Leļļu māksliniece Veronika redz cilvēku nākotni
Pjero, Sarkanā karaliene, Baltās vijoles dvēsele, Bezmiegs, Venēcijas saulriets, Laba laika eņģelis – tā nosauktas dažas no vairāk nekā simt papjēmašē jeb papīrplastikas tehnikā veidotajām, unikālajām Veronikas Djominas-Lurjē lellēm.
Marionetes ir tērptas autentiskās 19. un 20. gadsimta sākuma mežģīnēs, zīdā un samtā no Milānas, Florences, Venēcijas un Parīzes modes kolekcijām, ko rotā sudrabs, dārgakmeņi un aksesuāri. Veronika Djomina-Lurjē ir ne vien leļļu māksliniece, bet arī tējas meistare, astroloģe. Runā arī, ka gaišreģe.
Bezdvēseliski Imantas mikrorajona daudzstāvu nami, veikali kā milža spēļu klucīši, piepildīti ar vienveidīgu pārtiku un depresīvi garlaicīgiem sadzīves priekšmetiem, čaukstoša šosejas melnā lente, autobusu pietura kā aicinājums apstāties nebeidzamajā steigā, parks ar rudens lapām līdz potītēm. Liftā ir salkana smaka, es aizspiežu degunu un gaidu, kad tas brēkdams trauksies augšup. Tūlīt uzzināšu, ka vienas no četrām durvīm šajā kāpņu laukumā ir portāls uz citu izplatījumu.
Leļļu planēta
Durvis atver atturīgi eleganta sieviete. Bālo sejas ovālu iezīmē simetrisks tumšu matu griezums un modīgas brilles biezos rāmjos. Viņā ir kaut kas no pirmskara krievu aristokrātijas, nebūtības okeāna dzīlēs nogrimuša laikmeta, pāršķirtas modes vēstures lappuses, varbūt no 20. gadsimta divdesmitajiem gadiem vai pat 19. gadsimta beigām.
Kādu mirkli jūtos pilnīgi apstulbusi, nesaprotu, kur atrodos. Esmu iekāpusi Aizspogulijā, kur mani sagaida desmitiem krāšņi tērptu leļļu – katra no savas laikmeta ainas, katra ar savu dzīvesstāstu un filozofiju. Lelles ir tik neparastas kā no pasaku valstības, bērnības gaišo fantāziju pasaules. Ir sajūta, ka marionetēm ir dvēsele. Bez šaubām, ka ir, jo tās ir dzīvas, tāpēc ar tām jāsasveicinās un jāparunājas.
Mākslinieces istaba ir netipiski izsmalcināta un nemūsdienīga – gar sienām līdz griestiem grāmatu sējumi, veclaicīga kumode ar kokgriezumiem un polsterēti krēsli kā izkāpuši no 19. gadsimta muižas bildes. Nekādas vulgaritātes – ne televizora, ne datora, ne mūzikas centra.
Kā noburta skatos uz lellēm, un Veronika ievada savā pasaulē: “Tas sākās pēc ceļojuma pa Venēciju. Lai gan pēc izglītības esmu mediķe, es labi zīmēju, veidoju, man nesagādā problēmas iemācīties spēlēt kādu mūzikas instrumentu. Esmu apguvusi ģitāru, vijoli, klavierspēli. Domāju, ka tie ir gēni, kas meklē izpausmi mākslā, jo manā dzimtā ir bijuši ievērojami svētbilžu gleznotāji. Ziniet, Venēcija ir kā lādīte ar dārgumiem, pie kuras es periodiski atgriežos, lai gūtu iedvesmu.”
Ielūkojoties smalkajās sejiņās, kļūst skaidrs, ka tās nav parastas, pārdošanai domātas lelles. Katra tēla ideja ir jāiznēsā kā bērns, lupatu saišķī ar papīra sejiņu jāiepūš dvēsele, jārada dzīvesstāsts un, pārkāpjot iztēles slieksnim, aiz rokas jāieved šajā pasaulē. Man blakus stāv bariņš apmierināti smaidošu, sevī iegrimušu muzikantu – vijolnieks, saksofonists, akordeonists. Visi jau ir ar dzīves pieredzi un radošo biogrāfiju. Iespējams, viņi spēlē kādā Parīzes ielā, bet varbūt tepat Rīgas centrā, jo aiz viņiem redzams gan Eifeļa, gan Pēterbaznīcas tornis.
Sakustas mežģīnes, tēli atdzīvojas
Laba laika eņģelis ir līdzīgs jautrajai fantazētājai Pepijai Garzeķei, bet Vara kalna valdniecei – Sibīrijas dārgakmeņu, dārgmetālu sargātājai no Pāvela Bažova pasakām – piemīt stāja un skatiens, kas ignorē laicīgās lietas. Lelles tērps darināts no senatnīga materiāla, ko no vecvecmāmiņas mantu lādes izcēlusi un Veronikai atdevusi kāda paziņa.
Lelles rāmi stāv vai sēž – viņu dzīvē laiks ir apstājies un vienmēr rāda mūžību. Viņas nebiedē pasaulīgas likstas, sāpes un prieki, vienīgi putekļi, kas dejo gaisā un nosēžas tērpu ielokos, un saules stari, kas izbalina košās krāsas. Man šķiet: kad neviena nav, lelles atdzīvojas, izstaipa kājas, sačukstas un žestikulē ar mīkstajām auduma rociņām.
“Man viņu ir vairāk nekā simt divdesmit, bet es nevaru tā vienkārši paņemt un kādu atdot, realizēt. Tā nu viņas krājas, vairs nav kur likt,” saka Veronika. Patiesi, lelles ir visur, arī koridorā un virtuvē. Katra lelle meistarei ir kā stāsts vai pat vesela grāmata, valsts vai pat planēta, ko var stundām aplūkot un pētīt no visām pusēm, no smalkām zeķēm un kurpīšu lencēm līdz matu sprādzei un kabatu saturam. Pērlītes, cakas, mežģīnes, puķītes, bantītes, pogas, zelta un sudraba diedziņi, spalvas un cimdiņi.
Lellei, vārdā Dzintars, cepure ir no īstiem dzintara gabaliņiem, viss tajā ir īsts! Prieks iepazīties: Sniegs ar lietu, Elfs, Kalnu strauts, Konjaks, Piparmētru, Šokolādes un Kafijas liķieris, Ziepju burbuļu karalis, Aladina burvju lampa, Venēcijas saulriets laškrāsā un Ceriņkrāsas eņģelis. “Šīs lelles filozofija ir ļoti interesanta. Aizpērn bija silta, lietaina ziema, sniega nebija, līdz ar to arī nekāda Ziemassvētku noskaņojuma, bet man ļoti patīk ziema, tās svētki un dāvanas. Šī lelle ar dīvainu lietussargu un pulksteni stāv un saka: “Ziemu gaidu, dodiet sniegu.” Redziet, viņai ir dūrainīši, un viņa saspringti gaida.”
Virtuvē pie cukurtrauka iekārtojusies pusgadsimtu sena lelle no Veronikas bērnības, viņai blakus pa logu debesīs skatās ļoti skumjš klauns no matēta biskvītporcelāna. “Lietainā dienā pie veikala Maxima stāvēja vecmāmiņa ar lieliem un maziem klauniem. Biju šokēta: “Kā tad tā?” Viņa atbildēja: “Redz, kā dzīve sagriezusies, mani vedīs uz pansionātu, vai kāds bērns ņems pie sevis, tāpēc izpārdodu kolekciju, ko loloju visu mūžu.”” Veronika lūdza, lai sieviete dod klaunam vārdu, un tā Filips nonāca viņas mājās.
Kā nāk pasaulē lelle? Vispirms meistare izveido lellītes galvu no tāda kā zilganpelēka plastilīna, ko pārklāj ar vairākām papīra kārtām papjēmašē tehnikā, kuras pamatā ir papīrs un līme. Kad galva ir gatava, Veronika lelli pamazām atdzīvina, piešķirot sejai rakstura nianses un no mīksta materiāla veidojot ķermeni.
Es asi pagriežos, jo man ir sajūta, ka no mugurpuses kāds uz mani skatās. Bāla kā nāve Sarkanā karaliene, mirdzošā, rišām un dārgakmeņiem pārbagātā 16. gadsimta tērpā. Sakustas mežģīnes, vēsture atdzīvojas! Svina pūderis, akmeņogļu darva acu melnajai līnijai, reliģiju kari, uzvara pār Spāniju. Blakus stāvošā melnā Nakts ir mierinoša. Kleitas apakšmala veidota no 50 sarkanām rozītēm, kas simbolizē saulrietu.
Veronika stāsta, ka leļļu kleitas veidotas no unikāliem materiāliem, ko viņa iegādājas nelielā veikaliņā Marijas ielā. Viņa pačukst, ka tur esot nopērkami ekskluzīvi samta, atlasa, zīda audumu fragmenti, kas palikuši pāri no augstās modes kolekcijām. “Saprotiet, kolekcionāriem ir svarīgi, lai unikalitāte, vienreizība, neatkārtojamība būtu it visā, arī izmantotajā audumā, detaļās un aksesuāros,” paskaidro leļļu māksliniece.
Viens no Veronikas iemīļotajiem personāžiem ir Pjero, ko visdažādākajos veidolos redzu vairākās vietās. Lūk, viņš ar kaķi, lūk, Pjero ar eņģeļa spārniem. Veronika paskaidro, ka viņai tuva delartiskā jeb masku komēdija (commedia dell'arte) – improvizācijas teātra forma, kas Itālijā uzplaukumu piedzīvoja 17. gadsimtā un ar ko sāka attīstīties profesionālais teātris. “Mani fascinē aizgājušā laika teātra personāži – Arlekīni, Pjero, Kolumbīnes. Tajā ir kaut kas no bērnības, nostalģija pēc zudušas kultūras – koka zirdziņi, leijerkastes, karuselis, kas simbolizē maģisku pārvietošanos laikā un telpā. Karuselis, tāpat kā durvis un spoguļi, ir portāls uz citu dimensiju.”
Veronika atceras, ka reizēm Rīgas centrā manījusi apaļīgu kundzi lielā cepurē, kas piedāvājusi izbraukt vecā un aplupušā karuselī: “Pieauguši onkuļi, tantes un bērni sasēdās pēc skata 300 gadu vecajā karuselī, un tante platmalē uzmundrinoši skandēja: “Nu, ko? Dodamies ceļojumā uz pasaku valstību! Redzi, kāda šodien tu esi princese.” Karuselī ir kaut kāda burvestība. Man patīk lietas ar dvēseli, man patīk rakņāties antikvariātu plauktos, meklējot ne jau dārgas mantas, bet mazus, salauztus nieciņus, ko neviens nekad neievēro. Man patīk mehāniskas, uzvelkamas, ar rokām darinātas rotaļlietas, vecas marionetes.” Veronika atnes koka leijerkasti, kas mums paklausīgi nospēlē Ziemassvētku melodiju.
Djominu-Lurjē dzimta vairākās paaudzēs saistīta ar mākslu dažādās tās izpausmēs. Veronika no plaukta izceļ fotogrāfiju – sastingušu baleta lēcienu nezināmajā. Izliekusi rokas kā spārnus, balerīna iemūžināta trauslā, smeldzīgi skaistā dejas mirklī. Tā ir Veronikas meita – Latvijas Nacionālās operas baleta māksliniece Aleksandra Astreina. Veronika palielās: meitas diplomdarbs – baleta izrāde Šagrenāda, kas tapusi pēc Onorē de Balzaka romāna motīviem – guvis publikas atzinību un augstu novērtēts profesionāļu aprindās.
Manu uzmanību piesaista lelle, vārdā Bezmiegs. Viņa (Bezmiegs noteikti ir viņa) ierodas tik kaitinošos, spilgti sarkanos augstpapēžu zābakos, ka man gribas viņai uzkliegt. “Redziet, cik bezmiegam ir daudz seju. Kad cilvēks neguļ, viņš tik daudz ko var darīt – lasīt, adīt, mācīties valodas, spēlēt vijoli vai tauri. Palūkojieties vien, kāda viņai ir grāmata!” Lellei rokā mazītiņa, īsta latviešu–krievu vārdnīca. Viņai ir īsta Doriana Greja ģīmetne un Nostradamusa pareģojumi vācu valodā. Vienkārši neticami!
Visās lellēs kā jau dzīvē jaušama arī dzīvespriecīga humora dzirksts. Melnajai lellei ir divi suņi – takši – sapņi, kas piepildās. Veronika rāda baltu mistisku lelli – Baltās vijoles dvēseli. “Ar šo lelli notiek kas savāds. Uz baltās sejas tai uzkrāsoju sarkanas lūpas, kas pēc kāda laika pazuda. Es uzkrāsoju atkal, bet pēc mēnešiem četriem lūpas bija baltas. Tā es lūpas atdzīvināju vairākas reizes, bet krāsa vienmēr pazuda. Nevaru izskaidrot šo mistisko parādību. Ir lelles, kuras pašas izvēlas, kas vēlas būt. Veidoju Pjero, bet lelle nepieņēma šo tēlu un pārtapa par aziātisku tipāžu – vīriešu smaržām Kenzo.”
Veronikas darbi izstādīti Latvijas muzejos un izstāžu zālēs, vairāki aizceļojuši uz Kanādu, Krieviju, Venēciju. “Venēcieši teica, ka nevar novērtēt manus darbus, nosaukt to cenu, jo muzeja lellēm nav nosakāma vērtība naudas izteiksmē. Es neprotu strādāt pēc pasūtījuma, cilvēks, kurš grib lelli, var vienkārši atbraukt, izvēlēties un vienoties. Nevaru pateikt, kura ir mana mīļākā lelle. Dažām ir ļoti izteikta personība, dziļa būtība. Varbūt cilvēkam, kas spētu to sajust un saprast, es atdotu lelli. Komerciālu, pārdošanai domātu leļļu man vispār nav. Redziet, no šī Āboliņa vai kādas kostīmlelles es vēl spētu šķirties, bet no muzikantiem nekad.”
Veronika atklāj, ka šobrīd veido lelli Gaisa balonu festivāls. Tās galvenais akcents būs daudzi krāsaini gaisa baloni groziņos, kas burvīgi izskatīsies ekspozīcijā.
Es varētu kā čigāniete pateikt
Veroties Veronikas pasaulē un lellēs, nav šaubu, ka viņa ir neparasta sieviete ar īpašām spējām. Patiesi, ezoterika ir būtiska viņas dzīves daļa. “Jau kopš bērnības spēju pareģot. Vairākas reizes netieši esmu saskārusies ar Vangu. Deviņdesmitajos gados kāda sabiedrībā pazīstama dāma, mana paziņa, devās uz Bulgāriju pie Vangas. Gaišreģe viņai jautājusi: “Kāpēc tu atbrauci pie manis, ja tavs pelēkais kardināls ir meitene ar brillēm un bizīti vienā sānā (Vanga precīzi aprakstīja manu izskatu)?” Pēc tam pie manis brauca Vangas skolniece, dziedniece un zālīšu vācēja Ivanka Zlatarska.
Tā ir līnija, stīga, kas caurvij manu dzīvi, gribu to es vai ne. Ziniet, es kā čigāniete varētu pieiet jebkuram cilvēkam uz ielas un pateikt, kas viņu sagaida. Jums varu pateikt, ka drīz apgūsiet kādas prasmes, zināšanas un darīsiet ko tādu, ko līdz šim neesat darījusi.”
Veronika atceras gadsimtu mijas laikus, kad pie mums brauca Tibetas mūki, lasīja lekcijas, deva cilvēkiem svētību, lika mandalas: “Lai gan esmu kristiete, budisma filozofija man ir tuva, jo es patiesi ticu, ka cilvēks ir dzimis laimei un priekam, nevis ciešanām. Aizgāju un iestājos tik garā rindā kā kādreiz pie mauzoleja Maskavā. Cilvēki lūdza, lai garīgie skolotāji paraksta kartītes, un aplaimoti atgriezās ar saviem talismaniem.
Mūks, kas sēdēja rindas sākumā, rakstīja, nepievērsdams ārpasaulei uzmanību, līdz piepeši piecēlās, palūkojās tieši uz mani, visu pameta un, aicinoši žestikulējot, tuvojās ātriem soļiem. Angļu valodā viņš mani aicināja sev līdzi, novilka sandales un mudināja doties pie altāra. Tad viņš kaut ko rakstīja, paklanījās un tā vairākas reizes. Iedeva man kartīti, pavadīja un atgriezās savā vietā. Tas bija savāds notikums, jutos aplaimota un apstulbusi. Vēlāk zinoši cilvēki skaidroja, ka, iespējams, mūks pamanījis manu auru un sajutis enerģiju. Tagad šī kartīte ierāmēta stāv uz mana galda,” stāsta Veronika.
Reiz kādai skeptiski noskaņotai zīlēšanas salona saimniecei Veronika tāpat vien, uz līdzenas vietas sāka stāstīt, ko redz, atklāja informāciju par viņu. Sieviete stāvēja, neko neteica, vienīgi mainījās viņas seja: tā kļuva bāla, vaibsti saspringa. Tad sieviete pēkšņi pagriezās un aizgāja. “Bet sev es neko neredzu,” nopūšas Veronika.
Katrai kustībai ir nozīme
Vara kalna saimniece sargā Veronikas kristālu kolekciju. Veronikai nav sveša arī litoterapija – sena mācība par akmens un cilvēka mijiedarbību. Dārgakmeņu lodes pievelk skatienu, pat no attāluma raida enerģiju, harmonizējot gaisotni. Akmeņu kolekcijā ir Latvijas kalcīts, kalnu kristāls, jašma, unikālais čaroīds, kas atrodams tikai Jakutijā, pie Čaras upes, malahīts, rozā kvarcs, Mēness akmens, labradors, nefrīts, obsidiāns, granāts un citi. Kamēr grozu rokās un aplūkoju skaistās, smagā lodes, Veronika nosaka: “Manā dzīvoklī viss dzīvo savu dzīvi.”
Tikpat sena kā dziedināšana ar kristāliem un minerāliem ir rituālā tējas dzeršana. Tējas tase Veronikas rokās kļūst par poēziju, burvju vārdiem ar maģisku, dziedinošu iedarbību: “Tējas dzeršana man ir māksla un dzīvesveids. Šajā pasaulē esmu divpadsmit gadu. Esmu iepazinusi un izkopusi līdz vissīkākajai niansei austrumu tējas dzeršanas tradīcijas, jo visā, ko daru, iedziļinos līdz galam, fanātiski, man vienmēr ir kur virzīties un attīstīties.”
Trenažieru zāli vai jogas nodarbības Veronikai aizstāj tējas meditācija enerģiju harmonizēšanai. Tēja iedarbojas uz visiem pieciem maņu orgāniem, atjaunojot un harmonizējot miesu. Sešus tūkstošus gadu senajā tējas ceremonijā katrai kustībai ir ļoti dziļa nozīme.
“Joga vai krišnaītu ticība man ļoti patīk, tomēr mums, rietumniekiem, tās nav kulturāli dabiskas, bet mākslīgi pieņemtas mācības,” skaidro Veronika. “Tam jābūt vai nu dzīvesveidam, vai arī tas ir flirts ar augstākajiem spēkiem. Turpretī tēju mēs tik un tā dzeram, vienalga, kādās krūzēs – no lielveikala vai oriģinālās no Ķīnas. Kāpēc gan to nedarīt pareizi? Tējas meditācijā svarīgs ir ūdens, temperatūra, ieelpa un izelpa. Tēja iedarbojas ar laiku, noteiktā laikā un telpā. Es dzeru meditatīvo tēju un jutos labāk nekā tas, kurš stundu pūzdams un elsdams trenažieru zālē cilā svaru bumbas. Visi mani orgāni būs pabaroti un laimīgi. Tēja ir mana dzīve – bez tās es nesāku un nebeidzu dienu. Pavasarī man patīk baltās un zaļās tējas, rudenī – sarkanās un melni sarkanās.”
Tā saikne neizzūd nekad
Veronika turpina skaidrot: kad lūkojamies uz skaistām lietām, sagādājam baudu acīm, redzes meridiāns labvēlīgi iedarbojas uz aknām. Cilvēkiem, kuri nēsā brilles, vairāk jālūkojas uz skaistām lietām. Ja klausāmies meditatīvu mūziku, ūdens tecēšanu, zvaniņu šķindoņu, bambusa vālīšu piesitienus, dzirdes meridiāns pozitīvi iedarbojas uz nierēm. Tāpēc austrumnieki, dzerot tēju, čāpstina, izbaudot garšu, aplūko skaistos traukus un iztausta krūzītes virsmu, ieklausās tās šķindoņā.
“Nav jau nekad tā, ka – babāc – un saslimsti. Sākumā ir emocijas un tikai pēc tam sākas kāda orgāna sabrukums fiziskā līmenī. Bailes grauj nieres, dusmas – aknas, nedrošība gandē vielmaiņu, izraisa alerģijas. Mūsdienās daudziem cilvēkiem ir alerģija, jo ir zudusi pārliecība par rītdienu. Aizvainojums ievaino plaušas, dziļš aizvainojums, rūgtums, neirozes nomoka sirdi, sava viedokļa apspiešana un klusēšana – vairogdziedzeri. Ja gribat, lai bērns būtu vesels, padomājiet, kas ar jums nav kārtībā. Mamma saka: “Ai, manam bērnam visu laiku ir angīna.” Es saku: “Padomājiet, uz ko jūs esat tik ļoti apvainojusies.” Kad bērnu nesājam sevī, mēs nedzeram, nepīpējam, dzīvojam veselīgi, bet, līdzko bērns nāk pasaulē, to visu aizmirstam. Bērna veselība ir atkarīga no mātes veselības. Visu dzīvi! Saikne kļūst vājāka, bet nepazūd. Ja jums ir slikti, jūsu bērnam nebūs labi. Jums nav tiesību būt slimai un nelaimīgai, jo tad arī jūsu tuvākie būs nelaimīgi.”
Jautāju, kā, būdama ķirurģe, Veronika izvēlējās nevis cilvēku ārstēšanu, bet leļļu darināšanu. “Pēc Medicīnas institūta sāku strādāt 1. slimnīcas ātrās palīdzības nodaļā. Otra profesija man ir farmakoloģe, strādāju bērnu aptiekā, kas reiz atradās iepretī Dailes teātrim. Ir tikai dažas lietas, ko šajā dzīvē nevaru, – strādāt ar datoru un vadīt automašīnu, jo tehnika manā klātbūtnē vienkārši sabojājas. Kad stāvu rindā, uzkaras kases aparāti, mājās bez iemesla izdeg pilnīgi jaunas spuldzītes, pat veļas mašīnu ieslēdz meita,” stāsta Veronika. “Neticēsiet, es deviņas reizes kārtoju latviešu valodas eksāmenu, bet vienmēr mazliet pietrūka līdz augstākajam līmenim, kas man ļautu strādāt profesijā. Atlaida, pat nesagaidījuši rezultātus. Toreiz ieslīgu smagā depresijā, no kuras pati pamazām tiku laukā. Es kā ārste saku: ja mēs mācētu pārslēgt apziņu uz pareizām domām, mēs izdziedinātos no lielākās daļas kaišu, kas rodas stresa iespaidā. Lai cilvēks justos laimīgs, jāvelta sev tikai divdesmit minūtes dienā.”
Pirms izkāpt no Aizspogulijas sapņu un pasaku republikas, mīņājos uz sliekšņa – pamāju atvadas lellēm, kas salīdzinājumā ar brutālo realitāti aiz durvīm šķiet negaidīti īstas un iejūtīgas. Man šķiet, ka mazu daļu no sava skaistuma un prieka viņas man ir sabāzušas kabatās – lai vieglāk dzīvojas!
Evija Hauka, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Aigars Hibneris
