Cilvēki
2024. gada 1. marts, 05:37

Modes māksliniece Keta Gūtmane: "Mūsu valstī cilvēkiem, kuri ir pie varas, trūkst radošuma"

Ieva Broka

Pastaiga

Keta Gūtmane – tas nav stāsts par apģērbu, tikai par apģērbu. Keta – tas ir stāsts par modi. Drosmīgu, modernu modi. Par modi sajūtu cienītājiem. Talants, kas kaut kādā apbrīnojamā veidā Latvijā joprojām palicis “sejā neatpazīstams”.

“Pastaigas” redakcijas vārdā apsveicu tevi par tavu jaunāko kolekciju – mēs to ļoti pamanījām, novērtējām un tagad izsakām savu sajūsmu!

Paldies.

Esat mani noķēruši tādā stresaini dinamiskā brīdī starp Rīgu un Parīzes modes nedēļu. Jaunā kolekcija ir nogādāta Parīzē, un mūsu komandas pārdošanas meitenes ar to tagad strādā šovrūmā.

Bet kāda bija tavā pirmā kolekcija? Un kā šajos gados esi mainījusies?

Tas bija 2014. gadā. Jau ar pirmo kolekciju izlēmām doties uz Parīzes modes nedēļu un eksponējām kolekciju šovrūmā, kopā ar dāņu zīmoliem. Tā bija milzīga uzdrīkstēšanās, arī risks, jo mums nebija zināšanu, kā to pareizi darīt, nebija īsto kontaktu. Pirms tam būtu jāatrod cilvēki, jāaizbrauc un jāapskatās, kāda ir situācija… Mēs tā nedarījām. Braucām uzreiz, vācām kontaktus, testējām, kā cilvēki reaģē uz mūsu dizaina kolekciju, ko komentē. Jāsaka, dāņu dizaineri mums deva daudz noderīgas informācijas un kontaktu. Tas bija ļoti svarīgi.

foto: Krists Zankovskis

Man pirmā kolekcija ir ļoti tuva un mīļa; tās vizuālā valoda ir izturēta pilnīgi melnā estētikā, viss ir melns. Mārtiņš Cīrulis bija mūsu kolekcijas fotogrāfs, ar rūpīgu kopdarbu panācām tiešām izcilu fotomateriālu. Mārtiņš par šo fotogrāfiju sēriju “Relics” arī dabūja “Adwards” balvu. Kolekcijas tēli bija ņemti no 17. gadsimta flāmu portretu glezniecības, ar to stindzinošo mieru un simbolu valodu. Eksperimentējām ar pagātnes un mūsdienu sadzīviskajiem elementiem, apvienojot sakrālo un mūsdienīgi urbāno noskaņu... Tās bija tādas leģendāras bildes.

Bet 2014. gads taču bija nesen!

Nē, manā pasaulē tas ir diezgan sen. Rēķinot, ka gadā izstrādāju divas kolekcijas un katrā ir 30–60 dizaina vienību… Tad padomā, kāds apjoms ir jāveic, kādai ir jābūt veiktspējai. Un ar katru kolekciju jāuzlabo sniegums, jāattīstās, nevar kavēties atmiņās un ilgu laiku veltīt apcerei par to, kā bija. Starptautiskajā modes nozarē ir jāiet uz priekšu un ļoti ātrā tempā, modes vidē visu laiku vajag kaut ko jaunu, tādā ziņā tā ir nežēlīga. Nākamgad zīmolam būs 10 gadi. Uz pasaules modes scēnas, piekrītu, tas nav nekas, iesākums. Bet ir iegūta pamatīga pieredze un sava veida rūdījums. Mums ar starta punktu no Latvijas un to, ka vispār ar šādām lietām nodarbojamies šeit… Tas ir diezgan ekscentriski. (Smejas.)

Laikam jāpaskaidro, kāpēc tu, runājot par zīmolu, izmanto vārdu “mēs”, nevis “es”.

Tāpēc, ka viena es to nevarētu izdarīt. Ja man nebūtu partnera Krista, kurš iedrošināja noticēt idejai par zīmola izveidi, kurš pragmatiskāk māk salikt lietas pareizos virzienos, būtu grūti. Šobrīd zīmola veidā esam uzbūvējuši savu radošo platformu – kur abi varam investēt savu izglītību un izpratni par dizaina principiem un kā mēs to papildinām. Tāpēc primāri tas ir mūsu ģimenes bizness, svarīgs mums abiem. Uzņemamies ļoti daudz risku – gan finansiāli, gan laika ziņā. Mūsu ģimenes locekļi, lielākoties dēls, visvairāk cieš no tā, ka nevaram būt brīvi, kad būtu jābūt brīviem, neesam mājās, mūsu sarunas plus mīnus ir par industrijas lietām un to, kā mums veicas vai neveicas. Tāpēc es saku “mēs”, un tie arī esam mēs.

foto: Krists Zankovskis

Ko tu darīji līdz 2014. gadam?

Beidzu LMA Modes dizaina nodaļu. Jau akadēmijā un pēc tās sapratu, ka mani modē ļoti interesē pati drēbniecība, tērpa konstrukcija – vairāk tā sauktais tailorings un konceptuāli modes dizains, no A līdz Z. Esmu tas dizainers, kurš iet no nulles punkta līdz pašam galam, praktiķe. Pārzinu būtiskākos drēbniecības procesus, dažus noslēpumus un smalkumus, esmu daudz praktizējusi, trenēta un mācījusies. Mācījusies no dažādiem meistariem, strādājusi “made to measure” – klientiem veidojot tērpus pēc viņu izmēriem, saņēmusi kritiku, labojusi kļūdas…

Pilns spektrs praktisku drēbniecības lietu. Tūliņ pēc Mākslas akadēmijas sapratu, ka gribu papildināt zināšanas tieši par tailoringu. Londonā, Centrālajā Sentmārtina Mākslas un dizaina koledžā, bija šādu kursu īsā programma. Tiku tajā uzņemta, bet neaizbraucu mācīties uz Londonu, jo tas bija pārgalvīgs plāns – man bija divgadīgs bērns, mūsu vecāki nebūtu varējuši finansiāli nodrošināt mūsu pārcelšanos uz Londonu ar visu bērnu, nebijām vēl iestājušies Eiropas Savienībā, tāpēc šādi kursi kā nerezidentam maksāja dubultdārgi, un vēl sadzīves izmaksas… To plānu es vienkārši aizvēru ciet. Nezinu, kā būtu bijis, ja mēs būtu riskējuši, aizbraukuši, pārcēlušies uz Londonu ar visu ģimeni un es būtu nonākusi industrijā ar citu fokusu.

Bet es gribēju aktīvi kaut ko darīt, nesēdēt mājās, tāpēc sāku strādāt par stilisti dažādos reklāmu projektos, pie režisoriem, arī televīzijā. Biju stiliste īsu brīdi, jo tas mani garlaikoja, likās – ko es šeit daru, tas vispār nav par mani?! Taču tas bija labs veids, kā iegūt līdzekļus un līdzdarboties, iepazīties ar cilvēkiem. Tad 2009. gadā nāca divi ļoti brīnišķīgi īsfilmu projekti ar producenti Alisi Ģelzi un režisoru Mārtiņu Graudu.

Divas modes īsfilmas, abām veidojām tērpu konceptus, strādājām ar komandu, mēģinājām notvert žanru. Vienai no filmām – “Lust lust” – arī ir diezgan leģendārs statuss. Mārtiņš Grauds, ja nemaldos, par šo filmu ieguva “Grand Prix” Labākā režisora kategorijā un Aigars Stirna kā aktieris Diānas Pernē festivālā ASVOFF (“A Shaded View Of Fashion Film”). Tagad festivāls jau ir pabalējis, bet ap 2010. gadu, kad filma dabūja balvu, tie procesi ap modes filmām bija baigi svaigi un interesanti, un festivāls bija mutuļojošs, dzīvelīgs – daudzi industrijas cilvēki tur apgrozījās.

foto: Krists Zankovskis

Nu ja – tātad, tolaik es sapratu, ka ar mazu bērnu kādu laiku nevarēs braukt uz citu valsti un meklēt darbu kādā modes namā, lai stažētos, izietu praksi… Ir tā, ka, beigušam šīs profesijas studijas, Latvijā īsti nav, kur likties. Nav labas iespējas iziet praksi. Bet ar šādiem noteikumiem ir iespēja sākt kaut ko pašam, kaut ko attīstīt, piemēram, savu zīmolu. Ar mazu bērnu mājās tu nedomā par zīmolu kā par nopietnu biznesu ar daudziem riskiem, tajā brīdī tas bija mēģinājums veidot pirmās tērpu kolekcijas kā kapsulas vai taustīties un meklēt veidus, kā izteikties.

Tā tas iesākās un aizgāja. Rīgā dzīvoja tāds beļģis Damjens Karliers, kas aktīvi iesaistījās modes notikumu organizēšanā, viņš bija tāds elements, kura Rīgai joprojām pietrūkst. Viņš kopā ar domubiedriem rīkoja modes nedēļai līdzīgus notikumus “Moment”, kur katram modes pasākumam bija cita lokācija, ar iespaidīgām scenogrāfijām, katra dizainera šovam veidoja setus. Brauca Rietumu prese, arī pati Diāna Pernē brauca uz Rīgu, nāca ciemos uz studiju, brauca jaunie dizaineri no Antverpenes rādīt savas kolekcijas.

Tad Mare un Rols rādīja savas iespaidīgās kolekcijas, arī man bija iespēja piedalīties ar savām pirmajām kolekcijām, dzīve mutuļoja, tas bija kaut kas interesants un nepieradināts Rīgai. Pēc visiem šiem notikumiem 2013. gadā es biju nolēmusi spert soli zīmola izveidē, sāku vākt komandu, entuziastus, kas varētu palīdzēt to īstenot, – man bija vajadzīgs konstruktors, tehnologs, viss maziņais aparāts, kurā realizēt savu dizainu. Soli pa solim to visu veidojām. Daudz konsultējāmies ar biznesa cilvēkiem, kas palīdzēja veidot biznesa plānu. Startējām LIAA jauno uzņēmumu dibināšanas programmās, inkubatoros utt. Visiem institucionālajiem cikliem izgājām cauri!

foto: Krists Zankovskis

Bet tu esi piemērs, ka arī Latvijā modes mākslinieks var izdzīvot, esot tikai modes mākslinieks.

Tikai Latvijas tirgū es nevarētu izdzīvot – par to var liecināt jebkurš Latvijas modes zīmols, kas strādā uz lokālo publiku. Vienkārši tāpēc, ka mums šeit trūkst cilvēku, nav dinamiska, kosmopolītiska vide, šeit ātri var visu izsmelt. Tas ir mīnuss, jo uzskatu, ka mums ir ļoti brīnišķīgi dizaineri un katram ir savs rokraksts, sava auditorija, savi mērķi. Ja mēs būtu liela nācija, kaut vai ar 20 miljoniem iedzīvotāju, tā būtu cita ainava, būtu interesantāk, mēs katrs spētu savā valstī nopelnīt un būt stabili savā tirgū. Bet, tā kā lokālais tirgus ir mazs, pirktspēja luksusa segmentā – zema, uz to nevar paļauties – ir jāsper soļi ārā. Vai tas izdodas? Sākumā mums gāja lēni, bet tālāk diezgan veiksmīgi, jau strādājām ar padsmit veikaliem no visas pasaules.

Bet milzīgs izaicinājums bija pārdzīvot pandēmiju, piecas reizes domājām – viss! Mums gāja ļoti slikti, visiem apkārt gāja ļoti slikti. Tā ir situācija, kas iesit pa galvu, un tu saproti, ka tas, ar ko nodarbojies – luksusa skaistuma lietu radīšana –, tajā periodā zaudē aktualitāti, cilvēkiem ir citas prioritātes, cilvēki domā, kā izdzīvot. Pandēmija, tad karš Ukrainā – līdzi cietām, mentāli nevarējām pastrādāt un domāt par radošiem darbiem. Tad tu uzdod sev jautājumus – ko darīt? Cik ilgi? Un, ja darīt, tad kāds būs pienesums, kā kaut ko mainīt, pielāgoties? Tādi eksistenciāli jautājumi.

Bet mēs varējām kaut kā sagrupēties, pārvarēt spiedienu un izdzīvot. Mūsu glābiņš bija onlains un basic – pamata lietas, ko tajā periodā varējām pārdot. Mūsu noturībai, stiprumam un entuziasmam ir rezultāts – pircēji Amerikā, Skandināvijā, Āzijā, Eiropā. Šobrīd mainījusies estētika, esam kļuvuši spilgtāki, eksperimentējam ar ekscentriskām grafikām, spilgtām krāsām, jaunā paaudze mūsu lietas sāk ievērot, vairāk varam uzrunāt cilvēkus Āzijā un Amerikā, viņiem šis ekscentrisms šķiet pievilcīgāks.

foto: Krists Zankovskis

Ja tev prasītu – kāpēc tev tas ir jādara? Tas ir aicinājums? Spīts? Vai vienkārši – “neko citu nemāku”?

Primāri tas ir aicinājums un mana rūpīgi kopta profesija. Zinu – ja man nebūtu darba modē, es varētu darīt arī kaut ko citu, bet tas noteikti būtu radošajās industrijās. Es varētu darīt jebko, pielāgoties, mācīties no jauna. Man tuvs ir darbs ar rokām, kas skan tā oldskūlīgi, bet tomēr. Ja man būtu iespēja, es ļoti gribētu iziet Lesāža izšūšanas skolu Parīzē. Fransuā Lesāžs bija pasaulē pazīstams “haute couture” izšūšanas mākslas meistars, Lesāža ateljē tagad ir daļa no “Chanel” uzņēmuma. Es pilnīgi varētu iedomāties sevi pēc gadiem smalkumu radīšanā: sēž kundzīte ar brillēm un meistarīgi izšuj ļoti sarežģītus musturus kādam “Dior” izstrādājumam.

Ko tu ar rokām visvairāk dari tagad?

Daudz ko, caur manām rokām iziet diezgan daudzi dizaina pirmsmodeļi. Kad sākam strādāt pie kolekcijas pirmā prototipa, es veidoju konstrukciju, pirmo skices uzmetumu materiālā. Pati to piegriežu maketdrēbē, pieslīpēju formu līdz pilnībai. Tālāk ir laikošanas, tur jau ir iesaistīti citi cilvēki – tehnologs, konstruktors, ar kuru strādāju roku rokā, kuri to dizaina paraugu digitalizē un padara par produktu, kam ir izmēri, proporcijas, balanss. Tās arī ir specifiskas zināšanas, un man ir sadarbība ar augstas klases meistari. Ir gadījumi, kad mans šuvējs ir aizņemts, bet man ir jādabū kleita klientam vai prototips, un man ir nepacietība, tad es pati arī to izdaru.

Ļoti daudz ir darba ar rokām. Visādas sīkas lietas – piešūt pogas vai salabot kāda cita kļūdas, izdarīt kaut ko, kas vēl nav izdarīts. Arī pakas, ko sūtām cilvēkiem, dažreiz paši pakojam. Darbs ar rokām ir svētīgs, tas nomierina!

Par pēdējo kolekciju – tas slapjais audums. Kā tāds vispār rodas? Saprotu, ka ne tu to pasaulē pirmā izdomāji, bet tev ir sanācis vienkārši izcili!

Pastāstīšu – tas bija uzreiz pēc pandēmijas, kad varēja braukt ārā un strādāt komandā ar cilvēkiem bija tāds prieks. Mums bija ideja, ka vēlamies vairāk eksperimentēt ar materiāliem, veidot fotokolāžas, vakuumizēt dabu, augus, dzīvo satīt plēvēs – un kā plastmasa pārņem dabu. Piesaistījām fotogrāfi Kristīni Madjari, braucām uz jūrmalu un tur procesa laikā vienkārši veidojām uzstādījumus un bildējām. Mums līdzi bija arī modelis. Skatījāmies, kā uzvedas materiāls ūdenī vai uz ķermeņa vai arī plēve kā materiāls uz auga – kā veidojas struktūra un ko ar šīm sasaitēm var izdarīt vēl. Uzņēmām daudz materiāla. Pagāja laiks, vēlreiz Rīgā visam materiālam gājām cauri un sapratām – spēcīgas idejas, tikai kā tās attīstīt līdz produktam?

Bilžu sirreālās ainavas mums iezīmēja aizmetņus idejai par augumu vakuumā. Vēlāk jau precīzāk kā skulptori likām uz ķermeņa, bildējām, testējām dažādus materiālus ar dažādām virsmām – cietību, graudainību. Un nonācām pie secinājuma, ka šeit kaut kas ir, atradām piemērotāko risinājumu vetlukam. Pēc pirmajām auduma testa apdrukām sapratām, ka motīvs ir baigi izaicinošs. Mazliet arī nobijāmies, nesapratām, vai nav par traku. Tas mums bija drosmīgs solis – runāt tik skaļi. Bet tad mēs nolēmām – labi, liksim iekšā kolekcijā! Pirmā bija viena kleita, un tas rezonēja nenormāli labi! Tas bija tāds vaaau! efekts, cilvēkiem tiešām bija milzīga interese. Tas kļuva virāli, cilvēki dalījās, pārpublicēja modeli ar kleitu. Daudz interesējās, stilisti rakstīja, ka grib strādāt ar šo kleitu, mūziķi interesējās, pircēji no ārzemēm sarosījās. Un tagad šis motīvs ir bestsellers mūsu kolekcijās.

foto: Krists Zankovskis

Vai, kad taisīsi nākamo kolekciju, šo beigsiet ražot?

Kamēr ir interese, tas paliks. Ja zīmolam ir lieta, kas ir ļoti pieprasīta un veiksmīga, ir jāturpina ar to strādāt.

Vai esat jau ievērojuši pakaļdarinājumus?

Vēl ne. (Smejas.) Tu pirmīt jautāji par vetluka motīvu, vai tas jau iepriekš ir darīts. Te prasās pēc paskaidrojuma, tā ir optiskā ilūzija – “trompe l’oeil” ir franču valodas termins, kas tulkojumā nozīmē ‘apmānīt aci’, un modes kontekstā ar to apzīmē optiskās ilūzijas stilu, kas radīts ar apģērba siluetu un/vai apdruku. Modes vēsturē tas jau ir bijis, nav nekas jauns. Elza Skjaparelli bija pirmā, viņa to izdarīja 20. gadsimta 20. gados, spilgti turpināja Žans Pols Gotjē, arī mūsdienās daudz jauno dizaineru. Mūsu gadījumā tas ir labs, spēcīgs motīvs, ko paši esam atraduši, replicējuši un pārdevuši. Tas jau strādā pats par sevi bez reklāmas. Krists saka, ka labs produkts pats sevi pārdod, un šī ir tā situācija, kad tā ir. 

Kurš no jums ar Kristu ir galvenais?

Abi divi! Pa šiem gadiem esam daudz kam kopā izgājuši cauri, tāpēc esam pieslīpējušies. Mēs abi esam šeit studijā 24/7. Labi, tas ir nedaudz pārspīlēti... Viņš vairāk atbild par grafiskajām, digitālajām lietām, bildēm, video, kā arī finansēm. Es savukārt esmu tīrs teilors un dizainers, kurš pārzina drēbju veidošanas procesus un rūpējas par stila jautājumiem. Kristam vairāk ir reklāmista pieredze, viņš ir strādājis reklāmas industrijā un orientējas pārdošanas pusē. Abi daudz darām ražošanas procesā. Abi esam studējuši Mākslas akadēmijā, kur arī iepazināmies. Viņš beidza vizuālo komunikāciju pie Ojāra Pētersona, es studēju modes dizainu.

foto: Krists Zankovskis

Kā tev ir izdevies palikt tik “neredzamai”? Visi zina, ka ir tāda modes māksliniece Keta Gūtmane, zina arī tērpus, bet par to, kā tu izskaties, – jādomā. Kur nu vēl zināt kādus faktus par tavu dzīvi!

Man patīk, ka pirmie priekšplānā tiek likti darbi, nevis personība vai seja. Tas man ir bijis svarīgi, un tas tā arī strādā manā gadījumā. Tas, ka mani vizuāli nepazīst, liecina par modes žurnālistikas trūkumu Latvijā. Pēc Unas Meistares, kura bija patiešām profesionāla modes kritiķe un žurnāliste, nav manīts nākamais ar vēlmi veicināt modes žurnālistiku jēgpilnāk, ceļot ārā talantus, meklējot tos, skatoties plašāk, starptautiskāk un veicinot domapmaiņu industrijā.

Laikmets ir tāds, ka kļūt atpazīstamam ir labs bizness un to var darīt ar muļķīgām lietām. Un es laikmetam nepārmetu, saprotu, kāpēc tā tas ir, un pieņemu to. Es arī esmu vairāk introverta persona popularitātes ziņā, man nepatīk un neinteresē tādas publiskas ņemšanās ap mani. Mani nevarēs sastapt korporatīvos pasākumos Latvijā, kur valda īpatnēja gaisotne, – es tur galīgi neiederos ar savu personību. Drīzāk mani varēs sastapt, piemēram, Parīzes modes nedēļās, ja kādam par to būs interese. Bet lokāli ne, es nestaigāju pa tādām vietām. Mani var satikt pie maniem draugiem mākslas izstāžu atklāšanās vai kino festivālos, izrādēs, koncertos, kur spēlē gaumīgu un labu mūziku, bet tas arī viss.

Kas ir tavi draugi?

Radoši, stipri, uzņēmīgi, atvērti un jauki cilvēki. Ļoti daudzi mūsu kopīgie draugi un paziņas nāk no studiju laikiem, un tie ir radošo industriju cilvēki: arhitekti, dizaineri, mākslinieki, režisori, kuratori, mūziķi un pa kādam eksaktajam arī.

Tu teici, ka tagad jūs 24/7 esat te. Bērnam jau ir…?

…19, jau pieaudzis jauneklis. Jā, 24/7 – tā ir realitāte, jo šī profesija ģimenes dzīvei ir par smagu – lai izrautos un kaut ko sasniegtu, ir daudz jāstrādā un tā intensīvi, tas nozīmē, ka darbs ienāk arī mājās, pagaidām nemāku to nodalīt. Tāpēc modes dizainā pārsvarā vadošie dizaineri ir vīrieši, retāk sievietes mātes. Šī nozare daudz ko ietver: ir jāizveido sava ekosistēma. Ir jārada augstvērtīgs dizaina produkts, pašam jāsaražo, pašam jāatrod pircējs, jāmāk pārdot. Tas ir zīmola stāsts, kuram jāatrod sava “community” – sava sabiedrība, jo zīmols tirgo vīziju, tas ir kaut kas tomēr ekskluzīvs, cieši saistīts ar indivīdu un personībām. Tas var neizdoties, ja tavs zīmola stāsts nebūs saistošs citiem. Tik vienkārši, bet sarežģīti tomēr! Tas ir tāds baigais izaicinājums – un tur var salūzt.

Un kādi ir prieka brīži?

Prieka brīži un īstais balsojums ir  – klienta pirkums. Prieka brīži ir, kad esi atgriezies no Parīzes šovrūma un tur zīmolam ir bijusi laba iepirkumu sezona, ir jauni veikali, labas selekcijas. Jo var būt arī tā, ka kolekcija, ko esi veidojis, tev ir tuva kā dizaineram, bet tā nerezonē ar pārdošanas cilvēkiem. Startējot starptautiski, ir milzīga konkurence, tu ierodies šovrūmā, apkārt ir citu valstu zīmoli ar lieliem budžetiem un stipru pārdošanas komandu. Var izkonkurēt ar radošumu, unikalitāti, izpildījuma kvalitāti, ar savu piegājienu – un tas vienmēr ir par to, vai pircējs atradīs kaut ko savai acij un savam veikalam attiecīgajā valstī.

Vai tev Latvijā ir kāds pircējs, kas jau gadiem pie tevis nāk?

Ir pāris sieviešu – uz rokas pirkstiem saskaitāmas –, kas ir ļoti uzticīgas zīmolam. Viņas ir dievietes! Ir ārkārtīgi feini zināt, ka viņas atbalsta ne tikai mani, bet arī citus modes zīmolus – regulāri iepērkas pie mums, kādas lietas nopērk arī no kāda cita zīmola un ļoti labi māk to sakombinēt kopā. Es ļoti priecājos par katru vietējo sievieti, kas piesakās vizītei un atnāk, jo mūsu dizains tomēr ir diezgan ekscentrisks. Tas raksturo nobriedušu personību, kura ļoti labi sevi apzinās kā valkātāju, kura zina savu garderobi, stilu, situāciju – kur ir jādodas un kā sevi tajā notikumā eksponēsi… Vai varēsi uz sevis to ideju iznest.

Protams, es nevaru pazīt visas klientes personīgi, jo mums ir tirdzniecība arī “online” un fiziska veikala Rīgā mums nav. Kādi 80 % ir ārvalstu klientes, kuras vaigā arī nevaram redzēt un iepazīt. Mēs komunicējam ar veikaliem, to komandām, kuri tirgo mūsu zīmolu. Tos cilvēkus mēs pazīstam un personīgi uzturam labas attiecības ar viņiem, mums notiek sarunas – kas tiek pirkts, kuri dizaini vienā pilsētā aiziet, kuri ne, citās valstīs tas atkal ir pilnīgi pretēji. Tas ir ārkārtīgi interesants, izzinošs process.

foto: Krists Zankovskis

Ko mēs ieraudzītu, ja atvērtu tavu drēbju skapi?

Pārsvarā melnas drēbes. Tā ir mana estētika, tā es jūtos komfortā. Vēl varētu būt zilie toņi, bet principā man garderobē ir melns un balts. Man patīk izvēlēties labas drēbes, kvalitatīvs dizains ar vārdu, patīk novērtēt cita dizainera radīto produktu, to testēt un saprast tā unikalitāti un funkcionalitāti. Ieejot “H&M” vai “Zara”, tu saproti, ka tās ir labas ikdienišķās drēbes, bet lēti saražotas, tām nav tik kvalitatīvs materiāls.

Pa reizei, protams, nopērku tur T kreklu kādam no ģimenes, tā ir konvencionālā mode, un tādai arī jābūt līdzās, jo lielākā planētas iedzīvotāju daļa nemaz nevar atļauties zīmolu apģērbus. Man patīk “H&M” speciālās sadarbības kolekcijas ar zīmoliem – man ir “Martin Margiela” x “H&M” sadarbības lietas garderobē. Tāpat man ļoti patīk “Uniqlo” sadarbības ar zīmoliem, īpaši Kristofa Lemēra kolekcija, kuru varēja pilnā spektrā iegādāties Parīzē. Japāņu ikdienas dizaina lietu veikali “Muji” man ir nepieciešami, kad esmu ārpus Latvijas.

Man pašai nav liela garderobe, vairāk tā ir kapsula, nepatīk to visu turēt savā dzīvoklī, taču man ir selektīva pieeja. Esmu valkājusi arī savus dizainus – tādā veidā testēju, kā ir tos kopt, cik ērti valkāt.

foto: Krists Zankovskis

Un tavs mīļākais dizainers?

Man tādu ir ļoti daudz. No jaunās paaudzes dizaineriem man ļoti patīk tas, ko dara “Marine Serre” – pirmie no jaunās paaudzes, kas sāka runāt par ekoloģiju un pasaules piesārņošanu un skatēs izmantoja sejas maskas, kad neviens par pandēmiju neko nenojauta. Man ļoti arī patīk, ko dara Glenns Martenss no “Y/Project”, arī “Diesel” radošais direktors, ļoti spēcīgs teilors un virtuozi strādā ar džinsu, padarot to par augstās modes daļu.

Protams, man ir ļoti liels respekts arī pret lielajiem modes namiem, piemēram, “Balenciaga” – tā radošais direktors Demna Gvasalija transformē nama mantojumu spēcīgā veidā. Demna ir inovators, kas rada šoku, viņš norāda uz virzienu, norāda uz punktiem, kas rada pirmo diskursu. Man patīk, ko dara “Chanel”, tur ir ļoti daudz roku darba un elegances.

“Martin Margiela” – lai gan Maržela paša tur sen vairs nav un modes nams ir citās rokās, bet radošā komanda ir paturējusi zīmola identitāti. Ir daudz svaigu zīmolu, teiksim, zviedru zīmols “Avavav”, jaunās paaudzes dizaineres Beates Karlsones radīts, kas ir ļoti spēcīgs tieši laikmeta atspoguļojumā. Viņu skates un idejas ir provokatīvas. “Alainpaul” – jauns Parīzes zīmols, pats Alēns ir strādājis zīmola “Vetement” komandā zīmola pirmsākumos un nodarbojies ar teiloringu. Tāpat man patīk “Coperni”, Dilara Findikoglu, “Abra”. Modē ir ļoti daudz kā interesanta, ja paskatās apkārt. Ja pats brauc un piedalies, un tiecies ar industrijas cilvēkiem, var daudz ko piedzīvot.

Vai tev ir arī kāds iekāres objekts – apģērbs vai lieta, ko tu ļoti gribi?

Jā, man ir tādi zīmoli, atsevišķi garderobes elementi, ko ar laiku gribētos kolekcionēt. Dzīves laikā esmu iegādājusies zīmolu dizaina drēbes, aksesuārus, un tos es arī rūpīgi kolekcionēju un uzturu. Man nav meitas, kam nodot to tālāk, savukārt dēlu mode galīgi neinteresē, tā ka… Jā, es vairāk esmu uz tādu autentisku dizaina lietu, īstu drēbju kolekcionēšanu orientēta.

Kuru Latvijas modes mākslinieku darbi ir tavā skapī?

Nav… Man ir draudzīgas attiecības un tuvs latviešu dizaineru loks, ar ko varam aprunāties par interesējošām industrijas tēmām. Esam vairāk labi paziņas, laikabiedri, bet neesmu personīgi nonākusi līdz tam, ka iegādājos kādu no viņu radītajiem apģērbiem.

Audums, kurš tev vislabāk patīk?

Man ļoti patīk kvalitatīvs materiāls, kam pieskaroties var just vieglumu un kvalitāti, taču kas ir arī viegli kopjams. Mums nāk daudz dažādu audumu paraugu, braucam arī uz izstādi “Premiere Vision” Parīzē, tur var iegādāties materiālus savai kolekcijai, noskatīt ražotājus un pēc tam saņemt paraugus. Mēģinām ar tiem strādāt, un bieži ir tā –  uz tausti materiāls ir ārkārtīgi mīksts un foršs, piemērots tieši sievietes ķermenim, un es jau redzu dizainu šim audumam, bet izgatavošana ir problemātiska, ir grūti to savaldīt.

Iepriekšējām kolekcijām daudz izmantojām Japānā ražotus materiālus, audumus ar speciālu pārklājumu, dažādu veidu kupro, sajaukumā gan ar smalkvilnu, gan ar mohēru, gan pašu par sevi, bet, lai gan izskats ir tas pats, audums ļoti atšķirīgi veidojas. Arī apdrukām, ar ko mēs tagad strādājam, ir vajadzīgs specifisks materiāls, un to esam atraduši Korejā. Plecģērbiem mums ir Japānā ražots audums, kas ir austs no pārstrādātām plastmasas pudelēm. Japāņi un korejieši vispār ļoti labi strādā ar pārstrādātām poliestera šķiedrām, taisa neiedomājami kvalitatīvus materiālus, kuri uz tausti ir kā kokvilna vai zīds. Savās kolekcijās ļoti daudz strādājam ar Āzijā ražotiem materiāliem. No Itālijas un Portugāles mums ir pāris džersiju, kas ir no viskozes. Ar ādu strādājam – gan īstu, gan ekoādu, tur mums ir itāļu ražotājs. Bet patikšana un mīlestība pret materiāliem mainās līdz ar kolekciju.

foto: Krists Zankovskis

Kādi ir tavi modes noteikumi? Lietas, ko tu nekad nedarīsi, un lietas, ko tu vienmēr ievērosi.

Ir rāmis, jā. Esmu prasīga pret sevi, līdz ar to arī prasīga pret citiem. Tā ir baigā disciplīna – tā var daudz sasniegt. Nedzīvoju drīmlendā, viss ir ļoti strukturēti, katrs solis ir apzināts. Pirmām kārtām es nevaru pieļaut paviršības, jo man kļūdas maksā dārgi, nepanesu neprofesionālismu.

Man patīk cilvēciskas attiecības – ja ir sūdīgi, tad mēs par to runājam, ja ir forši, pasakām komplimentus. Man patīk, ka ir dzīvība un patiesums. Būt īstam un dabiskam ir modē. Man liekas, ka tie ir tādi principi, pēc kuriem vajadzētu visam strādāt jebkurā dzīves sfērā. Rezultāts ir pakārtots tam.

Modes loma ir pārvērtēta vai nenovērtēta?

Latvijā ir tā, ka nav izpratnes par modes lietām – par to, kas, kā un ko veido. Es ļoti labi saprotu, kāpēc tas tā ir – Latvijā maz tiek runāts par laikmetīgo kultūru, un modes dizains ir totāli laikmetīga nozare. Diskursā medijos ir jūtama paštīksmināšanās, tāds lokālais provinciālisms.

Bet es saprotu – ir vajadzīgs laiks sabiedrībai, institūcijas, jo viens dizainers vai dizaineru grupa arī nevar tās lietas pārraut. Tam ir jāattīstās organiski, par progresīvām lietām ir jāmācās runāt, pieņemt, integrēt sabiedrības apziņā caur paaudzēm, tas prasa laiku. Domāju, ka jaunā paaudze, divdesmitgadnieki, kas šobrīd veidos modi, šo laikmetīgumu vairāk ieviesīs un skaidros.

Vēl esmu novērojusi, ka mūsu cilvēkiem tomēr pārsvarā ir ļoti pieticīga, klasiska gaume. Ir droši izvēlēties klasiskas lietas, jo tās vienmēr strādās. Nav arī modernu un modīgu lietu piedāvājuma – pilsētā nav labu luksusa preču veikalu, kuros var redzēt un iegādāties plašu dažādu zīmolu spektru, kas piedāvātu daudzveidību, kur varētu notestēt zīmolu estētiku. Ir pāris veikalu, kas tirgo zīmolus, bet pie mums nav tradīcijas iet uz dārgiem veikaliem, uz dizaina veikaliem un justies brīvi, pamērīties vai aprunāties ar pārdevēju. Tās kultūras vienkārši trūkst. Mums visi dzenas uz lielveikaliem, tur ir tā kultūra.

Pilsētā nav arī daudz mazo veikaliņu un amatnieku. Kādreiz bija tādi mazie veikaliņi – Elīna Dobele bija tā, kas to aizsāka, viņai bija veikals Antonijas ielā, tad Vecrīgā, kā arī mēģinājums Tērbatas ielā. Tas viss ir ticis izmests no Rīgas centra ārā. Tagad Klusajā centrā ir restorānu bums, kas ir forši, tur ir dažādi koncepti, un cilvēki mīl tajās vietās uzturēties un baudīt dzīvi. Pašai sabiedrībai ir jāgrib uzzināt un jākultivē sava izglītotība attiecībā uz šādiem jautājumiem, tad arī būs progress.

Taču es domāju, ka latvietes savā būtībā ir gudras, tālredzīgas, uz izglītošanos vērstas. Mūsu pilsoņi daudz ceļo un redz, kā funkcionē pārējā pasaule un kāda ģērbšanās kultūra ir citās pasaules malās. Gan jau tas kaut kur norezonēs, un gan jau jaunā paaudze, kas, man liekas, ir riktīgi forši jauni cilvēki, kādas izmaiņas ienesīs. Ar katru paaudzi taču paliek labāk – es esmu optimiste. 

Vai sapratu pareizi, ka tavā 24/7 neatliek daudz laika hobijiem? Lai gan tu minēji kaut ko par dārza darbiem…

Nē, drīzāk pastaigas svaigā gaisā ir kas tāds, pēc kā rodas izsalkums. Dzīvojot pilsētā, visa dzīve ir centrā un šeit, Andrejsalā, kur ir darbnīca, un dabas apkārt tikpat kā nav. Jā, es sapņoju par savu dārziņu, savu iekoptu vietu, kur varētu pavadīt vecumdienas un nodarboties ar tomātu audzēšanu, – tomāti ir tāda kā mana mīlestība, Krista tētis pats audzē savus šķirnes tomātus, viņam ir zināšanas, ko varētu pārņemt un attīstīt, – bet vēlāk, ne tagad.

Man arī nesanāktu laika “braukt dabā”, tāpēc drīzāk izvēlos laiku pavadīt klusumā vai skatoties kādu filmu, vai palasot kādu grāmatu. Klausos intervijas ar cilvēkiem, kuri mani interesē. Bet vispār šķiet, ka laiks šausmīgi ātri ripo uz priekšu un tā atliek arvien mazāk un mazāk. Tāda ir sajūta. Nepietiek laika taisīt plašas svinības ar saviem draugiem. Man vienkārši tam nav laika... Labāk saņemu ielūgumu, pie kāda aizeju ciemos un tad esmu noderīga tur. Bet pašai to uzņemties – tas arī ir darbs, un draudzība ir jākopj. Šajā periodā man tas galīgi nepadodas.

Es gribētu kolekcionēt laikmetīgās mākslas darbus, taču tam ir vajadzīgi brīvi līdzekļi, zināšanas, brīvs laiks, un līdz tam arī ir jāizaug. Tas varētu būt ļoti interesanti, uz to varētu mērķēt.

Vai atceries brīdi, kad tevi pirmo reizi ieinteresēja mode?

Jā. Mūsu radi dzīvo Amerikā, mammas māsīca Ņujorkā strādāja modes industrijā, un viņa mammai regulāri sūtīja modes žurnālus un audumus, man sūtīja apģērbu no Amerikas. Es pirmo reizi šķirstīju modes žurnālus, plēsu lapas ārā un iztēlojos, kā būtu, ja manai mammai tas viss būtu pieejams. Mammai bija sava šuvēja, kura veidoja viņai garderobi pēc Amerikas modes. Mana mamma ir mediķe, strādājusi dažādās medicīnas iestādēs, daudz laika tur esmu pavadījusi, kad mammai bija dežūras naktīs.

Viņa vienmēr bija cilvēkos, ļoti sabiedrisks cilvēks, tādēļ viņai patika arī vairāk parūpēties par savu garderobi. Padomju laikā bija ļoti maz frizētavu, un viņa kopā ar pārējām kolēģēm gāja pie meistarēm uz Tērbatas ielas, un tur viņām visām taisīja vienādas “ungāru galvas” – ilgviļņi, liek ruļļus, un visi mati ir saķemmēti uz augšu. Liekas, ka Vairai Vīķei-Freibergai bija līdzīgs fasons. Man ir palicis atmiņā, ka 11. klases meitenes, kuras mūs veda iekšā 1. klasē Franču licejā, arī visas bija ar šīm “ungāru galvām”. Visas sievietes taisīja vienādas frizūras, un es domāju – bet kā viņas atšķirsies, kāpēc viņas atļauj tā darīt? Man varbūt ir kaut kāda iekšēja trauma, es vienmēr gribēju kaut kādas atšķirības zīmes saskatīt – kā sevi izpaust citādi, vizuāli?

foto: Krists Zankovskis

Esmu pētnieka tips, man patīk novērot cilvēkus, jau kopš mazotnes. Ir bijušas pāris ikonas, uz kurām skatoties liekas – ārprāts, tas cilvēks ir tik kopts, ar tik labu gaumi, kā viņš to panāk?! Piemēram, Ieva Iltnere. Es atceros, biju padsmitgadniece un sēdēju kafejnīcas “Veldze” parkā, bet Ievai Iltnerei tur netālu bija darbnīca. Un viņa vienmēr tik ārkārtīgi eleganti pārvietojās pāri tam laukumam un atstāja tādu iespaidu... Es zinu daudzus cilvēkus, kuri atceras, ka viņa tajā laikā, kad visi bija vienādi, atstāja tādas radošas, drosmīgas mākslinieces iespaidu, bet ar izteiktu stilu, eleganci.

Atceros, ka diezgan bieži ievēroju, ka cilvēki, ģērbjoties savādāk, izlec no pūļa. Manas vecmammas brālis ir tēlnieks Kārlis Baumanis, un mamma ir krustmāte Birutas Baumanes meitai Lainei, mums mākslinieciskais domāšanas gēns un pieredzes nāk paaudzēs no ģimenes. Viesojoties pie viņiem, bija tāda ļoti izteikta mākslinieku vide, kurā cilvēki satikās, svinēja dzīvi, runāja par mākslu, par mūziku, bet es biju mazs skuķītis un neko no tā saturiskā neizpratu, taču vide un cilvēki bija ļoti brīvi.

Varbūt tas arī uz mani ir atstājis iespaidu – pieaugot sapratu, ka māksla arī ir tas, ko es vēlos turpināt un ko jūtu. Man nebija tādu svārstību – vai es būšu zobārste vai māksliniece, vai skolotāja… Kaut gan mana mamma ļoti gribēja, lai es būtu kora diriģente. Man bija laba balss, dziedāju korī, mācījos klavierspēli un beidzu klavieru klasi, bet mūzika mani tajā laikā galīgi neinteresēja tādā akadēmiskā izpratnē. Man arī mainījās draugi, viņi vairāk bija no lietišķajiem, un mēs kopā stājāmies tālāk akadēmijā. Mana viļņošanās visu laiku ir bijusi tieši mākslas scēnā un tāpēc organiska.

Ja drīkst jautāt – tavas dzīves grūtākais brīdis? Un otrādi: laimīgākais?

Es nezinu. Zini, kā – ir jābūt ļoti pazemīgam un katra lieta, kas tev izdodas, ir jānovērtē un jāpriecājas. Drīzāk tie ir mani prieki. Ir mazo lietu prieki ikdienā. Man, protams, ir prieks, ka 10 gadus varu nodarboties ar to, ko nodarbojos. Tas ir daudz, jo daudzi salūst vai tās lietas pamet. Caur modi esmu iepazinusies ar ļoti daudziem interesantiem cilvēkiem, kuri katrs ir īpaši kādā posmā, bijusi pasaulē tādās vietās, kur tikai ar modes kontaktiem var nokļūt.

Grūti brīži ir bijuši, tā dzīvē notiek. Mana mamma ir izgājusi cauri vēža ārstniecībai, man ir tuvi draugi, kas ir gājuši bojā vai ir slimi ar smagākām slimībām. Tas ir ļoti skumji un traģiski. Tāda ir realitāte, tā mēs vienalga turpinām dzīvot. Bet pāri visam ir jābūt mīlestībai un līdzsvaram. Mums abiem ģimenes un vecāki daudz dod un palīdz, tā ir drošība un garantija. Un nevajag jau daudz…

Vai tu dodies uz Saeimas vēlēšanām?

Jā. Esmu atbildīga pilsone savā valstī, man tas liekas svarīgi. Esmu izteikti liberāla savos politiskajos uzskatos, bet neesmu apmierināta ar to, kas šobrīd notiek mūsu valstī, tas man ļoti nepatīk.

Taču uz nākamajām vēlēšanām tāpat iesi?

Iešu, bet nu gan nesaprotu, par ko lai balso. Ar to politiku mums iet šausmīgi slikti.

Tu arī to sliktumu izjūti?

Pirmkārt, mani mūsu valstī interesē ekonomiskā attīstība, otrkārt, kultūra un izglītība, treškārt, drošība. Esmu uzņēmēja un dodos eksportā, man ir svarīgi, kā uz manu valsti skatās starptautiski, bet reāli – kādu asociāciju buķeti un izpratni cittautiešos atstāj vārdi “Latvija” un “latvietis”. Ir gadījies saskarties ar diezgan nepatīkamām pieredzēm, pasakot, ka esmu no Latvijas, – cilvēki novēršas un vairs neizrāda interesi, jo viņiem šī vieta asociējas ar kaut ko necilu, nevar uzticēties, nav stāstu šai vietai un valstij.

Man ir nācies sastapties ar itāļiem un portugāļiem, kuri vēl joprojām 2023. gadā nezina, kas ir Latvija, kur tāda atrodas, prasa, lai parādu kartē. Un tās ir lielas valstis, kurās ir attīstīta ekonomika, viņi nosaka toni Eiropas līgā. Es domāju, ka par valsts tēlu tomēr lielā mērā ir jāgādā un jārūpējas politiķiem.

Viņiem ir baigi jādomā par to, kāda ir vīzija, ko Latvija var, kādu nāciju viņi pārstāv. Kādas nācijas intereses lobēt pasaulē, ko sarunāt un atvest šurp, kad viņi tiekas augstākajā līmenī pie viena galda ar lielvalstīm. Lielākā problēma mūsu valstī ir pirmām kārtām tas, ka cilvēkiem, kuri ir pie varas, trūkst radošuma – totāli, absolūti neradoši cilvēki tur tiek ievēlēti. Jo kas ir radošums politikā? Radošums politiķim nozīmētu spēju radīt vīziju, tālāk jau ambīciju to sasniegt, drosmi, risku uzņemšanos, prasmi noteiktā laikā to dabūt gatavu un noprezentēt to pilsoņiem. Tā visa mums politiķos trūkst. Tāpēc es saku, ka pašreiz mums politikā ir totāli netalantīgi funkcionāri.

Ja pievēršamies privātajai dzīvei, varbūt vari pastāstīt, kāpēc Krists tev der arī kā vīrs, ne tikai kā kolēģis?

Viņš ir pretmets manam mākslinieciskajam raksturam – viņam piemīt liels pamatīgums, uz viņu var paļauties, viņš ir atbildīgs un uz ģimenes vērtībām orientēts vīrietis. Profesionālajos jautājumos es varbūt pārāk emocionāli pieeju lietām, un viņš ar savu pārliecību un gudrību labi māk nolīdzsvarot tādus emociju uzplaiksnījumus vai man kaut ko iestāstīt, un tad lietas nostājas savās vietās. Tādā ziņā viņam cepuri nost! Mums nav tā, ka lupatas iet pa gaisu un mēs skrienam katrs uz savu pusi, bet viņš vienmēr ir tas, kurš pirmais piekāpjas. (Smejas.) Es viņā saskatu savu sirdsdraugu, kas ir liels retums dzīvē.

foto: Krists Zankovskis

Vai jūsu interesantākās sarunas ir par darbu vai tomēr par ko citu?

Varbūt dažreiz mums vajag nerunāt, jo jau tā par daudz esam kopā un visu izrunājuši pa vairākām reizēm. Protams, ka brīvi jūtamies savās attiecībās un varam pieskarties dažādām tēmām. Runājam par mūsu ģimenes lietām, par to, kā veicas ar jaunieša izglītību, kur viņam tālāk likties dzīvē. Arī par citiem ģimenes locekļiem mūsu radu lokā. Kā saka, turam rūpi viens par otru. Bet tādā ziņā mēs esam neizdevīgs materiāls – ir jau neinteresanti rakstīt par tādiem, kas 21 gadu dzīvo kopā, nav baumu, vai ne? (Smejas.) 

Vai tavai mammai ir kāds tavs tērps?

Jā, esmu viņai speciāli šuvusi kostīmus. Viņas profesija pieprasa, lai viņai būtu kostīms.

No savas kolekcijas?

Nē, šuvu pēc viņas vēlmēm un gaumes. Bet vispār mamma ļoti paļaujas uz manu gaumi, un es viņai vienmēr sagādāju garderobes lietas.

Ko es tev vēl nepajautāju?

Visu nekad nevar pateikt un uzzināt! (Smejas.)