Kāpēc latviešu līgavas baidās, ka vīri viņas ieraudzīs kāzu kleitā?

Vedības jeb kāzas ir vieni no svarīgākajiem mūža godiem. Balti ar jēdzieni godi apzīmēja notikumus, kas saistīti ar dzīvi, bet par svētkiem dēvēja dabas ritu norises. Kāzas baltu izpratnē nozīmes ziņā bija līdzvērtīgas kūmībām jeb krustabām, kā arī aiziešanai no šīs zemes – bedībām. Visi šie svarīgie mirkļi cilvēka mūžā iezīmē pāriešanu jaunā statusā: bērns, kuram līdz šim nav bijis vārda, pie tāda tiek, meita kļūst par sievu, cilvēks atstāj miesu un dodas veļu pasaulē. Par šiem notikumiem bija svarīgi pavēstīt apkārtējiem, un šī tradīcija saglabājusies līdz mūsu dienām.

Baltu un somugru tradīciju zinātāja, folkloras kopas Putni vadītāja Ilze Kļaviņa teic, ka tradīcija ir īpašs veids, kādā ko dara. Viņasprāt, ikviena paraža vispirms izaugusi no praktiskās dzīves: “Velkot bluķi no sētas uz sētu, Ziemassvētkos varēja izveidot takas. Kādēļ Lieldienās olas? Jo putniem dējamais laiks. Gavēnis pavasarī? Jo pagrabs – tukšs un nav veikala, uz kuru skriet. Kāzu godi rudenī, jo tad apcirkņi pilni un var klāt bagātīgu galdu. Praktiskas lietas ir arī garīgas. Un otrādi,” uzskata folkloriste.

Ilze Kļaviņa stāsta, ka, tāpat kā jebkuri svētki, arī vedības jeb kāzas iezīmē robežu, sakārto, palīdz un iedod pamatu nākamajam mūža posmam, liekot aizdomāties, kā senās paražas veidojušās. “Iedomājieties vienu dzimtu, kurā visas paaudzes dzīvoja kopā. Meitas palīdzēja darbus darīt. Toreiz iecerēto tautietis bieži vien aizveda labi tālu prom, tāpēc vecāki savu bērnu redzēja visai reti. Ja pēcnācējs ir dēls, dzimtas mājās ieveda svešinieci. Ej nu zini, kāda tā vedekla būs.”

Iebilstu, ka pēdējā laikā no daudziem precēties gribētājiem jādzird – tikai ne rituālus, ne trakās izdarības. Ilze Kļaviņa atzīst, ka reizēm viņas vadīto mičošanas rituālu jaunajiem dāvina vedēji vai vecāki, kam tradīcijas ir svarīgas, tomēr, kad process beidzies, jaunā sieva un vīrs ir patiesi priecīgi un aizkustināti, jo ieraudzījuši rituāla dziļāko jēgu un nozīmi.

Maizes spēks

Mūsdienās retas ir tādas kāzas, kas notiek pēc vissenākajām tradīcijām – trīs dienas pēc kārtas. “Svētīgi, ja iepriekšējā vakarā pirms kāzām līgava ar māti cep maizi, ir kopā. Ja tas nav iespējams, maizi cepu pati,” teic Ilze. “Uz kukuļa var vilkt Māras zīmi vai Laimas skujiņu.”

Svarīgs ir kopā pavadītais laiks, divu paaudžu sievu sarunas, darbu darot. Maizē māte savai meitai ieliek visa laba vēlējumus tālākajā ceļā. Lai jaunajās mājās labi klātos, vīrs cienītu, darbi ietu no rokas un ģimene veidotos ražena.

“Kad cep maizi, vienmēr jāatstāj ieraugs. Abru neatstāj tukšu – tajā ieliek nedaudz, bet pierūgst pilna... Tāpēc sieva, kas sēž uz abras, kļūst auglīga. Abru apgāž otrādi, uzliek villaini, un tad lūdzam, lai līgava izvēlas kādu auglīgu sievu, kurai ir daudz bērnu un visi darbi iet no rokas, lai viņa abru iesēž. Ikviena, kas tikusi izvēlēta sēdēšanai uz abras, allaž bijusi riktīga sieva, ar iekšām. Reizēm uz abras līgava izvēlas sēdināt savu vecmāmiņu,” kāzu rituālos piedzīvoto atminas Ilze.

“Kad līgava apsēdusies uz abras, klēpī klājam dvieli vai priekšautu, vislabāk, ja tas aizgūts no vecmāmiņas. Līgavas māte meitai klēpī liek maizi. Ja māte ar meitu pašas iepriekšējā vakarā maizi nav izcepušas, tad klēpī liek manis izcepto,” stāsta folkloriste. Arī tēvam ir savs uzdevums, viņš liek meitas zeķē naudu. Simboliski tas ir pēdējais devums, ko vecāki sniedz jaunajiem, jo turpmāk jāgādā pašiem.

Sievai uzliek vārpu vainagu. Senāk tādu pina saimniecei. Ne tikai tāpēc, ka skaisti, bet arī ar domu – ja raža aizies postā, būs graudi sēklai. “Ciemiņiem izdalām katram pa pāris graudiem, lai viņi tajos ieliktu savas labās domas un vēlējumus jaunajiem. Graudus katrs ciemiņš ber jaunajai sievai klēpī, bet vīrs, sakot paldies par vēlējumiem, izdala maizi. Tā, lai visiem tiek un pāri nepaliek. Pirms tam gan gabaliņš maizes tiek dots ugunij ar domu, lai maizes vienmēr pietiktu.”

Kad visi ciemiņi graudus sabēruši sievai klēpī, viņa tos ber vīram kabatā. Pēc šā rituāla visi vienojas dziesmā un tad cienājas. Agrāk, senajās tradīcijās, bija svarīgi viesus cienāt ar maizi, pienu un medu, bet mūsdienās var dalīties jebkādā ēdienā. Tomēr dalīties un cienāt ir ļoti būtiski, jo tā ir dalīšanās savā bagātībā, arī garīgajā. Kāzas nav tā reize, kad skopoties. Gluži pretēji – jo vairāk dod citiem, jo vairāk saņem pretī. Svarīgi apsēsties pie kopēja galda. “Tagad bieži svinību vietās, viesu namos visi sēž pie atsevišķiem galdiem, taču viens kopējs galds dzimtu vieno,” folkloriste ir pārliecināta.

Senajām tautām, kuras dzīvoja toreiz vēl neesošās valsts – Latvijas – teritorijā, vedībās bija raksturīgi ģērbt goda tērpu un galvā likt vainagu, nevis plīvuru.

“Plīvurs ir jauns kāzu rituāla elements, kas, iespējams, ir atblāzma no laika, kad meitu ar acīm ciet veda uz jaunajām līgavaiņa mājām, lai tā neredzētu ceļu atpakaļ. Plīvurs aizsedz acis,” domā Ilze. Pēc dažiem avotiem zinām, ka sieva vainagā staigājusi līdz pat pirmajam dēlam. Aube arī ir stipri jauna. Agrāk aubes vietā izmantoja galvas autu – četrstūra gabalu, ko apsēja ap galvu.

“Pamēģini tagad jaunai, skaistai sievai noņemt plīvuru un uzbāzt galvā aubi!” Ilze smejas un turpina: “Ja ļoti grib, tas ir iespējams, bet ar varu – nevajag. Galvenais – parādīt, ka pārmaiņa notikusi – jaunā sieva kļuvusi par saimnieci un pati noteiks, kā turpmāk veidot savu dzīvošanu. Noņemot vainagu, nebūt nav jāliek aube vai vārpu vainags, matos var iespraust puķi vai uzvilkt skaistu cepuri.”

Līgavas pušķa mešana neprecēto meitu vidū arī ir atskaņa no senās tradīcijas, kad līgava kādai māsai vai citai neprecētai meitai uzlika vainagu. Toreiz tā bija līgavas apzināti izdarīta izvēle, tagad – nejaušība. Grūti prognozēt, kura noķers pušķi. Senākos laikos vainags, kas bija vai nu kaldināts, vai šūts dažādiem vizuļiem, bija dārgums, un līgava bija ieinteresēta, lai tas paliek pašas dzimtā. Tāpat kā meita atdod vainagu citai meitai, tā līgavainis atdod tālāk citam puisim ragu, kurā pūst, lai paziņotu, ka ir gatavs ņemt sievu. Tauri nodod tālāk ar laba vēlējumiem.

Attīrīšanas rituāls un svētā uguns

Pirmais, ko Ilze lūdz veikt jaunajam pārim, kad vada mičošanu, ir kopēja ūdens smelšana un tā turēšana saujās. Tad abiem kopā ūdens jāmet atpakaļ, uz priekšu un augšu. Lai viss, kas bijis, ir un būs, būtu tīrs un auglīgs. Ūdeni metot, jaunie apšļakstina arī kāzu viesus. Nākamais sievas uzdevums ir izpušķot ugunskura vietu, vīra – iekurt uguni ar skaliem un sausu bērza tāsi, lai malka labi degtu. Simboliski šī darbība nozīmē pirmā kopējā pavarda iekurināšanu. Kad uguns iekurta, vecāki līgavu apved ap ugunskuru, pieved pie vīra.

“Lai stiprinātu vīrišķo spēku, vīri dejo apļa vai lāča danci. Lai vairotu sievišķību, skaistumu un gudrību, meita lielās ar savu vainagu un kopā ar citām sievām un meitām izdejo rotaļu Sēju rūtu, sēju mātru. Tā vēsta par sēšanu, augšanu, plaukšanu, ziedēšanu un novīšanu. Un tiek ieta ar domu, lai sieva ikvienā dzīves posmā savam vīram būtu skaista, gudra, laba,” stāsta Ilze.

Visam labam lietu sākumam jaunais vīrs lec Krusta danci. Meitas un puiša vecāki atritina jostas un tās saliek krusteniski. Simboliski tā ir abu dzimtu savienošana. Ja kādam no jaunā pāra nav pilnas ģimenes, tad jostas krusto citi tuvi cilvēki, pašu izvēlēti.

Viesus kāzās aicina, lai ieliktu pamatu jauno dzīvē, lai palīdzētu, dotu savu svētību un aizsardzību.

Vissenākā vedību tradīcija ir līgavas zagšana. Mūsdienās to izspēlē kā joku, kad pirms mičošanas ierodas čigāni. Pēc tautasdziesmām varam noprast, ka visbiežāk meitas zagšana notika naktī vai miglā, kad meita viena pati atradās maltuvē. Meitu, kuru zagt, puisis bija nolūkojis krietnu laiku iepriekš. Tautasdziesmas vēsta, ka parasti pēc meitas lūkojās pavasarī, lai rudenī, kad raža novākta, bagātīgi var dzert kāzas. Dažkārt, lai pasargātos no līgavu zagļiem, kāds ģimenes vīrietis, pārģērbies par meitu, pats gāja malt, tāpēc gadījās, ka zagļi paņēma līdzi nepareizo cilvēku.

“Ja tomēr meiteni izdevās nozagt, brāļi māsai dzinās pakaļ, un viņa centās mest uz ceļa vizuļus no sava vainaga, aizlauzt kādu zaru, lai brāļi viņu varētu atrast,” stāsta Ilze Kļaviņa. To varam izlasīt arī tautasdziesmā:

No celiņa es pazinu,

Kur aizvesta mūs’ māsiņa:

Kur kumeļi stāvējuši,

Tur ziediņi nobiruši.

Māsas aizvedēji savukārt lika ceļā dažādus šķēršļus. Vēl, panākot sētā, brāļi varēja māsu aizvest atpakaļ uz mājām. Kamēr vēl vainagā. Ja nomičota, tad gan vairs nekā.

“Jēdzienu mīlestība tautasdziesmās neatrast. Jā, nolūkošana bija, par iecerētās tikumu varēja spriest pēc kārtības viņas dzimtas sētā, bet pamatā vajadzēja klausīt vecāku gribai, kuri raudzījās, vai tautietim meitu atdos,” izpētījusi Ilze.

Līgavas pirkšana par naudu ir jaunāks iecerētās ieguves veids. Tad līgavainis pats vai viņa vecāki vienojas ar līgavas radiem par naudu, kas būtu maksājama ģimenei. Jo meita čaklāka, jo vairāk naudas jāizdod. “Vērtēja arī meitas daiļumu, kas ļoti atšķīrās no mūsdienu izpratnes. Skaista bija tā meita, kuras augums vēstīja – viegli iznēsās bērnus, būs gana spēcīga un aša darbos. Ko tad ar tādu smalku, tievu, mazu iesāks?" retoriski jautā folkloriste.

“Precinieki, dodoties iecerēto bildināt, ņem līdzi kādu ciema kukuli – baltmaizi, medu vai sieru, ko piedāvāt meitenes vecākiem un citiem radiem. Lai vecāki spētu novērtēt precinieka mantisko stāvokli, jāierodas ar labākajiem zirgiem, caunu cepurē, zobenu pie sāna. Kad tautietis lūdz parādīt noskatīto meitu, sākumā ved citas dzimtas sievas un meitas. Arī viņš pats dodas meklēt līgavu, kas jau paguvusi noslēpties. Kad meita atrasta, tautietis viņu var bildināt. Ja seko apstiprinoša atbilde, notiek derības,” stāsta Ilze Kļaviņa. “Ja meita puisim solījusies bez vecāku un brāļa ziņas, tad jaunajai sievai nav nekādu tiesību sūdzēties par sliktu dzīvošanu vīra mājā.”

Ilze Kļaviņa stāsta, ka derību dienā tautieti ar saviem ļaudīm pie līgavas sētas vārtiem aiztur, tad viņam jāizdomā dažādi iemesli, kādēļ ieradies – tele nomaldījusies, aitas pazudušas. “Lai gan derību dienā tautietis līgavas mājās ir gaidīts viesis, sākumā jāiztur pamatīga tincināšana. Derību slēdzot, tautietis ar meitu sarokojas un apmainās gredzeniem. Dot labo roku nozīmē piekrist, kreiso – iespēju atsacīt:

Tautietim roku devu,

Aiz durvīm stāvēdama;

Kreiso devu, ne labo,

Ka varēju atsacīt.”

Parasti derībām sekoja mielasts, ar ko cienāja pie meitas vecākiem sabraukušie precinieki. Saderētie viens otru apdāvināja. Meita visbiežāk dāvāja cimdus, līgavainis viņai – kurpes. Dažas tautasdziesmas vēsta, ka pēc derībām līgava izpušķojusi zirgu, lai visi redzētu, ka puisis saderēts.

“Kā jājūtas meitai, kam jāatstāj savas mājas un jāienāk pavisam svešā dzimtā? Un mātei, kas meitu redzēs pavisam reti?” jautā Ilze un pati arī atbild: “Prieks, skumjas un bažas reizē.”

Līgavas radi vedējus sagaida īpaši – ar apdziedāšanos un nelaižot viņus sētā. Tieši tāpat kā bildinot un saderot, atkal tiek meklēta īstā līgava starp visām dzimtas meitām un sievām. Kad līgavu vedēji atraduši, viņu ved uz goda istabu pie mielasta galda.

Līgavas radi vedējus apdzied visu mielasta laiku. Un vedēji pretī. Tā dziesmu garā paiet visa nakts. Nākamajā rītā līgava atkal jau ir noslēpusies, un vedējiem nākas mātei maksāt lolojuma naudu, lai māte atklātu, kur līgava paslēpusies. Kad līgava atrasta, notiek ģērbšanas rituāls. Māņticība, ka vīrs nedrīkst sievu pirms kāzām redzēt līgavas tērpā, nākusi no šā rituāla, kurā piedalījās tikai viņas dzimtas cilvēki.

Pati līgava ir kā sastingusi, simboliski – mirusi. “Lai rastos kas jauns, vecajam jānomirst. Meitenes pāraugšana sievas statusā parādās arī pasakās, piemēram, par princesi stikla kalnā,” atgādina tradīciju iedzīvinātāja.

Atvadoties no tuviniekiem, meita dzimtas mājām ziedo puķes vai savus roku darbus. Katrs kaktiņš bijis mīļš, katram meita kaut ko atstāj. Vedēji līgavu sēdina zirgā, ratos vai kamanās, un sākas ceļš uz puiša mājām. No līgavas radiem sākotnēji šajā ceļā viņu pavada tikai krustmāte un krusttēvs.

Senajās tradīcijās pārējie līgavas radi ceļam uz puiša sētu pievienojas krietni vēlāk, tādējādi izspēlējot vēl senāku tradīciju, kad puisim, kurš nozog līgavu, pakaļ dzenas bāliņi jeb līgavas brāļi vai kādi citi dzimtas vīrieši, ja brāļu nav. Vedēji uz ceļa atstāj dažādus šķēršļus, lai aizkavētu līgavas radus. Līgavas vešana parasti ir ļoti skaļa, dziesmām piepildīta, lai tuvākā un tālākā apkaimē visi uzzinātu par krāšņo un svarīgo notikumu.

Dažkārt vedējus pa ceļam aptur tuvumā dzīvojošie ļaudis un neļauj doties tālāk, līdz vedēji nesamaksā izpirkuma naudu. Līgava sniedz ziedojumus ne tikai savā sētā, bet arī visa ceļa garumā līdz tautieša mājām – ziedus kaisa visos ceļos un celiņos, krustcelēs, avotos, strautos, upēs un tiltos, gravās un mežmalās. Pa ceļam raugās, lai negadās kāda nelaime. “Tā būtu zīme, ka arī jaunā vīra un sievas dzīvē gadīsies kādi negludumi. No šejienes arī izaugusi māņticība, ja slikts laiks, negaiss vai kādas ķibeles kāzu dienā, kaut kas var saiet ripā arī šo divu cilvēku savienībā.”

Laulāties jeb sadziedāties

Ilze stāsta, ka jaunākajos laikos ceļš uz jaunā vīra māju sākas vairs tikai pie baznīcas, nevis no līgavas sētas. Un baznīcā laulāties meitu ved vai nu tēvs, vai krusttēvs. Pēc laulībām baznīcā turpinās ierastās svinības. Jēdziens laulības cēlies no lībiešu valodas vārda loul, kas nozīmē – dziesma. No šejienes arī izteikums – abi sadziedājušies.

Pirmais līgavaiņa sētā ierodas puisis ar egli, lai iespraustu to mājas jumtā. Šāda zīme kaimiņiem ļauj saprast, ka šajā sētā drīz ieradīsies jauna sieva un svinēs kāzas. “Kad ierodas kāzu viesi, līgavaiņa sētas vārti ir ciet. Ciemiņus sagaida līgavaiņa tēvs, kurš vispirms ar alu cienā līgavu, pēc tam – pārējos. Līgava vīra tēvam uz pleca liek cimdu pāri. Vīra māte zemē noklāj baltu villaini, tikai tad līgava jeb topošā ciltsmāte drīkst izkāpt no ratiem. Villainei līgava kāpj pāri, cenšoties to neskart. Kad vedējs ar līgavu trīs reizes apgājuši ap galdu, līgavaiņa māte noņem līgavai virsējo villaini. Tad seko viens no visskaistākajiem rituāliem, kad līgava noliek zemē cimdu pāri, paklanoties savai vīramātei, bet vīramāte cimdus paceļ, paklanoties vedeklai,” stāsta tradīciju praktiķe.

Folkloriste turpina, ka senākajās tradīcijās bez līgavas radu klātbūtnes, jaunākajās – viņiem piedaloties, norit mičošanas un guldīšanas rituāls. “Kāpēc senākajās – bez līgavas radu klātbūtnes? Jo līgavai vainagu vajadzēja noņemt, pirms brāļi bija māsu panākuši. Lai nedotu brāļiem iespēju māsu aizvest atpakaļ, tas bija jāizdara iespējami ātrāk!”

Mičošana un guldīšana notiek ap pusnakti. Jauno gultā parasti liek dažādus priekšmetus, kas pēc ticējumiem varētu ietekmēt bērna dzimumu. Ja grib sagaidīt puiku, zem gultas liek cirvi, ja meitu – pavārnīcu vai velējamo vāli. Pēc jaunā pāra apguldīšanas klētī vai istabā, ko pavadīja krāšņas dziesmas, visi pārējie turpina lustēties.

No rīta visi viesi dodas modināt jauno sievu un vīru. Modināšana atkal noris ar skanīgu dziedāšanu un spēlēšanu. Jauno pāri simboliski saper, jo tas nes veiksmi un izdošanos. Gultā jaunais vīrs atstāj naudu, sieva – cimdus. Jaunajai sievai pienācis laiks apdāvināt vīra radus. Vīra mātei dāvā villaini, vīra tēvam un viņa brāļiem, kā arī citiem dzimtas vīriešiem – kreklus, zeķes, cimdus. Vīra māsām – jostas, prievītes, villaines. Apdāvina arī visus pārējos kāzu viesus. Lai pieradinātu un pielabinātu sev pirti, sētu, aku, laukus, klēti, riju, jaunā sieva atstāj ziedus vai cimdus. Vissvarīgāk ziedojumus atstāt tajās vietās, kur vēlāk pašai būs jāstrādā. Šādu rituālu dēvē par mājas pieradināšanu.

Ilze stāsta, ka pēc kāzinieku apdāvināšanas uz galda liek baltu drānu un visi vedību viesi met uz tās naudu jaunajam pārim. Apdzied tos, kas negrib dot naudu un skopojas. Naudas mešanai seko vēl viens mielasts, pēc kura līgavas radi gatavojas doties mājup. Ja cienā ar skābētiem kāpostiem, tā ir zīme, ka viesiem jādodas mājās.

Kāpēc tieši kāposti? “Iespējams tālab, ka ar tiem varēja piesiet dūšu. Kad trīs dienas svinēts, tas lieti noder,” prāto Ilze.

Reizēm pašu vedību noslēgumā ierodas svešinieki no tuvākas un tālākas apkaimes, visi tie, kas uz svinībām nav bijuši ielūgti. Svešinieki dažādos novados dēvēti atšķirīgi – par stāvmačiem, kūjniekiem vai čigāniem. Svešinieki parasti ģērbjas vecās lupatās, lai izskatītos pēc ubagiem. Kad ir ieturējuši mielastu, viņi vēl laimi jaunajai sievai un vīram un dodas prom.

Dažas tautasdziesmas vēsta, ka vedības tā pa īstam beidzas ar atkāzām – mazām, vienas dienas svinībām, kas notiek pēc nedēļas līgavas vecāku mājās. Tad līgavas vecākus apciemo arī tālāki radi, visi tie, kas nav varējuši ierasties uz kāzām laikā, tāpat arī apkārtnes kaimiņi un draugi. Atkāzās līgava atkal var satikt savus mīļos un vēlreiz atvadīties no viņiem.

Laimīgāka laulība?

“Ņemot par pamatu senās tradīcijas, mēs tās veidojam no jauna, jo nekas vairs nevar būt tā kā kādreiz,” pārliecināta tradīciju zinātāja. Uz jautājumu, vai kāzu rituāls tomēr nodrošina veiksmīgāku, laimīgāku laulību, Ilze atbild: “Kas to lai zina, jo tautasdziesma saka:

Laime gāja ar nelaimi

Pa vienām laipiņām.

Kas vienam laime, citam nelaime. Kas vienam medus, citam – inde.”

Ilze pārliecināta, ka rituālam ir dziļa jēga, bet katram piemīt savs izpratnes dziļums. Ar varu bāzt mutē nedrīkst – var aizrīties. Jādod tik daudz, cik otrs gatavs ņemt pretī. Ir cilvēki, kam pietiek spēka un izturības, lai kāzas seno tradīciju garā svinētu trīs dienas, bet ir arī tādi, kam ar stundu šķiet par daudz. Vieni senās mūzikas un danču pavadībā var sagaidīt rīta gaismu, otri – nespēj saprast, kad atkal varēs ieslēgt atskaņotāju ar liriskiem popmūzikas hitiem. “Katram ir brīva izvēle, kā pavadīt un atzīmēt vienu no svarīgākajiem mūža notikumiem,” uzskata Ilze Kļaviņa.