Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Mežaparks ziemā. (Foto: LETA)

Baidies vilku, mežā neej? Izrādās, viss ir pavisam citādi…

Patiesā dzīve
2021. gada 29. novembrī 06:36 2021. gada 29. novembrī 06:36
  Gunta Kļaviņa
Profesionāļi, kas strādā mežā jau gadu desmitiem, uzskata – vienīgais dzīvnieks, no kura mežā būtu jābaidās, ir mežacūku mātīte, ja viņa izvedusi pastaigā savus ņipros, amizanti svītrainos sivēntiņus. Turpretī no vilkiem un lāčiem nav jābaidās, taču jāizturas piesardzīgi, ar cieņu.

Zoologs, bioloģijas zinātņu doktors, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš dažādus meža dzīvniekus sācis iepazīt jau pirms vairāk nekā 40 gadiem, bet pēdējā laikā īpaši koncentrējies uz lielo plēsēju izzināšanu. Viņš tuvplānā skatījis vilkus un lūšus, bet lāci gan vēl nav laimējies sastapt, lai gan to ļoti vēlētos.  

Kā jūtas Latvijas mežu dzīvnieki

Tā kā esat zoologs, jūs noteikti varat pastāstīt par meža dzīvniekiem kaut ko vairāk, ne tikai pētījumos izzināto. Kāda kopumā ir Latvijas meža faunas situācija?

Vēsturiski Eiropas griezumā Latvijas fauna drīzāk ir jauna, jo pie mums ledāji ir atkāpušies vēlāk nekā Centrālajā un Dienvideiropā. Līdz ar to arī fauna Latvijas teritorijā ienāca vēlāk un no reģioniem, kas nepieredzēja pēdējo ledus laikmetu, – no Kaukāza, Balkāniem un citiem siltākiem apgabaliem. Taču pēdējais gadsimts ir ieviesis ļoti krasas pārmaiņas, jo, sākot ar lauksaimniecisko zemju atbrīvošanu no meža platībām (lauksaimnieciskais posms bija 18–19. gs., arī 20 gs. sākums, kad mežu bija daudz mazāk), Latvijā ienāca mežam neraksturīgas sugas, piemēram, pelēkais zaķis.

Tas taču tik sen dzīvo Latvijā!

Tā tikai šķiet. Īstenībā pelēkais zaķis ir stepes iemītnieks, Latvijas suga ir baltais zaķis. Tāpat Latvijā sākotnēji nedzīvoja vairāki sīkie grauzēji, piemēram, lauku strupastes (ir arī meža strupaste). Joprojām ienāk svešas sugas, arī zeltainais šakālis, kas nav izteikta mežam raksturīga suga. Ir pazīmes, ka Latvijā dzīvo ap 100 zeltaino šakāļu, un šī suga aizvien vairāk nostiprinās un vairojas.

Fauna turpina veidoties, ar mežu saistītās sugas arī joprojām ir salīdzinoši labā stāvoklī. Izņēmums ir divas sugas, kuras cilvēka darbības dēļ esam zaudējuši. Tā ir lidvāvere, ko zaudējām pavisam nesen, pēdējos 30 gados, un otra ir mītiskais tinis jeb āmrija, kas jau pāris gadsimtu vairs nedzīvo Latvijas teritorijā, un arī prognozes neliecina, ka tas varētu atnākt uz Latviju, jo tuvākās to mitināšanās vietas ir Murmanska un Skandināvijas ziemeļi. Tomēr daudziem patīk leģendas, un dažkārt cilvēki mums zvana, ka it kā redzējuši tini.

Latvijai ir savi brieži – staltbriedis, alnis, stirna –, bet mums nav tādas svešu, reģionam neraksturīgu sugu kā plankumainie brieži un dambrieži, kas Lietuvā jau ir plaši izplatījušies. Tā ka var teikt, ka Latvijā ir labi saglabājusies vēsturiskā fauna, kāda dabā ir eksistējusi iepriekšējos gadu tūkstošos.

Kādas ir tendences pēdējos 20 gados – kuri meža dzīvnieki iet mazumā, kuri varbūt nāk klāt?

Par sīkajiem zīdītājiem dažkārt ir grūti spriest, vai tie ir no jauna ienākuši, vai arī vienkārši iepriekš nav atklāti, bet interesanta un diezgan populāra suga ir baltkrūtainais ezis, kurš tikai pēdējos gadu desmitos ir ienācis no dienvidaustrumiem un teju pilnībā nomainījis vietējo brūnkrūtaino ezi; tas Latvijā gandrīz vairs nav atrodams. Baltkrūtainais varbūt ir pamanāmāks, drošāks, retāk raujas kamolā, bet līdz ar to arī vairāk cieš, pilsētvidē tos nereti sabrauc.

Kas raksturīgs tieši tagad? Pirmkārt, mēs gluži negribot esam izveidojuši tādu vidi, lai dzīvnieki varētu ērti baroties. Runa ir par plašajiem ziemāju sējumiem – gan graudaugi, gan tehniskās kultūras. Tie ziemā ir zaļi, un kombinācijā ar trūcīgo sniega segu tā ir vēsturiski nekad nebijusi barība zvēriem. Barošanās efekts darbojas kaskādēs vai ķēdēs. Tos dzīvniekus, kas ēd mūžzaļos augus un ziemājus, pēc tam apēd citas sugas, un rezultātā visi plēsēji arī labi jūtas. Otrs barības avots dzīvniekiem ir mežu jaunaudzes, kur tie labprāt ietur maltītes.

Jaunaudzēs it kā visvairāk barojas stirnas.

Stirnas, brieži, aļņi, un bieži vien, vērojot savu nākamo medījumu miermīlīgi gremojam, tur tos nolūko vilki. Tumšais, vecais mežs nemaz nav tik piemērots medībām. Ir arī sugas, kam lielie, vecie koki ir vairāk piemēroti (piemēram, plēsīgie putni), bet lielie zīdītāji ļoti labi iztiek ar jaunaudzēm.

Vai ir iespējams pateikt, kuras sugas mežā jūtas kā mājās un kuras tur nejūtas gluži ērti (arī ārēju apstākļu dēļ), tāpēc tām tendence samazināties?

Tiek uzskatīts, ka īsti komfortabli nejūtas susuri, to populācijas sarūk, tāpēc arī visas trīs pašlaik Latvijā sastopamās sugas ir iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā. Īsti ērti, šķiet, nejūtas (bet ļoti nosacīti) arī galvenie meža kaitnieki bebri, jo meža apsaimniekotāji pret tiem ļoti aktīvi cīnās un atjauno nosusināšanas sistēmas.

Otrs faktors ir sausuma periodi, un kombinācijā ar bebru dambju jaukšanu tie no nosusinātajām platībām arī reāli sāk izzust. Te sanāk pretruna ar sugas vēsturi un evolūciju, jo panākt, lai bebrs dzīvo tikai lielajos ūdeņos, kur tam dambis nav jābūvē, ir saprotams tikai no cilvēka viedokļa, bet bebriem tas nav pieņemami.

Jo vairāk tāpēc, ka tie savu iedzimto mantojumu, spēju izdzīvot ir veidojuši tieši mazajos ūdeņos – ar dambju būvi, ar skaistajām konusveida pilīm. Bez tā visa, bez sava amata izrādīšanas bebrs tiešām paliek par tādu kā piekrastes žurku, kas vienkārši rok alu.

Pirms dažiem gadiem jums bija projekts par ūdriem, kas arī mitinās ūdenī. Ko rāda jūsu veiktais monitorings?

Ūdru monitorings notiek joprojām. Nu jau ir otrais cikls, kad inventarizējam ūdru klātbūtni visā Latvijas teritorijā. Pagaidām izskatās, ka ūdriem nav kļuvis sliktāk, bet, tā kā tie iet ķepu ķepā ar bebriem, tad varētu būt, ka viņu dzīves vietas ir saistītas.

Vai ūdri konkurē ar bebriem?

Nē, tā nav, bebri tieši palīdz, jo appludinātās platības arī ūdriem ir vajadzīgas. Protams, arī viņus ietekmē sausums, jo upīšu gultnes izžūst, un vairs nav zivju. Tomēr vairāk tas ietekmē putnu valstību – arī melnajam stārķim stipri samazinās barības bāze, grūti izbarot mazuļus, jo arī tie barojas ar meža grāvju un mazo upīšu zivīm. Ūdrs pagaidām atrod barību, un es neteiktu, ka tam klājas sliktāk, toties cietēji ir dīķu īpašnieki, kur ūdri var nodarīt lielus postījumus. Mazos dīķīšus tie spēj iztukšot dažās dienās.

Lācis – plēsējs vai lempīgs zālēdājs?

Pēdējos gados jūs vairāk pētāt lielos plēsējus – vilkus, lūšus un lāčus. Kāds ir to dzīvesveids, tipiskākās vietas, kur tie uzturas, uzvedība, barības bāze? Vai no plēsējiem tiešām jābaidās?

Būtu jāsāk ar lāci, un ne tāpēc, ka tas tīkotu cilvēku nomedīt, bet vienkārši tāpēc, ka tas ir vislielākais. Ja sanāk nejauša satikšanās, lielums arī ietekmē lāča uzvedību, jo viņš ir par sevi pārliecināts, viņam nav konkurentu. Ja lācis ir savainojies vai ja tam jāaizstāv it kā apdraudētie lācēni, pēkšņi satiekot cilvēku uz kādas meža takas, viņš var likt lietā savu pārākumu.

Ja nepieciešams, lācis izmanto gan ķepas, gan zobus. Bet, runājot par uzbrukumiem, domāju, ka tie mūsu apstākļos nav reāli. Daudz reālāk ir mežā paklupt uz kādas saknes vai zara, apēst indīgu sēni vai iekrist kādā muklājā nekā sagaidīt, ka uzbrūk lācis.

Tad nu tiešām ir jāsaprot, kā uzvesties, sastopot kādu ķepaini. Tas, ko parasti stāsta, ka jānoguļas un jāizliekas par beigtu, nav reāli, jo cilvēks uzreiz domā, ka lācis pienāks, apošņās un varbūt gribēs pagaršot.

To jau arī vairs neiesaka, jo tad tiešām lācis var ieinteresēties, kas tur īsti guļ. Tieši otrādi – ir jāuzvedas skaļi. Tur, kur ir zināms, ka varētu būt lāči, labāk neiet uz mežu vienam, neiet arī vēlu vakarā vai agri no rīta. Ejot vajadzētu pie sevis kaut ko purpināt vai dungot, lai lācis dzird, ka tur kāds ir.

Visbīstamākais moments varētu būt pārsteigums, kad pēkšņi satiekas ar lāci dažu metru attālumā, un tad jāskatās, kāda ir dzīvnieka reakcija. Kāda būs cilvēka reakcija, to nav grūti iedomāties. Tur padomi nelīdz, tomēr ar pilnu atbildību varu teikt, ka Latvijā nav prognozēti lāču uzbrukuma draudi. Sastopoties ar lāci, galvenais ir neizrādīt lieku ziņkārību, bet lēnām atkāpties, bez liekas panikas.

Salīdzinājumā ar grizlilāci, kas tiek uzskatīts par stipri agresīvāku, šķiet, ka mūsu brūnais lācis ir miermīlīgāks.

Zinātnieki to skaidro tā, ka brūnais lācis ir bijīgāks pret cilvēku, viņš to vairāk uztver kā ienaidnieku, no kura jāpiesargās. Grizlilācis var uztvert cilvēku arī kā barību, jo nav tik sen pazīstams ar cilvēku kā ienaidnieku.

Pavasaris lāčiem ir ļoti svarīgs brīdis, kad jāapliecina sava varēšana.

Riesta laikā – maijā, jūnijā – tēviņus interesē brīvas mātītes, un tādu nav daudz, jo mātītes audzina savus mazuļus divus gadus. Tās, kurām ir iepriekšējās ziemas mazuļi, no tēviņiem ļoti izvairās, jo vairāk tāpēc, ka mazuļus lācene audzē viena, viņas pienākums ir tos paēdināt un apmācīt. Bet, kad lācēniem jau ir divi gadi, tad daļa mātīšu jau kļūst interesantas.

Vai Latvijā atrastas arī lāču ziemas migas?

Lāči te pilnīgi noteikti ziemo. Tēviņu ziemošanas vietas Latvijā atrastas jau pasen. Pirmo ziemas migu šā gadu tūkstoša sākumā aprakstījām kopā ar Alūksnes puses kolēģiem; par to bija publikācija kādā ģeogrāfijas žurnālā, ko rediģēja profesors Māris Laiviņš. Bet arī pirms tam jau bija zināms, ka lāči te ziemo, bet tikai tēviņi.

Un kas notiek lāču mammas migā?

Lāču mammām ziemošana ir pilnīgi obligāta, lai mazuļi vispār piedzimtu un izdzīvotu. Lācēni dzimst tik sīki un nevarīgi, ka bez migas un bez ziemas guļas tie nespētu izdzīvot. Pirmās mammu migas tika atklātas Igaunijas pierobežā, Latvijas pusē. Tās mums parādīja vietējie mednieki. Tur bija vairākas migas tuvu cita no citas, kur mamma ir ziemojusi atsevišķā migā, bet tuvu saviem pusaugu lācēniem.

Tās ziņas par lāčiem, ko paši neesam redzējuši, vērtējam ļoti piesardzīgi. Ļoti daudz ir tā saucamo maldu ziņu – vai nu cita cilvēka informāciju piedēvē sev, vai maina notikumu ģeogrāfiju. Šovasar gan mēs paši ar slēpto automātisko kameru nofilmējām, ka lācenei ir četri Latvijā dzimuši lācēni. Tagad skaidri zināms, ka lāči vairojas, bet tas notiek tikai pēdējos gados,

Ļoti pārsteidzošs šķiet fakts, ka lācim tikai desmitā daļa no viņa ikdienas ēdienkartes ir gaļa.

Es neesmu vienīgais lāču pazinējs, diezgan daudzi meža cilvēki ir redzējuši, ka vasaras pirmajā pusē lāča ekskrementi var sastāvēt tikai no zāles un lapām – tā ir pilnīgi zaļa masa.

Gluži kā zālēdājiem!

Jā, lāči ēd gan lakstaugus, gan lapu koku jaunos dzinumus, kas ir mīksti un garšīgi. Īpaši lācim garšojot apšu atvases, ļoti daudz ēd lielās meža skudras. Vēlāk, kad nogatavojas labība, viņi labprāt ēd graudus – auzas, kviešus. Protams, arī ogas, ābolus, visdažādākos bezmugurkaulniekus, pat gliemežus un maijvaboles. Pagājušais pavasaris bija ļoti bagāts ar maijvabolēm – tās krīt zemē no kokiem, kuru lapas grauž, un lācis tās uzlasa un apēd gardu muti.

Lācim klāts deserta galds!

Vasarā lāča galvenais uzdevums ir ēst, ēst, ēst. Nepārtraukti, jo jāuzkrāj pietiekami biezs tauku slānis ziemas miegam.

Ko stāsta lāča pēdas

Interesants ir arī jūsu pētniecības darba otrs aspekts – uzskaitīt ne vien pašus lāčus, bet meklēt un reģistrēt viņu pēdu nospiedumus un darbības sekas.

Mums ir ļoti laba projekta vadītāja Guna Bagrade, kura stingri raugās, lai visi fakti tiktu sistematizēti, lai nekas netiktu pārspīlēts vai nepamanīts. Viena ziņa, kas mums ir svarīga, ir priekškājas pēdas nospiedums, kas atšķiras no pakaļkājas ar to, ka tā nav tik eksotiska, nav cilvēka pēdai līdzīgais nospiedums ar papēdi, bet ir šaura, ar pirkstiem un gariem nagiem; priekškājas spilventiņa šķērsizmērs lāčiem pieaug līdz ar vecumu un ķermeņa svaru.

Tad jau pēc pēdas nospieduma var pateikt, cik vecs ir lācis.

Jā, aptuveni. Drīzāk piederību kādai vecuma grupai – vai lācēns ir jaunāks par gadu, dažus gadus vecs vai jau pieaudzis lācis. Tāpēc mums ir svarīgi, lai būtu fiksēts, kurā vietā un kurā laikā pēdas nospiedums ir redzēts. Viedtālrunī var izmantot lietotni, kas uzrāda gan laiku, gan vietas koordinātas, un šādi nofiksētas uzticamas ziņas var noderēt mūsu pētījumos. Tās mums var sūtīt ikviens meža apmeklētājs. Adrese: lacumonitorings@gmail.com.

Ja ir vienkārši nofotografēta lāča pēda, bet nav pierakstīti šie dati, tad gan mēs to neuzskatām par zinātniski izmantojamu informāciju. Svarīgi ir fiksēt pēdas izmērus. Ja nav nekā cita, blakus var nolikt nazi vai cigarešu paciņu, vai arī ar kādu smilgu noņemt mēru un mājās ar lineālu izmērīt.  

Kādas liecības par lāču klātbūtni vēl meklējat?

Svarīgi ir iegūt ģenētisko paraugu. Tos mēs ievācam ar matu lamatām, ko izvietojam vietās, kur lāči potenciāli varētu mitināties. Matu lamatas ir neliels, ar dzeloņdrātīm apvilkts laukumiņš, kura iekšpusē ir kādā satrupējušā celmā ieliets šķidrums ar asu smaku, kas pievilina lāci, bet, lai pie tā tiktu, lācim jākāpj pāri dzeloņdrātij, aiz kuras aizķeras kāds vilnas kušķis.

Tas arī ir ģenētiskais paraugs. Turpat uzstādīta automātiskā kamera, lai zinātu, vai tas ir bijis lācis, jo arī citus zvērus interesē šādas smakojošas vietas. Šogad visā Latvijā ir izvietotas sešas matu lamatas Viļķenes apkārtnē, Limbažu novadā, iepriekš bija arī Latgalē. Mums jau ir vairāki paraugi no matu lamatām, ar kuru apstrādi nodarbojas molekulārie biologi Daiņa Ruņģa vadībā.

Un vēl – postījumu vietas.

Dravu postījumu vietas gan sagādā galvassāpes biškopjiem, bet mēs tur varam iegūt gana daudz paraugu pētījumiem. Tur var atrast gan ekskrementus, kas satur DNS, gan matus, kas ir pielipuši pie rāmīšiem, potenciāli var atrast arī siekalas, kur lācis ir mielojies. Ar speciālu kociņu var paņemt siekalu uztriepi. Biškopji ziņo Dabas aizsardzības pārvaldei, un tad viņi vai nu mums padod ziņu, vai paši ievāc ģenētiskos paraugus.

Rudenī lāči mēdz mieloties arī ābeļdārzos. Mūsu monitoringā ir iekļautas pamestas mājas ar ābeļdārziem, kurus mēs katru gadu pārbaudām, vai tur nav bijuši lāči. Uz raupjās ābeļu mizas var saķerties mati, reizēm zem ābeles var atrast arī ekskrementus.

Vai jums pašam kāds lācis ir uzskrējis virsū?

Virsū uzskrējis nav, bet pa gabalu it kā esmu redzējis, lai gan pilnas pārliecības man nav. Aizejot uz to vietu, nekonstatēju pēdu nospiedumus.

Kas tad vēl var būt līdzīgs lācim?

Mežacūka jeb, precīzāk, liels kuilis; pa gabalu var sajaukt. Vienā gadījumā tur tiešām bija mežacūku pēdas, otrā gadījumā nebija nospiedušās nekādas pēdas, tāpēc varbūt tas tomēr bija lācis.

Vai ejat mežā ar domu, ka pēkšņi varat satikt lāci?

Es gribu kādu lāci beidzot redzēt! Vēl nezinu, kādas tieši ir sajūtas, redzot lāci tuvumā, bet gribu to izbaudīt. Ja tiešām satiktu lāci, es noteikti neietu tam klāt, bet stāvētu nekustīgi un vērotu, ko viņš dara.

Vilki – ģimeniskākie no plēsējiem

Šķiet, ka vilku populācija ir viena no senākajām – tā sākusi veidoties jau pirms vairākiem simtiem tūkstošu gadu.

Vilks vēsturiski nemaz nebija meža dzīvnieks. Par to liecina viņa ķermeņa uzbūve, garās kājas, muskuļotais augums, kas ir piemērots garu gabalu skriešanai; arī labā redze, stāvās ausis liecina, ka meža biezoknī viņš nemaz tik veikls un varens nejūtas. Vilks ir retaiņu un atklātu teritoriju mednieks, kas mēdz nokausēt savu medījumu, nomedī lielāku dzīvnieku, nekā pats sver.

Latvijas apstākļos un arī lielākajā Eiropas daļā vilks ir kļuvis par meža iemītnieku, kas iziet medībās atklātā vietā. Ļoti svarīgas ir arī vilku vairošanās vietas – midzeņi. Bieži vien tie ir meža sagāzumi, purvu salas, grūti piekļūstamas vietas, lai mazuļi būtu aizsargāti un varētu piedzimt drošībā.

Tad jau cilvēks, kas neko nezina par vilku paradumiem un speciāli nemeklē vilku midzeni, nevar to atrast.

Mūsu Eiropas kolēģi saka, ka vilki var ierīkot midzeni arī vīna dārzā vai kukurūzas laukā.

Tur gan tos var viegli atklāt!

Jā, bet ir teritorijas, kurās tos ir aizliegts medīt, un vilki to arī izmanto. Latvijā gan viņu midzeņi parasti ir grūti pieejamā vietā. Vilki ir diezgan konservatīvi – ja kādā vietā vairošanās ir veiksmīga un mazuļi izaug drošībā, tad to izmanto arī turpmāk. Man pašam darba gaitā ir bijis tāds kuriozs, ka atradu vilku midzeni vietā, kurai bija dots nosaukums Vilku sala.

Acīmredzot tur midzeņi ir jau gadu gadiem, tāpēc arī tāds nosaukums. Tā tiešām ir grūti pieejama neliela purva sala, kur daļēji ir izstrādāta kūdra, daļēji dabas liegums. Tur aug lieli ozoli, vēja izgāzti ar visām saknēm, un vienā vietā sakņu pajumtē arī bija ierīkota miga.

Tās bija vairākas, bet vienā no tām bija kucēni. Tas arī ir vilkiem raksturīgi, ka viņi veido rezerves midzeņus – ja nu ar vienu kaut kas notiek, tūlīt var pārvākties uz citu. Starp citu, tāds paradums ir saistīts ne vien ar drošību, bet arī ar higiēnu – ja vienā savairojas par daudz blusu, tad var pārvākties uz tīru dzīvoklīti.

Jāteic, ka tādu grūti pieejamu vietu, kur var ierīkot migas, kļūst aizvien vairāk. Arī aizaugušos izcirtumos, ja visi koki nav rūpīgi aizvākti, paliek kāds ar saknēm izgāzies koks, kas ir labu labā vieta vilkiem un arī citiem plēsējiem. Līdzīgi uzvedas arī lūsis un lācis, izvēloties ziemošanas vietu. Kokaudzes vecums var būt, augstākais, daži desmiti gadu, tā ir nosacīti klaja vieta.

Cik reāli ir vilku uzbrukumi cilvēkam?

Bīstamība no vilkiem ir vēl mazāka nekā no lāčiem, jo vilki Latvijā tiek intensīvi medīti un no cilvēka ļoti baidās. Ja kāds tomēr nebaidās, tas varētu būt jaunais vilks, kurš vēl nav apguvis visas prasmes un nav saskāries ar cilvēka kā ienaidnieka tēlu; tieši tāpēc tie dažkārt mēdz būt diezgan pārdroši.

Tomēr kopumā vilks cilvēkam neuzbrauks nekādos apstākļos. To, ka vilkam ir interese par cilvēkiem, gan esmu izbaudījis. Ziemā var labi redzēt, ka vilks nāk cilvēkam pa pēdām. To noteikti nevajag uztvert kā potenciālu uzbrukumu – tā ir vienkārši ziņkāre.

To man ir vairākas reizes iznācis novērot – gan slēpojot, gan brienot pa sniegu. Atgriežoties pa savām pēdām atpakaļ (ar laika starpību 5–10 minūtes), var redzēt, ka vilks ir nācis pa pēdām. Tā viņi dara.

Vai bailes no cilvēka vilkiem var veidoties jau ģenētiski?

Varbūt ne ģenētiski, bet mācība pāriet no paaudzes paaudzē, ka no cilvēka ir jābaidās. To vilcene iemāca mazuļiem. Tie, kam tas nav iemācīts, ir vai nu jaunie vilki, kas devušies apgūt jaunas teritorijas, vai arī tādi, kuriem vecāki ir nomedīti un vilcēni auguši vienatnē.

Svarīgi, ka vilki var izdzīvot arī vieni – atšķirībā no lūšiem vai lāčiem. Ja nomedī vienu no vecākiem, tad otrs rūpējas par bērniem. Par lācēniem un lūsēniem rūpējas tikai mamma, bet par vilkiem rūpējas abi, reizēm arī kāds no vecākajiem brāļiem un māsām. Tiesa, ja nav viena vecāka, vilcēnu uzvedība gan var tikt ietekmēta. Dažkārt viņi var kļūt par aitu zagļiem, jo aitu ir vieglāk nomedīt nekā briedi mežā.

Ja vilks ir izsalcis un neizdodas neko nomedīt, vai tas nekļūst agresīvāks?

Vilkam badā būt nav reāli. Ir pietiekami daudz pārnadžu un ziemāju. Tajās valstīs, kur nav pārnadžu, ir lielie aitu pulki. Bet tur, kur vilku ir vairāk nekā cilvēku un vilku medīšana ir retāka, tur ir tie gadījumi, kad vilki tomēr uzbrūk cilvēkiem, piemēram, Sibīrijas taigā, Aļaskā, Ziemeļamerikā. Baltijas reģionā vilku uzbrukumi cilvēkiem nav zināmi kopš 19. gadsimta. Ir tikai daži trakumsērgas gadījumi – tur nu nekas nav līdzams. Starp citu, ir dzirdēts arī gadījums par traku ezi. Latvijā patlaban trakumsērga savvaļā nepastāv.

Lūšu populācija plaukst un zeļ

Man kaut kā šķiet, ka lūši bieži tveras kokos, varbūt vēro apkārtni.

Var teikt, ka kokā lūsim ir glābtava. Ja, piemēram, ir medības ar dzinējiem vai lūsim pa pēdām palaiž suni, lūsis tiešām uzkāpj kokā. Vispār lūsim patīk paaugstinājumi, viņš var atpūsties uz kāda slīpa koka vai zema, resna zara. Medījot gan lūsis nelec no koka, vienīgi var tur sagaidīt medījumu. Varbūt ir kāds paaugstinājums virs zvēru takas, tad viņš tur guļ – gana slinki, kā jau kaķis. Sagaida, kad kāds tuvojas, un tad klusi nokāpj lejā un sagatavojas lēcienam.

Ko esat izpētījuši lūšu monitoringā?

Pašlaik lūšu pētījumos ir divas aktualitātes. Viens ir saistīts ar lēmumu, ka sabiedrība pieprasa lūšu medību pārtraukšanu. Tā ir politika – cīnās medību pretinieki ar medību atbalstītājiem, un nezinu kā tas beigsies. Tiek izspēlēta kārts, ka lūši Latvijā it kā ir apdraudēti. Mēs, zinātnieki, sakām, ka tā noteikti nav. No mednieku skatpunkta tas ir ļoti slikti, ka aizliegumu ievieš tieši brīdī, kad populācija ir labā stāvoklī.

Tas rada negatīvu noskaņojumu pret sugu aizsardzību un zaļo kustību. Ja aizsargājam sugu, kas tiešām ir apdraudēta, tad lielākā daļa sabiedrības to saprot, taču, ja aizliegums nāk brīdī, kad suga plaukst un zeļ, tad tam nav nekāda pamata.

Tomēr tāda ir situācija, un mēs pielāgojam pētniecības metodes. Mums ir trīs parauglaukumi, kur esam uzstādījuši matu lamatas lūšiem, tāpat ir smakas avots un slēptā kamera. Vēl viena aktivitāte ir nomedīto lūšu izpēte.

Atšķirībā no vilkiem, kur mēs varam labi ja pusi no nomedītajiem izpētīt, lūšiem izpēte notiek vismaz 90 procentos gadījumu. Tur iegūstam gan DNS paraugus, gan iekšējos orgānus, gan iespēju noteikt vecumu pēc ilkņa saknes, līdz ar to var veidot tādu kā demogrāfisko modeli.

Kādi ir secinājumi no savāktā ģenētiskā materiāla?

Lūšu populācija ir ļoti labā stāvoklī.

Kur medījums, tur arī mednieks

Kā zināms, lielo plēsēju galvenais medījums ir pārnadži.

Pārnadžu pētījumos ir iedziļinājusies aktīva un zinoša kolēģe, pagaidām vēl doktorante Gundega Done. Viņa vada pētījumu par pārnadžu nodarītajiem bojājumiem meža jaunaudzēs ziemā. Pārbaudām ap 600 meža jaunaudžu visā Latvijā, arī privātās – nejauši izvēlētas neatkarīgi no īpašnieka.

Riskantais koku vecums, kad pārnadžu nodarītie bojājumi var būt lieli, ir līdz 20 gadiem priedei un apsei un ap 40 gadiem eglei, bet arī tad alnis vai briedis var sabojāt mizu. Paralēli bojājumu uzskaitei pēc sniega nokušanas pētām atstātās spiru kaudzītes, kas liecina, kurai sugai pārnadži pieder, cenšamies sadalīt un uzskaitīt arī pēc dzimuma, jo tēviņu un mātīšu spirām ir atšķirīgas formas.

Nu jau piecus gadus ir skaidrs, kuros Latvijas reģionos kuras sugas vairāk bojā jaunaudzes. Patlaban ir tā, ka aļņi sāk pārspēt staltbriežus, bet staltbriežu populācija visā Latvijā ir ļoti strauji augoša, un savā ziņā tas ir ziemāju dēļ, ar kuriem viņi papildus piebarojas. Tas, ko mednieki aizved piebarošanai, ir nieks salīdzinājumā ar to, ko pārnadži paši sameklē lauksaimniecības sējumos.

Vai ziemā viņi arī grauž kokus?

Ja viss ir normāli, viņi ziemā grauž tikai kokus un krūmus, un tad ziemas periods, sevišķi, ja ir daudz sniega, rada dabisko mirstību, īpaši stirnām. Bet, mainoties klimatam, kad ziemas ir maigākas un iespējama papildu barošanās ar ziemājiem, pārnadžu populācijai ir ļoti laba izdzīvotība, un plēsējus savukārt regulē mednieki.

Mums liekas diezgan neloģiski, jo, no vienas puses, mednieku ir maz un viņi īsti nespēj tikt galā ar pārnadžu limitu, bet tai pašā laikā viņi ļoti mobilizējas uz vilku medībām. Tas nav īsti pareizi. Medniecība arī nav viendabīga savos uzskatos un ne vienmēr adekvāti reaģē uz meža saglabāšanu un postījumu mazināšanu. Tomēr kopumā, lai gan daļēji uz mežkopības un lauksaimniecības rēķina, Latvijā meža dzīvnieki jūtas kā mājās.

Materiāls tapis ar Meža Attīstības fonda atbalstu

 

 

 

 

 

 

 

 

Citi šobrīd lasa

Viktorija Bekhema teic, ka Deividam patīk viņas jaunais izskats. Tievums palicis vecmodīgs
4 brīdinājuma pazīmes tam, ka tavas zarnas nav veselas
Policija aizturējusi personu, kura centās bloķēt patriotu gājienu Rīgā 8
Tēmas: DNS, Zara