Kā 90 gadu vecumā saglabāt možu garu? Stāsta rakstnieks Arnolds Auziņš
Rakstnieks Arnolds Auziņš aizvadītā gada rudenī nosvinēja 90. dzimšanas dienu. Savas pārdomas par dzīvi un mundruma noslēpumu rakstnieks atklāj žurnālam "Patiesā Dzīve".
Svaigs gaiss un kustības – tā ir vislabākā atpūta. Daudzi brīnās, kā es savos 90 gados esmu tik sprigans. Ko varu atbildēt? Humors un kustības – lūk, kas palīdz saglabāt možu garu! Citu recepšu man nav.
Reiz kāds žurnālists jautāja aktierim Ēvaldam Valteram, kā viņš spējis aizdzīvot līdz 100 gadiem, un Valters atbildēja, ka viņš neko neņem galvā. Es daru tieši tāpat.
Ja sākšu visu pārdzīvot, tad jau sajukšu prātā. Ne velti daudzi mani uzskata par vieglprātīgu, par tādu, kas viegli plivinās pa dzīvi. Reiz tēvs man deva labu padomu: “Nevajag pārdzīvot divas lietas: tās, kuras var labot, un tās, kuras vairs nevar labot.”
Protams, reizēm gadās arī kaut ko nožēlot. Piemēram, savulaik nožēloju, ka man nav dziedamās rīkles. Skolas korī es dziedāju skaļāk par visiem un citiem jaucu meldiņu. Par to mani izmeta no kora. Tomēr es daudz nebēdāju un pievērsos sportam. Es skrēju, mana distance bija 800 metru.
Protams, manam vecumam ir daudz negatīvu aspektu. Piemēram, visi draugi jau zem zemes.
Man vairs nav jēgas braukt uz skolas salidojumu Dundagā, jo klasē esmu palicis vienīgais. Sieva Laimdota aizgāja mūžībā 2018. gadā.
Manā dzimtā tā ir iegājies, ka vīri dzīvo ilgāk par sievām. Arī maniem diviem brālēniem tieši tāpat – sievas aizgāja pirmās. Mēs laikam esam ilgdzīvotāji. Tā es te kuļos pa šo dzīvi.
Pa vasarām dzīvoju Saulkrastos, kur man ir vasarnīca. Savu Saulkrastu būdu, kas bija iesākta un nepabeigta, es nopirku 1974. gadā, tātad pēc diviem gadiem būs 50 gadu jubileja. Viss sākās ar to, ka man bija pazīstams kāds mūziķis – Jānis Āboliņš. Viņš strādāja Operā, pūta tubu, to lielo tauri. Mēs reiz satikāmies, un viņš jautāja, vai nevēlos iegādāties pusgatavu vasarnīcu, kas atrodas viņam kaimiņos. Tā es to nopirku – un nenožēloju. Tā ir vienkārša vienstāva māja, kur vasarās ir patīkami uzturēties.
Savā Rīgas dzīvoklī es saimniekoju ziemas periodā, bet Saulkrastos no maija līdz oktobrim. Jūtos ļoti apmierināts, tepat ir jūra un mežs.
Kad uzlīst lietus un sāk augt gailenes un baravikas, tā es momentā uz mežu prom. Un nav no svara, sāp mugura vai kāja, es dodos sēņot. Sēņošana ir viens no maniem dzīves prieciņiem.
Starp citu, es daudzus dzejoļus esmu uzrakstījis mežā. Man vienmēr ir līdzi papīrs un pildspalva. Kā ienāk kaut kas prātā, tā pierakstu. Pēdējā laikā gan dzejoļus nerakstu, es tagad cīnos ar romāniem.
Saulkrastu vasarnīcā uzturas arī dēls, bet brīvdienās un atvaļinājumā šeit uzrodas arī citi bērni, mazbērni un mazmazbērni. Tad iet vareni. Atceros, padomju laikos vasarās Saulkrastos īrēja istabiņas daudzi Krievijas inteliģences pārstāvji, kuriem nepatika Jūrmalas burzma. Protams, cilvēki ir dažādi, vieniem patīk troksnis un kņada, bet citiem miers un klusums. Starp citu, netālu no manas būdas savulaik dzīvoja Vilis Lācis. Trīsdesmito gadu sākumā viņš nopirka Cepļa mājas, kur rakstīja savus romānus. Visticamāk, šeit viņš uzrakstīja arī savu Zvejnieka dēlu. Kad sāku te dzīvot, no veciem saulkrastniekiem uzzināju, ka Lācis staigājis baltās kurpēs un bijis ļoti lepns, ne ar vienu neesot sarunājies. Toreiz tas man bija liels pārsteigums, jo agrāk šķita, ka Lācis bijis demokrātisks cilvēks, bet izrādās, ka tomēr ne.
Agrāk te dzīvoja arī daudzi Latvijas inteliģences pārstāvji, pazīstami ārsti. Netālu dzīvoja arī dziedātājs Ojārs Grinbergs, kurš tagad jau aizsaulē. Kādreiz šeit skaitījās vasarnīcu kooperatīvs, tad bija gan sezonas atklāšanas, gan sezonas nobeiguma pasākumi. Tagad katrs lielākoties čubinās vienatnē.
Pie vasarnīcas man ir neliels dārziņš, kur šo to audzēju – kādu gurķīti, tomātiņu, kabacīti. Ir arī mauriņš, kas jāpļauj. Atceros, bērnībā man visnepatīkamākais darbs bija ravēšana. Es uzskatīju, ka tas nav īstu vīru darbs, tas domāts meitenēm. Tagad neko darīt, jāravē. Tas tomēr ir jauki – iziet dārzā un noraut paša audzētu gurķīti.
Starp citu, padomju laikos manu vasarnīcu apzaga. Ielīda pa logu un paņēma visādas mantiņas. To zagli noķēra – viņu aizturēja naktī patrulējošie Saulkrastu miliči. Kad bija tiesa, es gāju klausīties. Tiesā viņam prasīja, kāpēc nozadzis Andreja Dripes grāmatu "Bet kā ar meitenēm?", kāpēc neesot ņēmis citas, vērtīgākas grāmatas. Zaglis atbildēja, ka agrāk sodu izcietis Cēsu nepilngadīgo kolonijā, un Dripe tur bijis viens no skolotājiem. Viņš gribējis uzzināt, ko skolotājs tur sarakstījis.
Pēc savas dabas esmu cīrulis, ceļos diezgan agri. Kad citi mājinieki vēl guļ, es jau esmu augšā un rakstu kārtējo romānu.
Sižetus es parasti izdomāju, staigājot pa mežu vai gar jūru. Jau agrāk secināju, ka pie rakstāmgalda neesmu uzrakstījis nevienu dzejoli. Tos visus es esmu izstaigājis.
Rīts ir laiks, kas ir vispiemērotākais rakstīšanai. Esmu dzirdējis, ka citi raksta naktīs, bet es to nespēju, naktīs man nāk miegs. Es parasti strādāju pāris stundu no rīta. Man ir viena īpatnība – es rakstu ļoti ātri. Cik zinu, Zigmunds Skujiņš katru dienu uzrakstīja vienu lapiņu, un gadā viņam sanāca romāns. Man ir tā, ka divās stundās pierakstu desmit lapu. Protams, pēc tam pārlasu un laboju. Vispirms rakstu ar roku uz papīra, bet vēlāk tekstu ievadu datorā. Kā esmu dzirdējis, Rainis rakstījis pusguļus, bet Hemingvejs – stāvus. Arī es esmu izmēģinājis dažādas pozas, gan guļus, gan stāvus, un sapratis, ka rakstīšanai man der tikai viena – sēdus.
Saistībā ar manu tagadējo vecumu nāk prātā kāds dzīves notikums. Kad man palika 75 gadi, mani uzaicināju uz kādu pasākumu – tikšanos ar lasītājiem. Vietējā kultūras nama zāle bija pilna ar skolēniem, pirmajās rindās sēdēja paši mazākie, pirmklasnieki. Kādu brīdi apsvēru, kā iesākt sarunu, un jautāju: “Kā jūs domājat, cik man ir gadu?” Viens mazs puisītis pacēla roku, piecēlās kājās un pa visu zāli nokliedza: “Deviņdesmit!” Drīz vien vietējā avīzē parādījās raksts, kurā tika vēstīts, ka deviņdesmitgadīgais dzejnieks izskatās tīri sprauns un savus dzejoļus citē no galvas.
Tagad man tik tiešām ir deviņdesmit, un savus dzejoļus vēl joprojām spēju citēt no galvas.
Lai gan vecums liek sevi manīt, domāšana vairs nav tik asa. Reizēm aizmirstu cilvēku vārdus. Piemēram, redzu kādu populāru aktieri, bet nevaru pateikt, kā viņu sauc. Labi, ka pēc kāda laika atmiņa atlec atpakaļ. Vecums ievieš korekcijas arī rakstīšanas paradumos – es vairs nerakstu dzeju, tikai romānus. Knuts Skujenieks reiz izteicās, ka mūsu vecumā vairs nepiedien rakstīt pantiņus.
Iespējams, kāds uzskata, ka manā vecumā vairs nevajadzētu rakstīt arī romānus, tomēr es vēl cīnos. Kamēr vēl nav vecuma demences, tikmēr rakstu. Cilvēkam, kurš raksta, nekad nav garlaicīgi.
Man reizēm pārmests, ka es visu dzīvi esmu bijis bērna prātā. Šādam apgalvojuma ir daļēja taisnība, jo 23 gadus nostrādāju bērnu avīzē "Pionieris" un 14 gadus – pusaudžu žurnālā "Draugs". Savulaik mani aicināja strādāt gan televīzijā, gan radio, bet es paliku uzticīgs drukātam vārdam.
Daudzi mani paziņas un draugi, kas strādāja lielos un nopietnos laikrakstos, mani apskauda. Pionieris – tā bija atpūtas bāze. Redakcijas štatā bija 17 cilvēku, kas taisīja vienu mazu četru lapu avīzīti, kura iznāca reizi nedēļā. Tā jau nebija redakcija, bet žurnālistu sanatorija! Izrēķināju, ka literārajam līdzstrādniekam caurmērā jāuzraksta viena mašīnraksta lapiņa nedēļā. Darbā spēlējām šahu un sitām zolīti. Gadījās, ka visu dienu aizvadījām pie tenisa galda.
Allaž man piemītošais optimisms man uz nākotni liek raudzīties ar gaišu skatu. Protams, viss, kas saistīts ar karu Ukrainā, ir lielas šausmas. Mēs piedzīvojam smagus laikus, tomēr esmu pārliecināts, ka beigu beigās viss atrisināsies un Krievija zaudēs.
