Kas ir stēvija, un kā to lietot pārtikā?
Stēvijas jeb meduszāles (Stevia rebaudiana) visas daļas ir saldas, bet jo īpaši – lapas. No tām iegūst dabisku saldinātāju steviozīdu, tāpēc par šo mūžzaļo asteru dzimtas augu, kas Latvijā dzīvo tikai telpās, bet dzimtenē Dienvidamerikas tropos – Paragvajas, Gviānas un Brazīlijas kalnienēs – ir tik liela interese.
Stēvijai piemīt arī antibakteriālas īpašības, tāpēc to lieto kosmētikā, zobu pastās, ziepēs, dušas želejās.
Gadsimtiem Amerikas gvaranu cilts indiāņi izmantoja steviju saldināšanā un sauca to par kaa-hee (saldās jeb medus lapas). Paragvajā kopš 1930. gada stevijas plaši kultivēja un izmantoja pārtikas rūpniecībā dzērienu, košļājamo gumiju, marmelāžu un diētisko ēdienu saldināšanai. Stevija bija valsts noslēpums, un augu no Paragvajas neļāva izvest. Taču, kad Japānā 1968. gadā pieņēma likumu, kurš aizliedz lietot no akmeņoglēm iegūstamo saharīnu un citus sintētiskos saldinātājus, zinātniekiem nācās meklēt dabisku saldinātāju; pēc diviem gadiem tomēr izdevās izvest steviju no Paragvajas un sākt tās audzēšanu Japānā. Piecus gados sešdesmit zinātniski institūti rūpīgi pētīja saldo augu, lai sāktu rūpniecisku saldinātāja ražošanu. Tagad Japānā, Malaizijā un Ķīnā steviozīds ir vispopulārākais saldinātājs, tur meduszāles plantācijas ir plašākas nekā Paragvajā.
Mājas kārtībā ēdienus un dzērienus vari saldināt ar tikko plūktām stēvijas lapām, taču tad saldvielas pilnībā neizmantosi. Labāk, ja lapas sakaltēsi, vairākkārt samalsi kafijas dzirnaviņās un pagatavosi izvilkumu vai sīrupu. Ekoloģisko preču veikaliņos var iegādāties ne vien stevijas sīrupu, bet arī stevijas lapas, stevijas tabletes un stevijas pulveri.
