Par viņas dzīvi varētu uzņemt filmu. Saruna ar kinokritiķi Ditu Rietumu
Kinokritiķes Ditas Rietumas dzīvē bijušas drāmas un pat traģēdijas, tomēr vairāk viņa mācījusies nevis no savām kļūdām, bet no filmām. Un sapņo nevis par iespēju atkal iemīlēties, bet par laiku, kurā uzrakstīt vēl vienu grāmatu. Interviju ar viņu lasi žurnāla "Pastaiga" jaunākajā numurā.
Nemaz jau tik daudz mums te to autoritāšu nav. Bet kinojomā ir. Dita Rietuma. Mākslas zinātņu doktore, kinokritiķe un Nacionālā kino centra vadītāja. Viņa saka: par katra cilvēka dzīvi varētu uzņemt filmu. Arī par viņas. Tikai – vai vajag…
Gribas lūgt, lai stāsti visu, ko vari par sevi pastāstīt brīvā plūdumā.
(Smejas.) Nezinu, vai man tāds brīvais plūdums sanāks. Stāsts droši vien nav visai interesants, jo nepārtraukti strādāju. Dažādos formātos, žanros un kapacitātēs. Mēģinu sabalansēt savas identitātes, to ir daudz, un tās ir diezgan atšķirīgas. Nezinu, vai es varētu kalpot citiem par paraugu.
Sāksim ar to, ka esmu ierēdne, arī mācību spēks vairākās universitātēs, padomes locekle Mākslas akadēmijā. Lai smadzenes neatrofētos, mēģinu kaut ko šad un tad uzrakstīt. Man ir ārkārtīgi daudz studentu, un šis studentu daudzums man ir… nedaudz atņēmis spēkus. Pasniedzu Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātē, kur multimediju studiju programmas pirmajā kursā mēdz būt arī ap 80 studentiem. Tas ir milzīgs apjoms: ieskaites, gala darbi, teksti, kas jāapstrādā. Brīžam man liekas, ka, iespējams, par daudz strādāju.
Kam citam tev atliek laiks?
Vēl es skatos kino, bet nekam citam man laika nav.
Tev ir dēls.
Jā, viņš dzīvo savu dzīvi. Mācās arhitektūru maģistrantūrā Lozannā, šogad aizstāvēs maģistra darbu.
Bet varbūt tas lielais darba apjoms tev arī patīk?
Ja man tas ļoti nepatiktu, tik ilgi ar tādu darbaholismu aizrauties nevarētu. Bet apjoms aizvien aug… Varbūt tomēr nav tik brīnišķīgi, ka viss, ko dari, ir saistīts ar darbu. Protams, var teikt: tu skaties “Netflix” seriālus, tas vispār nav darbs! Es varētu arī neskatīties un nereflektēt, bet man liekas, ka ir jābūt informētai. Taču pašlaik būt simtprocentīgi informētam par to, kas notiek audiovizuālajā pasaulē… Tas vienkārši nav iespējams. Tas laiks, kad ar kolēģi Normundu Naumani vērtējām iknedēļas kino jaunumus “Dienā”, sen ir beidzies. 90. gados un 2000. gadu sākumā pēcpadomju Latvijā kinoteātros parādījās varbūt divas jaunas filmas nedēļā, vēlāk – piecas vai septiņas.
Arī tagad ik nedēļu kinoteātros ienāk jaunas filmas, bet ir arī daudz un dažādas interneta platformas, un tie, kas aktīvi strādā kinokritikā, ar to visu īsti netiek galā. Katrs dzīvojam savā burbulī, katrs skatāmies kaut ko citu un vairs nemeklējam kritiķu vai recenzentu viedokli, ka šis vai tas varbūt nav tik labs. Mediju vide ir ārkārtīgi fragmentējusies, arī tik daudz filmu pasaulē nekad nav ticis veidots. Pārprodukcija ir nenormāla, un kanālu, kuros filmas ir skatāmas, ir ļoti daudz. Kur tad man tas brīvais laiks varētu rasties.
Ja Rīgā uz ielas cilvēkiem jautātu, kurš ir lielākais kino speciālists Latvijā, vairākums, ja vispār kaut ko teiktu, droši vien nosauktu tavu vārdu. Bet kuru nosauktu tu?
Domāju, kritiķis kā autoritāte... šis fenomens vispār ir beidzies. Kāpēc? Jo mediju situācija ir mainījusies. Kad es sāku, man bija tāda laime un veiksme sākt gandrīz tukšā vietā. Protams, ne tāpēc, ka neviens nekad nebūtu rakstījis par kino, bet tāpēc, ka tikko bija pārkārtojusies visa kino izplatīšanas un rādīšanas sistēma, sāka legāli ienākt Amerikas lielās kompānijas, Eiropas filmas. Viss no padomju pagātnes pagriezās uz kapitālistiski demokrātisko nākotni, parādījās cits filmu piedāvājums. Turklāt mēs ar kolēģi Naumani – šogad paiet 10 gadi, kopš viņš aizgājis mūžībā, – sākām laikā, kad laikrakstam “Diena” bija kosmiskas tirāžas, tādas vairs nav nevienam drukātajam laikrakstam. Bijām ekskluzīvā situācijā, katru nedēļu īsi apskatījām kino jaunumus, rakstījām arī garākas recenzijas. Man ir gribējies saskaitīt, cik mums to “bumbiņu” vai “zvaigznīšu” laidienu, kritiķu vērtējumu rubriku, bija. Jāteic, ļoti daudz, 52 rubrikas gadā. Un tie bija padsmit gadi, kad katru nedēļu bez pārtraukuma, ieskaitot vasaras un atvaļinājumus, mēs “radījām viedokli”. Kad aizgāja Normunds, inerces pēc vēl turpināju šo rubriku “Kultūras Dienā” (“KDi”). Kad sākās pandēmija, aizvēra kinoteātrus, šo rubriku izbeidza. Lai iestrādātu vārda atpazīstamību, ir jābūt regulāram darbam un vajag stipru mediju jeb kanālu. Patlaban ne mediju vide, ne kino izplatīšana tā vairs nedarbojas.
Bet vai ir cilvēks, kas ir tava autoritāte kritikā?
Lielākās autoritātes diemžēl ir mirušas.
Naumanis un…
Viktors Freibergs. Naumaņa pamats bija teātra kritika, bet mākslas drēbes izjūta viņam bija unikāla. Akadēmiskā griezumā, protams, milzīga autoritāte bija Viktors Freibergs. Viņi abi man bija arī ļoti labi draugi.
Un ko tu tagad, kad viņi abi aizgājuši, dari, kad noskaties kaut ko lielisku un gribi ar to dalīties? Ieraksti soctīklos?
Ierakstu, bet regulāras soctīklu aktivitātes arī neesmu iekopusi. Laiku pa laikam uzrakstu “Kultūras Dienā”, laiku pa laikam, kad esmu noskatījusies interesantu seriālu un saprotu, ka nezinu, kur tos savus iespaidus likt, “uzmācos” interneta žurnālam “Kino Raksti”. Bet tas viss ir tik izkaisīti. Tā jau ir dzīve pēc kritikas nāves. (Smejas.)
Vai kino kopējā kvalitāte, tavuprāt, šajā pārpilnībā krītas?
Esmu nupat atgriezusies no Kannu festivāla, kur paralēli visām birokrātiskajām aktivitātēm un valsts pārstāvniecībai agros rītos un vēlos vakaros skatījos visu, ko varēja redzēt, kopā 24 filmas. Un, protams, tās visas ir uzmanības vērtas. Nopietni mākslas darbi, vienalga, vai žūrija ir vai nav iedevusi balvu.
Eiropas un Amerikas kino ir ļoti atkarīgs no trim A klases festivāliem: Kannām, Venēcijas, mazākā mērā arī Berlīnes. Ja Kannu festivāls tavu filmu caur nežēlīgajiem filmu tūkstošiem paņēmis, tas festivāla logo ar palmas zariņu ir zelta vērts, tas ir milzīgs atbalsts filmas tālākai virzībai tirgū! Kannu festivāls šogad notika jau 77. reizi. Visi šie lielie festivāli ir pamatīgas, 20. gadsimta vidū radītas kultūras institūcijas, kas joprojām nosaka pasaules kino procesu hierarhiju.
Interesanti, ka arī tādam mūsdienu fenomenam kā “Netflix”, kas ir izjaucis tradicionālo kino pasaules un biznesa kārtību, šie festivāli ir svarīgi. Ar Kannu festivālu viņiem harmoniska sadarbība neizveidojās, jo franči ļoti aizstāv tradicionālo kino izplatīšanu un kinoteātrus. Pirms gadiem septiņiem Francijas filmu izplatītāji sacēla traci un protestēja pret to, ka festivālā tiek iekļautas filmas, kas nav paredzētas tradicionālai rādīšanai kinoteātros, bet tikai straumēšanai platformās. Kannu festivāls pakļāvās šim spiedienam, tāpēc kvalitatīvākās “Netflix” filmas pamatā tiek pirmizrādītas Venēcijā, slavenajā un pasaulē senākajā kinofestivālā.
Tas nozīmē, ka arī “Netflix” ir uz globālu peļņu orientēta organizācija, arī viņiem vajag balvas – dažas prestižas brošas –, tāpēc reizēm viņi nofinansē izcilu pasaules režisoru filmas ar slavenu festivālu un arī “Oskara” balvu potenciālu. Un tā tiešām ir kvalitatīva audiovizuālās produkcijas daļa, ko var atrast “Netflix” un arī citās platformās, ja prot nenoslīkt drazā, kuras tur ir daudz. Pēdējo gadu laikā mūsu dzīvē ienākušas izcilu režisoru veidotas filmas rokas stiepiena attālumā. Piemēram, Vess Andersons, jauniešu mīlulis, un viņa īsfilma “Brīnišķīgais stāsts par Henriju Šugeru” (“The Wonderful Story of Henry Sugar”) u. c., ko producējis “Netflix”, ir pirmais piemērs, kas nāk prātā. Vai Bredlija Kūpera filma “Maestro” un nedaudz senāks piemērs – Alfonso Kuarona filma “Roma”. Pēc pirmizrādēm un nereti arī balvām Venēcijas festivālā šīs “Netflix” finansētās filmas ir pieejamas globālajā platformā.
Taču visas platformas – gan lokālās, gan globālās – pārsvarā interesē seriāli, jo tie uzkabina mūs uz skatīšanās āķa. Seriālu veidošana platformu laikā ir sasniegusi rafinētu meistarību un kļuvusi par prestižu formātu.
Tavi pēdējo gadu seriāli, kurus skatoties naktis negulēji?
To ir gana daudz. Piemēram, 2024. gada “The New Look”, “Apple TV+” platformas piedāvājums. Ļoti viduvējs seriāls, bet stāsts ir interesants un aktieri – izcili. Tas ir stāsts par Francijas modes ikonām Koko Šaneli un Kristiānu Dioru un abu šo cilvēku piedzīvoto nacistu okupācijas laikā. Diors pārstāv franču tautas mugurkaulu, pretošanos okupācijai, viņam ir māsa, kas tiek ieslodzīta koncentrācijas nometnē, tas ir ļoti dramatisks, mazzināms stāsts. Otra sižeta līnija vēstī par Koko Šaneli, kuru spēlē Žiljeta Binoša, šī ir viena no viņas pēdējā laika izcilākajām lomām. Tāda uz izdzīvošanu un kolaboracionismu vērsta vellata, ka es laikam nekad nepirkšu “Chanel” smaržas! (Smejas.)
Binoša ir vienkārši neprātīgi spēcīga šajā lomā, viņa iznes visu seriālu. Jāpiemin, ka arī Merila Strīpa, kura tikko Kannu festivālā saņēma balvu par mūža ieguldījumu, atzinās seriālu skatīšanās vājībā. Balvu Strīpai pasniedza Binoša, turklāt darīja to ļoti emocionāli un raudot. Pat dižā Merila Strīpa šķita apjukusi… Mēģinot savākt situāciju, kad visi uz skatuves šņukst, viņa teica: “Žiljeta, es tikko skatījos seriālu, kur tu spēlēji Koko Šaneli, un es arī raudāju…”
Kas vēl?
Lielisks seriāls ir “Vecie kleperi” (“Old Horses”) – par nodzītiem, no dienesta izmestiem britu spiegiem, kuriem ir tāds paslepens kantoris; viņus parasti nolīgst ēnainiem darbiem. Neparasts piegājiens spiegu trilleru žanram, galvenajā lomā ir britu klasiķis Gerijs Oldmens. Novērtēju arī savdabīgo seriālu ar Kolinu Farelu “Šugers” (“Sugar”) – tā ir stilizācija film noir garā, “Apple TV+” piedāvājums. Nebūšu oriģināla, pieminot seriālu “Succession” (“Pēctecība”), kas ir pēdējo gadu līderis profesionālo balvu skaita ziņā. Kā cilvēku, kurš pusi mūža pavadījis mediju vidē, mani aizrauj stāsti par mediju korporācijām, cilvēku raksturiem un vājībām. “Pēctecība” ir meistarīgi būvēts stāsts par mediju biznesa transformāciju. Šajā tematiskajā straumē ieguļ arī “AppleTV+” seriāls “Rīta šovs” (“Morning Show”) ar Rīzu Viterspūnu un Dženiferu Anistoni, un ir arī citi.
Zinu, ka šāgada Kannu festivāla galvenās balvas ieguvēja nav starp taviem favorītiem.
“Zelta palmas zaru” saņēma filma “Anora”. Veikla komēdija, ko veidojis amerikāņu režisors Šons Beikers. Filma būtu akceptējama kā Kannu festivāla laureāte līdz Krievijas pilna mēroga iebrukumam Ukrainā. To atzīst pat krievvalodīgie kritiķi, kas patlaban dzīvo emigrācijā; arī viņi ir neizpratnē par politisko procesu ignorēšanu, ko atļaujas industrijā pazīstami cilvēki – šajā gadījumā Kannu festivāla žūrija. Jā, viņi visi, sākot jau ar priekšsēdi Grētu Gervigu, slavenās filmas “Bārbija” režisori, dzīvo Amerikā vai Eiropas vidienē, tālu, šķietami droši pasargāti no Krievijas agresijas. Un acīmredzot ļoti izolēti ir skatījušies uz šo filmu. Kannu festivāls nav tas placdarms, kur šādas filmas ir jāpušķo ar zelta zariem. Tā ir morālā anēmija – tepat Eiropā mirst cilvēki, un mēs pasmejamies par krievu oligarha dēliņa un striptīzdejotājas piedzīvojumiem Ņujorkas Braitonbīčā…
Visu interviju ar Ditu Rietumu lasi jaunākajā žurnāla “Pastaiga” numurā. Vēl jūlija/ augusta numurā saruna ar uzņēmēju Ingrīdu Arāju un Gopiku Kalēju no “PIXIE WON’T PLAY”, kā arī intervija ar mūziķi Kārli Lāci.
Pērc žurnālu labākajās preses tirdzniecības vietās visā Latvijā vai lasi digitālajā versijā šeit
