Dilemma vecākiem: kā mīlēt bērnu, viņu tomēr neizlutinot

“Mana paziņa dēla audzināšanā izmanto Japānas sistēmu: līdz piecu gadu vecumam audzināt bērnu kā karali, no pieciem līdz 15 gadiem – kā vergu, bet pēc piecpadsmit gadu vecuma – jau kā sev līdzīgu. Aptuveni līdz 5–6 gadiem mazajam Kārlim  atļāva gandrīz pilnīgi visu, izņemot to, kas varētu būt bīstams viņa dzīvībai. Kad Kārlim apritēja seši gadi, vecāki viņam izvirzīja noteikumus, kā būtu jārīkojas atšķirīgās dzīves situācijās. Turklāt šie noteikumi bija jāievēro katru dienu arī pašiem vecākiem, ar personisko piemēru rādot bērnam, kā būtu jāuzvedas. Pašlaik Kārlim ir septiņi gadi, viņš jau mācās skolā un atšķiras no apkārtējiem ar savu disciplinētību un atbildību, kaut arī pirms pāris gadiem šķita – vai tiešām no šā delvera izveidosies kas sakarīgs?! Šajā konkrētajā gadījumā mazuļa sliktās uzvedības ignorēšana izrādījās efektīvāka par sodiem un aizliegumiem. Vienīgais – nav zināms, kā šos audzināšanas paņēmienus īstenot vēlākajos gados, jo audzināšanas modelis mūsu sabiedrībā stipri atšķiras no japāņu modeļa.”

Neatbalsti kaprīzes!

Visatļautība, pārlieku liela aprūpe un vecāku vēlēšanās pasargāt savu dēlu vai meitu no kļūdām, viņu kaprīžu apmierināšana – lūk, biežākie iemesli, kāpēc bērns izaug izlutināts. Turklāt vecāki bieži nesaprot, ka, lutinot savu brīnumu, izdara viņam lāča pakalpojumu. Tādējādi bērns izaugs par egoistu, kas nerēķināsies ar citu domām, kā arī nespēs sevi organizēt. Ģimenē luteklītis vēl, iespējams, jutīsies komfortabli, taču aiz tās robežām saskarsies ar milzu grūtībām – bērnudārzā, skolā un kompānijās neviens viņam neizdabās. Tieši tāpēc šādi bērni sabiedrībā jūtas vientuļi un atstumti.

Lai tā nenotiktu, modernie psihologi vecākiem iesaka audzināt bezkonfliktu disciplīnu. Noteikumi, ierobežojumi, aizliegumi ir katra bērna audzināšanas sastāvdaļa, bet ar tiem nedrīkst aizrauties, lai audzināšanas metodes nekļūtu pārāk autoritāras. Vecāki paši nosaka, ko bērns drīkst darīt pēc paša vēlēšanās, ko – noteiktās robežās un kas viņam netiks atļauts nekādos apstākļos. Ir tikai viens BET – vecāku prasības nedrīkst būt pretrunā ar svarīgākajām bērna vajadzībām savā attīstībā, pasaules iepazīšanā un ceļā uz patstāvību.

Atsaucies uz aicinājumu!

Psihologi un bērnu ārsti uzskata: jo ātrāk vecāki atsauksies uz mazuļa aicinājumiem un prasībām viņa dzīves pirmajos gados, jo patstāvīgāks un neatkarīgāks bērns būs savā turpmākajā dzīvē. Agrāk speciālisti uzskatīja, ka bērna audzināšanā var kaitēt pārlieku maiga rūpēšanās – ja mazo ņem rokās, kad viņš raud, baro ar krūti pēc pirmā pieprasījuma... Bet pētījumi pierādīja šīs teorijas kļūdainību. Atsaucīgu vecāku bērni, jūtot stipru vecāku pieķeršanos, izrādījās daudz neatkarīgāki. Vēl vairāk – ja starp bērnu un māti pirmajā dzīves gadā izveidojas uzticēšanās, vēlākajos gados viņš vieglāk pārdzīvo šķiršanos, un arī viņa attīstība rit labāk. Bērnus, kas attālinājušies no vecākiem, ir daudz grūtāk radināt pie kārtības, jo viņus vada dusmas, nevis uzticēšanās.

* Kādiem vecākiem ir tendence lutināt savu bērnu?

Tādiem, kuriem, iespējams, mēdz būt grūti pateikt savam bērnam: “Nē!”, kuriem ik pa brīdim ir grūti atrast savam mazulim interesantu nodarbošanos, tādiem, kuri nemāk risināt konfliktus.

Viņiem ir vieglāk piekāpties nekā skaidrot vai izturēt konfliktu ar bērnu. Dažkārt vecāki lutina bērnu, jo jūt savu vainu tādā ziņā, ka velta viņam pārāk maz uzmanības. Šādās reizēs parādās glābējdāvaniņas – rotaļlietas, konfektes un vēl kāda nevajadzīga “pretimnākšana”.

* Nereti izlutināti bērni kļūst histēriski un terorizē vecākus, ja nesaņem to, ko vēlas

Šīm histērijām var būt dažādi iemesli – no neprasmes izteikt savus prasības vārdos līdz vēlmei piesaistīt uzmanību. Vispirms jānoskaidro, kāpēc rodas histērijas, un pēc tam ir jānovērš cēloņi. Ja histērijas ir domātas, lai pievērstu uzmanību, tad bērnam jāvelta vairāk uzmanības tajā laikā, kad viņš ir mierīgs, vai arī kontaktēšanās ar bērnu jāveido jau augstākā kvalitātē. Ja vecāki raduši atteikt bērnam visu, ko viņš lūdz vai prasa, dažkārt mazuļa lūgumus būtu vērts apmierināt vienkārši tāpat vien. Paralēli māciet bērnam noteikumus un ierādiet, kāpēc jādara tieši tā, ne citādi. Neticēsiet, bet histērija drīz mazināsies.

Bērnu var uzskatīt par izlutinātu tad, ja jebkuram viņa lūgumam jau “apriori” jābūt izpildītam. Šajā gadījumā vecākiem jāiemācās spēlēt vadītāja loma, vienlaikus bērnu nedrīkst ierobežot. Tomēr vecāku vārdam jābūt noteicošajam. Reizēm šī spēju attīsta no banālās prasmes rūpēties par sevi, apmierinot savas vēlmes un ieviešot kārtību paša dzīvē.

* Izlutināšanas iemesls var būt pārlieka rūpēšanās

Tā izpaužas situācijās, ja vecāki cenšas savam bērnam palīdzēt tur, kur viņam pašam būtu jātiek galā, vai pasargā savu lolojumu no visām dzīves grūtībām. Tādējādi bērns izaug nepatstāvīgs, viņam nav sajūtas, ka viņš pats varētu tikt galā ar dzīves sarežģījumiem, un viņš sāk no tiem baidīties (bēgt). Nākotnē tas var transformēties trauksmē saistībā ar dzīves nebūšanām, neprasmē veidot attiecības, problēmās, kas saistītas ar mērķa sasniegšanu. Lai radinātu bērnu pie patstāvības, viņam jāattīsta dažādas prasmes, kas palīdzētu tikt galā ar neērtām dzīves situācijām. Vienlaikus bērnam vajadzīga stingra pārliecība, ka vecāki jebkurā situācijā viņam palīdzēs, ka tētis un mamma viņu mīl un atbalsta.

Bet, ja gribēsiet atpirkties no bērna ar “dāvaniņām”, neceriet, ka tas var aizstāt mammas vai tēta uzmanību. Par egoistu izaudzināt – gan.