Mūziķis Miķelis Putniņš: "Cilvēkiem jābūt atklātiem pret sevi par savu tumsu"

Miķelis ir apburošs. To nevarēs noliegt neviens, kas viņu redzējis gadumijas “Cabaret” uzvedumos. Bet pirmām kārtām Miķelis ir augstas klases mūziķis, kas iet izteikti savu ceļu. Intervijā viņš atzīsies, ka vairāk par lielajām skatuvēm un balvām viņu interesē autentiska jaunrade un radošā gara brīvība. Kaut gan, protams, sirdi priecēs apziņa, ka, redz, kādam viņa mūzika patīk. Un viņš, to sakot, neliekuļo.

Kā tev iet?

Decembrī bija ļoti liela slodze, tagad ir lēnāk, bet vēl joprojām ir tā, ka meklēju, ko darīt. Nespēju apstāties. Mums ar Dianu (Diana Payton, izcila matu meistare un Miķeļa draudzene, – red. piez.) dažreiz ir tādas “cat days”, kad visu dienu neko nedarām, tikai guļam, lasām grāmatas, skatāmies filmas, pasūtām ēdienu. Man tāda diena tik sen nav bijusi. Pēdējā laikam bija septembrī. Esmu tādā posmā, kurā neko dzīvē negribas palaist garām. Ne tik daudz ārējus notikumus, cik tieši sevī iekšā.

Ja runājam par “kaķu dienām”, kāds dzīvnieks tu varētu būt?

Es varētu būt sliņķis – mīlu tos dzīvniekus, esmu par viņiem skatījies tik daudz filmu. Labi, sliņķi man vienkārši ļoti patīk. Bet es pats varētu būt kaut kas starp pāvu un kādu milzīgu okeāna dzīvnieku. Valis, kurš lēni peld cauri un ir tāds…

...lēns un stabils.

Jā, droši vien tas mani tajā domā arī vilina.

Redzot tevi uz skatuves, nav šaubu, ka esi ļoti radošs. Cilvēks – māksla. Vai arī tu pats par sevi tā domā?

Esmu iemācījies sevi uztvert no vairākām šķautnēm. Uz skatuves tā ir performatīvā šķautne, kas arī sevī ietver daudz radošuma, bet man galvā tas atrodas citā plauktiņā nekā pats radīšanas process. Dzīves situācijas no manis pieprasa dažādas radošuma pakāpes. Ja sadarbojos ar citiem cilvēkiem, mēģinu strādāt ar viņu idejām, paspilgtināt tās. Bet ir vēl cits lauks – manas pašizteiksmes lauks, par ko pēdējā laikā daudz domāju. Līdz ar aizņemtību citos projektos esmu to nedaudz atstājis novārtā, bet šā gada prioritāte ir tam pieslēgties. Tur ir daudz iespēju augt un attīstīties, arī konceptuālā domāšanā. Radošums ir bezgalīga joma, ko attīstīt visas dzīves laikā. Ceru, ka nekad nejutīšos pietiekami radošs.

Atcerējos, ka Zaigai Gailei nepatīk vārds “radošums”. Un arī “garīgums”. Viņa intervijā teica, ka tie vārdi ir tik nozelēti un to nozīme tik degradēta. Un viņa, dzirdot, ka kāds atkal stāsta par savām radošajām mokām, nodomājot – ak, nu kas par vaļību…

Man tas vārds neliekas īpašs. Tie mūziķi un mākslinieki, uz kuriem skatos kā uz autoritātēm, ir savam darbam piegājuši tāpat kā jebkurš labs mehāniķis vai ārsts. Šajās dienās daudz domāju par Deividu Linču. Viņš mani dziļi pārbiedēja un vēl dziļāk fascinēja ar “Mulholland Drive” (“Malholanda ceļš”, ‒ red. piez.), ko redzēju, kad man bija 15 gadi. Kopš tā laika viņš man ir bijis liels iedvesmas avots – gan kā personība, gan ar savu darba ētiku. Viņa autentiskums... Mani tādi radošie pievelk, jo viņi nedomā, ka ir īpaši, vienkārši ir atraduši to, kas viņiem sanāk, kas neapnīk, kur viņi redz izaugsmes iespējas. Un visu laiku turpina kustēties uz priekšu.

Skaidrs, ka jebkura profesija pieprasa noteiktu radošuma devu. Atšķiras arī tas, kā cilvēki šo vārdu interpretē. Man radošums saistās ar jaunradi, inovācijām, vēl neiemītu taku meklēšanu.

Kura tev ir svarīgākā mākslas joma pēc mūzikas?

Kino, protams! Mūzikā ir daudz cilvēku, kuru darbus es augstu vērtēju, plašs katalogs, bet man reti ir tā, ka tik ļoti safanojos, lai noskatītos pēc tam desmitiem interviju ar šo mūziķi. Ar kino ir citādi – tiklīdz noskatos filmu, kas man patīk, varu pavadīt vairākas dienas, skatoties intervijas ar visu filmas komandu par to, kā šis darbs ir tapis.

Mūzikā esmu tik stūrgalvīgs savā jaunradē, ka man pat īsti negribas zināt, kā citi ir kaut ko veidojuši. Man liekas, ka lielāko daļu tāpat jau dzirdu, un, lai gan apzinos, ka mani darbi ir augļi tam visam, ko esmu dzirdējis, svarīgi, lai galvā nebūtu tiešu referenču radīšanas brīdī. Tad rezultāti bieži ir dziļāki un interesanti. Bet kino gan man gribas uzzināt, kā viss ir tapis.

Ļoti patīk arī vizuālā māksla. Vienmēr, kaut kur aizbraucot, modernās mākslas muzejs ir vieta, uz kurieni aiziešu. Tikko uz pāris dienām biju Vīnē. Aizbraucu pie drauga, bet sanāca tā, ka laiku lielākoties pavadīju viens pats. Taču tā nebija problēma, man patīk vienam pašam klīst pa svešām pilsētām.

Un kā Vīne jūtas?

Tagad man tā likās citāda. Nebiju tur bijis gadus piecus. Iepriekš man ļoti patika, bet šoreiz bija sajūta, ka pilsēta ir kaut kur iestrēgusi. Tās vecās Eiropas pilsētas… Berlīnē un Parīzē to nejūtu, bet Vīnē bija tāda… Viss likās tāds pašķidrs, iemidzis, nejutu kūsājošu enerģiju. Bet bija forši no Vīnes aizbraukt paslēpot, man patīk arī snovot, diemžēl Latvijā šogad, izskatās, vispār nesanāks. Tur divas stundas no Vīnes ar vilcienu, un pilnīga kalnu un sniega laime.

Kuras ir tavas mīļākās filmas?

Par šo es varētu daudz runāt. Es sevi uzskatu par gaišu cilvēku, cenšos viegli attiekties pret līdzcilvēkiem, man vispār patīk justies labi. Bet tieši mākslā, mūzikā, arī kino mani saista tumšā puse. Ilgu laiku mana mīļākā filma bija Pola Tomasa Andersona “There will be blood” (“Plūdīs asinis”, ‒ red. piez.). Ar Džonija Grīnvuda skaņu celiņu ‒ viņš ir viena no manām autoritātēm. Vēl tur ir kolosālais aktieris Denjels Dejs-Lūiss. Filma ir ļoti skaista, bet padziļināti izpēta cilvēka ēnas pusi, parāda dziļā šķērsgriezumā to tumsu, ko mēs katrs sevī glabājam. To es ilgu laiku saucu par savu mīļāko filmu.

Tieši tumsa, nevis skumjas?

Jā.

Tumsa nāk kopā ar ļaunumu?

Jā, bet tas nav ļaunums ļaunuma dēļ. Bieži vien cilvēki, kas dara ļaunu, pat neapzinās to. Tā var būt greizsirdība, sāncensība, novirzes. Nemaz nezinu, vai skumjas ietilpst cilvēka “tumšajā pusē”. Varbūt.

Izdari to labo darbu, nosauc dažas savas mīļākās filmas!

Tas pats Deivids Linčs, viņa tēls, personība arī ir tik gaiša, bet darbi – tik tumši. Cilvēkiem jābūt atklātiem pret sevi par savu tumsu, lai viņi spētu būt patiesi gaiši. To es sapratu tikai tad, kad sāku terapiju.

No jaunumiem man ļoti patika Lukas Gvadanjīno “Kvīrs” un Roberta Egersa “Nosferatu”. Esmu liels abu režisoru fans. Pavēlu noskatījos “Straumi”, tikai pirms pāris nedēļām. Protams, ļoti priecājos par viņu sasniegumiem, bet nebija vilkmes, ka ir jāredz, kopā ar Dianu aizgājām, un es biju pilnīgi gar zemi – tiešām izcils darbs! Mīlu Kubriku, protams. Kaut kāda iemesla dēļ “Acis plaši aizvērtas” vienmēr būs starp maniem favorītiem. Pola Tomasa Andersona “Magnolija” jāpiemin. Šad tad iedomājos par Maika Millsa “C’mon, C’mon” ar Vakīnu Fīniksu. Mīļākās filmas – tas ir grūts jautājums.

Tu pieminēji terapiju. Vari atklāt, kāpēc to uzsāki?

Biju tikko izšķīries, pats šo lēmumu ierosināju, taču nonācu punktā, kurā jutos ļoti slikti, un nezināju, kā no tā tikt ārā. Sapratu, ka pats neizķepurošos un nepieciešama palīdzība. Tagad vairs neesmu terapijā, bet toreiz tas bija pareizais lēmums, un jāteic, ka man arī ļoti paveicās ar īsto terapeitu. Jo terapija var būt patiesi dziedinoša, bet, reizi vai divas aizejot pie nepareizā cilvēka, var likties, ka tas ir pilnīgi bezjēdzīgi. Gāju pāris mēnešu un tik daudz ko par sevi uzzināju. Tā deva man rīkus, kā atpazīt, pieņemt un integrēt sava rakstura tumšākās īpašības.

Dažreiz domāju, ka mēs visi patiesībā esam ļoti līdzīgi – katrā cilvēkā ir pilns īpašību spektrs, tikai rakstura un apstākļu dēļ to intensitāte atšķiras. Es dažos posmos esmu juties, piemēram, ļoti skaudīgs, ko man nepatīk atzīt, jo... nu kuram gan patīk sevi uzskatīt par skaudīgu cilvēku. Bet parasti tas ir bijis signāls, ka kaut ko nedaru pareizi.

Par ko tu varētu izjust skaudību?

Par citu talantiem, panākumiem… Bija posms, kad jutu, ka savā karjerā nedaru mākslinieciskas lietas, ko man vajadzētu darīt. It kā aizraujos ar projektiem, pelnu iztiku, bet, skrollējot “Instagram” un redzot citus māksliniekus, kas savu lietu dara autentiski un vienkārši, nevaru par viņiem priecāties, jūtu tādu… nuja, skaudību. Retrospektīvi skatoties, tie ir brīži, kad neesmu prioritizējis savas radošās vajadzības. Signāli.

No malas tu šķieti ļoti autentisks. Bet cik tad autentisks var būt mazā valstī, kur nav tik daudz cilvēku, kuriem vajadzētu tieši šo tavu autentiskumu?

O, jā, to es ļoti labi apzinos! Un arī pārāk daudz cenšos par to nedomāt – naivi, taču neapgāžami ticu, ka ir jāseko savai sirdsbalsij pat tad, ja praktiski tas var šķist neloģiski. Ja ilgstoši nenodarbojos ar savas mūzikas jaunradi, ir sajūta, ka esmu aizgājis neceļos.

Šogad “Cabaret” tu biji brīnišķīgs. Pieļauju, ka arī iepriekšējos gadus, vienkārši tad neredzēju. Saprotu, ka dāmas tur bija iecerētas kā galvenās, bet kaut kā par galveno, vismaz šogad, kļuvi tu.

Es pēkšņi esmu kļuvis par kabarē veterānu – šī bija jau piektā sezona. Paldies, šogad arī pats visu ļoti izbaudīju. Vispār priecājos, ka ar mani tas notiek, jo tiešām ilgi domāju, vai man to vispār vajag darīt. Un tagad, jo tālāk ejam, jo laimīgāks tur jūtos. Mums ir fantastiska komanda: mūziķi, dejotāji, aktieri, aizskatuves cilvēki un Viktors (Viktors Runtulis, “Cabaret” projekta tēvs, – red. piez.), kuru ar katru gadu mīlu aizvien vairāk. Pagājušā gada rudens personīgajā dzīvē bija diezgan grūts, bija arī sarežģīti darba projekti, tāpēc tad, kad sākās decembris ar kabarē, sapratu, ka tam jābūt par dzīves burbuļojošo elementu, šampanieti, dzīves vieglumu. Tas bija mans moto, ejot uz “Palladium”, un katru izrādi izjutu kā svētkus.

Kas tavā dzīvē ir iedvesmas cilvēki?

Mana ģimene. Abi vecāki ir cilvēki ar padziļinātām interesēm, arī vecvecāki. Vectētiņš Verners, kuram šogad paliek 96, vispār ir mana stila ikona. Viņš neseko līdzi modei, bet vienmēr māk tik forši saģērbties! Omīte Aija ir mūziķe, strādāja par diriģenti, vēlāk kļuva par vokālo pedagoģi. Stāsts, kā viņa nonāca pie mūzikas, ir pilnīgi maģisks. Kā pusaudze aizbraukusi uz Liepāju ekskursijā, vienkārši klīstot pa ieliņām, sadzirdējusi skanam mūziku un sekojusi tai. Kā filmā. Attapās mūzikas skolā, kur nākamajā dienā bija iestājeksāmeni, pēc tam mācījās konservatorijā. Ja viņai tā diena būtu izvērtusies citāda, iespējams, mūsu ģimenē mūzika tik lielu lomu nemaz nespēlētu.

Vectēvs Jānis ir aktīvs dievturis, pat sarakstījis grāmatu par to un patlaban ar manu mammu aizbraucis uz Tatriem slēpot, lai gan viņam ir 87 gadi. Vienmēr arī aizrāvies ar fiziku. Kad biju mazs un viņš mani pieskatīja, bieži vien stāstīja man par Visuma tapšanas teorijām, laiku un telpu. Man bija atmiņu kladīte, kurā visiem vajadzēja kaut ko uzzīmēt. Atceros, viņš tur bija uzzīmējis un izklāstījis teoriju par Visuma izplešanos. Es to pēc tam stundām ilgi pētīju. Un mana omīte Jana ir cilvēks ar to teju mūžīgā dzinēja cienīgo latgalietes enerģiju, vasarās vēl joprojām stundām ilgi darbojas un kopj savu dārzu, kas vienmēr izskatās nevainojami. Man ļoti veicies, ka manā ģimenē ir aktīvi cilvēki ar dažādām interesēm un pietiekami lielu ziņkāri pasauli pētīt. Tas mani ļoti iedvesmo.

Vienmēr biji iederīgs tajā visā?

Nē, tagad esmu atgriezies. Esmu arī juties ļoti neiederīgs pusaudža vecumā. Kā bērns pats biju tāds nedaudz… Nezinu, kā pateikt. Kad pabeidzu augstskolu, vectēvs man teica: Miķeli, es visu dzīvi skatījos uz tevi un domāju, kas no šitā puikas iznāks, bet, re, kā! (Smejas.)

Man pagāja kāds laiks, kamēr pasaulē sajutos vairāk vai mazāk atradis savu vietu. Un meklējumu laikā dažreiz izjutu vēlmi attālināties no ģimenes, lai saprastu, kas es esmu citādos sabiedrības kontekstos.

Kas tev bija tā pirmā jaunības grupa? Man, piemēram, “The Cure”. Tad “Nirvana”.

O, man arī patīk “The Cure”. Baigi nelepojos ar to, bet pirmā grupa, kas man patiešām trāpīja, bija “Limp Bizkit”. Un es zinu, kāpēc. Toreiz neko nesapratu no tiem tekstiem, bet tā enerģija, jauda mani kā astoņgadīgu bērnu vienkārši paķēra. Paralēli mājās pa kluso klausījos Maiklu Džeksonu, skolā viņš toreiz neskaitījās stilīgs, bet man ļoti patika. Taču alternatīvā roka periods man ir bijis visnesošākais, it sevišķi tīņa gados. Nākamā lielā grupa bija “Nirvana”, ko mīlu joprojām. Vēl vakar klausījos viņu albumus, kuri man arī tagad liekas izcili. Tad seko “Radiohead” – megaliels pieturas punkts. Pēc tam Džefs Baklijs... Un tagad man jāsāk bērt visu pārējo vārdus.

Interesanti, ka esam atšķirīga vecuma un dzimuma, bet “Nirvana”, “The Cure”, “Radiohead” mūs padara par ārpusķermeniski vienādiem.

Totāli. Tā ir tā foršā kultūras lieta, ka eksistē tādi savienojumi. Tāpēc man dažreiz liekas, ka cilvēki kaut kādā līmenī ir ļoti radniecīgi. Un šie ir tie tilti, pa kuriem varam nodibināt kopības sajūtu.

Lietas, materiālā dzīve – kam ir nozīme? Kur aiziet tava nauda?

Man kā mūziķim instrumenti un aprīkojums ir nebeidzams tēriņu lauks. Tagad gan esmu pāri fāzei, kurā gaidu, ka aparāti man kaut kā radoši baigi palīdzēs. Tā tas vienkārši nestrādā, tomēr katrs nāk ar savu skanisko šķautnīti, savu elementu. Ģitāristiem ir tie overdrive pedals – distortion, fuzz... man ir tik daudz dažādu pedāļu…

Cik maksā pedālis?

No kādiem 80 eiro līdz 500, bet var maksāt arī vairākus tūkstošus.

Un cik tev ir to pedāļu?

Neesmu skaitījis, bet ļoti daudz.

Man nav žēl tērēt naudu arī labam restorānam vai, piemēram, labam apģērbam. Kaut kāda personīgā stila sajūta man vienmēr ir bijusi, taču salīdzinoši nesen sapratu, ka tas, kā saģērbjos, var fundamentāli ietekmēt to, kāda būs mana diena. Dažreiz, izejot no mājas, liekas, ka neesmu uzvilcis tai dienai pareizās drēbes. Tad tas var ļoti traucēt, neļauj labi plūst. Man patīk arī novērot, kā citi cilvēki ģērbjas. Ja man uz ielas paiet garām cilvēks, kura gaume mani uzrunā, vienmēr ievērošu un nopriecāšos. Patīk arī pasekot līdzi dažiem lielajiem modes zīmoliem.

Piemēram?

“Loewe”, “Prada” un “YSL” ir mani Top 3. Patīk arī vairāki vietējie apģērbu dizaineri.

Nav tā, ka tērēju nenormāli daudz naudas apģērbam, bet es meklēju. Saulesbrilles ir lieta, kam naudu nežēloju. Tās var būt arī iracionāli dārgas maniem ikdienas tēriņiem. Un smaržas. Ja atrodu kaut ko, kas patīk, naudu netaupu.

Lielākie pēdējā laika tēriņi ir pašam savs dzīvoklis, ko septembrī nopirku. Ar kredītu, protams, bet tāpat tas man ir liels sasniegums. Pirms pieciem gadiem man kā brīvmāksliniekam likās – kura banka man jebkad dos naudu hipotekārajam? Bet tad bija vairāki gadi, kuros ļoti daudz strādāju, nāca projekti, visus ņēmu. Sapratu, ka negribu tā strādāt vienmēr, bet šis brīdis ir jāizmanto. Bankas frīlanceriem skatās pēdējos divus gadus, un man izdevās.

Visu interviju lasi žurnāla “Pastaiga” marta numurā. Vēl žurnālā kosmētikas un labsajūtas ceļvedis, urbānie dabas stūrīši, kā arī cilvēka attiecības ar apģērbu, klimatu un ilgtspēju.