Māksla, foto un Es. Gribu vēl!

Vispirms studijā mācījos zīmēt. Uz to mani pavedināja draudzene – pati sevi nekad neesmu uzskatījusi  par īpaši labu zīmētāju. Nekādu iestāju pārbaudījumu, nekāda konkursa, nekādu nomācošu aizrādījumu  no pasniedzēju puses!

Un tā  nu mēs garajos, tumšajos rudens vakaros sēdējām pie saviem zīmēšanas dēļiem, cenzdamās saskatīt un attēlot uz papīra tās formu veidojošās ēnas, ko sākumā redzēja, laikam, vienīgi pasniedzējs.

Un cik liels bija prieks, ka tas ķirbis manā zīmējumā patiešām no plakana sāka kļūt apaļš!

Vēlāk jau zīmulis pats zināja, kas tam darāms, kamēr mēs pārrunājām nesen redzētās oskarotās filmas, nodungojot pa kādai lipīgai ekrāna melodijai.

Reizēm ap svētku laiku dalījāmies savās mīļāko našķu vai arī tuvinieku maigas ietekmēšanas receptēs.

Kāda tur vairs rudens depresija, ja tiek piedāvātas tādas iespējas!

Nevarēju vien sagaidīt darba beigas, lai pēc dienas rutīnas trauktos uz vakara kursiem!

Vislabāk, protams, ir ja atrodas kāds līdzcilvēks, kurš pamudina pārvarēt dabisko slinkumu vai rudenīgo apātiju līdz tramvajam vai autobusam.

Tālāk jau viss notiek brīnišķīgi un vairs nemaz  negribas no siltajām, gaišajām studijas telpām doties ārā rudens dubļos vai ziemas salā.

No šī skaistā laika mana koridora sienu rotā eleganti ierāmēti trīs mani tušas zīmējumi. Pieļauju, ka zvērināti mākslas kritiķi tajos saskatītu kaut ko kanoniem neatbilstošu, bet starp maniem draugiem, par laimi, tādu nav.

Nav vārdos izstāstāma tā neizmirstamā sajūtu, kad nodarbību beigās visi gleznojumi salikti vienkopus, un skaidri redzi, ka tavējā ir kaut kas spilgtāks, atšķirīgāks – kā pašai šķiet - izdevies labāk, nekā citiem.

Neticami, bet bija vakari, kad nodarbību beidzām vien pēc pusnakts. Iedomājieties, ir pusviens naktī, skan mūzika, un mēs, četras dāmas un pedagoģe, vienas pašas studijā ar savām otām un krāsām radām īpašos mākslas darbus. Tik vēlu pat tramvaji aiz loga vairs nekursē.

Mana pirmā klusā daba ar zaļo pudeli atradusi sev pastāvīgu vietu pie virtuves saulainās sienas, bet pagaidām pēdējā – zeltītā ietvarā -  apskatāma viesistabā.

Kad man reizēm kāds pajautā,  kur to pirku un cik par to samaksāju, tikai noslēpumaini pasmaidu – nu negribas atzīties par to  mēbeļu kartona kvadrātmetru un dažām eļļas krāsas tūbiņām.

Meklēju kaut ko sirdij tīkamu daudzu veikalu  tapešu nodaļās, bet nekas nebija atbilstošs manai gaumei. Jā, magones  bija gan, bet sīkas un blīvas, kā lauku vecmāmiņas  galvas lakatiņā.

Tad pēkšņi iedomājos – es taču varu uz  baltām tapetēm pati uzgleznot cik tik lielas un košas  tās magones vēlos!

Domāts – darīts!

Tagad sienu rotā  man zīmīgie 27 magoņu pušķi.

Varbūt, ka kādā rudenī tur  būs krāšņi augļu grozi,  bet pavasarī dejos dzērves vai kādi eksotiskāki putni.

Nupat draudzene saka, ka Alises Rozes mācību centrs rudens pusē atklās jaunu – Sienu apgleznošanas kursu, ko trīs mēnešus vadīs gleznotāja Maija Muižniece.

Tur noteikti pieteikšos, kamēr vēl ir brīvas vietas, jo vēlos apgleznot vienu viesistabas sienu ar kādu man ļoti mīļu ainavu.

Man nepatīk dārgās un bezpersoniskās foto tapetes, kas vēl piedevām izbalo un vietām atlobās.  Cik tad ilgi var sēdēt viena ezera krastā?

Protams, netaisos jau atdarināt ne Džoto ne Mikelandželo pasaulslavenās freskas. Mans gleznojums būs pilnīgi oriģināls un vienīgais tāds visā plašajā pasaulē. Tādēļ vien ir vērts pacensties!

Cita mana draudzene ir tehniskāk domājoša dāma.

Viņa ar lielu aizrautību apguva dažādas profesionālas foto gudrības un tagad reizēm piedalās arī dažās foto izstādēs – galvenokārt par dabas tematiku.

Reizēm viņa pat nopelna kādu honorāru par  publicētajiem attēliem, bet reiz saņēma arī Aculiecinieka  balvu, jo vairs nešķiras no sava fotoaparāta.

Ar fotografēšanu un  filmēšanu saistītas lietas ir ļoti pateicīga tēma, ja gribas iepazīties  ar inteliģentiem vīriešiem un atstāt uz viņiem nopietnas un erudītas būtnes iespaidu.

Var vienkārši ļoti  kautrīgi palūgt padomu, kā rīkoties ar jauno tehniku. Neviens sevi cienošs vīrietis neatteiks palīdzību!

Zinu dāmu, kura tādā veidā tika pie  dzīves biedra – vispirms nevainīga uzruna parkā, tad sarunas turpinājums kafejnīcā, pēc tam – kopīgi uzņemts pirmais videoklips...

Zinu, ka šī paštaisītā skaistuma brīnumaino pārvērtību virtuvi tikpat smalki pārzina arī Alises Rozes mācību centra stilistes un domāju, ka rudenī  noteikti došos turp, lai katru rītu varētu spogulī uzsmaidīt  pašai skaistākajai sievietei.

Vai nevēlies pievienoties.?

­