Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Aktrise Elita Kļaviņa, mēģinoties pietuvoties "Ilgu tramvaja" Blānšas pasaulei, lasīja arī citus Tenesija Viljamsa darbus.

Elita Kļaviņa: latvieši attiecībā uz seksualitāti ir šausmīgi liekulīgi 42

Intervijas
2013. gada 26. oktobrī 08:13 2013. gada 26. oktobrī 08:13
Aktrisei Elitai Kļaviņai šī sezona Jaunajā Rīgas teātri iesākās ar Blanšas lomu Tenesija Viljamsa populārās lugas "Ilgu tramvajs" iestudējumā. Žurnālam OK viņa stāsta par gatavošanos lomai un savām izjūtām šajā rudenī.

Vai, kad uzzināji, ka tev būs šī loma, mēģināji sevī uzrakt kaut ko no Blanšas?

Jā, tas bija galvenais uzdevums. Tur bija ļoti daudz nezināmā. Lielākais darbs jau padarīts, bet kaut kas tur apakšā vēl ir. Vajadzēja aizrakties, saprast, kas ar viņu notiek, kas ir tie vārdi, kāpēc viņa tos saka, kas ir tā dzīve, kādu viņa dzīvo. Par laimi, es par šo lomu uzzināju jau janvārī. Bija laiks padomāt, palasīt arī citus Viljamsa darbus, mēģināt pietuvoties viņa pasaulei un tam, kāda ir Blanša. Ir lomas, kam var atrast prototipu, bet Blanšu uz ielas nesatiksi. Viņa dzīvo tikai īpašību un dzīves notikumu salikumā, ko Viljamss radījis. Respektīvi – tas, kas ar viņu ir noticis, kāds viņai ir raksturs – viss veido to, kāda ir Blanša.

Tava pašas dzīve ir nesalīdzināmi mierīgāka. Tu varbūt nedzīvo tik vētraini, tik dramatiski kā viņa, bet, iespējams, tevī vienalga ir tās dziņas, plosīšanās, staigāšana pa naža asmeni, ļaušanās vājībām – kaut tikai domās, ne realitātē –, bet tu to neesi varējusi atļauties kā māte, sieva, pēc dabas mierīgāks cilvēks, introvertāks. Esi par to domājusi?

(Ilgi domā.) Un kā tu domā – vai var sevi un skatītāju piemānīt un darīt kaut ko, ja pat nenojaut par īpašības aizmetņiem sevī, kas jāspēlē? Protams, ka tas ir – nav iespējams citādāk!

Neviena mana loma nav tāda, par kuru varētu teikt – tā ir viens pret vienu ar manu dzīvi, bet es... Nu, kā tu domā – ka es pilnīgi sausām kājām varu uztaisīt Blanšu?! Varu nomierināt, ka tā nav! Man ir pietiekami daudz no kā pasmelties. Paldies liktenim!

Ko tu dari ar savām kaislībām?

Pirmām kārtām man ir bail reducēt – Blanša nav tikai kaislīga... Bet manī tiešām ir šī kaislība. Ko es daru? Es to uzlieku uz skatuves!

Vai esi domājusi par aktiera, arī savu likteni sabiedrībā? Aktiera personībai kā piliens indes vajadzīga arī mazliet vājprāta, neirastēniskā deva. Tas varbūt ir mazliet slimīgi, jo viņš taču var izdarīt to, ko nevar citi.

Ideālā gadījumā tā būtu jābūt. Labiem aktieriem ir jābūt šai spējai.

Vai esi jutusi to izlaužamies ārpus skatuves?

Bet protams! Varu nomierināt – nekādi brīnumi nenotiek! Skaidrs, ka tā ir. Bet daudz par to nestāstīšu – par melno virtuvi – man šķiet, tā jāpatur neatklāta. Es izmantoju to melno skapi, kas manī. Bet izlikt to apskatei? Nē, tas nav mans, Elitas, raksturs. Bet, ja kādu tas šausmīgi interesē, jā, tas tur ir! Droši vien.

Elita Kļaviņa aktrises profesiju uzskata par smagu darbu

Sabiedrībai patīk ielikt rāmīšos. No vienas puses – aktierus, mūziķus, gleznotājus, dievina, no otras – nesaprot viņos melno skapi. Un, ja tas kaut kur izbirst, tiek izspārdīts.

(Nopūšas.) Jā, ir tādi gadījumi. Tā ka – saudzējiet! Jo nedod Dievs... Jā, tas ir kas ļoti sargājams.

Vai tev ir gadījies savā dzīvē dot patvērumu kādam dzīves plosītam cilvēkam?

Nē, pirmais, kas nāk prātā, ir mans sunītis.

Paņēmi no ielas?

No patversmes. Bet cits uzskatāms manas cēlsirdīgās rīcības piemērs man prātā nenāk. Daudz svarīgāka jau ir ikdiena, un tur visādi gadās.

Esi cilvēks, pie kura var nosēsties blakus, lai atdotu daļu tā brīža smaguma?

Jāatzīst... Es tā varbūt gribētu, ļoti! Bet baidos, ka diez vai. Nē. Es nezinu, vai esmu tāda. Jo ar gadiem tu tomēr sāc ieraudzīt... Drusku zināma vilšanās par sevi arī mēdz piemeklēt. Un manā gadījumā tā ir, ka neesmu jau nemaz tik... Ir lietas, kurās es nebūt neesmu tik laba, kā gribētu būt. Nezinu, aktierim jau ir grūti. Tā ir daļa no profesionālas piedevas.

Jāsargā sava platība?

Nezinu, kā to izskaidrot, bet baidos, ka mēdzu būt arī egoiste. Tāpēc ir izrādes, kas cilvēku dvēselēs mēģina paravēt to egoisma dārziņu. Tu padomā par savu savtīgumu, par attieksmi pret cilvēkiem.

Vai vari atcerēties, kad esi nosodījusi ko nepareizu cilvēkā? Kaut iekšēji, kaut uz stundu?

Stundu varbūt... Tā ir garīgās higiēnas daļa – ka jāmēģina netiesāt un nenosodīt. Bet, protams, tas ik pa laikam izlaužas – tad apķeries, ir neērti un kauns. Bet tas jau ir noticis. Taču apzināts naids ir īpašība, ko just ilgstoši un glabāt es nespēju. Jo tas pilnīgi saēd pašu. Un tas atkal ir ļoti savtīgi – man ir sajūta, ka no tā jāatbrīvojas.

Un tu māki?

Vienreiz labāk, vienreiz sliktāk, bet es to tā... man ir daudz grēku, bet šāds nepiemīt.

Kādi ir tavi grēki?

Iešu es teikt! (Smejas.)

Jautāju tev par spoguli... Bet kā tev šķiet – vai tavi bērni ieraudzīja citu cilvēku tevī šajā vasarā?

Viņi tādi saprotoši. Tiek atstāti, paši ņemas, ēd, darās, dzīvojas. Kas cits atliek!

Pie vecmāmiņas...

Bija vienu brīdi, bet tad bija jābrauc pie ārstiem uz Rīgu, un nu jau divas nedēļas ir te. No rīta pasaku, ka eju un būšu vēlu, un viss tiek pieņemts ar sapratni. Viņi arī kaut kā jūt, ka patlaban  nevajag mani traucēt. Atnāku mājās un nobļaujos par nemazgātiem traukiem, skatos – mani puisīši, čik-čik-čik, aiziet un nomazgā.

Tu tiešām nobļaujies?

Nu, protams!

Tev vēl ir spēka?

Tieši no nespēka jau tas notiek! Kad esi strādājis astoņas stundas, bet redzi, ka viņi visu dienu...

... staigājuši garām nemazgātiem brokastu šķīvjiem?

Jā. Domāju, viņi jūt, ka nevajag mani kaitināt, labāk jāpaklausa. Pārmaiņas pēc. (Smejas.)

Cik lieli viņi ir?

Desmit, trīspadsmit un septiņpadsmit gadu veci.

Aktrisei veiksmīgi izdevies sabalansēt darbu ar ģimeni un trīs bērnu audzināšanu

Bet vai tu ar vienu smadzeņu, sirds stūrīti iedomājies, ka viņi var ieraudzīt, tikai nojaust, kaut zemapziņā, tevī Blanšu? Vai tevi tas mazliet nebiedē, nesatrauc, nerada diskomfortu? Jo tas, ka mīļotais vīrs var tevī ieraudzīt Blanšu, saki, ka viņš cieš...

Es to vairāk domāju tādā sadzīviskā izpratnē. Un tas ir fakts. Tieši par to – domas citur, laika nav...

Nevis, ka tu varētu uz sekundes simtdaļu kļūt par citu sievieti, ka kaut mazs lauciņš tavā dvēseles puzlē varētu tikt izrauts un tu varētu mainīties iekšēji?

Liekas, mans vīrs ir pieradis, ka ir tik daudz kvadrātiņu – vairāk nekā divdesmit gadu laikā vilkti un izvilkti. Domāju, nekas viņu tā īpaši nevar pārsteigt!

Pati atnāci uz lielpilsētu deviņpadsmit gadu vecumā.

Jā. Lielpilsēta Rīga!

Un ar prātīgas meitenes apziņu gribēji kļūt par ārsti?

Jā. Nu, man tā likās tāda cienījama profesija.

Bet tevī pietika gudrības neiet pa to taku, nelauzties ar mērķtiecīgas, pareizas meitenes apziņu?

Nē, man tomēr intuīcija teica, ka diži laba ārste es nebūtu bijusi. Tā tomēr ir ļoti eksakta joma – zinātne, atmiņa, loģiska domāšana. Tur jābūt ļoti lielai kapacitātei. Es sevi šajā virzienā tik augstu nevērtēju.

Dzīvojies emociju pasaulē?

Ja kaut kā jāsadala, tad laikam jau jā. Lai gan domāju, ka neesmu arī izteikts aktiera tips. Ar izteiktu aktierisko gēnu, temperamentu. Tas nav mans gadījums. Kaut gan, ej nu sazini! Mūsu teātrī liela daļa aktieru ir introverti.

Ar kādu domu aizgāji uz žurnālistiem? Tur taču temperamentam jābūt vēl lielākam.

Vienkārši žurnālistika likās kas tāds... Varbūt jau toreiz mani interesēja tās aktieriskā daļa – uzreiz sāku televīzijā. Bet žurnālistikā nokļuvu tāpēc, ka puslīdz sakarīgi rakstīju sacerējumus. Tāds izskaidrojums.

Tu nemaz īsti nenojauti tās skarbāko pusi?

Jā, ideoloģisko slodzi, ko pēc būtības nozīmē būt žurnālistam. Domāju, tas ir ideologs, un kur nu vēl tajā laikā! To es tā īsti neapjēdzu, atzīšos.

Dabūji pastrādāt?

Karstākajā degpunktā – Panorāmā! Bet tas tiešām bija tik sen, ka man jau šķiet nepieklājīgi pieminēt.

Tas vairs nav par tevi?

Tieši tā.

Vai jūti mazliet citu sievietes posmu sevī? Ar to, ka viens bērns jau bijis prom, arī jaunākais diezgan patstāvīgs. Esi rūpējusies par lomām, mājas dzīvi, bērni bijuši mazi, jāsadalās reizinātājos. Tu sevī kā sieviete tagad sajūties mazliet citā posmā – citādāka?

Jā. Nu, es jūtos sieviete ar pieredzi! Tā, īsi sakot. Ir uzkrāta emocionālā sievietes pieredze.

Kas uzkrājas, bērniem augot?

Tieši tā. Domāju, ka sievietei pēc četrdesmit... Lai gan – ko es zinu par citām sievietēm! Jūtu, ka man ir bijusi ļoti bagāta dzīve un ir arī kaut kas, no kā smelt un dot Blanšas lomai. Es nejūtos vairs jauna.

Tieši gribēju teikt, ka tu varētu justies jauna.

Objektīvi vēl kaut kā jā, bet tā pieredze tomēr ir tāda... Šausmas, ko es runāju! (Smejas.)

Tā neizslēdz jaunību.

Cerams.

Vēl viens, ko tevī pamanīju, ir izaicinājums acīs. Un tas piederas jaunībai.

Es jau kā... Nezinu. Nu... Paldies! Labāk tā nekā nogurums!

Pateicoties uzkrātajai dzīves pieredzei, Elita Kļaviņa vairs nejūtas jauna

Viljamss visu runā caur seksualitātes prizmu. Vai šajā ziņā tev bija kādi iekšēji atklājumi – kā cilvēkā?

Tas, cik ļoti liekulīgi mēs mēdzam būt. Īpaši jau latvieši, attiecībā uz seksualitāti – šausmīgi! Ka tas ir kas ļoti slikts, pie mums tā nav... Bet faktiski tā ir viena liela daļa no cilvēka identitātes, no tā, kas viņš ir! Un, tikai par to nerunājot, neviens labāks nekļūst! Es pat zinu cilvēkus... Man ir aizdomas, ka viņiem Viljamss nepatīk, jo tur ir par seksualitāti, ka viņš it kā to visu raksta no kādas zemjostas zonas. Bet jāsaka – ja tu formulē, ka esi tikai augsti garīgs cilvēks, tad, kamēr neesi aizgājis klosterī vai ar savu dzīvi pārliecinājis, ka šī joma tevi galīgi neskar, kādas tiesības ir nosodīt un teikt, ka tas nav svarīgi? Viljamss šajā ziņā ir šausmīgi godīgs! Viņš saka – hei, mēs esam seksuālas būtnes! Mūsos ir tas dzīvnieks, mēs neesam eņģeļi ķerubu korī. Mēs ar to cīnāmies un mēģinām no tā izrauties! Bet parādiet man, cik daudz ir tādu, kam tas ir izdevies. Domāju, ir liekulība ko tādu noliegt. Bet tendence ir. Ka tas ir kas zemāks, mazāk svarīgs, mazāk būtisks. Ka mēs visi tikai par garīgām vērtībām. Bet Viljamsam ir gan tas, gan tas! Viņam ir abi. Tāpēc viņš ir tik ģeniāls.

Esmu pieredzējusi, ka bērniem aizliedz skatīties kadrus, kur cilvēki bučojas, bet atļauj, kur nogalina. Tāda pārprasta morāle.

Tieši tā! Pilnīgi precīzs piemērs. Un Viljamss kā homoseksuāls, protams, ar to saskārās vistiešākajā veidā. Domāju, viņam sirds asiņoja attiecībā uz sabiedrības liekulību.

Turklāt viņš dzīvoja 20. gadsimta vidū.

Protams, daudz kas ir mainījies. Bet ne tik daudz.

Teksts: žurnāls OK / Foto: Tatjana Vlasova

Citi šobrīd lasa

Pasaulslavenais seriāls "Černobiļa" - kas par to sakāms uzsprāgušā reaktora inženierim? 114
12 precēti pāri atklāti pastāsta, cik bieži patiesībā viņiem ir sekss 65
"Stjuartes skaļi kliedza, lai nolaižam galvas. Cilvēkiem asaras acīs" - pasažiere Jūlija stāsta par ārkārtas nosēšanos ar "airBaltic" lidaparātu 80
Skatīt visus komentārus

Дмитрий Шепелев объяснил сестре Жанны Фриске, почему ненавидит их семью

49-летняя Наоми Кэмпбелл полностью разделась для фотосессии и вызвала ажиотаж поклонников