Madara Botmane jaunajā "Pastaigā": "Ja dzīve ļaus, es atkal dejošu"

Intervijas fragments:

Aktrise, kostīmu māksliniece un nu arī režisore. Šovasar Madara Botmane debitē režijā Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos ar tērpu parādi “StaroJums”. Svētkos, kuros vienmēr alkusi piedalīties, viņa redz ko daudz vairāk par patriotismu – arī spēju sadarboties, cienīt citus, saskatīt viņos labo. Bet Madaras pašas lielākā vērtība ir īstums. Viņa vienkārši ir dzīvs, īsts, patiess cilvēks, kas vairs neļauj sev apaugt ar maskām.

Latviešu tautas aktualitāte patlaban ir Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Bet kāda ir tavējā?

Vai, man ir pilna dzīve ar aktualitātēm! Jūlijā ir modes skate, kurai intensīvi gatavojamies, 2. augustā būs “Burvju flautas” pirmizrāde Siguldas Operas svētku ietvaros, arī apjomīgs darbs, tam esmu kostīmu māksliniece. Pa vidu dažādi koncerti un izrādes. Par darba trūkumu nesūdzos. Un jāgatavojas Nacionālā teātra nākamajai sezonai – gan lomas, gan kostīmi. Intensīvs periods. Bet man jau vienmēr tā bijis.

Tieši nupat gribēju teikt, ka tu vienmēr kaut kur skrien, darbs dzen darbu.

Nav arī tik traki, tomēr ik pa laikam tādi periodi gadās. Esmu ļoti pateicīga, ka ir šie interesantie darbi, interesantie cilvēki. Man vienmēr ir gribējies strādāt ne tikai par aktrisi un ne tikai vienā teātrī, jo tā var satikt kolēģus no visas plašās Latvijas. Katram teātrim ir savas labās un stiprās puses, arī savi niķi, kopējā teātru aina ir diezgan interesanta. Tikai JRT neesmu strādājusi par kostīmu mākslinieci, par aktrisi – ļoti sen. Vēl Daugavpils teātrī nekas nav darīts, visi pārējie teātri ir sajusti.

Tas, ka skrienu, nav tikai darba dēļ. Es vienmēr izvērtēju, vai šis konkrētais darbs man sniegs gandarījumu. Man nav svarīgi noteikti būt ļoti nodarbinātai vai nopelnīt visu iespējamo naudu. Lielākā vērtība man ir nonākt paralēlajās pasaulēs – strādājot ar izrādi, iekļūt režisora vai horeogrāfa vīzijā un pievienot tām klāt savu pasauli.

Patiesībā pirmais jautājums šajā intervijā varēja būt: vai tavs mazais dēls Zemgus naktīs labi guļ? Jo no tā lielā mērā atkarīga visa mammas dzīve.

Kā kuru reizi, bet pārsvarā jau guļ. Patiesību sakot, nekad dzīvē nebiju gulējusi tik ilgi un sakarīgi kā laikā, kad biju jaunās māmiņas statusā. Viss periods ar Latvijas Mākslas akadēmiju, entās teātra sezonas… tur miega bija maz. Varbūt bērna pirmais gads bija smags un izaicinošs citās jomās, bet gulēšanas un dienas ritma ziņā es pilnīgi noteikti atpūtos no radošā skrējiena.

Vai tu gribētu vēlreiz atgriezties laikā, kad daudz esi mājās un maz darbā?

Tas ir tāpat, kā jautāt, vai es gribētu atgriezties bērnībā. Tomēr ne. Esmu šim periodam pateicīga, bet otrreiz nonākt tajā negribu. Tas ir izdzīvots. Esmu dziļi pateicīga par Zemgu, par to, kā mums iet – ka viņš ir foršs puika un tā tālāk –, bet es gribu ar viņu doties tālāk un piedzīvot nākamās lietas.

Pirms sarunas teici, ka pati Dziesmu un deju svētkos esi bijusi tikai vienu reizi mūžā.

Jā. Man Dziesmu un deju svētki vienmēr bijuši milzīgs sapnis, kur gribēju nonākt, bet apstākļi allaž sakrita tā, ka netiku. Mamma dziedāja korī, atceros tās braukšanas uz Rīgu, kad paliku pie omes un skatījāmies švaku krāsu televizoru – ja nu parāda mammu. Kopš bērnības šie svētki man bijuši kaut kas ļoti liels. Bērnībā arī dziedāju un dejoju, bet pati nekad netiku uz Dziesmu un deju svētkiem. Biju tik priecīga, kad beidzot tomēr šo sapni piepildīju kopā ar Kandavas Deju skolas kolektīvu.

Nu, un tagad jau kā daļa no rīkotāju komandas. Tie ir milzīgi svētki, milzīgas naudas un milzīgs, ilgstošs un rūpīgs darbs. Kad esi rīkotājos, tad saproti, ka tās lielās naudas nav nemaz tik lielas, lai īstenotu visu, ko vajadzētu. Dziesmu un deju svētki ir latviešu tautas entuziasma svētki. Un labi, ka mums tas ir tik liels. Vismaz šajā jomā. Tagad arī redzu, ka visi radošie cilvēki, kas rada iestudējumus un koncertus, strādā lielā mērā zem tirgus vērtības. Sorry, te aizgāju detaļās... Bet tas ir jādara, un to mēs arī darām.

Dziedāšana un dejošana lielā mērā ir par kopābūšanu, būšanu kopā ar savējiem. Tie ir cilvēki, kuri tevi veido – apzināti vai neapzināti, bet kolektīvi ir šūnas ar savu īpašu subkultūru. Tā sajūta, ka vari tajā visā piedalīties un traukties pāri lielajam “Daugavas” stadiona laukumam un ar dievpalīgu atrast īsto aplīti un īsto ciparu! Manuprāt, tas jau ir ne tik daudz par patriotismu, cik par spēju mīlēt un cienīt cilvēkus sev apkārt. Šie svētki ir par to, kā vairot sevī cilvēcību, sadarbību, labo. Un vispār – kā zināms, fiziskās aktivitātes no cilvēkiem iztīra negatīvismu. Man šķiet, pēdējā laikā tas mūsos ir daudz par daudz sakrājies. Žēl, ka pieaugušo svētki ir tikai pēc diviem gadiem.

Par tevi Nacionālā teātra mājaslapā ierakstīts, ka tu izcili dejo. Citiem aktieriem nav tādas piebildes.

Bērnībā un jaunībā dejoju diezgan intensīvi. Neesmu slēpusi, ka mana pirmā doma, pirms nonācu aktieros, bija mācīties horeogrāfiju, bet muguras veselības dēļ tas nevarēja notikt.

Kā tu dejo un kusties tagad?

Šausmas… Es neko nedaru, pilnīgi neko! Pirms vairākiem gadiem bija izrāde “Pūt, vējiņi”. Tur ir 120 dalībnieki no dažādiem kolektīviem, arī no “Līgo”, “Teiksmas”. Tieši viņi man atgādināja par pirmo impulsu, kāpēc es izdarīju izvēli iet skatuves mākslas dzīves ceļu. Tā mīlestība, entuziasms… Visi šie dejotāji atgādināja man pašai par sevi, tāpēc es prasīju Jānim Purviņam (horeogrāfs, vairākkārtējs Deju svētku virsvadītājs un ansambļa “Līgo” vadītājs, – red. piez.): varbūt es arī varu iet pie jums lēkāt? Man nevajag koncertus, zinu, ka meitenes gadiem cīnās par vietu, bet es tik ļoti gribētu iet uz mēģinājumiem. Tad mēs abi skatījāmies plānotājos, un izrādījās, ka pirmais mēģinājums, uz kuru es varētu tikt, bija pēc pusgada…

Vēlāk man nāca otrais vilnis – tā, es tagad būšu jaunā māmiņa, man būs brīvi vakari, beidzot varēšu iet dejot! Atkal zvanīju Jānim un stāstīju, kā iešu... Un tad man bija ķeizargrieziens. Dejošana atkal aizgāja gar degunu.

Tomēr manas attiecības ar svētkiem un dejošanu turpinās un ir diezgan dzīvas. Nesen bija Kandavas Deju skolas salidojums, kolosāls pasākums, lai gan daudzus jau arī tāpat šad tad satieku. Scenogrāfs Reinis Suhanovs, aktieris un režisors Jānis Znotiņš… mēs visi esam no viena kolektīva. Smējāmies, ka varbūt uz senioru grupu tomēr kādreiz varētu savākties un atkal dejot. Tēma mani nav pametusi, ja dzīve ļaus, to darīšu. Agrāk vai vēlāk.

Vēl numurā

• Artūrs Analts. Drosme skatīties tālāk

Artūrs Analts ir latviešu mākslinieks un dizainers, kurš ieguvis nozīmīgu starptautisku atzinību – 2018. gadā par cilvēciski aizkustinošo un tehniski izaicinošo instalāciju “Matter to Matter” viņš saņēma Londonas dizaina biennāles “Labākā dizaina” zelta medaļu. Kādam Artūrs asociējas ar Medus monētu un vides objektu “Mūsu saule”, kāds cits novērtēja mākslinieka veidoto “Zelta mikrofona” skatuves konceptu 2023. gadā, bet daudzi noteikti jau zina, ka viņš bija grupas “Tautumeitas” “Eirovīzijas” priekšnesuma mākslinieciskais režisors. Savukārt speciālisti un kolēģi Analtu pazīst kā Baltijas paviljona “We Are One” dizaina autoru izstādē “Expo 2025 Osaka”.

• Rīgas “mazā holandiete” Ļena Lumeļska

Viņa uzauga Ukrainā, kļuva par dizaineri Beļģijā, tagad viņai ir modes ateljē un šovrūms Rīgā. Ļena Lumeļska rada “lēno” modi, bez mirkļa tendencēm un sezonālām kolekcijām. 2011. gadā jauna, bet jau godalgota Beļģijas dizainere, Karaliskās mākslas akadēmijas absolvente Ļena Lumeļska nodibināja savu modes ateljē Rīgā. Kāpēc tieši Rīgā? Jo izrādījās, ka te šūt demi couture apģērbu ir gan lētāk, gan efektīvāk nekā Beļģijā, kur labus meistarus šajos laikos ne ar uguni neatrast. Zīmola “Lena Lumelsky” stratēģiskais mērķis bija pasaules tirgus: tā apģērbs nonāca “Dover Street Market” veikalos Londonā, Ņujorkā, Losandželosā un Tokijā, “Harvey Nichols” Honkongā, “Boon the Shop” un “Adekuver” Seulā, Saūda Arābijas veikalu tīklā “Mimosa”. Starp klientēm bija Jordānijas karaliene Ranja, aktrises Rūnija Mara un Renāta Ļitvinova, dziedātāja Demija Lovato un K-popa zvaigznes.

• Ekstravagances renesanse: Boom Boom

Jaunais “Boom Boom” jeb latviski “bum-bum” stils ir savā ziņā “tas pats vecais, tikai jaunā veidolā”. Visam pamatā ir vienkāršs princips – ģērbies atbilstoši savam vēlamajam, nevis faktiskajam dzīvesveidam. Kovida laiks par vadošo trendu pasludināja ērto sporta apģērbu; pēc tam sekoja pieklusinātā mode ar neitrālu stilu un dārgiem kašmira audumiem. Nu tam visam ir gals, jo... Cilvēki vienkārši nogura no fitnesa un klusās modes, sākās bardaks pasaules politiskajā jomā, pircēji bija izslāpuši pēc naudas tērēšanas, un visi sāka ģērbties tā, it kā rītdiena nepienāks. Tāpēc tagad pasaule pieredz pārmērības – valda zelts, krāsas, jaunbagātnieku jeb nouveaux riches stils.

• Kāds ir laikmetīgās mākslas pulss?

Šovasar mūsu kultūras dzīvi bagātinās jauns un vērienīgs notikums – starptautiskā laikmetīgās mākslas mese “Riga Contemporary”, kas pulcēs 40 mākslas galerijas no Baltijas, Ziemeļvalstīm, Rietumeiropas, Japānas un ASV. Mums, skatītājiem, tas nozīmē, ka trīs jūlija dienas “Hanzas peronā” varēsim aplūkot vairāk nekā 100 šo galeriju pārstāvēto mākslinieku 200 darbus – itin pieklājīgu izlasi, lai gūtu priekšstatu par pasaules laikmetīgās mākslas kopainu. Lai iezīmētu dažus orientierus, iesakām 11 “Riga Contemporary” māksliniekus, kuru darbus ir vērts ne tikai apskatīt, bet arī iegādāties.

• Stila stāsts: Es esmu mode

Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas Modes dizaina katedras studenti: Apģērbs kā mākslas objekts, ne tikai funkcionāla lieta.

• “Osiris” stāsti

Nupat publicētās grāmatas “Osiris. Sākums” ievadā Anete Konste raksta: ““Osiris” ir kā Rīgas kafejnīcu dzīves VIP loža. “Osiris”, tāpat kā mēs visi, šajos trīsdesmit gados piedzīvojis dažādus laikmetus, un par savējo šo vietu uzskatījuši ļoti dažādi cilvēki.” Svinot šīs nozīmīgās gastronomiskās kultūrvietas jubileju, “Pastaigā” apkopojam “Osiris” cilvēkstāstus. Kārdinošam ieskatam – gan no darbinieku, gan pastāvīgo viesu puses – atceroties laikmetu griežus un uzsverot, cik lielu lomu valsts dzīvē var spēlēt neliela, toties ļoti augstas raudzes ēdināšanas iestāde.

• Stila vizītkarte: Līnijas, kas nerunā lieki

Negaidīti mūsu modes telpā ir dzimis zīmols, kas stipri atšķiras no citiem. Tā galvenā iezīme ir reāli moderns siluets. Skaties un saproti: tas ir laikmetīgi, te ir darbs ar zīmolu, te ir vieta seksualitātei un draivam. Un tas galīgi neizskatās kā “vietējais”! Tāds ir zīmols “JODO”, un tāda ir tā radītāja Natālija Zolberga.

• Baudīgāko restorānu ceļvedis

Šoreiz izteikties lūdzām “Pastaigas” draugiem, kuri ar garšu pasauli ir uz “tu”. Kopā tapa pavisam garšīga izlase ar izcilām vietām gan Latvijā, gan citur Eiropā. Vērts izlasīt, piesekot “Instagram” un aiziet vasaras ceļojumam atbilstošās vakariņās kopā ar Tomu Grēviņu, Santu Pīlēnu, Jāni Volkinšteinu, Diānu Gobu un Jāni Miņinu.