, jo Karla ir augumā lielāka un turklāt ar zīdainu garu spalvu. Viņas tētis ir garspalvainais toiterjers. Reizēm mums jautā, kas nogājis greizi ar pārošanu. Īstenībā viss ir kārtībā, tā toiterjerus mēdz pārot. Šo sunīšu purniņi patīk vairāk nekā īsspalvainajiem toiterjeriem, tie ir tādi smaili kā mazām lapsiņām.

Sofijai piedzima divas meitas. Viena tāda pati kā mamma, un otra, lūk, kāds mazs mīļš plušķītis. Māsiņu ar bēdīgu sirdi atdevām labiem paziņām, lai var uzturēt kontaktu un zināt, kā suņukam klājas jaunajās mājās. Koko, tā viņu sauc, diezgan ilgi nodzīvoja pie mums.

Suņiem bija jāizdomā vārds uz burtu K. Tas nav necik maigs un apaļš. Karlai vārds pielipa it kā pats no sevis. Komponists Kārlis Lācis, pie mums ciemodamies jokodamies jautāja: jūs speciāli sunim tādu vārdu ielikāt? Kā, kādu? Mēs i nesapratām, kur Kārlis saskata problēmu. Sofijas vārds dokumentos ir Sofī, bet mēs viņu saucam vēl mīļāk – par Sisī.

Pagāja ilgs laiks, līdz Sofija pierada, ka mājās jārēķinās vēl ar kādu suni. Savukārt Karlai tas likās pilnīgi normāli, un viņa pat mēģināja izcīnīt savu vietu ģimenē, klupa Sofijai virsū, uzstājīgi norādot, ka turpmāk viņa jāņem vērā. Sofijai ir ļoti mierīgs un nosvērts raksturs, abas beigu beigās sarada. Karlai jūnijā būs divi, bet Sofijai ir piecarpus gadu. Viņa ir cēla dāma gan pēc vecuma, gan uzvedības, bet Karla ir īsts nemiera gars. Maziem suņiem patiešām ir lieli raksturi. Par to daudz esmu domājusi. Sofija un Karla ir vienas sugas suņi, bet katrai izteikti citādāka daba.

Karla nebaidās no lielajiem suņiem. Tāpēc laižam viņu kopā tikai ar zināmiem viņas sugas pārstāvjiem, nu, piemēram, ar Frodo Talsos lauku mājās. Tas ir suns ar ļoti saprotošu un tolerantu izturēšanos. Sofija ir mierīgas dabas. Galvenais, lai viņu liek mierā. Mana drauga Jāņa mazā lutekle! Bet Karla ir mans sunītis, tāda maza plušķaina priekšniece, kas mēģina uzņemties galvenā suņa lomu. Sofija un Jānis ir nosvērtas dabas. Mēs ar Karlu abas esam spontānākas.

Sofija ienāca mūsu mājā, kad man bija daudz brīva laika. Tagad dažbrīd to izjūtu par apgrūtinošu pienākumu, jo laikā, kad neesmu mājās, jāmenedžē, lai kāds pabaro suņus un izved pastaigā. Tas prasa organizētību, kādu agrāk nevajadzēja.

Tagad, iespējams, rūpīgi pārdomātu, vai ņemt suņus, jo tie piesien pie mājas. Kad Sofija bija viena, visur ņēmu viņu līdzi, viņa ir bijusi arī ceļojumā Itālijā. Ar diviem suņiem grūti tikt galā, ērtāk abas atstāt mājās.

Toiterjeri dzīvo normālu suņa mūžu. Aktrisei Veltai Skurstenei ir sešpadsmit gadus vecs suņuks. Jārēķinās, ka dzīvnieks neatkarīgi no auguma paņem daudz laika. Ja paņēmi suni, rēķinies, ka padsmit gadus būsi par to atbildīgs.

Abas respektē mani, klausa un netraucē. Ja spēlējos ar viņām, protams, suņi priecājas, bet, kad beidzu, arī viņas norimst. Mazo dzīvnieciņu lielā pacietība pārsteidz. Citreiz apsāpas sirds, domājot, ka viņu pasaule ir tik plaša, cik liela ir mūsu māja un ģimene.

Nedarbus? Sofija tādus nedara, viņai patīk vien apkošļāt mana piezīmju blociņa stūrus. Drusku atliek novērsties un atkal jāpērk jauns! Bet Karla reiz izrevidēja miskastes maisu. Izvazāja pa māju un sanesa mantību savā slēptuvē mūsu guļamistabā zem gultas. Karla mēdz plosīt lietas, skaidrs, ka pildspalvas nedrīkst atstāt sasniedzamā vietā.

Vienmēr esmu gribējusi mājdzīvnieku, bija zivtiņas un kanārijputniņi. Izrādījās, ka man ir alerģija pret kaķu un suņu aso sarveida spalvu. Karlai spalva ir ļoti mīksta, un Sofija ir īsspalvaina, kas man neizraisa nekādas veselības problēmas.

Katru pēcpusdienu dodos uz LNT, kur kopš rudens strādāju raidījumā Labvakar, Latvija!. Līdz šim plūdu pa dzīvi savā ritmā, bet tagad jābūt darbā konkrētā laikā. Labi, ka tie nav agri rīti!

Bet galvenais uzsvars manā dzīvē ir Mūzikas akadēmija. Maijā ieguvu otru bakalauru vokālās mūzikas studiju programmā. Pirmo ieguvu mūzikas pedagoģijā, šoreiz – vokālistos. Mācoties pedagoģijas nodaļā, nejauši satiku Anitu Garanču, kura ieteica: tev taču jāiet dziedāt! Tieši tolaik biju paņēmusi Sofiju, atceros, viņa gulēja uz siltās šalles un skatījās mēģinājumu. Skolotāja uzdāvināja suņa švammīti, kas Sofijai ilgi bija vismīļākā rotaļlieta.

Galvenais šobrīd saprast, ko darīt pēc akadēmijas beigšanas. Dzīve ir kā amerikāņu kalniņi. Nupat kopā ar kameransambli veidojām programmu, gatavojāmies vairākus mēnešus, domājām, kā pasniegt priekšnesumu… un tad čiks, un tas jau aiz muguras. Process beidzies, iekšā tukšums un neziņa – ko tālāk?

Dziedu arī mājās, kaut tas ne vienmēr ir ērti. Ieraugot mani ar notīm rokās, Jānis reizēm saka: “Ja tu dziedāsi, es iešu pastaigāties.” Karla un Sofija arī dzied! Jā! Gari un reizēm pat intonēti velk līdzi manai balsij, padarot mēģināšanu par neiespējamo misiju. Esmu pat uzfilmējusi viņu uznācienus. Reizēm suņi skatās ar tik izteiksmīgu skatienu, ka šķiet… tūdaļ sāks runāt. Ieskatos uzticīgajās acīs – nu, saki taču!

Pārtika un veselība

No rītiem abas mazās ļauj mums pagulēt. Īpaši toleranta ir Karla, bet Sofija var pienākt klāt pie gultas un ar ķepu uzsist pa segu, mīļi ceļot augšā. Līdzko man acis vaļā, tā abas priecīgi sāk dancot: “Nu – ēdīsim?” Katra dienā apēd trīs vārītas vistu sirdis, sagrieztas un sajauktas ar sauso Royal Canin mazo suņu barību. Pagāja ilgs laiks, kamēr atradām vispiemērotāko barības formulu, jo Sofija ir ļoti izvēlīga. Karla gan ēstu visu, ko dod, bet abām piemēroto barības formulu praktizējam jau divus gadus.

Sofiju par labo raksturu uzteikuši gan veterinārārsti, gan citi. Pie dakteriem braucam pēc potēm. Arī zobus tīrām un nagus griežam pie veterināra. Sofija atļautu to darīt arī mājās, bet Karlai nekādi nav iespējams tikt klāt. Viņa ir mazs hišņiks! Baigais cīnītājs! Bet veselība viņai stabila. Ar Sisī ir citādāk, viņai jūtīgāka dvēsele, daudz pārdzīvojumu, un tāpēc viņa ir uzņēmīgāka pret slimībām. Bija saaukstējusies, suņiem iesnas ir bīstamas, jo pašas no sevis neizārstējas. Ziemā, kad ir auksts un slapjš laiks, suņus nevedu ārā. Abas māk nokārtoties uz autiņa.

Kad plānojam garāku būšanu ārpus mājas, aizsūtām suņus uz nometnīti pie manas mammas Rīgā. Tur viņas piebaro, samāca uz netikumiem un izlutina. Atbraukuši mājās, sēžam uz dīvaina… tāds klusums, kaut kā pietrūkst. Jānis saka – ejam pakaļ suņiem! Šī vasara mums visiem būs citādāka, jo plānojam Jūrmalā īrēt mājiņu divsimt metrus no jūras krasta.

Labāk, lai suņi spēlējas ar bumbiņām un citām zooveikalos nopērkamām mantiņām, nevis nevietā atstātām pildspalvām un piezīmju blociņiem – tie būs pagalam.

Kad ir auksts un slapjš laiks, suņus nevedu ārā. Abas māk nokārtoties uz autiņa.

Suņiem katru dienu izvāru sešas vistu sirdis, sagriežu tās strēmelītēs un sajaucu ar sauso Royal Canin mazo suņu barību.

Suņu drēbes velku tikai tad, kad mazajiem dzīvnieciņiem ir auksti. Liela nozīme ir zābaciņiem. Iepriekšējie bija smagi un neērti un Karla tos neatzina, jo kājas gāja katra uz savu pusi! Tagad viņai ir daudz ērtāki, no ASV vesti zābaciņi.

Žurnāls „100 Labi Padomi” / Foto: Rojs Maizītis