Kāpēc modes nami maina dizainerus kā cimdus?

Jau kuro gadu novērojam, ka atkal kādu vakanci ieņēmušu augstās modes jaunpienācēju pēc pāris sezonām bez žēlastības atlaiž. Cik ilgi savā postenī noturēsies jaunais “Chanel” radošais direktors? Ko iesāks kārtējo reizi modes darba biržā nonākušais Džons Galiano? Vai bijušajam “Gucci” galvenajam dizaineram Alesandro Mikēlem izdosies sarīkot revolūciju “Valentino” sienās? Par to “Pastaigas” modes aktualitāšu apskatā spriež Jeļena Vlasova.

…Pirms nieka 15 gadiem katra ziņa, ka modes nams ar vārdu nolēmis šķirties no sava galvenā dizainera, plašsaziņas līdzekļu telpā izskanēja kā īsta sensācija. Tolaik ar dizaineriem mētāties nemēdza. Viņus medīja, ievilināja ar visdažādākajiem paņēmieniem, un zīmols, kuram bija paveicies tikt pie zvaigznes, to lutināja un loloja. Lai no sava spīdekļa šķirtos, bija nepieciešams ļoti svarīgs iemesls. Piemēram, tāds kā Džona Galiano izlēciens 2011. gadā, kad alkohola un varbūt arī narkotisko vielu ietekmē viņš kādā Parīzes kafejnīcā uzstājās ar antisemītisku runu. Laikmetā pirms vispārējās digitalizācijas šo atgadījumu, iespējams, izdotos notušēt un aizmirst, bet video ar Galiano atbaidošo tirādi nonāca globālajā tīmeklī, tāpēc viņa darba devējiem – luksusa konglomerātam “LVMH” – nācās rīkoties radikāli un ātri, un dizainers tika atlaists jau pēc divām dienām. Lēmums gan izrādījās abpusēji griezīgs: Galiano ilgi nespēja atgūties, bet “Christian Dior” – atrast adekvātu aizstājēju.

Patlaban dizainera atlaišanai tik nopietni argumenti vairs nav nepieciešami. Pietiek ar to, ka pirmajos pāris darba gados nav auguši zīmola tirdzniecības rādītāji. Vai arī tie ir kāpuši, bet ne tik daudz, cik bija ieplānojusi finanšu nodaļa. Vai, die’s nedod, tie vispār ir kritušies. Un tieši tā notiek visbiežāk, jo reti kuram izdodas tikt pie komerciālas veiksmes nekavējoties; tam nepieciešams laiks. Vairākumam modes mākslinieku netiek dota iespēja iejusties jaunajā ligzdiņā, izplest spārnus un parādīt savas spējas, jo darba devējs prasa peļņu “tepat un tūlīt”.

Regulārā radošo direktoru rotācija atgādina veco labo muzikālo ķebļu spēli – lai ieņemtu savu vietu, kad vienas sēdvietas arvien ir par maz, jāpieliek pamatīgas pūles, bet jau nākamajā raundā tu viegli vari palikt bešā. Un tas viss ar līksmu melodiju fonā, jo šis ir “tikai bizness”, nekā personīga. Dizaineri iet pa apli, nepaspēdami pieteikties ar savu vārdu un īstajiem nodomiem, visbiežāk laižot klajā piesardzīgas, tāpēc ne visai izteiksmīgas un absolūti bezpersoniskas kolekcijas.

Īpaši grūti klājas jaunākajiem – tiem, kam vēl nav pat 30. Piemēram, jaunais un talantīgais Ludoviks de Sensernēns zīmola “Ann Demeulemeester” radošā direktora posteni pameta jau pēc pusgada. Runā, ka sastrīdējies ar priekšniecību un aizcirtis durvis. Viņa paaudzei tas ir tipiski – mileniāļi pieraduši pie siltumnīcas apstākļiem, viņiem nepatīk ne mazākais diskomforts darbavietā.

Misija: atdzīvināt “Gucci”

Uz ilgu laiku modes namos aizķeras tikai tie, kam izdodas apvienot menedžera un radošā darbinieka funkcijas, kas nezaudē saikni ar realitāti un jaudu arvien no jauna pārsteigt publiku. Tā, kā tas izdevās Alesandro Mikēlem zem “Gucci” jumta. Kad 2015. gadā visnotaļ ekstravagantais, bohēmiskam jēzuliņam līdzīgais itālis kļuva par respektablā luksusa nama galvu, daudzi izrādīja neizpratni: kā zīmols, pie kura debesīm iepriekš mirdzējušas “pirmā ešelona” zvaigznes Toms Fords un Frīda Džannīni, uzdrīkstējies dot darbu šim absolūti “no name” puisim? Tiesa, Mikēle jau daudzus gadus cītīgi strādāja turpat aksesuāru nodaļā, taču plašākai publikai viņa vārds bija svešs.

Un tomēr – jau pirmās jaunā “Gucci” vadoņa kolekcijas izraisīja īstu modes apvērsumu: seksapīlu dīvu un pašpārliecināti neatvairāmu mačo vietā pa mēli slāja bezdzimuma zēni un meitenes ar beretēm galvā un neglītām brillēm uz acīm, ar drēbēm vairākās kārtās un izvalkātām vecmāmuļu jaciņām. Risks bija pamatīgs, taču Mikēles likme uz jauno, laikmetam tik atbilstošo bezdzimuma un antiglamūra stilu bija veiksmīgi likta. Jau viņa pirmajā darba gadā “Gucci” pārdošanas statistika gatavā apģērba segmentā auga par 66 procentiem! (Aksesuārus un parfimēriju nav vērts pat pieminēt.) Tikai nieka septiņos Mikēles darba gados zīmola ieņēmumi pieauga četrkārt, bet auditorija kļuva ievērojami jaunāka. Un viss ritēja tik gludi, līdz 2022. gada novembrī kā pērkons no skaidrām debesīm izskanēja paziņojums, ka Mikēle aiziet. Tas radīja zināmas šaubas un bažas – varbūt viņam “nācās aiziet”?

Par iemesliem klīda visdažādākās baumas, taču beigu beigās tā tika pasludināta par visneizprotamāko šķiršanos modes aprindās vairāku pēdējo gadu laikā. Dizainers pats savu lēmumu komentēja samērā diplomātiski: “Gadās brīži, kad ceļi šķiras dažādu skataleņķu dēļ.” Neoficiāli avoti pauda, ka Alesandro ticis aicināts “kardināli mainīt dizainu”, lai par “Gucci” runātu vēl vairāk (kamēr no malas šķita – kur nu vēl vairāk?), bet dizainers atteicies to darīt.

Nomainīt Alesandro Mikēli ieradās Sabato de Sarno – ļoti pieredzējis modes industrijas profesionālis, kurš, tāpat kā savulaik Mikēle, ilgu laiku aizvadījis ēnā un labu slavu izpelnījies tikai šaurā kolēģu lokā. Taču vienā mirklī kļūt par zvaigzni kā priekštecim Sabato nav izdevies. Viņš taisa “vienkārši” modernas drēbes, lielā mērā par pamatu ņemdams Toma Forda idejas. Uz pārmetumiem par personīgā tēmu loka trūkumu atbild: “Tēmas man nav nekad bijis. Mana tēma ir apģērbs.” Zīmola pārdošanas līmenis ir pazeminājies par 20 procentiem, tomēr pagaidām “Gucci” it kā vēl negrasās mainīt dizaineru.

Noziegums un sods

Runājot par modes ilgdzīvotājiem, vērts atgriezties pie Džona Galiano, kurš pēc skandalozās patriekšanas no “Christian Dior” gan pamatīgi pārdzīvoja, tomēr pavisam bez darba palika tikai pāris gadu. Vispirms viņu nolīga amerikāņu modes nams “Oscar de la Renta”, kaunīgi dēvējot par “konsultantu”, kaut gan patiesībā Galiano bija pilnvērtīgs zīmola kolekciju dizainers. Bet jau 2014. gadā “Maison Margiela” viņam atvēlēja radošā direktora posteni – tam svētību deva pats nama dibinātājs Martēns Maržela. Kad 2015. gadā Anna Vintūra devās uz Britu modes balvas ceremoniju “Maison Margiela” tērpā no Galiano pirmās kolekcijas, visiem bija skaidrs, ka notikusi oficiāla grēka atlaišana.

Marželas paspārnē Galiano nostrādāja desmit gadus, taču nupat decembrī negaidīti pameta modes namu, par to pavēstot “Instagram”. Viņa vēstule par aiziešanu – adresēta bijušajiem darba devējiem un kolēģiem – bija negaidīti silta, cilvēciska un atklāti sirsnīga; ir ierasts, ka par izmaiņām karjerā tiek paziņots sausākā valodā.

“Es turpinu izpirkt savu vainu un nekad nebeigšu sapņot. Jā, arī man vajag sapņot,” dizainers rakstīja. Un nu visi prāto: kurp gan šie sapņi vedīs tik pieredzējušo modes dēkaini? Vai arī viņš pievērsīsies citai radošajai nozarei tāpat kā pats Martēns Maržela, kurš tagad velta spēkus “tīrajai mākslai”? Vai dosies pensijā, lai iekoptu savu daiļdārzu kā Drīss van Notens? Bet varbūt bijušajiem darba devējiem briest kāds plāns, kā atgūt dizaineru ar viņa paša zīmolu “John Galliano”, no kura viņš tika atlaists tajā pašā laikā, kad no “Christian Dior”? Pagaidām varam tikai minēt.

Protams, Galiano aiziešana nezināmā virzienā nebija vienīgā pārbīde uz modes kadru šaha galdiņa. Alesandro Mikēle tika norīkots par “Valentino” radošo direktoru, kad atlūgumu iesniedza Pjērpaolo Pičīni. Sāra Bērtone, pirms gada atstājusi “Alexander McQueen”, atradusi pajumti modes namā “Givenchy”. Jau pieminētais Drīss van Notens, vasarā pēc sava modes nama 40 gadu jubilejas svinībām paziņojis par atkāpšanos, decembrī pats personīgi nosauca sava pēcteča vārdu (tas ir 33 gadus vecais beļģis Julians Klausners, kurš kopā ar van Notenu jau sešus gadus radīja zīmola sieviešu modes kolekcijas). Savukārt “Tom Ford” pārstāvji neslēpa, ka pienācis laiks atvadīties no vien gadu strādājušā Pītera Houkinsa. Arī “Blumarine” un “Sergio Rossi” paziņojuši par radošo direktoru nomaiņu…

Un tas nevienu vairs nepārsteidz. Dizaineri sen kļuvuši par skrūvītēm un zobratiņiem milzīgajā modes industrijas mehānismā – strādā labi, bez viņiem iztikt nevar, bet nav arī nekādu problēmu nomainīt. Rezerves daļu noliktavās pietiek…

Lāgerfelda mantojums

Par aizvadītā gada galveno intrigu parūpējās “Chanel” un Viržīnija Viāra, kura aizgāja no modes nama burtiski vienā dienā. Radošā direktora amatā Viāra bija jau piecus pēdējos gadus, kopš 2019. gadā mūžībā devās Karls Lāgerfelds. Viņa modes namam bija atdevusi 37 savas dzīves gadus – ieradusies “Chanel” 1987. gadā kā stažiere, viņa drīz kļuva par Lielā Kārļa “labo un arī kreiso roku”. Klīda runas, ka pirms nāves modes imperators nosaucis Viržīniju par savu radošo mantinieci un sarūpējis viņai piecu gadu līgumu ar zīmola īpašniekiem. Un, rau, vai nu līgums ir beidzies un nav pagarināts, vai noticis kas cits neparedzēts (vecajos modes namos prot glabāt noslēpumus), taču “Chanel” galvenā dizainera vieta palika tukša.

Šī ziņa bija gana sensacionāla arī tāpēc, ka pēdējā laikā “Chanel” nebūt neklājas slikti: tikai pērn kompānijas ieņēmumi auga par 16 procentiem un bija nedaudz zem 20 miljardiem dolāru… Kopumā šajā piecgadē, kad Viāra bija zīmola galvenā dizainere, tā peļņa augusi divkārt. Tiesa gan, lielā mērā pateicoties luksusa preču cenu kāpumam. Tikmēr pašas Viāras kolekcijas nemitīgi izpelnījās kritiku par jebko, ko viņa radīja: par samocītiem eksperimentiem ar tvīdu, par atkārtošanos, centieniem atdarināt Karlu, neprasmi izstrādāt savu personīgo stilu, par to, ka viņas apģērbs kropļojot sievietes augumu…

Visu rakstu lasi žurnālā “Pastaiga”. Numura centrā ir Latvijas sieviešu sasniegumi sportā. Panākumi, kas ir plašākas rezonanses vērti, pārsteidz un iedvesmo ikvienu sasniegt vairāk. Tie raisa apbrīnu, cieņu un lepnumu.

Līdzās iedvesmojošām sievietēm sportā ne mazāk iedvesmojoša intervija ar aktieri Lauri Dzelzīti. Jauns sākums vienam no savas paaudzes labākajiem aktieriem, kurš nu palicis bez sava teātra.