Maija Tabaka jaunajā žurnālā "Pastaiga": "Vienmēr esmu drausmīgi daudz strādājusi"

Neliels fragments no sarunas ar Maiju Tabaku:

Bilde, ko izvēlējāmies par galveno ilustrāciju šai intervijai ar izcilo gleznotāju Maiju Tabaku, ir 1978. gadā tapis slavenā vācu mākslinieka Volfa Fostela darbs. Viņai patīk šis portrets. “Traks, bet skaists,” viņa saka. Tas tagad ir Jāņa Zuzāna kolekcijā.

No 26. jūlija kultūrtelpā “Ola Foundation” skatāma ļoti īpaša Maijas Tabakas personālizstāde. Tajā eksponētie darbi ir no privātkolekcijām, un to atlases procesā piedalījās pati māksliniece, izvēloties gleznas ar personisku nozīmi. Arī mūsu saruna sanāca tāda – ļoti personiska.

Kas tagad ir jūsu tuvākais cilvēks? Ko visbiežāk satiekat?

Man tādu ir daudz – četri cilvēki. Es regulāri eju staigāt, man krustdēls ir tāds sportisks. Un arī mani modelīši mani bieži atceras.

Tādi modeļi, ko mēs citi arī pazīstam?

Tāda man bija Regīna (teātra un kino aktrise Regīna Razuma, – red. piez.), kura nomira.

Bruno Vasiļevska sieva Daina, viņas meita Katrīna. Imants Lancmanis, viņa māsa Lauma. Daudzi cilvēki. Ja es gribētu, varētu visu laiku runāties un tikties. Bet es tā pa minūtēm visu savu dienu tagad sadalu, patiesībā arī agrāk. Un vienmēr esmu drausmīgi daudz strādājusi.

Tikai viena atkarība – darbs?

Tā varētu teikt, tas tiešām ir līdzīgi kā dzērājam ar šņabi. Es mīlu no rītiem strādāt. No astoņiem līdz desmitiem – tas ir mans laiks, vēlāk vairs nav tādu koncentrēšanās spēju.

Laika gaitā ir mainījies jūsu gleznošanas rokraksts, jūs pati redzat atšķirību?

Es zinu, ko tagad daru citādi. Šeit man ir ierobežota telpa, un es visu daru tā, lai man būtu ērtāk. Man patīk ļoti labi materiāli: audekli, krāsas, otas. To visu man sagādā “Pedants”, paši arī atved. Tā ka man komunikācijas ar cilvēkiem vispār netrūkst. Varētu teikt: ja es atļautu, pat par daudz nāktu ciemos.

Man nepatīk tā tusēties un iet sabiedrībā izrādīties. Jā, kādreiz mums bija zināma vieta, kur iet un satikties, – “Rīgas Galerija”. Ļoti patīkama satikšanās vieta māksliniekiem un mākslas mīļotājiem pie Ineses Riņķes. Arī pie Andas Treijas galerijā man patika.

Bet man arī tagad ļoti patīk, piemēram, iepirkties. Patīk pašai izvēlēties. Kad vīrs vēl bija dzīvs, mēs gājām tādās iepirkumu pastaigās. Pastaiga man vispār ir baznīcas vietā. Tāpēc man patīk arī jūsu žurnāla nosaukums.

Vīrs man bija ļoti komunikabls, viņam patika cilvēkos. Viņi ar Uldi Razumu taisīja visādus podus.

Kādus?

Visādus! To pat tā nevar izstāstīt. Viņam abiem bija laba humora izjūta, mēs briesmīgi smējēji bijām. Kādreiz tā bija jāsmejas, ka vairs nevarēja izturēt.

Jūs nodzīvojāt kopā 50 gadus. Varat pastāstīt, kas jums viņā patika un viņam jūsos?

Viņš nomira pirms pieciem gadiem. Mums abiem tā bija otrā laulība. Pirmajā laulībā man bija krievu tautības vīrs. Stenlijs. Disidents, kurš bija atbraucis uz Latviju, mēs “Kazā” iepazināmies. Bet vēlāk tā jocīgi tas izvērtās… Mans tēvs viņu nevarēja ciest. Mamma tā kā pieņēma, bet es pati ar laiku sāku just, ka viņš pret latviešiem izturas tā… Piemēram, viņš varēja pateikt, ka latvieši ir aborigēni. Jocīgi, bet tieši uz tās nacionālās nots mēs nevarējām saprasties un izšķīrāmies. Tā jau viņš bija ļoti skaists vīrietis: gaišmatains, platiem pleciem. Samērīgi un skaisti veidots.

Mans otrs vīrs Atis bija arhitekts. Cilvēks ar zelta rokām, kā mēdz teikt. Daudz kas šajā mājā ir viņa paveikts. Vispār visādi darbi viņam padevās, arī ļoti smalki – no kaimiņmājām viņam pat nesa rotaslietas labot.

Atis bija audzis bez mātes un tēva, tante viņu uzaudzināja. Viņš bija tāds mīlīgs un mācēja uzvesties. Nebija tāds skaistulis kā Stenlijs, bet cilvēkiem viņš patika. Mums abiem bija pa dēlam no pirmajām laulībām, kuras neizdevās. Sagājām kopā bez lielām, pompozām kāzām un labi varējām dzīvot. Viņš vienīgi par daudz dzēra. Un arī Razums dzēra, Regīna tāpēc izšķīrās. Oi, kad Razums sāka stāstīt savus stāstus no sērijas “Ulda Razuma briesmīgā dzīve”… Tad tiešām varēja nomirt no smiekliem.

Man ir grūti par to runāt, bet jūs esat piedzīvojusi drausmīgu traģēdiju – dēla nāvi. Kā pēc kā tāda izdodas piecelties, dzīvot tālāk un pat smieties?

Man tas bija šausmīgi. Un ilgs laiks pagāja. Viss pēc tam arī mainījās… Viņam bija izkaisītā skleroze, 18 gadu vecumā saslima. Skaistākais puisis klasē, meiteņu un sabiedrības mīļots, un pēkšņi tā slimība… Ārsti jau darīja visu, ko var. Un arī es – mēs braucām uz Kanādu pie daktera, mēģinājām dzīvot Santabarbarā, tādā tuksnešainā vidē. 16 gadus pēc saslimšanas viņš nodzīvoja, tam aizgāja milzīgi spēki. Visu izmēģinājām. Tā slimība joprojām nav izārstējama, cilvēki nīkst. Bet nerunāsim par to, man negribas.

Jūs bieži atceraties savu bērnību un jaunību?

Jā. Bērnība man bija brīnišķīga! Mēs dzīvojām Pārdaugavā, vienā tādā namā kopā ar kādu poļu ģimeni Žukovskiem. Viņiem bija četri bērni, un viņu Terēzīte un Vitolds mums ar māsu bija tuvākie draugi. Vai dieniņ, tā bija tāda sētas dzīve! Mēs taisījām mājas, apvaktējām, ko dara kaimiņi, līdām ozolā un lūrējām pa logiem iekšā, lai redzētu, kā tur danco viena dāma, kas nebija visai koša uzvedībā. Terēzīte saslima ar bērnu trieku, bet šito fantāziju, kas viņai bija!

Un karu es vispār nejutu un neatceros, kaut gan mēs pat bijām bēgļu gaitās. Mamma šuva, viņa savā laikā bija izcila modes šuvēja Jelgavā. Ļoti interesanta sieviete, un varētu teikt, ka arī ģimenes galva. Viņa mums daudz iemācīja un lika arī strādāt, mēs nebijām nekādi slaisti. Dārzā vajadzēja strādāt un tolaik arī no zagļiem vaktēt dārzus vajadzēja.

Bet kad pavīdēja zīmēšana?

Es zīmēju visu laiku, pat nesen vēl atradās zīmējumi no tiem laikiem. Skatos, tur uzzīmēta tāda vide – pavisam citāda, nekā mums tagad ir. Koki, cilvēki – viss citāds.

Jau no 12 gadu vecuma gāju zīmēt pie Ausekļa Baušķenieka. Arī skolā manu zīmēšanu pamanīja. Un es diezgan agri apjautu, ka zīmēšanai ir spēks. Mums skolā bija tāda nejauka skolotāja ar iesauku Švamma. Es viņas ģīmi uzzīmēju, un puikas to uzlika augšā logā. Līdzīgs bija iznācis. Kad viņa šito ieraudzīja… Oh, kā viņa mani dauzīja pret sienu – tā “pukš, pukš, pukš”! Un brēca. Tad es sapratu, cik lielas lietas var panākt ar tādu zīmēšanu. Cik man toreiz bija? Gadi 13, 14.

Visu interviju lasi žurnāla augusta numurā!

Vēl žurnālā lasi:

“Prāta vētra”. Es gribēju būt rokstārs

Neviens no viņiem nav šopaholiķis, taču nevienam arī nav vienalga, kas mugurā, kājās vai galvā. Sākuma gados izgājuši cauri “second hand” veikalu burvībai, tagad viņi dažkārt pēc fotosesijas mēdz iegādāties to, ko stilists atnesis. Viņiem ir teju viens kājas lielums un arī apģērba izmēri daudz neatšķiras, tāpēc “Prāta vētrai” patiešām ir dažas ceļojošās drēbes, ko šajā fotostāstā arī pamanīsiet. Paturot “Pirmās dienas tūres” tērpus noslēpumā, veicam vēsturisku ekskursiju grupas stila stāstā.

Agnese Lāce. Ar Talsu saulīti pūrā

Kultūras ministre Agnese Lāce amatā ir jau veselu gadu. Daudz paveikts un daudz arī piedzīvots, bet šī vasarīgā saruna likumsakarīgi vijas ap Dziesmu un deju svētkiem, mūzikas skaņās tītām bērnības atmiņām un, protams, kultūras lomu ģimenē un Latvijas daudzslāņainajā sabiedrībā.

Notveram Agnesi Lāci uz ministrijas kāpnēm, kad viņa steidzas augšup uz savu kabinetu, pār plecu pārmetusi tautastērpu, ko kultūras ministrei reiz pūrā ielocījusi ģimene. Kur vēl atbilstošāku skatu Dziesmu svētku nedēļā? Kabineta priekštelpu daiļo koša Helēnas Heinrihsones glezna, bet grīdu izraibina parketa musturs. Ārā valda vasarīga tveice. Pa atvērto logu, gaisa plūsmas nesti, mūsu sarunā vietumis iespraucas Krišjāņa Valdemāra ielas trokšņi.

Starp debesīm un zemi – laikmetīgo dievnamu arhitektūra

“Mans pasūtītājs nekur nesteidzas,” teica Antonio Gaudi, kurš 40 mūža gadus nesavtīgi veltīja 20. un 21. gadsimta slavenākajai katedrālei.

Tas Kungs patiešām arhitektus nesteidzina. Dievnamus ceļ dekādēm un gadsimtiem ilgi. Tos pētot, nākamās paaudzes apgūst mākslas, reliģijas, zinātnes un amatniecības vēsturi. Pirms modē nāca debesskrāpji, tempļi un baznīcas bija galvaspilsētu un megapoļu, ciemu un ciematiņu arhitektoniskās dominantes: visaugstākās celtnes, arī visietilpīgākās. Leģendārajā Brazīlijas stadionā “Maracanã” pirms rekonstrukcijas bija vietas 200 000 apmeklētāju, bet vai tāpēc tas var sacensties ar Mekas Harāma mošeju, kas savos teju 36 hektāros uzņem pat 1 200 000 svētceļnieku vienlaikus?!

Cilvēki cēluši namus, cik vien spēj sevi atminēties. Arī dievnamus. Un negrasās mest mieru. Kāds izskatās mūsdienīgs Tā Kunga nams? Par to šajā pieticīgajā “Pastaigas” apskatā.

Stila stāsts – Vasara dārzos

Kad sievietes uniforma ir satīna kleita, zāles pļāvējs ir tikai aksesuārs. Veltījums visām, kuras prot būt skaistas un strādā no sirds!

Zane Driņķe. Vadītāja ar Latviju sirdī un operas abonementu kabatā

“Jūtos kā pēc vizītes pie psihoterapeita,” Zane Driņķe smejas pēc intervijas. Jāatzīst, ka šāda sajūta ir abpusēja, jo aprunāties ar tik spēcīgu, visu varošu un tiešu sievieti vienmēr ir iedvesmojošs un terapeitisks process. Visus viņas amatus nemaz nevar tik viegli atcerēties un uzskaitīt: VAS “Latvijas valsts meži” padomes priekšsēdētāja, “Biznesa augstskolas “Turība”” rektore un profesore, Augstākās izglītības padomes locekle, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) Zināšanu ekonomikas padomes priekšsēdētāja un vēl daudz kas cits. Arī sieva un mamma. Sieviete–orķestris, kurai pāri visam ir mīlestība pret darbu, patriotisms un vēlme atstāt apdzīvojamu pasauli nākamajām paaudzēm.

Rīgas Investīciju un attīstības aģentūras direktors Fredis Bikovs par mazo lielpilsētu Rīgu

Ar Rīgas Investīciju un attīstības aģentūras direktoru Fredi Bikovu “Pastaiga” tikās jūlija vidū, dienu pēc Rīgas Laikmetīgās mākslas meses atklāšanas, ko rīdzinieki un ārvalstu viesi uzņēma ar patiesu atzinību. Runājām gan par gandarījumu, ko sniedz aģentūras direktora darbs, gan izaicinājumiem, ko sagādā pilsētas starptautiskā tēla veidošana. Secinājumi iepriecina – Rīgas izaugsmes potenciāls joprojām ir liels, turklāt globālās tūrisma tendences patlaban spēlē mums par labu.

Meitenes uz mēles

“Pastaigas” fokusā šoreiz modeļu profesijas vēsture.

Tikai nepilnus pāris gadsimtus sena, toties līkločiem bagāta un tikpat mainīga kā pati mode: no “drēbju pakaramajiem” līdz modes industrijas ietekmīgākajām sievietēm – supermodelēm, no slavenāko dizaineru mūzām līdz mūsdienu digitālajām skaistulēm.

Dzīvesstila izlase: mākslas vēstniece Vita Liberte

Vita Liberte ir “BDO Latvia” vadošā partnere un zvērināta advokāte. Un vēl, protams, ir “VV Foundation” – mākslas entuziastu Vitas Libertes, Viļņa Štrama un Jāņa Borga 2018. gadā dibināts fonds, kura misija ir veicināt radošumu laikmetīgajā kultūrā un pētniecībā. Šoreiz Vitas dzīvesstila izvēles.

Hiperpigmentācija – problēma, ko var atrisināt

Labā ziņa: lai gan par galvenajiem pigmentācijas plankumu cēloņiem ne bez iemesla tiek atzīti saule un vecums, no tiem ir iespējams izvairīties, arī baudot vasaru un novecojot. Ar regulārām rūpēm par ādu, UV aizsardzības līdzekļiem visa gada garumā, samazinot viedierīču izstarotās zilās gaismas ietekmi un veicot citus piesardzības pasākumus, ādas toni var uzturēt vienmērīgu un mirdzošu. Ja pigmentācija tomēr kļūst pārmērīga un sagādā problēmas, jāīsteno holistiska pieeja – pirmām kārtām ieteicams pārliecināties, ka tumšie plankumi vai – tieši pretēji – bāli pleķīši uz ādas nav signāls par nevēlamām izmaiņām organismā.

Par šiem un citiem ar ādas pigmentāciju saistītiem aspektiem stāsta dermatoloģes Dr. Anna Bērziņa (“Dr. Annas Bērziņas Ādas klīnika”), Dr. Lauma Valeine (“Dr. Valeines klīnika”) un kosmetoloģe Sintija Ščukina (“Sintia Schukina Skin Care SPA”).

Vieds un vēl viedāks ledusskapis

Arī “LG” ledusskapji ar “Door-in-Door” dubultajām durvīm reaģē uz klauvējienu – atsaucoties uz saimnieka tuk-tuk, ledusskapja durvis kļūst caurspīdīgas. Tā varam aplūkot ledusskapja saturu vēl pirms durvju atvēršanas, apdomāt, kas mums īsti vajadzīgs, un ilgtermiņā iespaidīgi ietaupīt elektroenerģiju.

“Samsung” ir gājis vēl tālāk – pateicoties ledusskapī iebūvētai kamerai, tā saturs izpētāms attālināti ar viedtālruni, piemēram, atrodoties veikalā. Turklāt “Samsung” ledusskapji “Bespoke Family Hub” piedāvā personalizējamu dizainu: durvju paneļu krāsa un materiāls ir maināmi, pieskaņojot tos interjeram. Bet ledusskapja viedais skārienekrāns kalpo kā mājas vadības centrs: lai pārvaldītu pārtikas krājumus, produkti tiek automātiski filmēti, kad tos ieliek vai izņem, var uzlikt arī atgādinājumus par derīguma termiņiem. Vēl vairāk – tas ļauj skatīties televīziju, veidot iepirkumu sarakstus, atskaņot mūziku, lasīt receptes un pat kontrolēt citas mājas viedās ierīces.

Vairāk par tehnoloģiju tendencēm rakstā “Gudrā māja”.