Lauris Dzelzītis izlemj pārtraukt klusēšanu: "Esmu bijis tur, kur ir patiešām ļoti slikti"
Jau vairākus mēnešus viņš teju katru rītu soctīklos izliek identiskus video – ainu, kā ieiet ledainā ūdenī. Mēs satiekamies jaunā gada pirmajā dienā. Viņš ir izlēmis pārtraukt klusēšanu. Viens no savas paaudzes labākajiem aktieriem, kurš nu palicis bez sava teātra. Intervija ar Lauri Dzelzīti žurnāla “Pastaiga” jaunākajā numurā.
Tava versija par notikumiem tavā dzīvē pēdējā pusgada laikā?
Ar ko lai sāk…
Apstāsimies pie “Spēlmaņu nakts” – kas notika, kā tu juties tās dienas garumā? Ja nu kāds nezina, pagājušajā rudenī pēc “Spēlmaņu nakts” parādījās informācija, ka esi uzbrucis kolēģei – Leļļu teātra aktrisei, viņu esot meties aizstāvēt cits kolēģis, sācies kautiņš. Un pēc pāris dienām tu vairs neesi Dailes teātra štata aktieris.
Tā diena paradoksālā kārtā bija absolūti brīnišķīga. Līdz diviem naktī. Nekas neliecināja par tādu dienas nobeigumu. Un tad – ne bez alkohola līdzdalības – man izsprāga. Tagad jau es pats saprotu, ka bija krājies.Tas džeks nebija vainīgs, es to absolūti nožēloju. Kas ir svarīgākais visā šajā šarmantajā stāstā, – ar iesaistītajiem cilvēkiem viss ir izrunāts, viss ir saprasts, paspiestas rokas, esam draudzīgi atvadījušies. Palikušas emocionālās putas un katra cilvēka, kurš par to vispār kaut mazliet domāja, viedoklis. Un viss.
Virsraksti kliedza: Dzelzītis sakāvies pēc “Spēlmaņu nakts”!
Es pat vairs nesaprotu, kas kur izskanēja un kas ko padomāja. Kā saka, vārdus atpakaļ nepaņemsi, nesalasīsi. Kas bijis, tas bijis un aizgājis.
Nu, ko man teikt – pilnīgi stulbi bija uzbrukt čalim, kurš vispār neko man nebija nodarījis. Es to šausmīgi nožēloju joprojām. Tā nedrīkst. Es nedrīkstēju tā rīkoties. Bet... sievietei es nesitu.
Tu pats teici, ka agrāk vai vēlāk kas tāds būtu noticis. Ka tas bija laika jautājums. Tev pašam tas nebija pārsteigums.
Paanalizējot visu pēdējo laiku, jā. Tā ir tāda mana iekšēja lieta, par ko man likās, ka faktiski esmu ticis no tās vaļā, – iepriekšējo gadu samilzums, nosauksim to tā. Katram ir lūzieni dzīvē. Nezinu nevienu, kuram nav bijis, ka tā kritiskā masa kaut kad lūst. Tu turies, darbs tevi tur virs ūdens, arī gribasspēks, apņemšanās un mērķtiecība visu laiku tur, bet tu jau jūti to bezdibeni apakšā, kas nav aizklāts ciet. Tas seko. Un alkohols manā gadījumā pavēra to Pandoras lādes vāku atkal vaļā. Secinājums ir tieši tik vienkāršs: atpūties no ierastā darba ritma un nedzer!
Tu tobrīd biji sava mūža sliktākajā formā – garīgi, emocionāli?
Nē, tieši gads pirms šīs “Spēlmaņu nakts” bija lielisks. Tā bedre jau bija pirms tam, un šajā gadā, kā Ziedonis saka, “…es sāku sevi vākt kopā. Tas bija grūtāk, nekā eksplodēt”. Bet izrādījās, ka tā to nevar salāpīt, ka jāpaņem distance no visa. Jo patiesībā es galīgi neesmu sabiedrības cilvēks, taču mana profesija tāda ir. Un tas visnotaļ kārtīgi disonē. Tā neredzamā daļa, kam tu visu laiku pārkāp pāri, tikmēr nemanāmi summējas. Jau tāpat ir baigais darbs izdarīts. Ja es teiktu, ka dzīve tagad ir sagriezusies un ir slikti... nē. Es varētu pateikt, ka tagad tā ir varbūt desmitā daļa no tā, kā ir, kad ir patiešām sūdīgi. Tagad – nav sūdīgi. Un es zinu, ko runāju. Esmu bijis tur, kur viss ir patiešām ļoti slikti.
Izjuka attiecības, krājās darba nogurums? Es atvainojos, ka tagad kā tāds prokurora un psihoterapeita apvienojums pratinu.
Tur bija… Nē, es tagad negribu gaudot par to. Bet tas saplusojās, un bija viens posms manā dzīvē, ko es varētu saukt par elles murgu. Var jau teikt “sakritības”… Bet droši vien tikai tāpēc, ka tu tā dzīvo, ar tevi tā notiek un tāpēc tu jūties tā, kā jūties. Tieši tik vienkārši. Negribu to atkal celt augšā, tā ir mana problēma, mana privāta lieta. Tāpēc arī uzreiz pats aizgāju un uzrakstīju atlūgumu. Man pajautāja, vai esmu par to pārliecināts. Es teicu: jā, man tā vajag. Viss. Man vajag to periodu, kad paeju malā.
Kad es tā analizēju, saprotu, ka visu laiku kaut kur ir kāda nepatiesība, saprotu, ka to vajag darīt, bet neizlēmības dēļ tomēr neizdaru. “Nu, laaabi, gan jau saies…” Velc, velc ar to “gan jau”, līdz organisms padodas. Ja tu negribi pa labam, tad, lūdzu, būs tev šitā!
Kāda ir biežākā emocija, kādu tu savā dzīvē izjūti?
(Nedomājot.) Cīņa. Tā gan nav emocija.
Man likās, ka tu teiksi: skumjas un melanholija. Bet laikam gribēju tevi ievilkt savā teritorijā.
O, nē, tas ir mans pamatstāvoklis. To es jau pat nepieminu. Tas būtu līdzīgi, kā pajautāt man, vai esmu plikgalvis.
Es uz šo jautājumu atbildēšu ar darbības vārdu – mans ierastais paterns ir “cīnīties”. Jo melanholija man ir visu laiku.
No bērnības?
Jā, jo pasaule ir skumja vieta. Tiešām brīnums, kā es tik ilgi noturējos…
Man likās, tu varētu atbildēt arī – dusmas.
Nē, ja man ir dusmas, tad tās ir tikai uz sevi. Uz citiem ne. Un vēl ir cēloņsakarības: kā tu dzīvosi, kādus ceļus iesi – tā tev arī būs.
Skaidrs, ka juties slikti…
Šausmīgi! Es pēc notikušā jutos šausmīgi. Aizvēru mājās visu logus, visas durvis. Un nedēļu vai pat ilgāk nogulēju. Korejiešu seriāli un miegs. Viss.
Kāpēc tieši korejiešu?
Ļoti īpatnēja humora izjūta un savdabīgs, tikai viņiem raksturīgs spēles veids. Plus viņi jau startā izskatās funny – uz to skatīties ir kā klausīties igauņu vai somu Ziemassvētku pantiņus.
Kas tevi atbalstīja – no mums visiem zināmiem uzvārdiem?
Neteikšu. Bet bija arī kolēģi. Un tas man ļoti daudz nozīmēja. Tagad varu visiem šiem cilvēkiem publiski pateikt paldies.
Kādas bija tavas domas – varbūt arī visdīvainākās – par to, ko darīsi bez teātra?
Zini, lielākoties no visiem notikumiem viens procents ir pats notikums un 99 procenti – emocijas ap to. Bet es esmu ļoti praktisks cilvēks. Savu dzīvi tādā bāzītē esmu nodrošinājis, par to stresa vispār nav. Ja tāds klusuma periods ir, paņem no tā to, ko tas tev piedāvā. Izdari secinājumus, mācies. Es atsāku lasīt grāmatas, par ko esmu ļoti priecīgs. Domāju pie sevis – kad vispār pēdējoreiz biju kādu grāmatu izlasījis? Tagad feini – tāda harmoniska, mierīga dzīve. 25 gadi tādā non-stop režīmā… Paskatos atpakaļ – tie 25 gadi ir nostrādāti kā pie virpas, no zvana līdz zvanam. Nu, un tagad 25 gadus vēl kaut ko varēšu darīt.
Vai tev arī iepriekš ir bijusi vēlme aiziet no teātra?
Kuram aktierim nav?
Kāpēc tomēr negāji prom?
Tāpēc, ka tas ir labākais, ko es māku darīt. Un tam esmu veltījis visus sava darba gadus. Kāpēc čakarēt labas lietas? Un, visticamāk, es gribēšu spēlēt teātri. Un gribēšu arī iet skatīties izrādes.
Ja tev tagad jānosauc savas labākās lomas un izrādes? Tavi augstākie punkti, lielākie gandarījumi?
Ja šādi jautā par kino, tad katrs kino kadrs. Es nemeloju.
Bet par teātri es pat neteiktu, ka tās ir izrādes. Teiktu, ka tie ir cilvēki. Jo tā sabiedrība, kas ir ap teātri un tajā iekšā, patiešām ir brīnišķīga. Tur ir tāds cilvēcības un dzīves izpratnes līmenis, ko reti kur var piedzīvot. Man arī tagad ir baigais kaifs sazvanīties un aprunāties ar bijušajiem kolēģiem. Tagad mums nav ikdienas līdzās, kad ir visādi kaitinoši sīkumi, ar distanci man šie cilvēki šķiet vēl brīnišķīgāki. Manā teātra karjerā nekas nav pārspējis “Izraidītos” un “Kāds pārlaidās par dzeguzes ligzdu”. Divas ļoti atšķirīgas lomas.
Un vēl ir tie režisori, kas bijuši arī mani skolotāji: Anna Eižvertiņa, Kārlis Auškāps, Mihails Gruzdovs. Arī Aleksandrs Morfovs. Ja es nebūtu saticis tādu režisoru kā Morfovs, es domātu, ka esmu viņu izdomājis. Viņš Dailē sāka ar “Finita la comedia!”, kur es nepiedalījos. Kad ieraudzīju, neticēju, ka tāda izrāde ir uz Dailes teātra skatuves – tāds kosmoss! Kā?! Tik loģiski, tik sakarīgi, tik krāšņi! Es burtiski apstulbu no redzētā. Inscenēšanas paraugstunda. Likās, ka nekad nekur nav redzēts nekas labāks.
Pēc tam biju visās viņa izrādēs: “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”, “Lauva ziemā”, “Svinības”… Un lietuvietis Oskars Koršunovs, kurš taisīja “Izraidītos”, – arī režisors ar lielo burtu. Šarmants bohēmists.
Starp citu, par šarmantiem bohēmistiem. Tu arī tāds esi?
Nē. Neesmu nekāds bohēmists. Tagad izklausīsies neticami, bet es dzeru reti un arī tad tikai un vienīgi, lai lipinātu sevī ciet kaut kādus emocionālos caurumus. Alkohols nav man tuvs. Tas bijis tikai un vienīgi līdzeklis. Nevaru saprast, kā tas var garšot. Garšot var tikai alus vasarā.
Alkoholam ir pielikts punktiņš?
Nē, nu, kāds punktiņš. Punkts… Vai arī komats. Kā teiktu Kurts Vonnegūts: “Shit happens.”
Visu interviju lasi žurnālā “Pastaiga”. Vēl šajā numurā iekārojamākās modes lietas šai ziemai, pētām, kāpēc modes nami maina dizainerus kā cimdus, un analizējam 21. gadsimta mīlu uz lielajiem ekrāniem. Tāpat “Pastaiga” iesaka piecus aktuālus galamērķus ne tikai slēpošanai, bet arī izklaidei un atpūtai un apskata skandināvu minimālismu dāņu dizaina zīmola “Vipp” radītajās brīvdienu mājās.
