Laura Groza: "Tur par manu privāto dzīvi var uzzināt pilnīgi visu!"

Žurnāla “Pastaiga” aprīļa numura lielajā intervijā - režisore Laura Groza, kuras kontā patlaban ir 41 izrāde. Tas ir milzīgi daudz. Īpaši, ja lielākā daļa no tām bijušas lielas, skaistas, nozīmīgas. Šī nopietnā informācija mazliet pat tā kā disonē ar to smaidīgo, priecīgo jauno sievieti apdrukātā T kreklā un ar naģeni galvā, kura atnāk uz interviju. Viņai gan ir daži noteikumi šai sarunai…

Tātad vispirms noskaidrosim, par ko mēs nerunāsim.

Laura Groza vairs nerunā par savu privāto dzīvi. Nesen gan tieši intereses pēc pajautāju “ChatGPT”: kas ir Laura Groza? Un viņš – es apzinātu saku “viņš” – man ļoti plaši pastāstīja, ko esmu izdarījusi, sasniegusi, kādas izrādes taisījusi un kādu ietekmi tās atstājušas uz skatītāju. Veselas divas A4 lapas pierakstīja. Un beigās piebilda: “Laura Groza ir ļoti konfidenciāla par savu privāto dzīvi, tāpēc par to nekas nav zināms.” Nodomāju – cik viņš gudrs! Cik pareizi dara! Es gribētu kļūt vēl konfidenciālāka, tāpēc tagad mana privātā dzīve ir aiz septiņām atslēgām.

Bet man vienmēr ir šķitis, ka privātā dzīve nav tikai attiecību peripetijas. Viss, kas nav darbs, tā ir privātā dzīve.

Man atkal tieši liekas, ka mans darbs ir mana privātā dzīve. Jo es savā darbā esmu tik privāta… Piemēram, tu atnāc uz izrādi “Lēdija Makbeta”. Par mani un manu privāto dzīvi tajā var uzzināt visu! Pilnīgi visu! Pēc tās izrādes par mani var uzzināt vairāk, nekā zinātu mans iespējamais terapeits. Man, starp citu, nav terapeita.

Jautājums tikai par to, vai tevi vispār interesē pieslēgties režisora personībai. Mani, piemēram, ne vienmēr interesē. Es bieži vien teātrī un kino negribu pieslēgties režisoram un pieslēdzos stāstam. Bet, ja ir pastiprināta interese par režisora personību, pēc viņa izrādēm par šo cilvēku var pateikt visu. Ar nosacījumu, ka viņš ir labs mākslinieks. Un ka negrib slēpties. Piemēram, mans beidzamā laika stāvoklis bija “Lēdija Makbeta”. Saraustīts, neirotisks. Tas ir par mani – šis sievietes dvēseles kliedziens. Un šis zināmā mērā apātiskais vīrietis… Tas ir tas, kā es redzēju pasauli. Jo es jau nedaru to, ko nesaprotu. Es daru to, ko saprotu.

Un tagad esmu priecīga pāršķirt šo lappusi un pateikt sev: viss, vairāk tādas lappuses manā dzīvē nebūs.

Kas tagad ir tava aktualitāte?

Es taisīšu Agatas Kristi krimiķi. Gribas tādu labu detektīvu. Gribas izmeklēt. Būs jautri un smieklīgi.

Tu mēdz kaut ko izslēgt no savas dzīves?

Jā. Cilvēkus. Esmu izslēgusi no savas dzīves ļoti daudzus cilvēkus pēdējo piecu gadu laikā. Tāds diezgan garš tas saraksts tur veidojas.

Kāpēc? Šie cilvēki bija toksiski, neko tev nedeva?

Viņi bija toksiski. Man nevajag, lai man kaut ko dod, es esmu ļoti pašpietiekama. Vispār negaidu, lai man kāds ko dotu. Es pati sev dodu. Māku ražot enerģiju kā tāds saules panelis vai vēja ģenerators. Tam man vispār nevajag citus cilvēkus.

Mana vienīgā prasība pret cilvēkiem – lai mani neizēd. Un arī aktieri diemžēl ar šo nereti nodarbojas. Viņi nāk ar lielām karotēm, un man mēdz būt sajūta, ka mani tiešām ēd. Tad es saku: stop, šeit mēs apstāsimies un atgriezīsimies profesionālajās attiecībās. Nebūs tā, ka nu nāks katrs ar savu traumu un uzsēdīsies uz pleca kā tāds lietuvēns.

Tieši to es saprotu ar toksiskumu – kad cilvēks atnāk ar tukšu trauku un grib no tevis to uzpildīt. It kā draugi, paziņas… Nereti tas ar mani ir arī izdevies. Un tad aiziet tālāk, pat paldies nepasakot. Ar aktieriem jau pat vieglāk, jo viņi ir mani kolēģi. Tās ir darba attiecības, un tur ir iespēja novilkt robežas. Dažreiz četras, dažreiz desmit stundas dienā, un viss.

Bet par draugiem runājot. Es tiešām esmu ārkārtīgi lepna, ka man ir veseli četri ļoti labi draugi. Man šķiet, tas ir daudz. Nu, kas var būt skaistāk par to, ka “Makbeta” ģenerālmēģinājumu nedēļā draudzene man uzraksta piedāvājumu: es tev šonedēļ nesīšu uz mājām pašas gatavotas vakariņas – ko tu gribētu, lai pagatavoju? Mēs te esam tāds draugu loks, kas tuvumā cits citam dzīvo. Paldies, draugs, bet es tik tuvu pirmizrādei par ēdienu vispār nedomāju. Taču tas vienalga ir tik mīļi! Un tās draudzības ir tādas laika norūdītas, pat 30 gadu garumā. Es tiešām ar to šausmīgi lepojos. Mēs esam ļoti tuvu draugu kopa. Un tā mūsu draudzība ir tik silta, cieša. Izņemot šos dažus cilvēkus, neviens arī neko daudz par mani nezina. Pārējai pasaulei nav ne jausmas, kāda esmu, un tas man ļoti patīk.

Man tie īstie draugi nāk no bērnības. Viena no manām labākajām draudzenēm dzīvo Amerikā jau 25 gadus. Un mēs ar viņu katru dienu apmaināmies balssziņām. Esam vienojušās, ka par dažām tēmām nerunājam. Nerunājam par bijušajiem. Nerunājam par negācijām. Jo man nevajag draugu, lai būtu ar ko apspriest, kas man dzīvē neiet un kā pietrūkst. Man vajag draugu, ar kuru runāt par to, ko vajag vēl, lai būtu labāk. Tās ir kardināli dažādas pieejas. Jā, un tad tās sarunas kļūst par baudu. Es gatavoju brokastis un klausos savas draudzenes balsi. Viņai ir savas aktualitātes – tagad jauna māja, bērni aug…

Man netraucē attālums. Es neesmu cilvēks, kas draudzējas ļoti fiziski. Man patiesībā tam nemaz nav laika. Un man ļoti nepatīk salipt kopā. Man patīk, ka katrs dzīvo savu dzīvi un iet savu ceļu. Mana dzīve ir tik intensīva, ka man negribas ar kādu turēties rociņās. Bet man ir ļoti svarīgi, lai man ir draugi.

Tu esi sabiedriski aktīva?

Jā! Es arī mēdzu vakaros “iziet”. Vienīgi ne pirmizrādēm tuvojoties, tad nogurums ir pārāk liels. Visu dienu cilvēkos, turklāt visu dienu esi tas, kam nemitīgi kaut ko jautā: kādu kurpi, kādu parūku, kādu gaitu… Jo es objektīvi tajā procesā esmu pēdējā instance, kas par visu atbild. Nemitīgi jāpieņem lielāki un mazāki lēmumi.

Pāris manu draugu ir arī mani klasesbiedri. Un šogad mums tāds interesants gads – visiem aprit 40. Jau esam sākuši svinēt. Tie, kam darbi tādi savrupāki, protams, grib kārtīgi nosvinēt, visus satikt. Savukārt es mēdzu būt tik nogurusi, ka pēc stundas jau eju mājās. Taču savu dzimšanas dienu šogad noteikti svinēšu. Tā man būs vasarā, jūlijā, nekādu lielo darbu tobrīd nebūs. Man jau sāk ienākt jautājumi, kādas dāvanas gribu saņemt. Viens draugs jau esot pat sācis krāt naudu manai dāvanai.

Tātad tu neesi no tiem, kas saka: nē, nē, man neko nevajag dāvināt, man viss jau ir!

Tieši šodien man zvanīja draugs Mārtiņš (uzņēmējs Mārtiņš Bute, – red. piez.) un jautāja, ko gribu dāvanā. Un tieši šodien es viņam nolasīju lekciju, ka mani neinteresē mantas. Jo redzi… Es trīs reizes savu dzīvi esmu sākusi no pilnīgas nulles. Bez nevienas mantas. Un man ļoti patīk tā sajūta, ka man nekā nav. Labi, drēbes un kurpes, tās tiek vilktas līdzi no viena mājokļa uz nākamo. Bet citādi katru reizi sāku jaunu dzīvi pilnīgi bez nevienas mantas no pagātnes. Parasti es pati tās esmu sapirkusi, bet man vispār nav žēl tās atstāt vai atdot tālāk. Un arī drēbes ļoti bieži atdodu, pat jaunas. Man negribas paņemt līdzi neko no tā, kas asociējas ar iepriekšējo dzīvi. Trīs jauni restarti pilnīgi no nulles. Vienmēr esmu bijusi materiāli absolūti neatkarīga, spējīga pati nopelnīt. Tam man vīrieti vispār nevajag.

Tajā gan ir arī tāds duālisms – jo man ļoti patīk skaists interjers, taču vienlaikus es tam vispār nepieķeros.

Un kam tu pieķeries?

Teātrim. Tam esmu tā stingri pieķērusies. Bet tieši kā formai. Jo pašus teātrus es mainīju un mainu. Es nomainu teātri un nesēroju pēc iepriekšējā. Bet vispār bez teātra dzīvē es negribētu palikt. Tas gan man ir ļoti svarīgi.

Atskatoties – kurā laikā tev teātrī bija vislielākā jauda?

Es domāju, ka vēl tikai būs. Bez koķetērijas to saku. Jau sen plānoju, bet beidzot uztaisīju savu mājaslapu: lauragroza.com – draugi daudz palīdzēja. Laba lapa ir visai sarežģīts process. Ļoti lepojos ar iznākumu. Lūk, un, liekot kopā visu padarīto, izrādījās, ka manā kontā ir 40 teātra izrādes, divas operas un milzīgs daudzums pasākumu, Dziesmu svētkus, četras “Spēlmaņu nakts” režijas un “Adwards” ceremonijas ieskaitot.

Es agrāk to skaļi neatskaņoju, bet tas tiešām ir daudz 39 gadu vecumā. Kad sen neredzēti cilvēki mani satiek uz ielas, parasti tas teksts ir: “Nu, ko tu dari? Kā vienmēr – strādā?” Un mana atbilde vienmēr ir “jā”. Tā arī ir, es vienmēr strādāju. Man divdesmit gadu nav bijis atvaļinājums.

Tas ir tikai intervijas sākums. Visu interviju ar režisori lasi žurnāla “Pastaiga” jaunākajā numurā.

Vēl žurnālā:

• Amerikāņu sapnis uz žurnāla vāka. Režisore Nadja Lī Koena saka, ka savos darbos pārceļas ārpus šīs realitātes. Ir gan režisore, gan varone pašas uzburtā, spilgtā retropasaulē. Dažbrīd šī jaunā vecā Amerika ir neticami koša un pozitīva, dažbrīd pat biedējoši distopiska – svarīgs ir konteksts un skatītāja redzeslenķis.
• Saruna ar “Emmy” balvas ieguvēju, producentu, televīzijas šova “Queer Eye” vadītāju, aktieri, šefpavāru, “New York Times” bestselleru autoru Antoniju Porovski.
• Stila vizītkartē “Restok” izveidotāja Nastya Choo. Nastja Ču (Nastya Choo) kādreiz bija veiksmīga modele, strādājusi ar “Dior”, “Luiss Vuitton”, “Jean Paul Gaultier” un citiem modes namiem. Modei viņas dzīvē joprojām ir liela vieta, turklāt Nastjai ir vēl kāda moderna kaislība – viņai ļoti patīk iepirkties tālākpārdošanas vietnēs. Šī patika viņu vadījusi līdz pašas lolojumam un biznesam – Nastja ir modes preču tālākpārdošanas platformas “Restok” izveidotāja.
• Pavasaris nes sev līdzi bohēmisku garu, kas kļūst par vienu no sezonas galvenajām tendencēm. Aktuālajās kolekcijās izmantoti caurspīdīgi audumi – šifons un organza, kas rada viegluma un gaisīguma sajūtu, savukārt brīvos siluetus iedvesmo vintāžas motīvi.
• “Land art” jeb zemes māksla. Laikā, kad Eiropu un ASV satricināja dažādi protesti – streikoja Parīze un Prāga, Rietumberlīne un Stokholma, Ņujorka un Čikāga, vieni gāja ielās ar sarkaniem karogiem, citiem sociālisms bija līdz kaklam –, kad pasaule mutuļoja tikpat neganti kā tagad, protests bija nobriedis arī amerikāņu mākslinieku aprindās. Tiesa, tas bija kluss, tāpēc uzreiz netika pamanīts. Bet tad, kad tika pamanīts, bija jau apaudzis gan ar manifestiem, gan augstvērtīgiem jaunā tēlotājmākslas atzara paraugiem. Šis atzars bija “land art” – lendārts, zemes māksla.
• Interjera dizaina tendences 2025. Šogad dizaina modes uzmanības centrā ir ilgtspējīgs un individuāls interjers. Mēs izmantojam dabas iedvesmotus materiālus un tehnoloģiju integrāciju, lai radītu gan estētiski pievilcīgu, gan funkcionālu vidi, kuras centrā ir personība.
• Tomass Pildegovičs ir ārlietu ministres padomnieks un palīdz veidot Latvijas pozīciju globālajā arēnā. Kad sākās Krievijas pilna mēra iebrukums Ukrainā, Tomass daudziem latviešiem kļuva par uzticamu avotu gan “Instagram” vidē, gan podkāstā “Ārskats”. Šoreiz vairāk par viņu pašu – jaunās paaudzes viedokļu līderi, kas turpina karjeru politiskajā arēnā.
• Aigars Nords, uzņēmējs un kaislīgs vīnzinis, populārā festivāla “Riga Wine & Champagne” un “Burbuļu parādes” organizators, konkursu “Gada vīns” un “Baltic Wine & Drinks Awards” dibinātājs, grāmatas “Vīns un Nords” autors, galvaspilsētas mūzikas festivāla “Pink Noise Riga” izveidotājs un “Rimi” Rīgas maratona tēvs. Šoreiz pastaiga pa Aigara Norda dzīvesstila pieturpunktiem.
• Pavasara stila stāstā mode, kas ļauj izpausties brīvi un drosmīgi, – to tagad varam saukt par jauno sievišķību un veltījumu 21. gadsimta feminismam. Modele: Samanta Goldberga.