Ieva Ernštreite par lībiešu spēku: "Lībietis runā taisnu valodu, ir paskarbs pēc rakstura, jūras vējos rūdīts"

Tostarp paši lībieši nekur nav pazuduši – viņu gars ir gana spēcīgs, lai ne vien turpinātu pastāvēt visdažādākajās, arī jaunās izpausmēs, bet pieņemtos spēkā, jūtot ciešu atbalstu no brāļu tautām – igauņiem un somiem. Tieši tāpēc 2. aprīlī varējām skaisti un vērienīgi nosvinēt Līvu savienības 100. gadadienu.

Tur liels nopelns aktīvajiem lībiešiem, kuru vidū noteikti ir Līvu savienības valdes priekšsēdētāja, angļu valodas skolotāja un ilggadēja labdarības fondu darbiniece Ieva Ernštreite. Viņa papildinājusi lībiešu spēka apcirkņus ne vien ar savu dzirkstošo enerģiju un godprātīgu, intensīvu darbu lībiešu labā vienpadsmit gadu garumā, bet arī ar gluži praktiskām rūpēm par Lībiešu tautas namu Mazirbē, kuru saņēma ļoti bēdīgā stāvoklī. Taču Ievas stāsts ir daudz dziļāks un plašāks par šiem gadiem – viņa ir nākusi no pazīstamās Erenštreitu dzimtas un tāpat kā viņas tuvinieki ir īstena lībiete.

Ieviš no Sīkrõg

Kad tu tā dziļāk un nopietnāk sāki domāt par lībiešiem, kad sāki sajust sevi kā lībieti?

Uz to nav nemaz tik viegli atbildēt, ja visa bērnība pavadīta Miķeļtornī vai Sīkragā un tikai reizi pa reizei dzirdētas citādas valodas skaņas. Tāpat kā daudziem citiem, īstā apgaismība pār mani nāca, kad man jau bija teju četrdesmit un tuvojās Atmoda.

Pirms tam man nebija īstas apjausmas par lībiskumu manī. Krievu laikos tādi lībieši it kā nemaz neeksistēja, notika vardarbīga lībiešu neatzīšanas politika. Nevienu neinteresēja, ka Kurzemes jūrmalā starp Ovišiem un Ģipku dzīvo dažas tantiņas, kuras runā nesaprotamā valodā. Nebija arī nekāda Lībiešu krasta, Lībiešu tautas nams Mazirbē bija atņemts to likumīgajiem īpašniekiem – tur bija ierīkota vietējā kultūras iestāde un Slīteres rezervāta darba telpas. Par lībiešiem nedz publiski, nedz arī mūsu ģimenē nerunāja. Tagad man, protams, žēl, ka vecāki nepastāstīja kaut ko par savām lībiskajām saknēm.

Viena no pirmajām lībiešu kultūras vēsmām netieši bija lībiešu folkloras ansambļa Līvlist (dibināts 1972. gadā) dziedātās dziesmas. Šis kultūras fenomens kļuva par tādu kā kopā saucēju, liela daļa ansambļa dalībnieku bija ar saknēm Kurzemes jūrmalā, bet bija arī rīdzinieki. Staltu ģimene iekļāvās Līvlist, bet jau 1976. gadā Helmī un Dainis nodibināja Skandiniekus.

Skandinieku loma Atmodas laikā bija milzīga. Vēl tagad man acu priekšā kā dzīva ir aina, kad 1988. gadā uz folkloras festivālu Baltica sapulcējusies tauta pašķīrās un Doma laukumā braši iesoļoja Skandinieki ar Latvijas karogu rokās; tas publiski parādījās pirmo reizi. Arī tādi ir lībieši.

Jā, bet man ir daudz senākas atmiņas par Helmī Stalti. Mana bērnība pagāja Sīkragā, un šeit katru vasaru ciemojās Helmī. Viņa, tikai dažus gadus vecāka par mani, bija koši saposusies – skaistā kleitā un baltās zeķēs ar bumbulīšiem. Viņa pulcināja kopā Sīkraga bērnus, un mēs aizrautīgi piedalījāmies dziesmās un rotaļās, svinot viņas dzimšanas dienu. Bet ne jau par lībiešiem mēs runājām un ne jau lībiešu dziesmas dziedājām. Tas nāca krietni vēlāk.

Man pašai pirmā nojausma parādījās no Ķeļķu mājām Sīkragā. Tur dzimis izcilais kultūras darbinieks, lībiešu valodas skolotājs un kopējs Pēteris Dambergs. Ķeļķos manā bērnībā bija pasts, un mamma katru dienu mani sūtīja turp pēc avīzes. To gaidot, es klausījos, kā Vilmas tante runā ar savu tēvu man svešā valodā. Ieklausījos, bet neko nesapratu. Neko nejautāju, bet man vēl tagad šī epizode ir skaidri acu priekšā, kā es sēdēju uz kāršu žoga, šūpoju kājas un klausījos svešādajās skaņās.

Otrā epizode – es jau mācījos vidusskolā, un reiz mammas vecāku Miķeļtorņa mājās Švanderos bija iegriezušies nepazīstami cilvēki, un atkal skanēja tā pati nedzirdētā valoda! Vēlāk izrādījās, ka tie bija lingvistikas studenti no Igaunijas, kas lībiski sarunājās ar mūsu grospapu – mammas tēvu Dāvidu Švanenbergu.

Mūsu ģimene bija spiesta aiziet no Miķeļtorņa, tur palika tikai mammas vecāki, jo krievu armija tur ierīkoja slēgto zonu. Tā kā paps visu mūžu bija zvejnieks un piekrastes zveja turpmāk bija atļauta tikai Mazirbē, Sīkragā un Kolkā, nācās pārcelties uz Sīkragu, kur mums piešķīra dzīvesvietu. Nodzīvojām tur līdz papa aiziešanai mūžībā 1957. gadā. Pēc tam pārcēlāmies uz Ventspili, jo mamma viena nevarēja tikt galā ar dzīvi laukos.

Bijāt kupls bērnu pulciņš, mammai noteikti nebija viegli jūs uzturēt.

Jā, esam palikuši četri, divi mazie bērniņi nomira agrā bērnībā. Mums bija ļoti paveicies, jo vecākajam brālim Jānim pēc Ventspils mūzikas skolas pabeigšanas kā jaunajam speciālistam bija piešķirts divistabu dzīvoklis vienā no jaunuzceltajām hruščovkām. Vecākā māsa Dace, farmaceite, jau pamazām sāka savu dzīvi.

Mēs ar jaunāko brāli Juri darījām visu, lai atvieglotu mammas ikdienu, un, taisnību sakot, šie darbi, lai arī reizēm smagi, manī nav raisījuši ne mazāko nepatiku, kurnēšanu vai tieksmi izlocīties – visu darīju ar prieku, arī mazgāju grīdas un kurināju krāsnis kantorī, kur mamma strādāja par apkopēju. Mēs nekad netikām īpaši mudināti sagatavot skolā uzdoto, bet zinājām, ka tas ir pienākums, jo pēc tam jādodas mammai palīgā. Atziņai par līdz galam padarīta darba svarīgumu stingrus pamatus man bija ielikusi jau mūsu mamamma (mammas mamma) Miķeļtornī. Cauru dienu no darbiņa uz darbiņu. Vienīgi dienas vidū varēja doties uz jūru izpeldēties un atveldzēties – tas bija nopelnīts.

Domāju, ka vēlme palīdzēt man varētu būt ierakstīta gēnos. Mūsu mammai bija ļoti skaista balss, bet grospaps Dāvids pats savām rokām un atbilstoši visiem noteikumiem uztaisīja vienkāršas ērģeles ar koka un metāla stabulēm. Svētdienas rituāls Švanderos bija nemainīgs – nekādu darbu! Dienas vidū dižistabā skanēja baznīcas korāļu melodijas. Pie ērģelēm grospaps, klausītājos – mamamma, es un suņuks Džeks.

Kādi ir lībieši?

Maza provokācija – kāds tad ir īstenais lībietis? Ja ielūkojas lībiešu tautasdziesmas Pūt, vējiņi vārdos: pats par savu naudu dzēru, pats precēju līgaviņ’..., sanāk, ka lībiešu puisis ir liels brīvdomātājs, kuram vējš svilpo ausīs un kuru maz interesē citu viedoklis. Iespējams, arī gana mutīgs, ja jau spēja pierunāt kurzemnieci dot viņam savu meitu.

Es teiktu, ka lībietis noteikti ir spītīgs, runā taisnu valodu, paskarbs pēc rakstura, jūras vējos rūdīts. Ar spītu es gan nedomāju kaut ko tādu, ka iecērtos un nedaru, bet drīzāk stingru apņēmību – es apsolīju, un man jāizdara! Mūs arī tā audzināja – ja esi ko apņēmies, izdari to godīgi un līdz galam.

Lībieši minēti jau Atskaņu hronikā 1180. gadā. Tur par viņiem teikts: “Tur pie upes Daugavas (..) mita ļaudis bezdievīgi, kaujā varen drošsirdīgi.” Lībiešiem bija arī pašiem savas dievības un daudz brīnišķīgu teiku. Man gribētos dienas gaismā izcelt varbūt daļēji piemirsto lībiešu leģendu par zilajām jūras govīm.

Reiz sensenos laikos kāda sieviņa, mežā ogodama, izdzirdēja kādu meitu skaisti dziedam, bet tā bija svešāda, nezināma valoda. Meita leknajās piejūras pļavās ganījusi zilas govis. Te klāt pienākusi otra, un laikam abas manījušas, ka kāds tās vēro.

Tad atskanēja balss no jūras: “Griet, Griet, dzen govis jūrā!” Tad nu govis iedzītas jūrā, bet viena, kas ganījās tālāk, nav devusies citām līdzi, bet bridusi dziļāk mežā un nav bēgusi no sieviņas. Tā nu viņa aizvedusi govi mājās, un mums vēl aizvien ir zilās jūras govis. Mums ļoti tuva ir gan šī leģenda, gan zilās govis, jo tādu, manuprāt, nav nekur citur. It kā tiešām pati Jūras māte lībiešiem tās būtu dāvājusi. Kad braucu no Ventspils uz Rīgu, ir dažas vietas, kur braucu lēnāk, jo esmu manījusi, ka tur mēdz ganīties zilās govis. Vienlaikus it kā sasveicinos ar Jūras māti, kas lībiešiem ir galvenā no ļoti daudzajiem teiku gariem.

Jūras māti īpaši godinām augustā, katros Lībiešu svētkos. Jūrā izbrauc laiva, tajā ir divi labākie lībiešu bērnu un jauniešu vasaras skolas Mierlinkizt dalībnieki, un viņus pavada izcils lībiešu vīrs ar plīvojošu zaļibaltizilo karogu, vedot jūrā lielu ozollapu vainagu un ziedojot to Jūras mātei – gan par tām dvēselēm, ko jūra ņēmusi, gan par to svētību, ko tā mums devusi. Jau vairākus gadus mūsu karogs svētku reizēs ir Ērika Kāpberga rokās, bet mēs lepojamies arī ar viņa tēvu un dēlu – Ērikiem trijās paaudzēs. Seniors tagad dzīvo Miķeļtornī, abi jaunie – Ventspilī. Viņi ir 1869. gadā dzimušā lībiešu dzejnieka un sabiedriskā darbinieka Uldriķa Kāpberga, kuru dēvēja par lībiešu ķēniņu, pēcteči. Viņš neatzina Latvijas valsts varu pār lībiešiem, savā ziņā viņu var uzskatīt par neatkarības cīnītāju un dumpinieku.  

Lībiešu savienība ar gadsimtu plecos

Pagājuši jau 100 gadi, bet 1923. gada 2. aprīlī Mazirbē dibinātā Līvu (Lībiešu) savienība (Līvõd Īt) vēl aizvien pastāv, un tas nozīmē, ka tā bijusi vajadzīga. Lūdzu, pašķetini mazliet Lībiešu tautas nama vēsturi, minot arī cilvēkus, kuri visaktīvāk darbojušies.

Palasot Lībiešu tautas nama vēsturi – biezum biezu grāmatu, kuru pirms diviem gadiem uzrakstīja Renāte Blumberga –, redzam, cik sarežģītos apstākļos tas tapa, bija gan domstarpības, gan grūti pārvarami finansiālie šķēršļi, kamēr situāciju stabilizēja izšķirīgs Igaunijas valdības lēmums 1937. gadā, ka viņi šī tautas nama būvei piešķirs 10 000 kronu, ja arī Somijas valdība dotu atbilstošu summu. Nama celtniecību finansiāli atbalstīja arī Latvijas valdība un nedaudz Ungārija.

Lībiešu tautas nams tika svinīgi atklāts 1939. gada 6. augustā. Kopš tā laika tie arī ir visu lībiešu un viņu radu tautu gada lielākie svētki. Un, lai gan visu garo okupācijas laiku tautas nams lībiešiem bija atņemts, senās svētku tradīcijas nekur nav zudušas. Tās ir kopuši un tautas kultūrai jaunus impulsus devuši entuziasti, kuriem Atmodas laikā visu nācās sākt no nulles, un vienīgais dzinējspēks bija lībiešu gars, spītība un vēlme izcelt nogrimušās vērtības no aizmirstības dzelmes.

Jau pašos pirmsākumos ļoti lielu darbu paveica Lībiešu kultūras centrs. Etnoloģe Renāte Blumberga ir daudz darījusi lībiešu vēstures un kultūras mantojuma izpētē, tagad viņa veido lībiešu kultūras, valodas un vēstures portāla Livones.net saturu un Lībiešu gadagrāmatu. Lībiešu kalendāra izdošana sākās 1990. gadā, tolaik tā bija plāna brošūriņa – mašīnrakstā pavairoti materiāli uz trūcīgas kvalitātes papīra. No 1996. gada šis izdevums pārtapa par Lībiešu gadagrāmatu, un kā tādu to lasītāji saņēma līdz 2008. gadam. Pēc astoņu gadu pārtraukuma tā atkal tika sagatavota un izdota, tagad reizi divos  gados. Pavisam kopā iznākusi 21 grāmata, un tajās nemainīgi īstenoti divi mērķi: dot iespēju lasītājam apzināties lībieti sevī un saskatīt lībisko latviskajā. Iepazīt vēsturi un izprast šodienu.

Liela loma ir bijusi un ir lībiešu muzikālajiem kolektīviem. Regulāri iznāk grāmatas latviešu un lībiešu valodā. Mūsdienās lībiešu valodas ābeci (2005) un stāstu ābeci (2022) ir uzrakstījusi Zoja Sīle, ar kuras veikumu lībiešu valodas un kultūras mantojuma saglabāšanā mēs lepojamies. Kā zināms, lai valoda būtu dzīva, tā ir jālieto, un ne tikai vasaras skolā un tiešsaistes lībiešu valodas nodarbībās. Tāpēc ļoti nozīmīgi, ka daži lībieši arī mūsdienās raksta dzeju lībiešu valodā, visaktīvākie ir Baiba Damberga un Valts Ernštreits.

Uz ko tu liec vislielākās cerības?

Priecājos, ka aizvien aktīvāka kļūst ikgadējā bērnu un jauniešu vasaras skola Mierlinkizt Mazirbē, kur ap pussimtu lībiešu dzimtu atvašu ar lielu interesi apgūst lībiešu valodu. Viņi aizrautīgi tver tradīcijas, patiesi lepojas ar savām lībiskajām saknēm, tāpēc gribas ticēt, ka tiem bērniem un jauniešiem, kuriem tagad ir ap desmit gadiem, 35 gadu vecumā lībiskums būs neatņemama dzīves sastāvdaļa – valodā, tradīcijās, saziņā un jaunos atklājumos.

Darbs lībiešu labā nekad nav bijis viegls. Ko tad, ja brīžiem nolaižas rokas?

Kad reizēm šķiet, ka tu vairs neko nespēj, ir pašai sev jāapsola – vēl mazliet varu! Aicināšu palīgos savējos, un darbosimies! Pēdējā laikā ir dzirdamas arī skeptiskas balsis, kāpēc mums tāda Līvu savienība vispār ir vajadzīga, ko tur tik daudz ņemties. Bet tā, iespējams, saka tie, kuri nedeg par lībiešu lietu un kas paši necik nav darījuši, lai koptu tās kultūru un tradīcijas. Tagad, kad Lībiešu krasta ciemi ir pievienoti lielajam Talsu novadam, jo īpaši jācenšas panākt, lai mūs vairāk ievēro, lai mēs būtu novadam un visai Latvijai vajadzīgi un interesanti ar savu savdabību. Un tas, par laimi, arī notiek – esam sadzirdēti, Talsos novada pašvaldība mūs atbalsta, tostarp arī finansiāli.

Tas novadam noteikti ir izdevīgi arī tāpēc, ka tā var lieliski piesaistīt tūristus.

Jā, Lībiešu krasta ciemi tiešām ir ļoti iecienīti. Te ir daudz īstu vērtību, nesapostīta jūra, īpatnējie lībiešu ēdieni un kultūra. Sevišķi no maija vidus līdz augusta beigām tūristi te plūst straumēm īstuma un pirmatnējās savdabības meklējumos. Nav jau vairs pasaulē daudz tādu nesapostītu vietu.

Vai nav tā, ka tomēr lībiešu pozīcijas ir mazliet vājinājušās, ka nepietiekami pieplūst jaunas asinis?

Protams, ja salīdzina ar deviņdesmito gadu sākumu, kad viss strauji atjaunojās un lībiešu patriotisma vilnis bija ļoti spēcīgs, tagad tas vairs ārēji nav tik izteikts, bet nevar jau arī gribēt, lai kāds visu pienes uz paplātes. No mums pašiem vien tas spēks un varēšana ir atkarīga. Man ļoti patīk, kā teicis bijušais Augstākās padomes un Saeimas deputāts Ilmārs Geige, Pitraga lībietis, kurš 1991. gadā balsoja par Latvijas neatkarību, – lībieši nav un citi. Kaut mēs būtu palikuši tikai divi, mēs esam tie, kas mēs esam. Un mēs cenšamies darīt visu, lai lībisko stīgu padarītu pēc iespējas skanīgāku un pamanāmāku.  

No Prinčiem līdz Erenštreitiem

Tavas dzimtas senčos ir lībiešiem ļoti nozīmīgais Jānis Princis seniors. Pastāsti kaut ko vairāk, lūdzu!

Es pati savas dzimtas senvēsturi uzzināju pamazām no dažādām publikācijām un stāstiem, kuru tulkošanā no igauņu valodas un sakārtošanā ļoti daudz darba ieguldījis bibliogrāfs un lībiešu valodas pētnieks Tenu Karma. Viņš savus pētījumus mēdza aprakstīt avīzē Līvli un Lībiešu gadagrāmatās. Kādā no tiem uzzinājām, ka Jānis un Ieva Erenštreiti ir Jāņa Prinča seniora pēcteči. Jānis Princis ir dzimis 1786. gadā, viņš bija dzejnieks, starp citu, otra senākā dzejoļu krājuma autors pēc Neredzīgā Indriķa, skolotājs un ķesteris, pazīstams lībiešu sabiedrisks darbinieks. Viņš gan nav gājis skolā, bet visu apguvis pašmācības ceļā. Ventspilī ir Prinču iela, un pavisam netālu parkā ir Induļa Rankas veidots piemineklis, godinot izcilo lībieti Jāni Princi. Viens no viņa astoņiem dēliem ir Indriķis, dzimis 1823. gadā, viņam bijušas divas sievas un 12 bērni.

Šis arī ir Erenštreitu dzimtas sākotnējais zars. Interesanti, ka Indriķa pēcnācēji ir izkliedēti pa visu pasauli, viņa bērni bijuši ļoti atšķirīgi, dažādu profesiju pārstāvji – gan kuģu kapteiņi, gan zvejnieki, gan mežsargi, biologi, ārsti, inženieri, pedagogi. Ap 1800. gadu Jānis Princis ar ģimeni pārcēlās uz Ventspili. Interesanti, ka viņš ar dēliem bija apstādinājis ceļojošās kāpas, kas nopietni apdraudēja tolaik nelielo pilsētu. Viņi kā jūrmalnieki zināja, kā savaldīt postošās smiltis, iestādot kāpās kārklu joslas.

Ar tiem Erenštreitiem ir tā dīvaini – uzvārds izplatījies vismaz trijos variantos. Kapos atdusas vesela rinda Ērenštreitu, es esmu Ernštreite, brālis Juris arī ir Ernštreits, bet Jānis – Erenštreits. Tā kā uzvārds ir pietiekami sarežģīts, mēs pieļaujam, ka rakstvežiem ne vienmēr sanācis to uzrakstīt pareizi, lai gan visi esam no viena dzimtas zara. Jānis gan uzskata, ka viņa uzvārds ir vispareizākais. To apliecina vairāki droši avoti.

Zīmīgi, ka daudzi Erenštreiti/Ernštreiti tāpat kā Jānis Princis seniors bijuši un ir skolotāji; vairāki no viņiem studējuši svešvalodas Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātē. Piemēram, mana māsīca Silvija ir studējusi vācu, Dāvida māsa Eva Ernštreite – angļu filoloģiju, Dāvids ir žurnālists, mēs ar Jāni esam skolotāji.

Lielais brālis – mans drošais ugunsmūris

Esmu ievērojusi, ka tavs brālis Jānis visu mūžu ir saglabājis staltu stāju un taisnu muguru – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Viņš bijis atbalsts visai ģimenei, vienmēr līdzās, ja kādam viņu vajadzēja.

Jā, tiešām, starp mums vienmēr ir bijusi īpaša, ļoti vērtīga un dziļa saikne – to esmu sajutusi bez liekiem vārdiem. Bieži vien gadījies pat tā, ka es kaut ko svarīgu iedomājos, bet viņš, it kā manu domu turpinādams, pasaka to skaļi. Vai arī otrādi. Kad es, 17 gadu vecs skuķis, no Ventspils pārnācu uz Rīgu, lai studētu, allaž sajutu, ka esmu zem lielā brāļa novērošanas lupas. Viņš bija mans drošais ugunsmūris, atbalstīja visdažādākajos veidos.

Man gan pašai bija jārūpējas par savu ikdienu un ēdienu, tomēr zināju, ka vismaz reizi nedēļā man obligāti jāierodas Lavīzes ielā, kur Jānis bija pārcēlies pēc apprecēšanās ar Silviju. Tur mani vienmēr gaidīja, lai kopā ar Silvijas ģimeni paēstu siltas pusdienas.

Kad pabeidzu Svešvalodu fakultāti, Jānis jau strādāja E. Dārziņa speciālajā mūzikas skolā par pedagogu un zēnu kora vadītāju, un tieši tad, kad meklēju darbu, tur radās iespēja strādāt par angļu valodas skolotāju. Biju ļoti nobijusies, bet apņēmos pamēģināt. Universitātē pedagoģijas prakse bija minimāla, tāpēc pirmos pāris mēnešus nezināju, ko darīt, kā sākt, reizēm nācās slēpties klasē aiz aizkariem. Pamazām pieradu, bailes mazinājās, un es savu darbu, skolēnus un skolas radošo vidi iemīlēju tik ļoti, ka vēl aizvien turpinu mācīt angļu valodu – nu jau teju 30 gadu Rīgas Doma kora skolā. Caur saviem skolēniem līdz sirds dziļumiem izbaudīju arī nepiepildīto sapni par mūzikas studijām – mūzika skanēja un skan ap mani un manī visus Dārziņskolas un Doma kora skolas gadus.  

Dārziņskolā nostrādāju 22 gadus, bet tad gribējās kaut ko mainīt, un no turienes aizgāju. Man jau bija citi plāni, bet, kad 1994. gadā tika nodibināta Rīgas Doma kora skola, Jānis piezvanīja un jautāja: “Vai nāksi man palīgā?” Es bez šaubīšanās atbildēju: “Jā, es iešu!” Tā nu mēs atkal bijām vienā komandā. Jāteic, man nebija nekādu privilēģiju tāpēc vien, ka esmu Jāņa māsa. Gluži otrādi, es pati sev izvirzīju vēl stingrākas prasības, jo Jānis manās acīs vienmēr ir bijis ļoti augsts vērtību mērs – darbā, ģimenē un dzīvē.

Jāatzīst, ka nekad nemēģināju radīt kādam labākus apstākļus vai pavilkt uz augšu kāda skolēna sekmes. Cik katrs bija nopelnījis, tik arī saņēma – centos būt vienādi godīga pret visiem. Manējie to saprata un pieņēma manus nosacījumus. Savulaik daudzus gadus biju arī klases audzinātāja gan Dārziņskolā, gan Doma kora skolā. Savējos joprojām satieku visur. Maniem pirmajiem bērniem tagad jau ir ap piecdesmit.

Otros saucu par Atmodas bērniem, tiem vienmēr būs īpašs stūrītis manā sirdī, jo biju viņu klases audzinātāja visilgāk – no ceturtās līdz vienpadsmitajai klasei. Bija 1989. gads, un izlaidumā skatuvi beidzot drīkstēja noformēt ar auseklīšiem, dziedāt Latvijas himnu un Tev mūžam dzīvot, Latvija. Man pa šiem gadiem ar bijušajiem audzēkņiem ir nodibinājusies cieša saikne, kuru uzturam dzīvu vēl aizvien. Sazinos, tiekos, priecājos par viņu panākumiem, eju uz koncertiem, nekas no bijušā siltuma nav zudis.

Man ļoti nozīmīgi ir tas, ka Doma kora skolas absolventi vienmēr ir bijuši starp labākajiem angļu valodas centralizētajā eksāmenā savā skolu grupā. Vairākus gadus esam bijuši pirmie. Tas gan attiecas ne tikai uz angļu valodu – mūsējiem ir labas sekmes arī citos priekšmetos. Daudzkārt mūsu skola ir saņēmusi arī Draudzīgā aicinājuma fonda balvu. Pavisam nesen mūs Erasmus apmaiņas programmā apciemoja meitenes no Igaunijas, un, kad jautāju, kā te jūtas, viņas atbildēja, ka nekur citur nav sastapušas tik draudzīgus cilvēkus kā Doma kora skolā. Tā ir pilnīga taisnība – esam kā liela ģimene.

Paralēli darbam skolā tu esi strādājusi sabiedrisku darbu labdarības fondos, sākot ar Nīderlandes karalienes Julianas fondu un turpinot ar pienākumiem Borisa un Ināras Teterevu fondā.

Šis negaidītais uzaicinājums bija kaut kas pilnīgi jauns. Kas tas ir – projekts, NVO? Tomēr, kā jau allaž līdzīgās situācijās, nodomāju, ka pamēģināšu. Mans darbs bija saistīts ar palīdzību nevalstiskajām organizācijām, nodibinājumiem, biedrībām. Lai iegūtu fonda finansējumu, projektam vajadzēja atbilst konkrētiem nosacījumiem, bet lēmumu, kuru projektu atbalstīt, pieņēma Nīderlandē. Mans lielais ieguvums bija, ka izbraukājām Latviju krustu šķērsu, iepazinos ar cilvēkiem un arī ar to, kā piedāvātie atbalsta projekti izskatās dabā.

Tas bija ļoti svarīgi – pārliecināties, ka viņiem tiešām ir vajadzīga palīdzība labu darbu veikšanai. Tāda bija kārtība. Karalienes Julianas fonds Latvijā darbojās desmit gadu, pēc tam to turpināja Kopienu iniciatīvu fonds, bet 2012. gadā dažas no fonda atbalstītajām jomām – sniegt atbalstu senioru un ģimeņu organizācijām – nonāca Borisa un Ināras Teterevu fonda redzeslokā. Saņēmu uzaicinājumu kļūt par projektu vadītāju. Kopumā tie ir bijuši 24 gadi ļoti interesantā darbā un emocionāli piepildītā laikā.

Līvu savienība arī ir saspringts sabiedriskais darbs, bet, šķiet, tev būs grūti to pamest, kad spēki izsīks, jo vajadzēs atrast kādu citu entuziasma pilnu lībieti, kuram būtu spēks un drosme šo vezumu pavilkt.

Jā, tas nav vienkārši. Tomēr apzinos, ka lībiešiem vienmēr būs svarīgi stipras gribas cilvēki, godprātīgi un spējīgi darboties kopā. Mums noteikti jāturpina apzināties, ka tikai mēs paši spējam atklāt lībiskās kultūras vērtības citiem, cītīgi darboties, lai lībiešu valoda kļūst dzirdamāka, redzamāka un atpazīstamāka. Mums – lībiešu dzimtu pēctečiem vairākās paaudzēs, kuri mūsdienās sastopami visā Latvijā un pat aiz tās robežām, – ir savs gājums.