No Aspazijas līdz ārlietu ministram Munteram: Latvijas pirmās seksa ikonas
2016. gada 18. novembris, 07:44

No Aspazijas līdz ārlietu ministram Munteram: Latvijas pirmās seksa ikonas

Jauns.lv

Citi laiki, citi tikumi – tieši ar tik vecmāmiņu cienīgu teicienu jāsāk šis stāsts. Jo laikā, par kuru runājam, par tādu jēdzienu kā seksa ikonas vai seksīguma iemiesojumi publiski nerunāja. Latvijas pirmās seksa ikonas pētī žurnāls “Pastaiga”.

play icon
Klausīties ziņas
info about playing item
Ivande Kaija

(1876.–1942.)

Trausla, kautra, šķietams mūžīgās sievietības iemiesojums Ivande Kaija, īstajā vārdā Antonija Lūkina, 20. gadsimta otrajā desmitgadē iemeta dziļbumbu latviešu mietpilsonības uzskatu purvā, uzrakstot romānu Iedzimtais grēks.

Rakstnieces biogrāfijas pirmie ieraksti gan bija nevainīgi – lepnā, bagātā jaunkundze Tonija Millere kļūst par spīdošu daktera kundzi (viņas vīrs bija ārsts Fēlikss Lūkins), ir trīs bērnu mamma. Taču, kad sākas viņas patstāvības alkas, sabiedrības dāmai ir jāizcīna karš ar sabiedrību. Viņa ceļo uz ārzemēm studēt, raksta romānu… 1910. gadā klausās lekcijas Sorbonnas universitātē Parīzē, brīvajā laikā apceļojot Franciju un Itāliju, arī Šveici. Kastaņolā iepazīstas ar Aspaziju un Raini, kuri kļūst par Ivandes literārajiem audžuvecākiem ilggadējā sarakstē. Viņa pārvalda vācu, krievu, latīņu, franču, angļu, itāliešu valodu.

Ivandi uzskatīja par Aspazijas ideju turpinātāju, taču, kamēr pirmā rosījās strādniecības un vispārības interesēs, otra traucēja vidusšķiras svētlaimei. Neko tādu jau Ivande Kaija neizdarīja, tikai uzrakstīja to, kas pašai dzīvē bija sakrājies un sasāpējis dvēselē. Atklāti un tieši pieprasīja atzīt sievietes seksualitāti ar tiesībām to baudīt. Pauda pārliecību, ka mīla, ko sabiedrībā mēdz saukt par iedzimto grēku, nav nekāds grēks, turpretim tradicionālā laulība bez mīlestības gan ir noziegums un jūgs. Protams, tas izraisīja sprādzienu mietpilsoniskajā vidē.

1920. gada sākumā lasītāju rīcībā jau bija vēl divi Kaijas romāni Jūgā un Sfinksa. Antonija dienasgrāmatā rakstīja: “Jaunatne ar jūsmu seko pat manai personai, raksta mīlestības vēstules, kurās uzrunā “majestāte, lielā domātāja, mīlētāja, dvēseles izpratēja” utt., līdzīgi kareivji no frontes raksta un apjautājas, izteic savu atzinību.” Vienīgi kolēģi rakstnieki un kritiķi viņu ignorēja: vai nu pavisam klusēja, vai noliedza.

Latvijas dibināšanas periodā Antonija bija arī aktīva sabiedriska darbiniece. Izšķirīgajā Latvijas brīvības cīņu laikā tieši viņa nāca klajā ar leģendāro aicinājumu sievietēm ziedot vērtslietas Latvijas armijas vajadzībām. Nākamo pusotru gadu viņa bija ietekmīgākā sieviete politikā. Viņas sapnis bija teikt savu vārdu tā sauktajā sieviešu jautājumā, viņa piedalījās Latvijas Sieviešu savienības dibināšanā, plānoja startēt vēlēšanās, bet, iespaidojusies no Kārļa Ulmaņa politiskā seksapīla, kandidēja viņa sastādītajā bezpartejisko listē. Ievēlēta gan netika.


1921. gadā Antonija piedzīvoja smagu smadzeņu trieku, slimības dēļ pārtrauca rakstīt un vairs nepiedalījās sabiedriskajā dzīvē.

Nākamā lapa: Aspazija