Stingra un asa viņa ir tikai ekrānā. Ilze Nagla atklāti par dzīvi aiz kadra

Kā jūties, atkal atgriežoties televīzijā?

Ir mazliet trauksmaini. No vienas puses, ir laba sajūta, jo esmu atgriezusies dzimtajās ārēs, no otras – televīzija šajos divos gados, kamēr biju prom, ir mainījusies, jo īpaši pēdējā pusgada laikā. Tas ir diezgan pārsteidzoši, jo, atklāti sakot, aizejot no televīzijas, man nebija domas, ka tur kaut kas varētu mainīties... Bet tagad ir pavisam cits uzrāviens, to jūtu arī kolēģu attieksmē. No viņiem dzirdu, ka ir cita motivācija strādāt, jo ir sajūta, ka kādu tas tiešām interesē, ka vadība ir gatava atbalstīt un ieguldīt mārketingā. Arī saturā tiek ieguldīts, un to jūt. Izskatās ļoti cerīgi un labi.

Kad gāji prom, likās – nekad vairs?

Nu jau dzīvē gana daudz pieredzēts, lai vairs neteiktu nekad. Piemēram, skolā es teicu: Nekad nebūšu skolotāja, nekad, nekad! Bet tagad jau daudzus gadus lasu lekcijas Latvijas Universitātē. Tā ka tagad es pieturos pie principa nekad nesaki nekad.

To noliegt tagad no manas puses būtu dīvaini... Tajā vasarā, kad aizgāju, no televīzijas aizgāja vairāki. Kolēģi teica, ka būs lomkas – un tā arī bija. Katram darbam ir savi plusi, savi mīnusi, sava garoziņa. No vienas puses, tu ļoti nogursti no milzīgās intensitātes un informācijas apjoma, kas tev iziet cauri un kas jāpatur galvā. No dzīvošanas tādā spriedzē cilvēki, protams, nogurst. Bet, no otras puses, ir sajūta, ka esi notikumu virpulī – un tā ir fantastiska sajūta. Turklāt darbs ir radošs un nekad neatkārtojas. Rutīna televīzijas darbā drīzāk ir rutīnas trūkums.

Būt par žurnālistu – vai tā ir profesija uz mūžu?

Vai esmu to gatava darīt līdz pensijas vecumam? Es nezinu. Mēs neviens nezinām, kas notiks pēc pieciem, desmit gadiem. Tā ka, ja man kāds jautā – Vai šis, ko tu dari, ir uz pavisam? –, tad es uz to nevaru atbildēt. Kas šajā dzīvē ir uz pavisam? Žurnālisti ir gana nemierīga tauta. Katra darbavietas maiņa manai intelektuālajai un emocionālajai kapacitātei ir devusi kaut ko klāt. Tu audz – gan kā profesionālis, gan kā cilvēks, kad savu komforta robežu visu laiku pastumj tālāk. Ik pa laikam spert kādu soli pavisam jaunā teritorijā – šis ir dzīves modelis, ko izvēlos.

Man atpazīstamība nav traucējoša, galu galā neesmu ne slavena aktrise, ne kino dīva, kurai kāds ļoti gribētu sekot. Galu galā tas, cik daudz esam gatavi publiskot savu privāto dzīvi, daudzējādā ziņā atkarīgs no katra paša – cik daudz dodamies uz publiskiem pasākumiem, cik daudz parādāmies dzeltenajā presē. Katrā ziņā mana dzīve atpazīstamības dēļ nav mainījusies – mani draugi nāk no senas pagātnes, un viņu loks tikpat kā nemainās.

Kā tev izdevies distancēt no publikas privāto dzīvi? Starp citu, ja tā padomā, arī taviem kolēģiem tas labi izdodas. Profesionāls triks?

Privātās dzīves skaistums ir tieši tajā, ka tā ir privāta. Domāju, pie mums paparaci kultūra, paldies Dievam, nav attīstīta, un pret cilvēku privāto dzīvi tomēr valda zināms respekts. Man šķiet, tā ir katra paša izvēle – novilkt vai nenovilkt skaidru līniju tur, kur sāka tava privātā dzīve. Ja paskatās, kā tas skāris aktrises un citus pazīstamus cilvēkus, tad skaidrs: ja tu reiz esi atklājis daļu no savas privātās dzīves, tālāko vilni, kas nāk pār tevi, grūti apturēt. Ja tu iedod mazo pirkstiņu, tu iedod atļauju sev sekot un interesēties par tavu privāto dzīvi. Taču var arī saprast: aktieris ir publiska profesija, un mīts ap sevi ir jārada. Privātā dzīve ir daļa no šā mīta, un varbūt tā ir vieglākā daļa, kā radīt mītu. Bet žurnālistam tas absolūti nav nepieciešams.

Laikam neko...

Tad jautāšu citādi – cik viegli būt attiecībās ar tādu sievieti kā tevi? Tu esi pazīstama žurnāliste, tev ir ļoti ass prāts un ļoti laba izglītība – nopietns komplekts.

Strādājot televīzijā, attiecības uzturēt ir grūtāk ar visiem – arī ar ģimeni un draugiem. Tu kaut ko ieplāno, bet notiek pavisam citādi. Piemēram, savā dzimšanas dienā biju ieplānojusi braucienu kopā ar draugiem – vispirms uz Liepāju, tad tālāk uz Lietuvu. Kā gadījies, kā ne, Zatlers atlaiž Saeimu! Nu ko – met visu malā un brauc atpakaļ...

Bet kopumā – nav jau tas žurnālista darbs tik īpašs tādā aizņemtības ziņā. Kā tad ar cilvēkiem, kas strādā maiņu darbu, kā tad ar pārdevējām, kas strādā līdz desmitiem vakarā? Cikos viņas pēc darba nokļūst mājās? Vīrs un bērni droši vien jau guļ.

No televīzijas ekrāna par tevi radies priekšstats, ka esi asa un prasīga. Tāda esi arī privātajā dzīvē?

Es esmu kluss un maigs cilvēks! Kad saku to saviem kolēģiem, viņi par to parasti iesmej, bet es tā tiešām jūtos. Esmu klusa un pieklājīga, tāpēc darbā mans izaicinājums ir brīži, kad intervēju cilvēku un jūtu, ka viņš ieslēdz šleserismu – kad skaidrs, ka viņš pats neapstāsies runāt un man būs jāspēj viņu pārtraukt. Tas var izklausīties nepieklājīgi, un man tas ir arī psiholoģiski grūti, jo neesmu tā audzināta un ikdienā es tā nedaru. Bet, ja tev ir tiešais ēters, tu nevari vienam cilvēkam ļaut izrunāt visu, kas uz sirds. Tāpēc tu esi nolikts par raidījuma vadītāju, lai turētu tempu un rūpētos par sarunas virzību. Protams, tēls, kāds ir kadrā, atšķiras no tā, kāda esmu ikdienā. Man draugi saka: Tu taču esi tik mierīgs cilvēks, bet kadrā tu esi pavisam citāda! Tāds ir mans darbs – tas ir jāizdara, kaut asinis pa degunu. Tu saņemies un izdari!

Praksē iet dažādi, bet teoriju esmu apguvusi: esmu sapratusi, ka laimes sajūta jānoenkuro tevī pašā. Tā nedrīkst būt atkarīga no ārējiem apstākļiem – ja kāds tavā priekšā aizcērt durvis, tu zaudē darbu vai aiziet mīļotais. Citādi sanāk tā: ir cilvēks – esmu laimīga, nav – esmu melna kā zeme. Kamēr cilvēks ir – ir labi, bet tad sanāk, ka man šajā cilvēkā ir krampjaini jāieķeras, jo no viņa taču ir atkarīga mana laime... Bet cilvēks taču nevar būt īpašums un kādam piederēt. Un viss kas var notikt – cilvēks aiziet, saslimst, iemīl citu – viss var notikt! Ja tava laime ir atkarīga tikai no otra, tu esi ļoti nestabilā situācijā. Un kā lai tas otrs jūtas, ka viņam jāatbild ne tikai par savu dzīvi, bet vēl arī par otra laimi? Tam princim baltajā zirgā nav viegla dzīve, zinot: ja pakustēšos pa labi vai kreisi, te viens cilvēks sabruks. Nu, nav iespējams prasīt no otra, lai viņš būtu atbildīgs par mūsu laimi. Galu galā – cik mēs paši esam gatavi atbildēt par otra laimi?

Kā tu esi nonākusi pie šīm atziņām?

Esmu bijusi dažādos meklējumos – gan aizrāvusies ar jogu, gan braukusi uz Indiju, bet galu galā esmu atgriezusies pie kristīgās meditācijas. Tas laikam ir mans ceļš. Nesaku, ka austrumi mani vairs neinteresē un ka es neko vairs nemeklēju. Pēc dabas esmu ceļotāja, un man katru gadu vajag aizšaut uz kādu eksotisku vietu. Man patīk mēģināt sataustīt pasauli pašai. Cilvēks jau visu mūžu meklē dzīves jēgu. Ja esi noskrējies ar darbiem, bērniem, vīru, suņiem, vīramāti, konservēšanu, tad varbūt tā laika pietrūkst. Bet kas zina – varbūt ir otrādi, varbūt tieši tad viss galvā saslēdzas, un tev ir skaidrs, kur ir tava dzīves jēga.

Patlaban man ir svarīgs darbs. Bet, ja man to vajadzētu pamest un veltīt sevi ģimenei – arī labi. Kāpēc ne? Ir svarīgi krampjaini neieķerties lietās, notikumos, situācijās. Nekad nesaki nekad. Ir jāspēj gan atlaist, gan pieņemt, un tu nekad nezini, ko dzīve tev piedāvās.

Reiz kādam mācītājam jautāju, cik procentu mūsu dzīves notikumos ir Dieva plāns un cik procentu – mūsu pašu brīvā griba. Viņš kā mūsu brīvo gribu minēja piecus procentus. Man likās – tik maz?! Bet viņš teica: Tas ir daudz. Un tad es tā padomāju – tas tiešām ir daudz. Ja ieklausāmies sevī, kā veiksmīgāk piepildīt sevi un izdarīt to, kas mums jāizdara, tas jau ir daudz. Varbūt viss, kas mums ir jādara, ir jāmācās dzīvot.