Agnese Zeltiņa atgriežas Latvijā kā rotu māksliniece

Jā, neviens nesaprot, kāpēc esmu atgriezusies, tas mani tiešām pārsteidz. Es pārcēlos, nezinādama, ka manā ģimenē ienāks jauns spēlētājs, taču tagad es pilnīgi skaidri zinu, ka man ir svarīgi redzēt, kā aug mana mazmeitiņa. Tas arī ir galvenais atgriešanās iemesls. Jā, pirms diviem gadiem man likās, ka vajag apskatīties, kur debesis ir zilākas un zāle zaļāka, un – nav nekur. Es to sapratu Dziesmu svētkos, es to sapratu, kad Ziedonis aizgāja – ka dvēseli nevar iztulkot, un nemaz nevajag to darīt. Jādzīvo tur, kur tev ir jābūt, kur skan tava valoda.  Nebija tā, ka Itālijā neiedzīvojos, es diezgan labi ieintegrējos. Manas aptaujas Itālijā pie galda – Pasakiet trīs lietas par Itāliju, kas jums kā nācijai ir svarīgas – mūsu itāļu draugu lokā ir kļuvušas par klasiku, tagad viņi paši to dara, un es viņiem tādā pašā veidā stāstīju par Latviju. Man vienkārši apnika visas mūžīgās runas par kurpēm un somām!

Es sevi pārāk ātri aizsūtīju pensijā – un ar diviem gadiem pietika, lai es to saprastu. Ja tu gadu kāp lidmašīnā ar sajūtu, ka Latvijā pavadītajās dienās neesi paguvusi visu izdarīt un ka sirds tev visu laiku ir vairāk smaga nekā viegla, tad... Sapratu, ka tas īsti pareizi nav. Tagad es gribētu, lai turpmāk man čemodāns jāpako tikai ceļojumiem.

Bet galvenais, ko esmu sapratusi, – te, Latvijā, man vēl ir ļoti daudz ko darīt. Es ļoti sekoju savām sajūtām. Atgriežoties es jūtos ārkārtīgi labi. Arī Itālijā es jutos labi, bet tas bija pavisam citādāk. Tur joprojām ir mājas, kas gaida, bet... tad jau redzēs. Un pie tā arī pagaidām gribētu apstāties.

Kad devies prom no Latvijas, bija izjucis tev ļoti nozīmīgs un gaidīts projekts teātrī – vai aizbrauci arī tāpēc? Tagad tev atkal ir vairāki uzaicinājumi spēlēt teātri Latvijā.

Atgriešanās bija sen pieņemts lēmums, un uzaicinājums piedalīties trīs jaunos projektos teātrī bija tikai papildu motivācija, bet katrā ziņā ne primārais.

Es esmu daudz domājusi par to, kāpēc projekti pirms manas aizbraukšanas nesanāca. Tolaik biju beigusi ļoti smagas attiecības un kādu brīdi nespēju būt pozitīva, kāda es vienmēr esmu bijusi, man bija iestājies kaut kāds mīnuss. Nespēju sevī atgūt spēku, kas man vienmēr bijis.  Lēmumu par aiziešanu no teātra un aizbraukšanu es pieņēmu ļoti emocionāli – faktiski pie pirmās profesionālās neveiksmes, pie apstākļu nesakritības vienkārši metu plinti krūmos. Patiesībā tādu lēmumu pieņēmu tikai tāpēc, ka nebija profesionāla piesaistes punkta. Ja man būtu kaut viena loma teātrī vai kādā seriālā, es nekad nebūtu aizbraukusi no Latvijas.

Tagad esmu cieši nolēmusi un ļoti pie tā strādāju – būt pozitīva. Ja visi saka, ka Latvijā nav tirgus, Latvijā nevar nopelnīt naudu, tad es saku, ka Latvijā ir tirgus, Latvijā var nopelnīt naudu, ja strādā. Latvijā var visu. Un lai tikai kāds pamēģina no šā ceļa novirzīt. To nevar izdarīt, jo es esmu sevi pārprogrammējusi. Man arī ļoti gribētos izvairīties no skaļām frāzēm un apgalvojumiem, bet kaut kas tajā visā ir: es atgriežos tajā pašā teātra komandā un pie tiem pašiem cilvēkiem, no kuriem aizgāju, tātad mums kaut kas vēl kopā ir jāizdara.

Es teiktu tā – ir ļoti smagi bez iespējas sevi realizēt. Ja tu esi radošs cilvēks un nevari savam potenciālam atrast pilnvērtīgu izmantojumu, tu sāc sevi dedzināt. Es jutu, ka degu, un sāku taisīt drāmu mājās, nevis spēlēju uz skatuves. Man brīvība, pašizpausme un pašrealizācija ir svarīgāka par naudu, par stabilitāti, par sakārtotu, ļoti pārticīgu dzīvi, kāda man tur bija. Pat dažas manas tuvākās draudzenes to nesaprot: Agnese, te taču nav iespēju, te viss ir mazs, Itālijā ir tādas iespējas... Jā, es gāju uz Maserati kastingiem, un varbūt 60 miljonu acu priekšā varētu braukt vienā no pasaules skaistākajām automašīnām un pelnīt ar to naudu, bet man tas vairs nav svarīgi. Goda vārds!  Vai es nožēloju šo laiku Itālijā? Nē, protams, šajos divos gados Itālijā esmu ieguvusi milzīgu pieredzi un redzējusi tik daudz kā skaista.

Kas ir labākais, ko tev devis Itālijā pavadītais laiks?

Sarunvalodas līmenī esmu iemācījusies itāļu valodu – protams, nelietoju visu laiku un nerunāju gramatiski perfekti, jo intensīvi mācījos tikai pēdējo gadu, dzīvojot Milānā. Esmu ārkārtīgi daudz redzējusi, ieguvusi milzīgu kultūras bagāžu, izbraukājot Sicīliju, apceļojusi visam iespējamās pilsētas. Katru nedēļu, kad nebija jābrauc uz Boloņu, es devos tuvākā vai tālākā ceļojumā pa Itāliju.

Un trešais, kas no tā visa izaudzis, – es sāku gatavot rotas. Man bieži jautājuši: Kāpēc tu netaisi savu smaržu vai apģērbu līniju, tu taču varētu ar savu vārdu to pārdot. Bet tam ir vajadzīga nopietna ražotne, un izstrādāt smaržas – tas vispār ir kosmoss. Savukārt par apģērbu – es domāju, ka mums ir ļoti daudz labu modelētāju. Kaut kāda stila un gaumes izjūta man ir, bet uzskatu, ka ne tik laba, lai zīmētu savus modeļus.

Taču, skatoties uz jūru, uz krāsu bagātību, uz ziediem, dabu, redzot visu, kas apkārt, redzot itāļu amatniecību, saņēmu drosmi un atcerējos, ko man bērnībā mācīja tētis un ko es pati mācījos Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas sagatavošanas kursos, kur divus gadus stājos uz tērpu modelētājiem, un Mākslas akadēmijas kursos. Atkal paņēmu rokās zīmuli, sāku zīmēt, taisīt skices, un – tagad tās kļuvušas par realitāti.

Jā, viņš apstrādāja sudrabu un zeltu, strādāja ar īstiem dārgakmeņiem. Tētis jau bērnībā iemācīja gaumi uz rotām. Darbnīcā esmu garas stundas sēdējusi viņam klēpī un skatījusies, kā viņš strādā – kā viņš kausē, griež, lodē, pulē, slīpē, kā rota top no A līdz Z. Tētis man vienmēr mācīja: Ja nevari atļauties īstus dārgakmeņus, ļoti kvalitatīvas un dārgas rotas, tad labāk nevelc neko. Un es ņēmu šo padomu vērā – man nebija ne gredzenu, ne citu rotu, izņemot mazus auskarus ar akmentiņiem. Pēdējos gados, uzmanīgi izvēloties, sāku nēsāt bižutēriju un, kad Itālijā pamanīju, cik tur tā ir skaista, es domāju: Tēti, tev tomēr nebija taisnība... Jau agrāk biju no Itālijas vedusi bižutērijas rotaslietas meitai, māsai, draudzenēm, jo tur tā ir ļoti skaista, pie mums tādu lietu nav. Mums ir vai nu plastmasas aksesuāri, vai arī ļoti dārgas rotas, ko neviena īsti nevar atļauties. Es vēlos darboties vidus līmenī – lai sievietes var atļauties skaistas, modernas rotas no dārgakmeņiem un pusdārgakmeņiem, kas tomēr nemaksā simtus.

Kā radās pirmās rotas ideja?

Labi, pastāstīšu tev atklāti... Lielais lūzums manī notika pirms gada Boloņā. Mēs pārvācāmies uz Milānas dzīvokli, un es, ļoti saimnieciska meitene būdama, uz jauno māju pirmās paņēmu līdzi pannas, drēbes un visu pārējo. Nākamajā dienā, kad bijām Milānā, mums no Boloņas dzīvokļa nozaga pilnīgi visu, kas bija vērtīgs un ko vēl nebijām paguvuši pārvest uz jauno dzīvesvietu. Mājā, kurā 50 gadus nebija bijusi neviena zādzība, ielauzās zagļi un aiznesa visas manas rotas. Tur bija mans laulības gredzens, mans saderināšanās gredzens, viss, ko man tētis bija taisījis, viss, ko man bija dāvinājuši manu bērnu tēvi, pulksteņi – visa mana pagātne, pilnīgi viss, visdārgākais. Apzaga arī manu draugu, un kopā no dzīvokļa aiznesa rotas un dārglietas vismaz 40 tūkstošu eiro vērtībā. Es paliku bez nekā.

Pēc pirmā šoka es sev teicu: Okei. Tā ir pagātne – lai viņa iet. Ja tā tam ir jābūt, tad tā arī acīmredzot vajadzēja būt. Tad sāku domāt – bet man taču vajag kādu rotu! Skaidrs, ka nozagtās rotas ar tādām pašām es nemūžam neaizvietošu, tas nav iespējams, un es to arī nemūžam nevarēšu atļauties. Tātad kaut kas jādara! Mistiskā kārtā iepazinos ar kādu itālieti, kura vasarā, sēžot pludmalē un uz zīda diedziņa tamborējot dārgakmenīšus, bija draudzenēm un draudzeņu draudzenēm pārdevusi simts rotas. Sāku domāt – patiešām, tajā kaut kas ir! Un viss kaut kā savilkās kopā – sāku ieraudzīt tādas lietas un satikt tādus cilvēkus, kas vedināja uz rotu izgatavošanu. Pašā Milānas centrā atklāju rotu darbnīciņu, kur sievietes taisīja ļoti skaistu bižutēriju, sāku pie viņām kaut ko nopirkt. Sāku apmeklēt svētdienas tirdziņus, kas notiek visās pilsētās, tur pārdod arī rotas, vienu par otru skaistākas. Un tomēr – tā īsti līdz galam man nekas nepatika, nekas nebija pēc manas gaumes. Un sāka rasties idejas. Likās – jāpamēģina uztaisīt pašai. Atcerējos, ka Rīgā pazīstu cilvēku, kas man varētu palīdzēt, jo pati rotas neizgatavoju, es zīmēju skices.

Mēģināju dabūt skicēs tās krāsas, kas man patīk. Man ļoti patīk visu toņu zilie, zaļie, violetie. Sāku pa maisiņam vien iegādāties dažādus dārgakmeņus un pusdārgakmeņus un vedu savai meistarei. Viņa pēc manām skicēm un stāstiem sāka izgatavot rotas.

Katrs eksemplārs ir unikāls, taisīts ar rokām un pārsvarā no dabiskiem akmeņiem. Ir Maljorkas pērles, mākslīgi audzētas Spānijā, tās ir dārgākas par parastajām upes pērlēm. Rotās ir dabiskie aleksandrīti, tirkīzi, Swarovski kristāli. Pilnīgi viss nav no dabiskiem materiāliem – tad rotas būtu ļoti smagas. Man patīk, ka rotas ir lielas un masīvas, bet tās nedrīkst būt pārāk smagas, jo tad tās kļūst nevalkājamas.

Teikšu godīgi – man patīk visas. Zinu, ka sievietēm patīk dažādas rotas, tāpēc arī manā kolekcijā rotas ir dažādas, bet es pati varētu valkāt jebkuru no tām. Vismīļākās man laikam ir zili zaļajos toņos, es tās saucu par Sicīlijas un Sardīnijas rotām.

Dīvaini sanāk – pirms gada man nozaga manas rotas, un tagad, re, pilna grīda ar manis pašas gatavotām! Varbūt Visumā tomēr ir kāds līdzsvara likums? Es jau sāku domāt par nākamo kolekciju – man ir atkal idejas!