Ināra Slucka: cik veci jūtamies, tik arī izskatāmies

Tik lielās kategorijās – nē. Man bija svarīgi četru sieviešu sapņi un ilūzijas – Juzes, Emmas mātes, pašas Emmas un Ievas Kalnkājas, bagātās kundzes. No vienas puses, man šķiet – daudz kas mūsos ir ielikts, no otras – daudz kas atkarīgs no mums pašiem. Varu piekrist tam, ko saka Emma, – vai tev neliekas, ka daži cilvēki vienkārši ir veiksmīgi, bet citi nav, un tur neko nevar darīt? Protams, varam jau runāt, ka no tevis paša atkarīgs... bet man arī šķiet, ka nabags vienmēr būs nabags. Un bagāts būs bagāts.

Mīlestība izgaismojas maz, jo pārsvarā ir – berzt, berzt, berzt! – nabadzības nolemtība.

Bet nevajag arī lolot ilūzijas! Mana māte 20 gadus ir vadījusi pensionāru apvienību Saldū, un tā ir ilūzija, ka viss ir kārtībā. Šeit, Rīgā, vēl iet kaut cik labi, taču tur iet ļoti traki! Līdz ar to, domāju, cilvēki kaut kādā ziņā ir nolemti, un situācija nav izdomāta. Protams, kopš trīsdesmitajiem gadiem sadzīve ir atvieglota, bet ir cilvēku daļa, kas joprojām tā arī dzīvo – berž, berž un berž. Un tie ir mūsu vecāki. Jā, šis sociālais temats man ir ļoti būtisks. Daudzi visu mūžu ir strādājuši, bet patlaban situācija ir tiešām smaga, un es absolūti ar to nekoķetēju. Tā tas ir. Pagaidām es neesmu cerīga, domājot, ka situācija varētu ātri uzlaboties.

Piedzimu Saldū. Mana māte vienmēr ieņēma vadošus amatus labības produktu kombinātā, arī tēvs ieņēma vadošus amatus. Mēs bijām vadošu cilvēku bērni, kam vajadzēja būt ļoti priekšzīmīgiem. Mamma ar tēvu manī ir ielikuši darba tikumu un – cilvēkmīlestību. Domāju – arī empātiju pret cilvēkiem, spēju saprast viņus. Tētis bija izsūtīts Sibīrijā, bet bija ļoti gaišs, mīlēja cilvēkus, nedalīja nacionalitātēs.

Grūtos, izšķirīgos brīžos esat tinusi filmu atpakaļ un domājusi – kā būtu rīkojušies mani vecāki?

Nē. Tā darījusi neesmu. Bet man jādomā – tādi ļoti izšķirīgi, grūti brīži man bija ļoti sen. Es faktiski jau kopš 14 gadiem dzīvoju pilnīgi patstāvīgu dzīvi. Es vispār esmu ļoti patstāvīgs cilvēks, par to paldies manai mammai – ka nenogāju no ceļa. Ka varēju vienkārši mērķtiecīgi izdzīvot, un es arī gāju uz priekšu. Domāju – manī kādas lietas bija iekodētas no vecākiem, tik stipri un pamatīgi... Viņi ir bijuši ļoti sīksti cilvēki, kas jebkurā situācijā pratuši nevis gausties, bet saskatīt pozitīvo un vienmēr atrast izeju.

Atnācu uz 64. vidusskolu ar teātra novirzienu, un noīrējām mazu istabiņu pie nepazīstamiem cilvēkiem. Kopā ar draudzeni Dinu, kura arī bija no Druvas, iestājāmies vienā klasē. Tā bija bezgalīga brīvības izjūta, jo kaimiņi, cilvēki, pie kuriem īrēju, nekontrolēja, kur eju. Tagad man jāsaka vecākiem paldies, ka veiksmīgi esmu tur, kur esmu. Jo, domāju, ka mana meita tomēr dzīvo daudz pareizāk nekā es tajā laikā.

Tomēr vārījāt ziepītes?

Nē, bet ļoti daudz ko darījām – braukājām ar stopiem, tusējām, ārpusskolas dzīvesveids bija ļoti aktīvs. Tur bija viss – no mākslas baudīšanas līdz bohēmai. Vienīgais, kad mammas pietrūka, bija mirkļos, kad saslimu. Tas bija ļoti skumji. Tad atcerējos, ka man viņas pietrūkst.

Nē, nav traucējis. Varbūt vienīgi tādā ziņā, ka savu galējo, izšķirīgo lēmumu vienmēr esmu izdarījusi es.

Jo vīrietis vienmēr arhetipiski meklē vājumu līdzās?

Nu, protams... Bet jūs man jautājat tā, it kā man tas nepiemistu. (Smejas.) Bet tas, ka vīrietis meklē tikai vājumu, ir mīts. Ir dažādi vīrieši, un viņi meklē ļoti dažādas sievietes.

Jā, protams! Ir bijuši periodi. Kad dzima mani divi bērni, apmēram trīs gadu laika posms bija diezgan patukšs. Nebija blīvs ar darbiem. Man bija darbs, bet varēju diezgan daudz būt arī mājās. Tā ir dīvaina likumsakarība, ko es, tagad atskatoties, esmu konstatējusi.

Kā tikāt galā?

Reizēm tiku, reizēm netiku. Bet tas ir tikai normāli. Droši vien, gadiem ejot, vērtības mainās. Jaunībā daudz ko pieņem kā pašu par sevi saprotamu – ir bērni, vīrs... Mēģini pierādīt sevi. Tagad ir otrādi – tev sevi pasaulei vairs nav jāpierāda, nav jāizgudro ritenis, un tavas vērtības vairāk pievēršas taviem tuvajiem. Tas notiek pilnīgi dabiski. Ļoti svarīgi – ka mainās prioritātes. Tagad manējās nenoliedzami ir mani tuvie cilvēki.

Jā, pilnīgi piekrītu, bet pēdējā laikā es ar to veiksmīgi tieku galā. Kad reizēm man tā ir, es saviem bērniem droši varu teikt – hei, tagad neesmu spējīga tev piesaistīties. Mazliet vēlāk – tad pateikšu, vai varam. Bet pārrunas par dienas notikumiem, dzīves situācijām, analīze – man ar bērniem tā ir pilnīgi normāla parādība. Mums ir ļoti draudzīgas un labas attiecības.

Esat apzināti ar sevi strādājusi?

Jā, protams. Man ļoti palīdz arī tas, ka jau septiņus gadus nodarbojos ar jogu. Tas man tiešām ir ļoti liels atspaids. Ar jogu ļoti labi varu sevi sakārtot.

Protams! Jā. Jo domāju, ka ļoti bieži notiek domu materializācija.

Jums ir tā noticis? Kas ir materializējies?

Esmu satikusi cilvēkus, kurus es vizualizēju. Tieši tādus! Ir notikušas tādas izmaiņas manā dzīvē, kuras esmu konkrēti redzējusi un, šķiet, ieprogrammējusi sevī. Esmu tās realizējusi.

Es jau teicu – esmu satikusi cilvēkus... Un aiz mana loga mājās ir tieši tāds skats, kādu biju iedomājusies.

Protams, ir labi, ja viņai tāds ir! Jebkuram cilvēkam, domāju, arī vīrietim, ne vienmēr gribas būt stipram. Arī viņam blakus gribas cilvēku, uz kuru var paļauties. Kurš arī viņu var pabalstīt. Tas nav tikai vienpusēji.

Tieši tā, un tāpēc, atgriežoties pie mūsu sarunas sākuma, ka vīrietim gribas tādas vājākas un maigākas, – nepavisam ne! Ir brīži, kad arī vīrietim ir vajadzīgs cilvēks, uz kuru balstīties, lai būtu attiecībās balanss. Domāju, ideālas attiecības ir gadījumā, ja cilvēki var pastāvēt viens bez otra, bet viņi izvēlas būt kopā! Tā ir viņu brīva griba. Viņi emocionāli, materiāli, fiziski var dzīvot viens bez otra, bet  viņiem patīk būt kopā!

Bieži vien sieviešu žurnāli mēdz teikt – pirms dažiem gadiem jūs aicinājām būt stiprām un visu varošām, bet tagad padomājiet – ja gribat, lai vīrietis jūs balsta, arī materiāli, tad atļaujieties būt mazliet vājākas...

Tas ir apmēram tas, par ko runājam, – pašapziņa. Nav jāvar viss! Un nav ideālu cilvēku – ideālu sieviešu, ideālu māšu! Tādu vienkārši nav.

Tieši tā – mēģinām to un to, un to! Vai esmu pietiekami maiga, vai esmu pietiekami laba, vai esmu pietiekami gudra, pietiekami rūpīga, stipra, vai dodu pietiekamu atbalstu? Vai tikai vai tikai, vai tikai... Tas ir tas, par ko runāju saistībā ar pašapziņu. Kas attiecas uz laulību – domāju, tā ir savienība. Divi cilvēki vienojas, ka kopā audzinās bērnus un veidos ģimeni. Tā ir vienošanās.

Bet vai tad vismaz sākumā nav taureņu vēderā?

Ļoti skaisti, ka tie ir! Tikai bez tiem taureņiem vēderā pamatā jāsaprot, ka tā ir atbildība. Tā ir institūcija, un mums pret to jāizturas ar atbildību. Kaut gan ļoti labi zinu – man ir labi draugi, kas bez taureņiem vēderā sagājuši kopā un nodzīvojuši ļoti garu dzīvi.

Jā! Es pat domāju, ka viņiem, tieši gadiem ritot, parādījās taureņi – kad citiem tie jau sen bija pazuduši un sākušies pārmetumi – man taču šķita, es taču domāju, es cerēju, ka būs pavisam citādi...

Piedošanai ir trīs līmeņi. Pirmais – kad es vārdos pasaku, ka piedodu. Nākamais – kad es tiešām esmu piedevusi, bet visu atceros. Un trešais līmenis – kad tu piedod un arī mēģini visu aizmirst. Jā, tu to visu atlaid. Vienkārši jāsaprot, kurā piedošanas stadijā tu esi. Augstākais līmenis ir tas, pēc kā varam tiekties – piedot un atlaist. Tiešām piedot.

Vajag jaunākus draugus. (Smejas.) Svarīgi, ka pasniedzu lekcijas studentiem. Man ir meita, kas mani pieskata. Domāju – tā ir arī iekšēja vēlēšanās! Es droši vien nejūtos tik veca, lai nebūtu tāda, kāda esmu. (Smejas.) Tā ir sajūta pašai par sevi. Man šķiet, mūsu vizuālais pauž arī mūsu iekšējo vecumu. Cik veci jūtamies, tik arī izskatāmies.

Šķiet, viens no saskaitāmajiem varētu būt mīlestība uz dzīvi. Jūs mīlat dzīvi?

Šausmīgi. Es vienkārši ļoti mīlu dzīvi! Man liekas, dzīvot ir tik brīnišķīgi! Man prātā palikusi intervija Rīgas Laikā ar vienu cilvēku, vīrieti gados. Viņam uzdeva jautājumu: “Nu, jums ir astoņdesmit, jūsu sieva mirusi, kā jūs...” Jautājuma formulējums sevī ietvēra žēlumu – vai jums tagad nav garlaicīgi dzīvot? Uz ko atbilde bija: “Garlaicīgi? Es nesaprotu, par ko jūs runājat. Paskatieties, cik man te ir grāmatu! Man vēl ir draugi! Un jūs prasāt, vai man ir garlaicīgi?!...” Es padomāju – visu cieņu. Tas ir tas! Garlaicība un viss pārējais ir mūsos pašos. Tikai un vienīgi.