Transpersona Olga no Rīgas atklāti par savu dzīvi. Viņa jūtas laimīga. FOTO

65 gadus vecā Olga, kura pēc dokumentiem joprojām ir Oļegs, pirms gadiem de­smit nolēma vairs nevairīties no sevis un citiem un uz darbu „Rīgas siltuma” katlumājā, kur strādāja par kurinātāju, aizgāja, tērpusies kā sieviete. Tad viņa arī vienā dienā atmeta gan lietot alkoholu, gan smēķēšanu. Toreiz Olgas kolēģis Gunārs viņai teica: „Man vienalga, kādā apģērbā tu nāc uz darbu – vīriešu vai sieviešu drēbēs – galvenais ir tas, lai tu nedzertu un strādātu tā, lai mājās radiatori būtu silti.”

Par savu vēlmi vienā mirklī mainīt dzīvi Olga saka: „Domāju, kā es dzīvošu tālāk? Vai tas ir labi, kā dzīvoju tagad? Vai man piedzērušai, tērptai pusvīriešu, pussieviešu drēbēs, jāvāļājas pa stūriem, jānomirst no dzeršanas un pīpēšanas? Vienā dienā nometu visu dzeršanu un pīpēšanu, varbūt kādam tas liekas nesaprotami… un nākamajā dienā sāku staigāt kā sieviete. Tā bija vasara! Tikai tad sāku dzīvot, līdz tam tikai eksistēju. Tagad esmu priecīga un laimīga.”

Neapskaužamā bērnība

Līdz savai „iziešanai no skapja” Olgas liktenis nav bijis apskaužams. Oļegs piedzima 1948. gadā un tika ievietots bērnunamā. Četru gadu vecumā viņu pieņēma audžuģimene, kura savu pieņemto bērnu nesaprata – nepieņēma to, ka viņš labprātāk spēlējas ar lellēm, ka nedauzās ar zēniem pagalmā un tamlīdzīgi. Katrā ziņā bērnība nebija rožaina. Mazais puika tika lamāts un sists, aplaupīts un nievāts. Tādēļ viņš arī nepabeidza pamatskolu.

Skolā Olgai, tolaik Oļegam, negāja viegli. Klasesbiedri viņu pastāvīgi apcēla un piekāva, jo nepieņēma tik sievišķīgu zēnu. Tādēļ skolas tika mainītas vairākas reizes, bet tas nelīdzēja – Oļegs pabeidza tikai piecas klases un agri uzsāka darba gaitas.

Lai stātos pretī agresīvajiem vienaudžiem, Oļegs sāka nodarboties ar sportu – riteņbraukšanu. Lai arī sasniegumi sportā nebija peļami, ar spēku stāties pretī uzbrucējiem Oļegs nespēja. Viņš aizgāja no skolas un uzsāka darba dzīvi – 15 gadus viņš nostrādāja tirdzniecības jomā, bet 25 gadus – uzņēmuma „Rīgas siltums” katlumājās.

Tagad Olga ir pensijā un jūtas apmierināta ar dzīvi, kaut gan veselība pieklibo. Par sevi, piemēram, liek manīt sena trauma, kas iegūta pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados. Toreiz viņa strādāja Rīgas Piena kombinātā un, gatavojot braucienam ar krējuma burciņām piekrāmētu kravas mašīnu, šoferis kļūdas pēc ieslēdza atpakaļgaitu. Olga pakļuva zem autopiekabes, kas sadragāja gūžas kaulu. Ārstēšanās ilga mēnešiem ilgi, un arī šobrīd Olga joprojām manāmi pieklibo. Tomēr tā ir tikai redzama kaite, viņai ir vēl trīs slimības - cukura diabēts, vēzis un sirds mazspēja.

Gadiem ilgi Olga bija sevis meklējumos. Bija mēģinājumi doties pie seksopatologa un domas par dzimuma maiņu, bet viss beidzās neveiksmīgi. Kaut arī Olga sevi uztver kā sievieti, fizioloģiski viņa ir vīrietis. Viņa nav veikusi dzimuma maiņas operāciju, nav meklējusi psihologa palīdzību…

Viņa jau kopš bērnības nesaprata vīriešus, pat izjuta nepatiku pret viņiem.

„Nu izjutu nepatiku pret vīriešiem, nezinu, kā to nosaukt… Kautrējos no vīriešiem, varbūt tāpēc, ka biju sastapusi pedofilus. Nezinu, bija viņi pedofili vai ne, bet zēna gados bija vīrieši, kuri pret puikām nebija vienaldzīgi, - viņi man sāka sieties klāt.

Tad mamma mani bērnībā sūtīja uz veikalu un zēni sāka man „lekt virsū”, līda kauties, bet es neaizstāvējos. Toreiz man teica – tu taču esi vīrietis! Puikas ir puikas, ja viņi sakaujas, paši tiks galā, un neviens skolotājs konfliktā neiejaucās. Uz ielas no puikām baidījos, nevarēju ar viņiem sadzīvot,” savus bērnības gadus atceras Olga.

Padomju laikā, kad Olga nejutās savā ādā – viņa staigāja „nenoteiktā apģērbā”: ne īsti vīriešu, ne īsti sieviešu drēbēs, lai neviens nevarētu pateikt, „kas man apakšā”.

Tikai padomju laika norietā – pagājušā gadsimta 80. gadu beigās – Olga sāka par savu dzimumidentitāti aizdomāties arī tīri „praktiski” – vai ir iespējams kaut ko darīt lietas labā, kaut ko mainīt? Un viņai nācās rūgti vilties. Savu pirmo un vienīgo vizīti pie seksopatologa viņa rūgti nožēlo. Viņa domā, ka ārsts ir bijis ne tikai mediķis, bet arī čekas aģents, kas vēlējies viņu „atmaskot” un ieslodzīt vai nu cietumā, vai psihiatriskajā klīnikā.

„Rīgā, Lāčplēša un Avotu ielas stūrī, bija mana frizētava. Tur taisīju sieviešu frizūras, liku ilgviļņus. Tagad gan ilgviļņus vairs nelieku. Vienreiz aizeju uz frizētavu un frizieres saka: „Olga, mums tev ir pārsteigums!” un parādīja vienu poļu žurnālu, kurā bija stāstīts par dzimuma maiņas operācijām. Man to žurnālu iedeva līdzi.

Pēc kāda laiku biju darbā un tur ieraudzīju avīzi, kurā bija sludinājums, ka seksologs sniedz visa veida pakalpojumus. Biju mazliet iedzērusi un viņam piezvanīju. Varēja iet oficiāli un anonīmi, kas maksāja 25 rubļus. Es, protams, gāju anonīmi un sevi dēvēju par Aļonu. Ārsts mani uzaicināja uz mājas vizīti un teica, ka visu var noformēt, tikai jāreģistrējas. Bet es nevēlējos oficiāli reģistrēties...

Tad seksologs teica, lai es aizeju uz viesnīcu „Rīga” tikties ar kādu viņa kolēģi, kurš atbraucis uz kaut kādu simpoziju un kurš veic dzimuma operācijas. Aizgāju, jo mani interesēja, ko viņš teiks. Mani darīja uzmanīgu tas, ka viņam nebija mediķa, bet gan iekšlietu darbinieka leksika. Kad atgriezos no tikšanās, mūsu pašu seksopatologs man pārmeta – ko tu, muļķis, nesamaksāji par vizīti! Bet, ja būtu samaksājusi, mani arestētu par kukuļošanu.”

Olga uzskata, ka tolaik izbēgusi no lielām nepatikšanām un ieslodzījuma. Paglābis tas, ka operatīvie darbinieki nav spējuši viņu atrast.

Uz sarunu ar Kasjauns.lv Olga ieradās kopā ar savu draudzeni – ar par sevi ievērojami jaunāku simpātisku sievieti Zani Dasmani. Zane stāsta, kā iesākās abu draudzība: „Viss sākās ar to, kad sapratu, ka mani interesē transpersonas - gan psiholoģiskā ziņā, gan viņu dzīvesveids. Un tad lasu internetā par Olgu, iespējams, tas pat bija portālā Kasjauns.lv. Uzreiz sapratu, ka vēlos ar viņu iepazīties. Atradu Olgu draugiem.lv, uzaicināju savos draugos... Pāris dienas sarakstījāmies un tad arī iepazināmies. Un tagad Olga man ir vissvarīgākais cilvēks pasaulē. Tagad jau pagājis vairāk nekā pusgads, kopš esam pazīstamas.

Olgai ir savs viedoklis un viņa nekaunas par sevi, un tas ir apsveicami. Es vairāk kaunos nekā viņa. Viņa ir ļoti jauka un vislabākais, kas man ir bijis. Paskatoties uz viņu, es vispār redzu jēgu visam. Kopš sastapu Olgu, man viss kaut kā labi palicis.”

Olga teic, ka viņa labprāt ar Zanīti apprecētos, ja vien tas būtu izdarāms kā sievietei ar sievieti. Bet tas nav iespējams, jo mūsu likumdošana šādu iespēju neparedz. Bet sevi atzīt par vīrieti Olga nevēlas un saka:

„Lai būtu par vīrieti, tev par vīrieti ir jānodzīvo, bet, ja tu neesi nodzīvojis kā vīrietis, tu arī nekad nebūsi vīrietis. Es nekad neesmu bijis vīrietis. Man nav vīrietim raksturīgas iezīmes...”

Profilā draugiem.lv Olga par sevi raksta: „Neatminama būtne, varbūt interesanta, varbūt neinteresanta.” Arī kinorežisore Una Celma, kura par Olgas Kononovas dzīvi iecerējusi veidot filmu, nenoliedz, ka Olga savā ziņā ir neatminama būtne.

Kinorežisore ir uzfilmējusi materiālu dokumentālajai filmai par transpersonu dzīvi padomju Latvijā. Patiesībā tā nebūs filma par Latvijas transpersonām okupācijas laikā, bet gan par vienas konkrētas transpersonas - Olgas dzīvi PSRS okupācijas laikā. Filmai gan vēl tik drīz nav lemts parādīties uz ekrāniem, jo nav zināms, vai vispār un kad tā tiks izveidota. Tagad Una Celma meklē finansējumu dokumentālās filmas izveidei, un tas vēl nav atrasts. Viņa atzīst, ka par filmas tapšanu pašlaik nevienam „galīgi nav nekādas intereses”. Paredzēts, ka filma ne tikai stāstīs par un rādīs pašu Olgu, bet tajā piedalīsies arī aktieri, kuri izspēlēs Olgas dzīvesvidi, portālam Kasjauns.lv atklāja kinorežisore.

Transpersonas Olgas Kononovas atklāts stāsts