Modes zīmola "Pixie won't play" radītājas: "Ja neesi gatava piecus gadus rukāt melnu muti, tad nemaz nesāc"

“Pixie” pamatvērtības ir ilgmūžība, struktūra, attiecības, caurspīdīgums, empātija, draudzība, sadarbība, piederība, prieks, kvalitāte, atbildība. Vai es ko piemirsu?

Gopika: Ar mīlestību un uzticību mēs kalpojam sievietēm un šai pasaulei. Mūsu pamatvērtība vienmēr ir bijusi aktīva, brīva un moderna sieviete, kurai ir nepieciešama garderobe, kas kalpo viņai. Nevis otrādi. No šīs domas dzimusi arī kapsulas ideja, kas pirms desmit gadiem cilvēkiem bija kaut kas ļoti nesaprotams. To var just arī tagad. Joprojām valda uzskats: ja tu atnāc uz ballīti vai pasākumu vienā kleitā, tu vairs nedrīksti to vilkt uz nākamo pasākumu. Kāzas vispār nav vērts pieminēt. Daudzas sievietes mums saka: “Man jau ir neērti, jo es jūsu bikses esmu vilkusi tik daudz reižu! Ko man darīt?” Man atkal šķiet, ka tas ir tik superīgi, ka drēbi var nonēsāt. Tu to valkā, jūties ērti un labi.

Tātad esat kapsulas garderobes pionieres Latvijā?

Gopika: Latvijā un Baltijā noteikti. Gribētos teikt, ka kaut kur arī mazliet plašāk. Mums bija ļoti jāmāca, ko tas nozīmē. Tagad it kā visi zina, bet jautājums: vai visiem ir tā kapsulas garderobe?

Ingrīda: Par kapsulas garderobi ir dažādi priekšstati. Kādam šķiet, ka tā ir ļoti garlaicīga, ka tad apģērbam jābūt noteiktās krāsās. Bet tā nemaz nav! Kapsulas garderobe ir tava – ko tu velc un kas tev ikdienā ir nepieciešama. Un katram, piemēram, biroja darbiniecei un māksliniecei, tā var būt atšķirīga, bet tas nozīmē, ka māksliniecei tā būs viņas kapsulas garderobe. Galvenā priekšrocība – tā palīdz dzīvot viegli. Tev vienmēr ir ko vilkt mugurā jebkuros apstākļos: darbā vai atpūtā, vai ceļojumā. Galvenais kapsulas princips ir drēbju savstarpējā savienojamība un daudzfunkcionalitāte.

Gopika: Manuprāt, atbilde ir pavisam vienkārša. Ja tev septiņos no rīta, dodoties ikdienas gaitās, ne tikai nav jautājumu par to, ko vilksi mugurā, bet tu esi arī sajūsmā par savu apģērbu un jūties labi tajās drēbēs, ko esi uzvilkusi, tad tev ir kapsulas garderobe.

Vienā no intervijām minat, ka “Pixie” boyfriend kreklam organiskās kokvilnas audumu pērkat Austrijā, šujat ar organiskās kokvilnas diegiem, ko iegādājaties Nīderlandē, tiem ir gliemežvāku pogas, kreklus šujat Latvijā. Tas taču ir vesels pētnieciskais darbs par ražotājiem un piegādātājiem!

Gopika: Jā, pirmie pieci gadi bija par kontaktu dibināšanu. Bija jāatrod meistari, piegādātāji, ar kuriem strādāsim.

Ingrīda: Sākumā braucām uz izstādēm. Tas bija 2015. gads. Ļoti dārgs, sarežģīts un darbietilpīgs process…

Gopika: Daudzi joprojām uzskata, ja kaut kas ir šūts Latvijā, tad tam ir jābūt lētam. Ne velti stiliste Jūlija Verbicka mūs sauc par “afordable “Celine””. Tā jau arī ir! Esam diezgan caurspīdīgs uzņēmums, varētu pat parādīt, kā veidojas kostīma cena. Ražot Latvijā – un vispār ražot – ir ļoti, ļoti dārgi. Iespējams, cilvēki to uztver kā tādu mājražošanu – man joprojām kāds pajautā, vai mēs pašas visu šujam... Jo cilvēkiem bieži nav ne mazākā priekšstata, kāds process te ir apakšā. Dārgākie ir cilvēkresursi un darbs, nevis audums.

Ingrīda: Par to, cik lēts ir trešo pasaules valstu darbaspēks, runā jau sen, bet daudzi vienalga to nav salikuši kopā. Mūsu šuvēja dzīvo tepat Latvijā, dodas uz to pašu pārtikas veikalu un pērk to pašu pienu un maizi. Ilgtspējīga mode pirmām kārtām ir ekoloģiska – tāda, kurā svarīgi ir domāt arī par sekām, par to, kas paliek pēc produkta radīšanas, tā valkāšanas, kopšanas. Šajā koncepcijā ietilpst viss, sākot no auduma ražošanas un tā izcelsmes, piegrieztnēm, diegiem, furnitūras līdz ražošanas procesā iesaistītajiem cilvēkresursiem.

Gopika: Manuprāt, cilvēki vienkārši negrib aizdomāties par šīm lietām. Mūsu sabiedrības problēma ir tā, ka neiedziļināmies un līdz ar to otra rūpes un darbu nenovērtējam. Tas nav tikai par dizainu, tas ir arī par romantiskām attiecībām, attiecībām starp vecākiem un bērniem, attiecībām ar līdzcilvēkiem. Mēs ieejam no rīta nopirkt smalkmaizīti un pat neiedomājamies, ka kāds ir cēlies piecos no rīta, lai to izceptu un mēs astoņos tiktu pie siltām maizītēm. Bet mums ir ērti nopirkt lētāku kafiju vai tēkreklu par 4,99 eiro, neiedziļinoties, cik patiesībā tam būtu jāmaksā, lai katrs cilvēks ražošanas ķēdē būtu saņēmis atalgojumu.

Es pati esmu gājusi ilgtspējas ceļu. Tas ir ļoti sarežģīti. Vienā brīdī sāk šķist, ka neko nedrīkst ne nopirkt un apēst, ne uzvilkt mugurā. Un tad es sev pateicu: hei, nomierinies, saproti un jebkurā jautājumā pieņem labāko lēmumu, ko tu vari pieņemt! Vajag dzīvot apzināti, izvērtējot, vai tu saproti visus procesus, kas notiek un ko tas nozīmē? Un mums ļoti daudzos procesos ir neērti piedalīties. Tā ir patiesība, kas ir nepatīkama, bet cilvēks jau ir creature of comfort, viņam patīk justies ērti un labi.

Kādas korekcijas zīmola darbībā ieviesa pandēmija?

Ingrīda: Viss apgriezās ar kājām gaisā. Iepriekš bijām galvenokārt eksporta zīmols, mums bija vairāki klienti – butika tipa veikali gan Vācijā, gan Nīderlandē, gan arī Amerikā. Kad šos veikaliņus citu pēc cita vēra ciet, sadarbība pārtrūka, mums pavērās Latvijas tirgus. Kopš tā laika mūsu pamata tirgus ir vietējais. Kad Latvijā slēdza konceptveikalu “Bold”, sapratām, ka jāmeklē telpas savai studijai. Šī nu ir trešā vieta, kas kalpo par studiju un darba vietu, te varam arī iesaiņot tiešsaistes pasūtījumus nosūtīšanai.

Vai ir izkristalizējies jūsu pircēja portrets?

Ingrīda: Kopš mūsu pirmās darba dienas. Tā ir sieviete, kura pati sev iegādājas drēbes. Viņa pati naudu ir nopelnījusi un apzinās lietu vērtību. Ar mīlestību un uzticību kalpojam sievietēm un šai pasaulei. Dažas klientes saka: “Es jūtu, ka šī drēbe ir dzīva! Jūtu, kā tā ir radīta.” Vairākums ir radošo profesiju pārstāves.

Gopika: Arī finanses ir radoša joma. (Smejas.)

Ingrīda: Sievietes, kuras ir vērstas uz pašizaugsmi.

Gopika: Tādas, kam nav grūti paskatīties uz patiesību sevī un apkārt. Sievietes, kuras apzinās abas savas dabas, jo visos cilvēkos ir gan sievišķā, gan vīrišķā puse. Man ļoti patīk tas teiciens par cauruli un ūdeni. Caurule bez ūdens vienkārši sarūsēs, un ūdens bez caurules nav savācams. Sieviete, kura ir par sevi pārliecināta un nebaidās arī paspēlēties ar šīm lomām.

Ingrīda: Un tad ir sievietes, kuras pie mums atnāk reizēm. Tad, kad dzīvē notiek virzība no viena punkta uz citu. Piemēram, kad pēc bērna kopšanas atvaļinājuma jāiziet darba vidē vai jākāpj uz skatuves.

Vai pirms desmit gadiem jums bija skaidrs tas, ko par modes biznesu un zīmolvedību zināt šodien?

Gopika: Noteikti ne. Ja mēs apzinātos visas grūtības, nemaz nebūtu šo soli spērušas. Bet es izvēlos dzīvot šodienai – es šorīt pamodos un novērtēju to! Jo 40 tūkstoši citu cilvēku šorīt nepamodās. Ja šo uzdrīkstēšanos pielīdzinātu visām dzīves jomām... Kamdēļ tad precēties, ja pastāv iespēja, ka jūs izšķirsieties? Vai vajag mainīt dzīvesvietu – varbūt nesanāks iedzīvoties? Kāpēc veidot biznesu, ja tas var beigties ar milzīgu izgāšanos?

Man šķiet, ka viss vienmēr ir sarežģītāk, nekā sākumā izskatās. Bet mēs gājām un darījām. Toreiz kāds man teica: “Ja tu neesi gatava piecus gadus rukāt melnu muti un risināt situācijas, vienalga, ko tas nozīmē, tad nemaz nesāc.” Tā ir. Pirmie pieci gadi ir izdzīvošana. Izstādē tevi pamana, bet tā arī pasaka: “Ja tu te būsi vēl pēc trim gadiem, tad es no tevis pasūtīšu.” Bet kā izdzīvot tos pirmos trīs gadus?

Ingrīda: Man šķiet, ka joprojām esam tajā pirmo piecu gadu noskaņā. Ejam un darām. Liels pagrieziena punkts bija ne tikai pandēmija, bet arī brīdis, kad sākās karš; pirmos mēnešos vispār valdīja uzskats, ka neko nedrīkst pārdot, ja blakusvalstī karo. Privātajiem uzņēmumiem bija ļoti grūti. Tas mainīja manu pašas attieksmi. Ja šodien atnāk sieviete un vēlas pasūtīt, ir jāstrādā. Es eju savu ceļu, un man nevajag spriest par to, kas būs pēc sešiem mēnešiem. Un kurš ir teicis, ka nav jābūt skaistumam, ja blakus ir ciešanas? Skaistums rada prieku un emocionālu pacēlumu.

Mamma, meita, uzņēmējdarbība, privātās attiecības. Kā un vai vispār to var atdalīt darba ikdienā?

Ingrīda: To nevar atdalīt.

Gopika: Manī ir kaut kāda zemapziņas daļa, kura jebkurā situācijā Ingrīdu redz kā mammu. Vienalga, kas tā ir par situāciju.

Ingrīda: Man ir tieši tāpat. Es Gopiku tāpat uztveru kā meitu. Mēs esam gājušas dažādus ceļus. Sākumā slēpām to, ka esam mamma un meita, jo baidījāmies, ka izskatīsimies nenopietni. No sērijas – divas meitenītes kopā sanākušas, kaut ko tur taisa, un vēl izrādās, ka mamma ar meitu!

Gopika: Tāda mājražotāju piegarša. (Smejas.)

Ingrīda: Bet mēs vēlējāmies radīt nopietnu iespaidu par sevi.

Kopā veidot uzņēmumu ir diezgan komplicēts uzdevums.

Ingrīda: Hmm... nu, jā! (Smejas.) Mēs laikam neizvēlamies vieglo ceļu. Esam ieradušās šajā pasaulē, un mūsu dvēselēm jāveic savi uzdevumi. Ja uzdevumus neveiksim šajās attiecībās, tad tie mūs piemeklēs citā veidolā. Mūsu viedokļi un uzskati ļoti bieži nesakrīt, esam ārkārtīgi atšķirīgas daudzās lietās. Bet tas ir milzīgs pluss, jo es Gopiku izjūtu kā acis pakausī. To, ko neredzu es, ierauga viņa.

Gopika: Ja nebūtu mammas, nebūtu nekā. Būtu tikai ideja.

Ingrīda: Abas esam diezgan plūstošas, emocionālas, arī uzliesmojošas. Esam sadalījušas atbildību. Ražošana un kontakti ar grāmatvedību ir manējie.

Gopika: Jā, esmu ļoti pateicīga, ka man nav jāburas pa ekseļiem. Manā pārziņā vairāk ir vizuālā un radošā daļa. Tas laikam ir stāsts par uzticēšanos sev. Latiņas, kas uzceltas sev, bijušas ļoti augstas. Pirmos gadus neatļāvos saukt sevi par dizaineri. Pēdējā gada laikā tas sākt mainīties. Pieredze ceļ pašapziņu, tādā sazemētā veidā.

Ingrīda: Gopika labāk zina, kā tas izskatīsies, ar kādu sajūtu un kā sevi pasniegsim. Jau pašā sākumā viņa teica: “Tu nekad nevari radīt pirmo iespaidu divreiz.” Kad dibinājām uzņēmumu, noteikums bija, ka nav un nebūs sezonas kolekciju. Mums ir klasika, ko atjaunojam.

Vai kapsulas garderobe ir mūslaiku modes tendence?

Ingrīda: Kas to lai zina šajā strauji mainīgajā pasaulē! Arī klasika atšķiras. Patlaban klasika nav tāda, kāda tā bija 2000. gadā. Tagad katra klasiska žakete ir pārliela, savukārt tobrīd tas bija kaut kas ārkārtīgi moderns. Tagad atkal parādās sievišķība, bet cita. Uzvelkot 1995. gadā radītu sievišķīgu kleitu, mēs šodien, iespējams, izskatītos pēc tantēm. Mode atspoguļo sabiedrisko domu un vērtības.

Gopika: Gan 40. un 50. gadiem, gan nākamajām modes dekādēm līdz pat deviņdesmitajiem bija katrai sava, ļoti spēcīga stila filozofija. Man, piemēram, ļoti tuvs ir 70. gadu stils. Mīlu! Nav tā, ka man patīk tikai, kā tas izskatās, man patīk arī tā vēstījums.

Ingrīda: Katru desmitgadi iezīmē tās lietas, kas ilgāk nezaudē savu trendīgumu. Vai, reiz atskatoties, redzēsim kapsulas garderobi kā 2024. gada trendu? Nezinu. Kā jau minēju, kapsulas garderobe ir ļoti dažāda.

Gopika: Manuprāt, līdz ar sociālo mediju uzplaukumu runājam par trendiem vairs ne gadu desmitu, bet gan mēneša ietvaros. Kad 60. gadu beigās notika Vudstokas festivāls, pagāja noteikts laiks, līdz bildes ieraudzīja plašāka publika, ilgāks laiks pagāja arī līdz stila integrācijai. Šodien viss ir pieejams un mainās vienā mirklī. Noķert gadu desmitu iezīmējošu tendenci vienkārši nav reāli.

Ingrīda: Vairs jau neviens nesaka: “šogad trendā”, tagad ir “-kori”.

Manuprāt, šodien modē ir personība.

Gopika: Šodien nevar samelot. Saku to pēc pieredzes – uzvelku sievietei kaut ko, kas viņai izskatās lieliski, bet viņa stāv kā manekens. Ja viņa tā nejūtas, ja tas nav stāsts par viņu, ja tas nav vēstījums, ar kuru viņa vēlas iet pasaulē, tad tas nestrādās. Stils ir tas, kā tu runā, kā kusties, kā elpo, kā ieej telpā, kā tu sevi nes. Drēbes ir tikai palīglīdzeklis, tiesa gan, ļoti spēcīgs.

Ingrīda: Drēbes ir ļoti svarīgas. Tās palīdz iznest personību.

Gopika: Jā! Man nav jārunā, jo drēbes runā manā vietā. Es ienāku telpā, un visiem viss ir skaidrs. Nav lieku jautājumu. Arī prezidents mājās novelk uzvalku un vairs nav prezidents. Drēbes mums palīdz spēlēt lomas.

Ingrīda: Mums ir ļoti daudz stereotipu, kas ietverti sakāmvārdos, piemēram: “Neskati vīru pēc cepures!” Kāpēc tad neskatīt pēc cepures? Skati viņu! Ja es uzvilktu minisvārkus un tīkliņzeķbikses un teiktu, ka atnācu jums pastāstīt gudras lietas... Vai jūs noticētu? Mana āriene rādītu, ka esmu atnākusi iepriecināt…

Gopika: Tam tomēr ir pamats, jo ļoti bieži kļūdāmies par cilvēku, spriežot tikai pēc ārienes. Taču šis stāsts ir drīzāk nevis par šo cilvēku, bet gan par mūsu pašu izveidotajiem filtriem. Viņš nāk ar savu vēstījumu, bet vai es to vēstījumu protu pareizi nolasīt, vai balstos uz savā prātā izveidotajām kastītēm? Uzskatu, ka bieži vien mūs pieviļ mūsu pašu maņas un pieredzes, caur kurām redzam un tulkojam pasauli.

Jūs tik filozofiski raugāties uz visu dzīvē?

Gopika: Manā gadījumā tā nav izvēle. Tas tā vienmēr ir bijis, un tāda ir mana personība.

Ingrīda: Tās ir manas vērtības. Tā es redzu pasauli un tā dzīvoju.

Kādi jaunumi no “Pixie” gaidāmi šogad?

Gopika: Ejam prom no kapsulas... no tās kapsulas, kādu to pazīstam. Jādzīvo vienā elpā ar to, kas notiek pasaules dizainā. “Pixie” ir par mums un mūsu iekšējo pasauli, taču ļoti daudz kas ir mainījies. Kapsula kā kapsula paliks, bet būs cits koncepts. Šī būs ļoti transformējoša vasara.

Ingrīda: Aprīlī nospriedām, ka mums ir jāizdomā velosipēds! Tāpēc dodamies citā virzienā. Tas, kas būs, būs limitētā daudzumā. Tie daži produkti tik tiešām arī būs daži.

Gopika: Tie būs tādi minilaidieni. Man gribas radīt. Tas ir vairāk par patiesu attieksmi pret sevi. Esam radījušas vidi, kurā mums pašām gribas būt. Nepelnām naudu, lai pēc tam to notriektu atvaļinājumos okeāna krastā. Mums pašām reāli patīk mūsu ikdiena!

Mums ir pilnīgi cita pieeja biznesam. Iespējams, kāds no biznesa skolas pateiktu, ka visu darām nepareizi, bet tā ir mūsu dzīve un 80% no mūsu ikdienas. Uzvelkot mūsu žaketi, manuprāt, var arī just mūsu vērtības un filozofiju.