foto: Rojs Maizītis
Kaķu vārdotāja Linda Rikše: "Nesaprotu, kā tas notiek, taču kaķi man kaut ko stāsta"
Linda sajutusi, ka saprot kaķu valodu, un godīgi atzīst - ja pirms pārdesmit gadiem kāds sacītu, ka tāda komunikācija iespējama, ieteiktu viņam tikt skaidrībā par savu psihisko veselību.
2023. gada 5. augusts, 07:12

Kaķu vārdotāja Linda Rikše: "Nesaprotu, kā tas notiek, taču kaķi man kaut ko stāsta"

Selga Amata

"Patiesā Dzīve"

Linda Rikše tiek dēvēta par kaķu vārdotāju. Viņa šo apzīmējumu pielabo: precīzāk būšot – cilvēks, kas sarunājas ar kaķiem. Un neslēpj – ja pirms pārdesmit gadiem kāds sacītu, ka tāda komunikācija iespējama, ieteiktu viņam tikt skaidrībā par savu psihisko veselību. Tagad atzīst – nesaprotu, kā tas notiek, taču kaķi man kaut ko stāsta.

Kaķis vienmēr ir enerģētiski klātesošs. Fenomenāls dzīvnieks. Pretēji sunim, kas uzskata, ka pasaules centrs ir cilvēks, kaķis vienmēr spēj pierādīt, ka galvenais ir viņš. Dzīvojot savu dzīvi, tas vienlaikus aktualizē cilvēku attiecībām svarīgas nianses un veido precīzu sava saimnieka raksturojumu – uzrāda gan to, kas patīk, gan to, ko negribētos celt gaismā. Parasti domājam, ka mēs izvēlamies kaķi. Nē, kaķis izvēlas mūs. Tas nekad nav nejaušs, jo neierodas pie cilvēka savas gribas dēļ. Viņš nāk strādāt. Gan pie tiem, kuriem nav emociju, gan pie tādiem, kuriem to ir par daudz un viņi vai nu neprot, vai negrib tikt ar tām galā.

Jūrskolas dezertieris, meitene ar raksturu

Laikam lieki jautāt, vai piekrītat dalījumam suņu un kaķu cilvēkos.

Uz mani tas diez vai attiecas, jo līdz pusaudzes gadiem kaķi mani neinteresēja. Jutos suņu cilvēks, tiesa, bez suņa, jo man dzīvniekus turēt neļāva. Taču mammas draudzenei bija karaliskais pūdelis, viņa bieži pie mums ciemojās, un es varēju ar suni dzīvoties pēc sirds patikas. Pēc stundām man ļāva viņu izvest pastaigā. Bez pavadas. Cieša saikne mums izveidojās. Draudzība. Biju pēc tās izslāpusi, jo bērnība man ritēja diezgan garlaicīga. Ejot garām bērnudārzam, allaž sēri nodomāju, cik viņi laimīgi, tur viss notiek, bet man otrais vārds varētu būt Angīna, jo bieži slimoju. Bērnības pieredze lika daudz domāt par neizrunātām un sevī nogremdētām emocijām. Atstātas bez ievērības, tās bieži transformējas ne tajās labākajās izpausmēs, arī slimībās.

foto: Rojs Maizītis

Cenšoties izprast dzīvnieku emocijas, no suņiem nonācāt līdz kaķiem?

Ar mīļā pūdeļa aiziešanu suņi tiešām vairs nesaistīja. Gribējās kaķi. Taču šo vēlmi piepildīju tikai tad, kad jau biju beigusi studijas, apprecējusies, un bija piedzimis puika. Sarunāju patversmē kaķēnu. Vīrs sajūsmā nebija, bet manis dēļ piekrita. Tajos gados vasarās dzīvojām Saulkrastos. Viendien atskrien paziņa – vai nevarat paņemt kaķīti? Viņas kaimiņienei pieklīdusi grūsna kaķene un apbērnojusies. Aizsūtījuši tos uz jūrskolu, bet viens tik skaļi protestējis, ka izpelnījies brīvlaišanu. Tāda metode dzīvnieku skaita regulēšanā tolaik bija ierasta.

Tā mūsu mājā ienāca Penelope. Ne pašas izvēlēts, bet situācijas piespēlēts kaķis. Meitene ar raksturu, īsts sargsuns. Ciemiņiem galvenais bija dāmu neaiztikt. Ja trīs reizes paglaudīt izdosies, ceturtajā sekos cirtiens. Arī mājiniekiem ierādīja, ko kurš drīkst. Puika viņu varēja arī paburzīt, taču uz to tika reaģēts, ieklūpot stilbos man. Savukārt pret mani neviens nedrīkstēja pat balsi pacelt. Pēdējos četrus gadus viņa nodzīvoja uz adatas – diabēts. Katru dienu pote. Ļāvās. Turklāt ļoti mainījās raksturā. Uz mīļuma pusi.

Kāpēc nelikāt lietā savas spējas, lai nešpetneli pierunātu mainīt raksturu jau agrāk?

Ne jau kaķim bija jāmainās, bet man. Tas jūrskolas dezertieris bija man līdzās tikai kā mudinātājs uz sevis sakārtošanu. Kad viņš bija savu paveicis, varēja aiziet.

Konkrētāk, lūdzu!

Dzīves situācijā, kas izvērtās diezgan sarežģīta, bija norādes, ka man var palīdzēt ciguns un meditācijas prakses. Es pretī – esmu taču racionāls materiālās pasaules cilvēks, nevaru atļauties kavēt laiku tādās muļķībās1 Bet augšā viss notiek vienkārši. Negribi – nevajag. Jo cilvēkam taču dota brīvā griba. Un tad nāk notikumi, kas pievelk skrūvītes: kā tagad? Tik ilgi tevi burza, ka saproti – jārīkojas.

Paēdušai pelei milti rūgti

Par šo skrūvīšu piegriešanu mazliet vairāk.

Tāds notikums – ap gadu tūkstošu miju vīrs noskatīja jaunu dzīvokli. Brīdī, kad iebraucām sētā teikt izšķirīgo jā, priekšā nobraukts kaķis. Satrūkos – slikta zīme. Bet neieklausījos. Dzīvoklis bija plašs, ērts, ar iebūvētām dizaina mēbelēm. Jau pārkāpjot slieksni, mani pārņēma sajūta, ka te nebūs iespējams dzīvot. Arī kaķis uzreiz pēc ievākšanās iespruka skapī un labu laiku nebija dabūjams laukā. Vēlāk pārvietojās, tikai cieši pieplacis istabas sienai. Pirms slēgt vaļā durvis, man ikreiz vajadzēja brītiņu savākties. Turpretī vīram un dēlam nekas, sak, ko tu ņemies? No malas tiešām klīrēšanās – paēdušai pelei milti rūgti. Taču četri tur pavadītie gadi no mums visiem izrāva gaismā to, ko labāk būtu gribējies neieraudzīt. Izšķīrāmies.

foto: Rojs Maizītis

Paziņas pierunāja aiziet pie vienas tantiņas. Tādām lietām neticēju, tomēr piekritu – gandrīz tāpēc, lai pateiktu, ka uz mani tādas muļķības nestrādā. Nācās atzīt, ka strādā gan. Īsts šoks, kad to melno enerģiju, kas tevi smacē nost, pēkšņi sajūti gandrīz vai fiziski. Arī iespēju to notīrīt – sienu un stūru mazgāšana ar sālsūdeni un tādā garā. Pirms tīrīšanas sākuma dzīvoklī nokalta visas puķes. Radās sajūta, ka kāds draud un biedē – vai liksies mierā? Piemēram, dienā, kad visi bija Saulkrastos, bet dzīvoklī tikai es, gatava kārtējai mazgāšanai, virtuvē pēkšņi sākas brīkšķi un ārdīšanās.

Kaķis! Bet nē, kaķis taču Saulkrastos. Sanāca dusmas un spītība – jūs mani neiebiedēsiet! Kamēr esmu te, toni noteikšu es! Pēc divām nedēļām puķes atdzīvojās. Pēc tīrīšanas ūdens jāizlej zemē. Mums tur slēgta sēta. Stulba sajūta, lavoties ar spaini lejā. Bet nākamajā dienā tajā izliešanas vietā nolikts jaunu kurpju pāris. Domā, kā gribi! Es to uztvēru kā zīmi, ka noslēgts pamiers. 

Nevis pieņēmāt, ka viens izmetis pagalma stūrī nevajadzīgos apavus?  

Lai arī man piemīt mītiskā domāšana, vienlaikus esmu ļoti racionāls cilvēks. Ticu tam, ko redzu. Ja redzu to, ko nevaru izskaidrot, ticu, ka arī tam ir izskaidrojums, tikai es to vēl nezinu. Kad, šķetinot dzīvokļa vēsturi, atklājās traģiski notikumi un nenokārtotas lietas, neticamais kļuva krietni ticamāks. Jo izskaidrojams. Vēl vairāk šīs iespējamā – neiespējamā robežas pārlika ļoti tuva cilvēka aiziešana. Lai cik neticami izklausās, pēkšņi sapratu, ka ilgāku laiku fiziskajā pasaulē esmu viņu turējusi ar savu enerģiju. Kad mani lūdza: “Ved mani uz mājām!”, es spītīgi turējos pretī – paliec, vēl brītiņu uzkavējies! Un tad kā balss, kā rīkojums – tā nedrīkst, tu ej pret viņas brīvo gribu. Laid vaļā!

Bija grūti pat aptvert, ka mums dots tik neaptverams spēks, ar ko to var gan celt, gan nobeigt. Tikai ne vienmēr saprotam, kā ar to rīkoties. Iztērējot nevietā, paši izsīkstam un kļūstam vārgi, nevarīgi. Ar mani tā notika. Sabalansēšana jāmācās. Un dzīve vienmēr piedāvā iespējas to darīt. Man tas bija ciguns – nodarbojos ar to joprojām, esmu arī beigusi instruktoru kursus. Vēlāk apguvu aurosomu – tas ir krāsu terapijas paveids, pašregulējoša sistēma, kas palīdz nonākt tuvāk savām patiesajām vajadzībām. Metode, kas caur sevis sakārtošanu iedarbojas arī uz dzīvniekiem.

foto: Rojs Maizītis

Kāda loma šajās sevis izzināšanas spēlēs ir kaķim? Kaķiem?

Kaķi strādā ļoti atšķirīgi. Kā cilvēki – darbojas dažādās profesijās, veic atšķirīgas funkcijas. Viens paguļ virsū un sakārto kaut ko fiziskajā plānā, cits palīdz emocionāli, vēl kāds atver acis spējai ieraudzīt sevi no atšķirīga skatpunkta. Diemžēl cilvēki visbiežāk to neapzinās un neuztver. Piemēram, ja kaķis ik pa laikam piečurā apavus, iezīmē mājas stūrus, reti kurš iedomājas pajautāt sev – cik īsti manī ir drosmes atzīt, ka paša domas, darbi un vārdi dažreiz asi ož? Kaķis ir kā armijā – ja saņemta pavēle iet pie kāda cilvēka, tā ir jāpilda. Pat ja kaķis nav par uzdevumu sajūsmā. Ja viņš netiek galā, var paaicināt kādu kolēģi palīgā. Var arī aiziet no kaujas lauka – vai nu kā dezertieris, vai ar izpildīta pienākuma vieglumu.

Saskatīt tādus teju vai mistiskus mājienus jums iemācīja jau Penelope?    

Šī mācīšana un mācīšanās notika pamazām un turpinās joprojām. Dzīvnieku tēmai dzīvē kļūstot aizvien svarīgākai, sāku piedalīties dzīvnieku aizsardzības biedrību aktivitātēs. Mums ierasta ikdienas sadaļa ir pamesto vai citādi nelaimē nonākušo dzīvnieku izmitināšana pie sevis, līdz tiem sameklē pastāvīgus saimniekus. Kamēr man bija pirmais kaķis-sargsuns, nevienu uz pagaidu mājām ņemt nevarēju. Tiklīdz viņš aizgāja un atnāca mana vienīgā fantastiskā izvēle Umbra, mūsu dzīvoklī allaž bijuši arī vairāki pagaidu kaķi, dažreiz pat seši vienlaikus. Umbrai līdzbiedri nepatika, taču manis dēļ piecieta. Vienpadsmit gadus kopā ar Umbru pastāvīgi bija vēl Berta un Alise, jo neizdevās atrast saimniekus. Katrs no šiem kaķiem – tikai ar dažiem izņēmumiem tās bija kaķenes –, izspēlējot savas attiecību spēles, ir kaut ko mācījis arī man.

Mana teritorija, mani noteikumi

Arī kaķu saziņas pamatus?

Tos pamatus jau mēs zinām visi, tikai paši varbūt nenojaušam. Jo ir taču pierādīts, ka pastāv kopējā informatīvā telpa, kurā cilvēks nav radības kronis. Jautājums tikai, cik mākam tajā ieiet, ieklausīties, sajust, saplūst. Un – noturēt savas robežas. Tā taču ir mūsdienu lielākā bēda – uzticamies gadžetiem un kam tik vēl ne, bet neuzticamies sev. Kad tev nav sava lauka, vairs nesaproti, kas esi, kur ej un kas tevi vada, un ar tevi ir viegli manipulēt. Gan saskarsmē ar cilvēkiem, gan dzīvniekiem.

Kā sarunāties enerģijas lauku līmenī? Esmu šeit, daru konkrētas lietas, bet tad uzšķiļas situācija, kurā pēkšņi kaut kas rezonē. Piemēram, visi kaķi, kas pie manis nonāk, runāšanā izpaužas aizvien mazāk. Pat lieli pļāpas pārvēršas par klusētājiem. Pati nebūdama liela runātāja, es ar viņiem sazinos citādi, un kaķi to pieņem. Arī Umbra sākumā bija īsta pļāpa. Smējos, ka dāma no Itālijas – melns apģērbs, nepārtraukti tarkšķ, garšo salāti, bet par siera gabaliņu būtu ar mieru savu mīļāko rotaļu peli kādam nedraugam atdot. Kad ielaižu istabā kārtējo uz pagaidu mājām atnesto kaķi, vispirms domās paskaidroju – te ir mana teritorija, kurā valda mani noteikumi. Kāpelējiet, kur gribat, taču nekādas kāpelēšanas pa aizkariem vai lēkāšanas pa virsmām, kas apkrautas ar man svarīgām lietiņām.

No pirmās dienas visi to ir respektējuši. Kādu laiku domāju, ka šī noteikuma izpildes sardzē stāv Umbra, taču pēc notikuma ar Klēru sapratu, ka toni tomēr nosaku es. Klēra bija nolūkojusi sev vietiņu uz televizora. Lai tur tiktu, jāšķērso lieguma zona. Lavās. Es ar skatienu – nedrīkst! Taču Klēra, raudzīdamās tieši acīs, jautā – kāpēc? Neko sliktu taču nedaru, neko nenogāžu. Es pārdomāju – ja pa ceļam neko nenogāz, acīmredzot drīksti. Tas bijis vienīgais no kaķiem, ar kuru kopdzīves pamatnoteikumus tomēr apspriedām un sarunā pamainījām.

Ar šo epizodi gribu uzsvērt, ka gan kaķu savstarpējā saziņā, gan manā sarunā ar kaķiem galvenā ir domforma. Jo tā precīzāka, jo mazāk vajag izmantot spēku vai balsi. Umbra kopš pirmās mūsu kopdzīves dienas bija personība un jebkurā izpausmē sevi tā arī apzinājās. Sēdēt katrs var tikai tik augstu, cik viņa statuss hierarhijā atļauj. Umbrai pietika tikai rāmi paskatīties, un visi saprata, kam pienākas visaugstākā vieta uz palodzes. Viņa nekad neizvēlējās gulēt citam kaķim blakus, tomēr dažiem šo godu atļāva.

Autoritatīvā režīma ieviesēja?  

Drīzāk pārējo akceptēta autoritāte. Kad atnesu pirmo pagaidu iemītnieku, mazais viņai nepatika, taču aiz cieņas pret mani Umbra nekad nenolaidās līdz pārākuma izrādīšanai iekaustot. Bailīgos gan necieta. Viens pagaidu māju kaķis neuzdrošinājās iznākt no otras istabas, tiklīdz sastapās ar Umbras skatienu. Vienā brīdī šim pulciņam pievienojās Alise – raibi ruds naudas kaķis, mūsu finanšu ministrs. Un Kerija – neparasti aktīva un emocionāli ļoti mīļa kaķenīte. Abas ar Alisi jutās kā cimds ar roku, taču Kerija atrada mājas, kurās viņa bija vēl noderīgāka nekā te.

Tur mammai divas meitas – viena ļoti aktīva, otra izteikti lēna, turklāt baidījās no kaķiem. Kur tādam māsiņu komplektam labāku nomierinātāju un vienlaikus pavedinātāju uz dauzīšanos par Keriju? Kaķīti, kuru pie manām durvīm viendien bija nolikuši sētas bērni, droši varētu saukt par staigājošu aicinājumu – neķer kreņķi, ķer mani! Īsts prieka kaķis. Tiklīdz kaut ko sastrādā, paņemošā paļāvībā visā atzīstas, tad atgādina, ka tik labam zvēriņam taču neviens pāri nedarīt neatļausies.

Kad sapratu, ka Umbra kļūst vecāka un pagaidu līdzbiedri viņu pārāk nogurdina, nolēmu tādus vairs neņemt. Šī apmierināta – nu tad beidzot! Taču samierinājās, ka diviem kaķiem tomēr nācās pie mums palikt līdz mūža galam – naudas kaķītim Alisei un Bertai, kura nekādi neļāvās atdošanai pastāvīgā ģimenē. Trīs reizes atradu viņai labas mājas, bet vienmēr gadījās kavēklis. Atbrauc cilvēks pakaļ, bet kaķītis slims. Berta bija hierarhijā zemākā, pārējie kādreiz pat neļāva uz kopējo kastīti iet. Tomēr raksturu parādīt viņa prata – tikko stress vai kāds no kaķiem pāri nodarījis, uz parketa peļķīte. Dabūju likt autiņu. Nedusmojos, jo sapratu, ka šis kaķis ir no miskastniekiem, tiem, kuru galvenais uzdevums ir savākt, pārstrādāt un izvadīt negatīvo, parādot to materiāli uzskatāmā formā. Tāda misija. Droši vien arī no manām emocijām un īpašībām viņai bija kaut kas, ko salasīt.

Vai kaķa izturēšanās mainītos, ja es sevī visu negatīvo būtu apzinājusies un pārtapusi pašā pilnībā? Iespējams, jā. Lai arī visu šajās sarežģītajās likumsakarībās es joprojām nesaprotu, tomēr savus kaķus allaž esmu uztvērusi kā skolotājus. Vēro, secini, esi pateicīga, ka viņi tev bijuši un mācījuši uzmanīgāk ieskatīties dzīvē. Iespējams, arī koriģējuši kādu no īpašībām.

foto: Rojs Maizītis

Savas bruņas katram mīļas

Bijuši vai ir joprojām?

Berta aizgāja pirms trim gadiem, pēc pusotra gada Alise, pagājušā gada 13. novembrī izdzisa Umbra. Pēc Bertas aiziešanas biju paņēmusi rudu jaunuli – Kārlīti. Abām vecajām meitenēm un sev par prieku. Sēžu, bet pienāk Alise un noguļas blakus. Nekas nav noticis, bet skaidri zinu – nākusi atvadīties. Mēneša laikā aizgāja. Ne veterinārijas speciālisti vairs palīdzēja, ne aurosoma, ne Baha ziedi. Taču visvairāk viņu piebeidza jaunais brašulis. Jau uzreiz pēc viņa ierašanās sūdzējās – vienā mājā ar tādu nekad! Lai arī man par pārsteigumu Umbrai puisis patika, uzreiz sāku meklēt Kārlītim saimnieku. Pēc mēneša atradu. Viņš uzreiz – mans kaķis! Arī runcītis priecīgs – man tā dāmu kompānija bija apriebusies, beidzot mājās vecis.

Umbra man parasti guļ pie kājām. Tikai reiz, kad pirms vairākiem gadiem nolikos ar vīrusu, apvijās ap galvu kā cepure un četras dienas nelaidās nost. Bet pēkšņi atkal tā – guļu un lasu, viņa maigi piespiežas galvai. Sākumā domāju, ka pēc Alises skumst, tad sapratu, ka sāk gatavot mani mūsu šķiršanās brīdim. Kad arī pārbaudē apstiprinājās, ka nieres galīgi čupā, teica, ka tas viņai neder – turpmāk tikai uz nierinieku pārtikas. Feinšmekers taču. Pusgadu vēl centās ar mani strādāt, sagatavot, tad mierīgi izdzisa. Kaķis, kas nebija kaķis, jo aizejot labāko daļu no manis paņēma sev līdzi. Sajūtās viņa vēl joprojām pa reizei ir klāt – te pieskaras, te mīkstām ķepiņām padipina pa palodzi. Saku: “Umbra, man vajadzīgs kaķis. Izvēlies kādu, atrodi!” Viņa sameklēja Mūnu. Līvānos.

Umbra bija pamatīgs, piezemēts, intelektuāls kaķis, ar kuru ar pārrunāt jebkuru tematu, savukārt Mūna ir nebeidzams vieglums un emocijas. Pabužināties. Pabučoties. Bet, dzirdot, kā viņas nadziņi skrapst gar manām bruņām, saprotu, ka tas mazāk ir stāsts par viņu, bet vairāk par virzienu, kurā tālāk jāiet man. Tās gadiem audzētās bruņas taču ir manas, tāpēc vieglums, ar kādu Mūna mēģina tās dabūt nost, brīžiem kaitina. Bet acīmredzot viņai tāds uzdevums, no Umbras saņemts – tikt man klāt. Diemžēl viņai ir nopietnas veselības problēmas, taču arī tas pie pieder piepildītai dzīvei – Umbra visu izplānojusi tā, lai mans prāts nebūtu tikai pie viņas.

Man tā patīk, kad kutina pēdas

Kā sākās jūsu piedalīšanās tajās kaķinieku aktivitātēs, kas jau ārpus dzīvokļa sienām?

Reiz man piezvanīja, ka atrasti uz ielas izmesti kaķēni. Aptaujāju patversmes, nekur neņem. Ingvilda Aumeistare, dzīvnieku aizsardzības biedrības Tutti vadītāja, vienīgā bija gatava mazos glābt, kaut arī iebrāzos pie viņas vienos naktī. Ingvildai pašai reizēm mājās ir pārdesmit kaķu. Satuvinājāmies. Kopā ar domubiedriem sākām piedalīties masu pasākumos, kur vācām ziedojumus dzīvnieku patversmēm. Uzstājāmies visdažādākajās auditorijās, rosinot ļaudis aizdomāties par lielo bezatbildību un cinismu, kā dēļ dzīvnieki nonāk bezpalīdzīgā situācijā. Stāstot, ka 95 procenti kaķēnu, ko sadzemdē  nekastrētās ielu kaķenes, jau pirmajā dzīves mēnesī inficējas ar ļoti niknu vīrusu un aiziet bojā briesmīgās mocībās – viņiem iekaist un iztek acis –, popularizējām organizētas kastrācijas nepieciešamību.

Skeptiķus, kuri iebilst, mēģinām pārliecināt, cik liels egoisms to nedarīt, jo mājdzīvnieks taču nedzīvo savu brīvo dzīvi. Dzimumtieksmes dēļ, periodiski mēģinot dabūt to, kas liegts, viņš tiek pakļauts lielām ciešanām, turklāt papildina lieko un nevienam nevajadzīgo radību skaitu. Ciešanas ir gan emocionālas, gan fizioloģiskas. Jā, ielas kaķu kolonijas kopš neatminamiem laikiem ir neatņemama pilsētvides sastāvdaļa, vienīgais patiesi iedarbīgais žurku iznīcinātājs. Taču kolonijai jābūt aprūpētai, kontrolētai, un to var panākt tikai ar koordinētu dzimstības ierobežošanu. Aicinot cilvēkus uz cilvēcību, uzsveram arī to, izrādīt dzīvnieku mīlestību nenozīmē mēģināt piejaucēt istabas dzīvei pirmo uz ielas notverto mežonēnu. Daži bezpajumtes kaķi alkst pēc tuvības ar cilvēku, citiem nepieciešama ielas piedāvātā brīvība. Tas jārespektē. 

Kā tikāt pie titula kaķu vārdotāja?

Reiz, kad biju Grieķijā, atskanēja Ingvildas zvans – man te ar vienu kaķi nav labi. Tajā laikā jau biju sākusi nopietni nodarboties ar aurosomu un vajadzības reizēs pamēģināju šo metodi arī Tutti kaķu veselībai. Biju satraukusies – kā lai palīdzu, ja esmu Grieķijā? Ingvilda ieteica mēģināt caur fotogrāfiju un atsūtīja bildīti. Sapratu, ka informāciju uztvert spēju arī šādā veidā, virtuāli. Redzēju, ka kaķis grib iet prom, bet nav spēka. Aurosomā ir pozīcija enerģijas glābējs. Ienāca prātā to pamēģināt – nevis fiziski, bet caur domām. Te jāpiebilst – pirms pieslēdzos kādam konkrētam kaķim, vienmēr vispirms vēršos pie tā Lielā Kaķa, kas augšā, un palūdzu atļauju strādāt. Un strādāt nevis savā gribā un enerģijā, bet kļūt par Viņa instrumentu – tam kaķim vajadzīga palīdzība, vai drīkstu šim lūgumam atsaukties?

Toreiz atsūtītās bildītes kaķim mazliet piepucēju auru, šo to parunājām, līdz viņš paziņoja, ka nu ir gatavs doties prom – enerģijas pietiek.

Doties prom, nevis atgriezties dzīvē un veselībā?

Ja kaķim nekas nesāp un nav stresa, dzīve viņu apmierina, lai kāda tā būtu, bet aiziešana nav tāda traģēdija, kā to pieraduši tvert cilvēki. Pēc strādāšanas ar dzīvnieku, kurš mocījies sāpēs, parasti iestājas dziļš miers, tāpēc bieži vien uzreiz pat nav iespējams pateikt, vai kaķim tikai pārgājušas sāpes, vai arī viņš jau ir prom. Ar kaķi var sarunāties arī labu laiku pēc fiziskās aiziešanas. Šajās sarunās galvenais ir nepievienot savu loģiku un sajūtas, bet klausīties tikai to, ko saka kaķis. Un ko pauž pašas rokas un sajūtas, kaut arī reizēm atbilde ietver tik absurdas lietas, ka tās grūti sasaistīt ar jautājumu.

Piemēram!

Tāds notikums. Sarunājoties ar kaķi, uzzinu, ka viņam sāp acis, lai arī tā nevarētu būt – tikko bijusi veiksmīga operācija. Bet viņš – sāp! Un piebilst – man ļoti patika, kad man kutināja pēdas. Kādas pēdas? Kāda kutināšana? Nākamajā dienā Ingvildas zvans, ka vienā actiņā tomēr izveidojušās strutas, nācies tīrīt atkārtoti. Bet tieši manas pieslēgšanās brīdī dakteris pārbaudījis kaķītim refleksus.

Notiek arī tā – cilvēks ziņo, ka kaķis iztvaikojis. Durvis un logi ciet, bet šis pazudis. Uzzini, kas ar viņu, kur atrodas! Pieslēdzos kaķim – kas tad tev notika? Viņš atbild, ka vairs nav varējis izturēt. Es pēcāk tam cilvēkam prasu, ko gan tas kaķis neizturēja? Klusums, tad atzīšanās, ka šim tiešām piemītot netikums dienā uzkrājušos spriedzi mājās izgāzt pār tiem, kas tuvāk. Kaķis allaž pamanoties būt pa kājām. Lūdza man pajautāt, vai un kā dabūt dzīvnieku atpakaļ. Toreiz kaķis uz atkārtotu kontaktu neizgāja, taču pēc mēneša šis cilvēks viņu atrada. Citā pilsētā. Ja jau atrādījās, tātad bija gatavs atgriezties. Droši vien turpināt pildīt savu uzdevumu. Nesen, meklējot kādu citu pazudušu kaķi, bildē redzu – ieslēgts, apkārt deviņstāvu ēkas. Šī dzīvnieka meklētājs izrādījās ļoti uzņēmīgs – citu pēc cita uzrunāja visu apkārtējo māju sētniekus, kopā izstaigāja pagrabus. Zem vienas deviņstāvenes atrada. Pagraba lūka aizmūrēta, kaķis atstāts nomiršanai.

Vēl viens meklēšanas stāsts. Facebook ieraugu – meitenei pazudis kaķis. Melns. Tepat manā apkārtnē. Aizsūtu viņai visu patversmes melno kaķu bildītes. Nav īstais? Nē. No viņas vairs nekādu ziņu, bet man nav miera. Pēc piecām dienām sajūta, ka jāiet meklēt. Pieslēdzos kaķim (tas nav rutīnas rituāls, jo prasa ļoti lielu koncentrēšanos), un atbildē viņš domformā parāda ciparu 5. Dzenu meiteni rokā un prasu, kas varētu būt saistāms ar pieci. Ritot jau piektā diena pēc pazušanas. Un viņas mājas numurs esot pieci. Abas dodamies meklēt kaķi. Jau pieejot mājai, redzu paslīdam zem mašīnas zibenīgu ēnu. Jā, īstais! Tomēr labu brīdi nedevās rokās – bija apskaities. Sūdzējās – viņa meklējot puspasauli izmala, bet es visu laiku tepat vien biju. Bijis arī tā, ka redzu tādus kā kustīgus kumšķus vai kamolus, bet fonā dzirdu vārdu tīrīt. Izrādās, kaķi nomocījis lērums tārpu.  

Redzu, dzirdu, sajūtu… Mazliet precīzāk par principiem, kā šāda informācijas apmaiņa notiek.

Katrreiz citādi. Informācijas nesējs var būt vārds, teikums, cipars, īpatnēja skaņa. Vai kāda vieta dabā, turklāt neierastās proporcijās – tā, kā objektus redz kaķis, nevis mēs. Ja viņš saka upe, realitātē tā var izrādīties sīka peļķīte. Kaut kas tāds, kas tajā mirklī dzīvniekam ir svarīgs. Vienreiz, kad mēģināju meklēt pēc avārijas pazudušu kaķi, pirmajā pieslēgšanās reizē nekustīgi silueti. Un klusums. Mežs, koki? Kaķis uz kontaktu nenāk, taču jūtu, ka ieklausās. Saku – nepaliec tur, bet lūko pēc tuvējām mājām, tevi tur meklēs. Kad pieslēdzos otrreiz, jau bija jūtama kustība. Uztrāpījām. Taču pēc kādiem principiem tas notiek, nezinu.

Cilvēki tomēr par jums zina, ja jau lūdz palīdzību.

Lūdz tikai vairāk vai mazāk pazīstamie, jo šo spēju es tikpat kā nereklamēju. Tāda koncentrēšanās prasa tik lielus resursus, ka to ne vienmēr pietiek. Turklāt esmu pārliecināta, ka uz līdzīgu kontaktu spēj iziet ikviens, svarīgi tikai, cik tam esam atvērti un ko gribam panākt. Droši vien daudzi uzskata, ka dvēsele dota tikai cilvēkam, tomēr mana pārliecība ir tāda, ka arī dzīvniekiem piemīt tā nezūdošā daļa, ar kuru mūsu nezūdošā daļa spēj saplūst. Pārējais ir tikai apvalciņš, kas mainās katrā pārdzimšanā – cilvēkiem tā, dzīvniekiem citādi. Taču visi kopā esam sakausēti milzīgā, nedalāmā dievišķā veselumā. Tāpēc vienmēr uzsveru – kamēr esam dzīvi, rūpēsimies vairāk par dzīvajiem, nevis par tiem, kas jau taisaulē. Ar tiem agrāk vai vēlāk tiksimies citur un citās sarunās, bet ar dzīvajiem jācenšas vairāk būt dzīvā sasaistē šeit un tagad.

Tēmas