Agita Putāne: "Neredzu ne savas, ne citu krunciņas, taču pamanu, ja sieviete cenšas ar tām cīnīties"

Man ir interesanti vērot un sajust, kā laika gaitā ir mainījies mans skatījums uz daudzām lietām, prioritātes, attieksme. Agrāk vairāk skatījos, klausījos to, kas ir, bet tagad to visu saprotu. Biežāk sāku atcerēties savu bērnību, vecmāmiņu, viņas dzīvi laukos. No plauktiem tiek izceltas atmiņas par cilvēkiem, kurus jaunībā nespēju līdz galam novērtēt. Laikam sāku atgriezties pie pamatvērtībām.

40 gadu vecumā varēju sakārtot māju, paveikt neskaitāmus darbus un vakarā vēl saposties un aiziet uz pasākumu. Tagad tā vairs nav. Pēc katra padarīta darba gribas pasēdēt, atpūsties, palasīt kaut ko, kas noved pie pārdomām. Pamazām kļūstu par savu labāko draudzeni.

Vairs nav vēlmes apmeklēt katru pasākumu, lai apmierinātu savu intelektuālo apetīti. Tagad vairāk laika vēlos pavadīt mājās pie kamīna. Ritms kļuvis lēnāks, un man tas patīk. Neesmu to apzināti veidojusi, tā ir mana iekšējā sajūta, kurai sekoju.

Jaunībā, skrienot pa pasākumiem, apmeklējot lekcijas, izstādes, koncertus, esmu ieguvusi informāciju, refleksijas, novērojumus. Nu šo informāciju lieku lietā. Tagad ir grūtāk man kaut ko iestāstīt, pārliecināt mani par kaut ko.

Neredzu ne savas, ne arī citu krunciņas, taču pamanu, ja sieviete cenšas ar tām cīnīties, ņemot talkā mūsdienu estētiskās medicīnas metodes. Cīņa ar gravitāciju ir bezjēdzīga. Nevēlos tai tērēt ne laiku, ne līdzekļus. Protams, ja sieviete grib, viņa var to darīt, jo galvenais ir labi justies, būt harmonijā ar sevi.

Katrs pats veidojam savu dzīvi, un nevienam nav tiesību nosodīt otra izvēles. Kādreiz biju ļoti nesavaldīga un bija neiespējami kontrolēt dusmas. Tā bija mana vislielākā disfunkcionalitāte. Tagad šī rakstura iezīme kļuvusi mazāk izteikta. Neklājas dusmoties par to, ko nevaru kontrolēt.

Šo dzīves posmu izjūtu kā iespēju sevi pilnībā piepildīt. Dzīvoju laukos, ar vīru stādām mazbērniem mežu, veidojam pļavas, daudz lasu un interesējos par to, kā kopt lopiņus, kā izaudzēt ābeļdārzu, kā atjaunot vecas mēbeles, kā saplūst ar dabu, nenodarot tai pāri. Man ir zirgi, kazas, vistas… Nav laika domāt par to, ka esmu vairāk vai mazāk skaista. Izmantoju laiku nodarbēm, kas man ir būtiskas.

Galvenais ir sevi kopt: zobārsts, manikīrs, mati, ķermenis. Kopta āriene rada kvalitatīvu koptēlu. Es nevēlos palaisties – “nobaroties”. Šajā vecumā tas notiek ātrāk – uz sāniem sāk uzkrāties pat salātlapiņas, taču jāturas. Pasauli vairāk uztveru ar acīm, un dažkārt tas traucē.

Man patīk skaisti, dabiski cilvēki. Tiesa, skaists un kopts var būt arī apaļīgs cilvēks, visiem nav jābūt tieviem. Un vēl man patīk, ja cilvēks prot saģērbties. Slikta gaume griežas acīs. Tam nevajag būt nekam dārgam, taču tēlam ir jābūt simpātiskam. Tāpat ir vērtīgi zināt etiķeti, jo tā ir radīta, lai mums būtu vieglāk dzīvot, lai nenonāktu nepatīkamās situācijās. Tomēr vislielākā uzmanība jāvelta sev, nevis domām par to, kādam man vajadzētu būt.

Novecošana… Tā mani vispār neuztrauc. Es par to nedomāju. Vienīgais, ko negribētos, – lai “saplīst kompjūters” un tāpēc ir jānonāk medicīnas ķetnās. Mani biedē tieši tās ķetnas, nevis slimība. Un vārds “vecs” man neraisa negatīvas asociācijas. Es pati sevi saucu par vecu. Man tas ir tikai vārds, kas ietver daudzas pozitīvas nozīmes. Tāpat kā melns ir melns un balts ir balts.

Dzīvē ir kalni un lejas, asaras un smiekli, bet tā tam ir jābūt. Ja nepazīsim bēdas, nezināsim arī priekus. Vajag dzīvot un priecāties, jo tad, kad tev pienāk tie 60 gadi, ir ko atskatīties un atcerēties. Esmu sevi daudz šaustījusi un daudz sev pārmetusi, pārdzīvojusi. Tagad tas liekas muļķīgi. Taču esmu sapratusi – ja kaut kas nepatīk, ir jāatrod veids, kā to pateikt. Man ir svarīgs sirdsmiers. Nevajag dzīvot, kā pagadās. Jāmēģina sevi veidot kā mākslas darbu, jākļūst tādai, lai ir vērts dzīvot.