Kamēr citi sapņo par mieru un pensiju, Jadvigas kundze traucas uz ūdensmoča

Pat Brižita Bordo neizskatās tik labi kā Jadviga Reneslāce. Kaut abas gandrīz vienaudzes. Tērpusies šikā tumši zilā samta treniņtērpā, viņa mani sagaida Raunas ielas dzīvoklī. Logu atrāvusi līdz galam vaļā, Jadviga domās jau ir pie Ķīšezera, kura krastā atrodas viņas lolojums – sporta klubs Ziemeļvējš. Tur Jadviga jau daudzus gadus strādā par vindsērfinga un ūdensslēpošanas treneri.

Jadvigai ir krampis. Kā īstai latgalietei. Uzaugusi turīgā viensētā Kārsavas pusē, viņas dzīslās rit straujas asinis, mamma bijusi krieviete, tēvs – polis. Ir arī dvīņumāsa – Beatrise – un jaunākā māsa – Marija.

Saimniecība bijusi liela – ar zirgiem, govīm, vistām, aitām, audzējuši visu, kas nepieciešams, un meitenes, protams, strādājušas. Karš gan turīgo dzimtu papluinījis, divi Jadvigas onkuļi aizsūtīti uz Sibīriju.

Vecāki nav bijuši īpaši iepriecināti, kad drīz pēc savas sešpadsmitās dzimšanas dienas Jadviga paziņojusi, ka braukšot uz Rīgu – ļoti gribot mācīties. Kad viņa kādā agrā rītā devās uz vilcienu staciju, vecāki līdzi iedevuši kasti ar āboliem un speķa gabalu. Taču bijis jau septembris, un mācību kursi nokomplektēti. Jadviga apņēmības pilna tomēr devusies uz celtniecības arodskolu Lāčplēša ielā, ar speķa gabalu padusē, taisnā ceļā pie direktora. Solīdais kungs gan aizbildinājies, ka vietas vairs neesot, visi jaunuzņemtie audzēkņi aizbraukuši uz kolhozu, bet Jadviga gudra – devusi direktoram speķi pagaršot, solījusi darīt itin visu, ko vien likšot – savu tomēr panākusi.

Kamēr citi pa kolhozu, Jadviga savā jaunajā mācību iestādē mazgājusi milzīgos koridora logus. Varējusi jau it kā dzīvot pie tantes, tomēr sapratusi – mazajā dzīvoklītī būs nevēlama, tāpēc labprātāk izvēlējusies mitināties kopmītnē – 26 cilvēki vienā istabā. Toties bijuši citi labumi – sava sporta zāle, kur Jadviga aktīvi trenējusies vieglatlētikā, regulāri gājusi arī uz baseinu.

Pēc pusgada Jadviga no Latgales izsaukusi dvīņumāsu, kas iestājusies citā arodskolā – Daugavgrīvas ielā. Vēlāk uz Rīgu abas atvilkušas arī jaunāko māsu Mariju. Pēc arodskolas Jadviga studēja Celtniecības tehnikumā, pēc tam – Latvijas Universitātē ekonomiku un programmēšanu. Dabūja diplomu un aizgāja strādāt uz VEF. Beatrise iekārtojās Popova radiorūpnīcā par ceha priekšnieci.

Abām Latgales meitenēm dzīve pamazām gāja uz augšu.

Es tev dāvāšu adrenalīnu

Skaista un iznesīga Jadviga bija. Ne par velti uz viņu sāka mest acis izskatīgais automehāniskā ceha vadītājs Vilnis Reneslācis. Desmit gadus vecāks, bet štrams un labestības pilnām acīm. Tajās dejojuši velniņi, kad viņš kādas svarīgas sapulces laikā uz smuko Jadvigu metis ne vien acis, bet arī saspraudes.

Tā amizējās, kamēr Jadviga piekrita Viļņa romantiskajam aicinājumam izbraukt ar ūdensslēpēm. Tikusi pāri pirmajam izbīlim, viņa burtiski saslimusi ar ūdeni, vēju, sauli un ātrumu – brīvību, ko dod šis sports. Pēc tam jau nopietni sākusi trenēties pie Kārļa Zāles – pēc darba rūpnīcā cītīgi brauca uz Lielupes bāzi, lai, šļakatām šķīstot, trauktos aiz laivas. Drīz vien aizrautība atmaksājusies. Jadviga sāka piedalīties sacensībās, reiz pat Minskas komandas sastāvā, bieži tika iegūtas pirmās vietas, sapelnījusi medaļas un diplomus, kas tagad glabājoties mājās, pat nezinot, kur tos likt.

Divdesmit astoņu gadu vecumā Jadviga Reneslāci apprecēja. Tā viņa saka. Pēc laika piedzima puika Eduards. Tam nu izkritis liktenis saviem vecākiem, nemiera gariem, visur braukt līdzi. Jadviga smej – viņas dēls esot izaudzis mašīnā. Diezgan agri jau likts uz dēļa un arī saindējies ar burāšanu. Eduards ir beidzis Fizkultūras institūtu, bet par instruktora darbu neko nemaksājot. “Es jau arī varētu iet ziemā strādāt uz fitnesa klubu, bet tur maksā 200–250 latu mēnesī. Nav vērts,” prātīgi atzīst Jadviga.

Vilni Reneslāci viņa sauc par savu lielo mīlestību, kā nekā kopā nodzīvojuši 35 gadus – līdz pēkšņi slimība pirms trīspadsmit gadiem Vilni paņēmusi. Kopā pavadīto laiku Jadviga atceras ar neslēptu siltumu: “Mums kopā bija tik labi. Stundām varējām klausīties mūziku, dzert šampanieti un runāt, runāt...” Vīrs bijis ārkārtīgi ieturēts, diplomātisks, mierīgs, pretēji viņas šerpajam, ātrajam raksturam. Kad Jadviga jau pati organizējusi sacensības, varējusi lielus večus nolikt pie vietas, ka nemetas. Varbūt tas neesot bijis īsti prātīgi un labi, tādas stiprās meitenes vīriem nepatīkot, kā smejas Jadviga, patīkot smukas un muļķas, lai var izmīcīt pa savai modei. Bet dēls Eduards esot mantojis vislabāko no abiem vecākiem – tēva diplomātiskumu un apdomību un Jadvigas aizrautību un azartu.

Un ne jau mazums pārdzīvojumu sagādājis – kā jau pusaugu puika. Reiz nospēris Jadvigai atslēgas un ar draugu uz dēļiem iebraukuši dziļi ezerā. Aizpūsts labi tālu – līdz pat Juglai. Jadviga ar kuteri pa melnu tumsu viņu meklējusi. Labi, ka makšķernieki Eduardu atraduši, pārsalušu, sarāvušos čokurā, knapi dzīvu. Paveicies, ka tik daudz prāta puikam bijis, ka pirms došanās ezerā uzvilcis glābšanas vesti, citādi izgājiens varējis beigties pagalam bēdīgi. Atvests mājās un atsilis, dēls mammai stāstījis, ka jutis, kā zivis viņu pamazām jau sākušas ēst.

“Uzskatu, ka vecākiem visur bērni jāņem līdzi. Arī tad, kad braucām ar vīru atpūsties uz Sočiem vai Jaltu, puiku ņēmām līdzi. Tur viņš iemācījās nirt un tik ilgi mācēja aizturēt elpu, ka bieži vien mūs pārbiedēja, uz ilgu laiku pazuzdams zem ūdens. Es viņu laidu nodarboties ar dažādiem sporta veidiem – VEF peldbaseinā viņš trenējās peldēšanā, bet uz Siguldu brauca apgūt kalnu slēpošanu. Kad kļuva modīgi, nostājās uz sniega dēļa,” Jadviga ar dēlu lepojas pa īstam.

Pēc pāris gadiem Jadvigu piemeklējuši jauni kreņķi – Eduards paziņojis, ka astoņpadsmit gadu vecumā kļūs par tēti. “Tā bija pirmā, bīstamā skolas laiku mīlestība,” atceras Jadviga. Nu, ko, viņa teikusi, ja reiz esi to sastrādājis, tad jāuzņemas atbildība un tā meitene jāprec nost. Piedzimusi meitiņa Linda, bet jaunībā jūtas plok ātri, un, kad mazajai bijis tikai pusotrs gads, abi šķīrušies. Drīz pēc tam Eduards aizbraucis uz Ameriku mācīties, tur nodzīvojis desmit gadus. Atgriezies pieaudzis, ieguvis labu izglītību, tagad ir Electrolux pārstāvniecības Latvijā direktors. Pirms dažiem gadiem apņēmis par sevi daudz jaunāku sievu, nu abi audzina divus bērnus, kurus Jadviga jau plāno likt uz slēpēm.

Mazmeita Elza, kurai trīs gadi, Jadvigu saucot par vecmāmiņu – batutu, jo pagājušovasar tādu dzimšanas dienā saņēmusi dāvanā. Ziemā savus jaunos sanākot biežāk apciemot. Vasarā Jadviga savā dzīvoklī tikai pārguļot – ik rītu braucot uz sērfa bāzi, tikai vēlu vakarā ir mājās.

Nemaz jau tik viegli izstaipīt smagos sērfošanas dēļus un izvilkt ūdens motociklu neesot, bet mest mieru arī Jadviga nedomājot. Citi jau sakot, lai beidzot atpūšoties. Tad viņa kļūstot nikna: “Ko tad es darīšu – tāpat kā jūs sēdēšu pa māju un raudāšu, cik slikti? Vai arī kā zombijs lūrēšu televizorā? Tur taču neko labu nerāda! Vienīgi romantiskās filmas par mīlestību man patīk, vēl arī Discovery un par dzīvnieku pasauli.”

Paralēli darbam rūpnīcā Jadviga strādājusi arī par apdrošināšanas aģenti.

“Vajadzēja piepelnīties, jo cēlām vasarnīcu, un ar divām algām nepietika,” stāsta Jadviga. Un atzīst, ka vienmēr ļoti daudz strādājusi. Taču arī darbs, tāpat kā sportošana, viņu uzmundrinot. Pensionāriem Latvijā būtu daudz labāk, ja viņiem būtu darbs. Tad viņi labāk dzīvotu un labāk justos. Bet tagad – cilvēki aiziet pensijā, jūtas visu pamesti, nevajadzīgi, skumji, sēž mājās, un dumjas domas lien galvā. Viņiem ir tikai mājas. Labi, ja bērni – mazbērnus var pieskatīt, vēl labāk, ja vasarnīca – tur vismaz ir ko darīt.

Nu, ko tu bļauj?!

Jadviga dēla meitu no pirmās laulības Lindu uzlika uz dēļa astoņu gadu vecumā. “Kā viņa kliedza – to tik vajadzēja dzirdēt!” atceras Jadviga.

“Toties tagad brauc kā lielā. Kad ir kādas sacensības, reizēm man trūkst dalībnieku, es viņu izsaucu, viņa atbrauc un veic pilnīgi visas disciplīnas – vindsērfingu, ūdensslēpes, veikbordu. Tāpat arī no kalna snovo. Arī mazā meita Elza tāda stingra attīstīta, domāju, virzīsim arī viņu uz sportu. Jo sports – tas ir viss. Bez sporta mēs esam nekādi. Ziemā to labi jūtu – mazāk kustos, un man kļūst sliktāks garastāvoklis.

Kad nodarbojies ar sportu, uzrodas enerģija, visu laiku kaut ko gribi, tiecies pēc kaut kā. Nē, kā lācis migā es neguļu. Februārī divas nedēļas biju Andorā, tur cilvēki virs 70 var slēpot bez maksas. Arī citās valstīs ir atlaides –  ap 30 procentiem. Kad oktobrī beidzas mana ūdens sezona, uz diviem mēnešiem braucu uz Ēģipti, Hurgadu. Jau gadiem ilgi esmu sērfošanas trenere kādā vācu klubā. Tā gan ir sezona, kad mazāk klientu, bet nekas, es labi pavadu laiku – mazliet pastrādāju, nopelnu kaut ko, tad atpūšos pludmalē – sauļojos, peldu, nodarbojos ar daivingu – tā visu dienu. Turpat labs bārs pludmalē, kur var paēst pusdienas. Jā, dzīve man ir interesanta. Ja man tā visa nebūtu, tiešām justos kā lācis migā. Mans dēls reizēm noguris saka – mammu, iešu pensijā 50 gadu vecumā... Es saku – labi, bet ar ko tu nodarbosies? Nu – burāšot, ar slēpēm braukšot. Bet tam taču arī nauda ir vajadzīga!” Jadviga ir neparastas enerģijas pilns cilvēks.

“Mēs ar vīru būvējām savu vasarnīcu. Audzēju tur pati savus tomātus, gurķus, kāpostus. Man saka – to visu varot nopirkt, bet no veikala taču garšo pavisam citādāk. Tie – ar nitrātiem audzēti, bet es izmantoju tikai dabisko mēslojumu.

Es nekad neesmu smēķējusi, pat pamēģinājusi neesmu. Universitātes laikā draudzenes vienmēr sauca, bet es – nē. Kādu šampanieša glāzi varu izdzert, konjaciņu, bet īpaši uz alkoholu neesmu tendēta. Cilvēki krīt depresijā un tad glābiņu meklē alkoholā, bet tā var ieslīgt vēl dziļākā purvā. Mans vīrs gan smēķēja, pat ļoti daudz, un, iespējams, tieši tāpēc arī saķēra to slimību. Bet mājās, mašīnā vai manā klātbūtnē – nekad! Jā, tik tolerants viņš bija.

Pagājušovasar kāda mamma pie manis atveda savu puiku, kurš bija sācis aizrauties ar narkotikām. Domājām – varbūt, ja nāks abi ar draugu trenēties, varēsim palīdzēt tikt tam pāri. Bet tie jaunie, kuri smēķē zāli, ir tik nervozi! Par to pārliecinājos pati – reiz abi puikas bija iepūsti diezgan dziļi ezerā, braucu šiem pakaļ, skatos – sēž abi uz dēļiem un brēc nelabā balsī – palīgā, palīgā! Saku – nu, ko tu auro? Dēlis negrimst, veste ir, un tūlīt es tevi izvilkšu. Tā aprunājos, nomierināju. Domāju – droši vien pie manis vairs nenāks, bet nekā – bija klāt kā likts un teica, ka sērfošana tiešām viņiem palīdzot. Puikam tēvs ir armijnieks, mājās dzerot, māte apkrāvusies ar savu tirdzniecības biznesu, velk visu sadzīvi, droši vien nav bijis laika puikam pievērsties. Tā nu šis nokļuva līdz narkotikām.

Es nodarbojos jau ar sešgadniekiem. Man ir tādi plati dēļi – meiteni vai puiku nolieku sev priekšā, nostājos aizmugurē, un mēs kopā braucam. Kad viņš pāris reizes ir ar mani tā pabraukājies, tad brauc patstāvīgi. Ir drošības vestes, briesmu nav nekādu. Vai, cik ļaužu esmu iemācījusi braukt ar ūdensslēpēm. Kas tik mani zina – droši vien puse Rīgas!

Jums depresija vai kas cits?

Par spīti krīzei cilvēki vairāk sākuši domāt par savu veselību. Pie manis nāk ārsti no Stradiņiem. Viens kardiologs nāk pastāvīgi. Saka – man atkal ir depresija, meitene pametusi, darbā problēmas, naktīs nevarot gulēt. Un tā jau ir – pacienti nāk katrs ar savu slimību, ārsts to uzņem sevī, un viņam no tā kaut kā jātiek vaļā. Tā nu dakteris atbrauc tāds nekāds, lien kostīmā, es ātri visu iznesu, palīdzu. Kad viņš pēc divām stundām no ezera atgriežas, ir tik smaidīgs! Un nekādas depresijas. Es jums teikšu – ūdens ļoti noņem nogurumu, slikto enerģiju, arī saule, silts vējš – tas viss uzlabo pašsajūtu un veselību.

Ja kaut kas sāk sāpēt, ir osteoporoze vai cita saslimšana, vajag nodarboties ar sportu! Ir jākustas, un tad viss pāriet. Protams, ne jau katrs var sērfot, bet laiks tagad labs, var uzvilkt treniņtērpu un doties mazliet paskriet, izstaipīties. Arī es, kad man uznāk skumjas vai garlaicība, salieku sporta somu un uz zāli prom! Katru rītu griežos uz šā diska, pēc tam – rīta rosme, aplaistos ar aukstu un karstu ūdeni – tonusam. Ja ķermeni nenodarbina, tas kļūst jēls, muskuļi atslābst, nāk klāt kilogrami, tad arī rodas kompleksi un sliktas domas. Bet es par slikto vispār atsakos domāt, nelaižu klāt. Katru rītu pasaku paldies, ka esmu ko piedzīvojusi, un no mājas eju ārā tikai labā garastāvoklī.

Man ir draugi, ar kuriem ejam uz pirti, izstādēm, kino. Nesen apmeklējām baleta izrādi Operā, biju stāvā sajūsmā – trupa ap 100 cilvēku! Jubilejas svinam, gan vairs ne tik šikas kā kādreiz, tik bagātīgiem galdiem, bet tik un tā ir labi. Mēs, visas trīs māsas, Rīgā tā arī esam palikušas. Kad slēdza Popova rūpnīcu, Beatrise metās tirdzniecībā, sāka ar Centrālo tirgu un tā joprojām ņemas ar savu kurpju biznesu. Viņa ar vīru iet uz pirti pērties, uz baseinu, un es viņiem pievienojos. Arī māsa māk sērfot, bet nav tik sportiska kā es. Skaidrs – arī viņai ir gadi, nogurusi, trīs meitas izaudzinājusi, domā pamest biznesu, bet tad prāto, ka pārvērtīšoties par nožēlojamu vecenīti. Nu, kam tas vajadzīgs?” pasmaida Jadviga.

Visa tā sporta kluba būšana vairāk esot hobijs, nevis peļņa. “Labs sērfošanas komplekts maksā vairāk nekā 1000 latu, bet pamēģini tos atpelnīt,” neslēpj Jadviga. “Stunda pie manis maksā piecus latus, un vairāk par divām stundām cilvēki nenāk. Ūdens jau ir par brīvu, bet mašīnu un kādu būdiņu arī vajag, tā nu mēs par lielu naudu zemi nomājam no īpašnieka. Vienā metāla būdā esam ierīkojuši pirtiņu, tur divas reizes nedēļā pēc darba peramies. Arī klienti mums piebiedrojas – ir lāva, īstas pirtsslotas, uzmetam garu uz karstiem akmeņiem, peramies, arī ar nātrēm, smērējamies ar medu, visādām zālītēm, un uzreiz pa taisno var mesties ezerā.

Vindsērfings ir elegants sporta veids. Skaists. Bet arī dārgs. Prestižs. Ar to nenodarbojas cilvēki, kas, teiksim, aizraujas ar alkoholu. Ar to nodarbojas tie, kas no dzīves kaut ko saprot un grib parūpēties par sevi un savu veselību. Ja cilvēks tik aktīvi dzīvo, viņš arī jaunību ilgāk saglabā. Es vairs neizskatos pārāk, bet man dvēsele ir jauna,” saka Jadviga un pieliek roku pie krūtīm.