Smaržu eksperte Marika Rozenberga: "Ja ar cilvēku saskan smaržu gaume, saskanēs arī daudz kas cits"

Cik ilgi tu brauc uz tematiskajām izstādēm?

Kopš 2016. gada. Tad pirmo reizi aizbraucu uz Florenci. Cenšos braukt gan pavasarī uz Milānas izstādi, gan rudenī uz Florenci, bet ne vienmēr izdodas. Kopā esmu bijusi uz septiņām izstādēm, tomēr Florence man vienmēr ir mīļāka. Par smaržām sāku interesēties, kad vienā amerikāņu blogā visi ļoti aizrautīgi diskutēja par smaržām ar man pilnīgi nezināmiem nosaukumiem. Tad sāku “eBay” pirkt dažādus paraudziņus, lai saprastu, par ko citi tik aizrautīgi runā. Apgūstot šo teritoriju, uzgāju arī veikalu “Neroli”, ko agrāk Rīgā nebiju pamanījusi, un tajā ievēroju smaržas, par kurām runā tajos forumos. Internetā izlasīju, ka ir tāda izstāde, tajā var satikt parfimērus, un sapratu, ka noteikti gribu turp aizbraukt. Atradu arī vienu paziņu, kas tobrīd dzīvoja Florencē, nopriecājos, ka nebraukšu pilnīgi viena nezināmā tukšumā. Bet cilvēki, ar kuriem uzreiz sadraudzējos “par smaržu tēmu”, bija lietuvieši, jo viņiem tas smaržu vilnis pietuvojās jau stipri agrāk un viņi ir labāk izglītoti par šo tēmu. Man, piemēram, ir lietuviešu grāmata “Kvepalų pasaulis”, kas iznākusi jau 1998. gadā. Bija Aistis Mickevičs, aktieris, kurš pats sāka taisīt savas smaržas un nodibināja zīmolu “FUMparFUM Vilnius”. Ar viņu iepazinos jau Rīgā, jo viņa smaržas vienu brīdi bija Bruno Birmaņa veikalā. Kad biju Florencē pirmoreiz, tur bija arī Aistis ‒ kā viesis un vēl nepiedalījās izstādēs. Kopā gājām uz lekcijām, visu smaržojām.

“Pitti Fragranze” Florencē un “Esxence” Milānā ir biznesa izstādes, kur zīmoli meklē sev pārdevējus, starpniekus. Parasti tās atver apmeklētājiem tikai pēdējās divās dienās, un tad tur ir reāla burzma. Kad braucu pirmo reizi, biju veikala “Spots” pārstāve, jo viņus interesēja jauni zīmoli, ar ko strādāt. Pēc tam braucu kā žurnāliste un blogere. Sākumā vēl nesapratu, cik viņiem blogeri svarīgi un ka viņi priecājas, ja braucam uz izstādēm. Tagad gan ir ļoti daudz viltus blogeru – šogad organizatori lūdza nosūtīt kādu no maniem rakstiem tieši par šo izstādi. Jo ir cilvēki, kas, lai tur tiktu, internetā uztaisa kaut kādu lapu piecās minūtēs un izliekas, ka ir baigie blogeri. Tagad organizatori uz to skatās stingrāk, jo zīmoliem, kas piedalās izstādē, lai attīstītu biznesu, ir liels enerģijas ieguldījums runāt ar katru, kurš pienāk pie stenda.

Ko tu šogad tur redzēji?

Es jau šausmīgi baidījos, ka prasīsi, kas ir modē! (Smejas.) Man ļoti nepatīk vārds “mode”, jo gribētos, lai uz parfimērijas pasauli skatās līdzīgi, kā skatās uz mākslas pasauli, – tu taču neaizej uz izstāžu zāli un tur neprasi, kas ir modē! Arī mākslā ir tendences, bet tās vairāk saistītas ar jaunām idejām, jauniem materiāliem – tikko uzrodas kāda jauna viela vai izejmateriāls, visi uzreiz metas to izmēģināt. Piemēram, tagad arvien vairāk parādās augļu un ogu notis: ķirši, marakuja, persiki.

Savulaik ļoti spilgts bija nišas jeb, kā tagad saka, māksliniecisko smaržu uznāciens. Divtūkstošo gadu sākumā tās bija pilnīgi pretējas tam, kas bija veikalā, jo veikalā bija Britnijas Spīrsas stila sīrupiņi, sintētiski un viegli, domāti pusaugu meitenēm. Niša piedāvāja kaut ko pilnīgi pretēju. Viss bija piesātināts ar trakām, provokatīvām idejām, piemēram, “Etat Libre d’Orange” izveidoja “Secretions Magnifiques”, kur ir tādas notis kā sperma, asinis un siekalas. Pilnīgi traks koncepts! Tāds pirmais akmens ūdenī iekrīt, tad izplatās vilnīši, bet tagad jau viss izlīdzinās un vairs tikpat kā nav krasu robežu. Tikai daži zīmoli vēl tur to “revolucionāro” latiņu augstu.

Viens no pirmajiem aromātiem manā kolekcijā bija smaržas “Dzing!” no “L’Artisan Parfumeur”, kas arī bija viens no pirmajiem franču nišas namiem. Joprojām mīlu šo aromātu, kas veltīts cirka gaisotnei, – karamele savienojumā ar ādu, dūmiem un pat gumijas noti. Tagad visādi dūmu aromāti vai pelējumi jau ir modē, bet tieši tāds, tikpat īpašs neviens vēl nav gadījies.

Man pilnīgs pārsteigums bija franču zīmola “Diptyque” aromāts “Philosykos”, kas tagad ir pieejams arī Rīgā. Nekad nebiju satikusi ko tik dabisku smaržu pudelītē! Tā ir vīģu smarža, bet man tā atgādināja Latvijas pļavas vasarā un svaigi pļautu zāli.

Ko īsti mēs saucam par nišas smaržām?

Nu jau tas ir sarežģīts jautājums. Es šai kustībai pieslēdzos pirms vairāk nekā desmit gadiem, un tad par nišas smaržām sauca zīmolu, kurš savus produktus pārdod ne vairāk kā 250 vietās pasaulē. Tas izklausās visai daudz, bet, ja mēs sāktu skaitīt, cik vietās pasaulē pārdod “Lancôme” “La vie est belle”, tad pa Latviju vien var sanākt simt vietu. Valda uzskats, ka jābūt zināmam cilvēkam, kas aromātu ir radījis, – vai nu tas ir zīmola dibinātājs, kurators vai parfimērs. Parfimēra vārdu var neteikt, bet pēdējā laikā cilvēki grib to zināt. Ja zīmola dibinātājs un parfimērs ir viena persona, to droši var saukt arī par autorparfimēriju. Bieži vien aromātam un visam zīmolam ir kāds īpašs koncepts vai ideja, smaržas rada, iedvesmojoties no citām mākslām, arī literatūras vai pat dejas.

Tagad robežas vairs nav tik striktas. Piemēram, dažus tā sauktos nišas zīmolus nopirka “Estée Lauder”. Ir tāds amerikāņu–franču zīmols “Le Labo” – agrāk, lai nopirktu viņu smaržas, vajadzēja izpildīt anketu, tikt ierakstītam datubāzē, saņemt pudeli, uz kuras uzlīmēta recepte ar tavu vārdu. Vismaz pusstundu ilgs process, kamēr smaržas tavā acu priekšā iepildīja pudelē. Un paraudziņus arī vēl vajadzēja izlūgties, kaut gan jau esi nopircis smaržas par 200 dolāriem. Tas, protams, arī ir tāds luksusa preču mārketinga veids. Bet tagad “Le Labo” pieder “Estée Lauder” un jau plašāk pieejams visā pasaulē. It kā viņi cenšas saglabāt to stilu – ar aptiekas interjera noformējumu, bet iepildīšana uz vietas vairs nav reāla. Rīgā, piemēram, smaržu pudeles vienkārši stāv plauktā. Un neviens to vairs negrib saukt par “nišu”.

Tā sauktā niša ļoti tuvu pārklājas ar selektīvo jeb luksusa parfimēriju. Patiešām nav viegli orientēties… Galu galā, manuprāt, galvenais ir, vai smaržas ir labas vai sliktas. Un vai saturs kaut cik atbilst cenai.

Atceros, ka Latvijā modes zīmols “Cinnamon Concept” taisīja savas smaržas. Vai mums ir bijuši vēl citi šādi centieni?

Antra Hanna Pujēna joprojām pārdod “Cinnamon” aromātus savā salonā kā papildinājumu saviem tērpiem. Visu cieņu Antrai, viņa ir malacis, tomēr pati nav parfimēre, bet kuratore, kas izvēlas aromātu formulas atbilstoši savai gaumei un stilam un izveido sava zīmola kolekciju – iepilda smaržas savās pudelēs, izdomā nosaukumus. Tās noteikti nav veikala “smaržas parastās” – Antrai ir laba gaume, un šos aromātus ražo Francijā, profesionālā smaržu namā, kur arī katrs no ielas tā nevar ieiet un pasūtīt sev zīmolu. Antrai izdevās nodibināt sadarbību ar tiem frančiem, un tas patiesi bija izaicinājums. Ja cilvēkam ir ideja, protams, arī nauda, viņš var piesaistīt projektam profesionālu parfimēru, kurš palīdzēs realizēt viņa plānu. Bet ir interesenti, kas atrod veidus, kā pašiem apgūt parfimēra amatu. Arī slavenais Endijs Tauers nav beidzis nevienu no īstajām parfimēru skolām. Patlaban Latvijā ir pavisam svaigi radīts latviešu parfimērijas zīmols “Nõrtean” – jauns puisis pašmācības ceļā apguvis šo lietu cienījamā līmenī un pats veidojis ne tikai zīmolu, bet arī formulas un aromātus.

Iesaku izmēģināt arī zīmola “wo.fragrance” produkciju, viņi ir atteikušies no alkohola lietošanas savos parfīmos – ļoti interesantas sausās smaržas metāla kastītē, tagad tādas arī ir atgriezušās modē.

O, šīs izklausās interesantas! Un kur tās var iegādāties, pasmaržot?

Viņu mājaslapā. Tas raksturīgi visiem šiem jaunajiem zīmoliem – katram sava lapa, savs interneta veikals. Protams, ir labi, ja ir veikals, kur var aiziet un smaržas reāli paostīt, bet ir izdomāts pietiekami daudz veidu, kā smaržas var iegādāties tīmeklī.

Un tie būtu...

Sistēma ir ļoti vienkārša. Protams, jāiegulda nauda – tu nopērc to pudeli par 100–300 eiro internetā, taču to atsūta kopā ar mazu paraudziņu, kas nozīmē, ka lielo pudeli var netaisīt vaļā. Izlieto paraudziņu un, ja smaržas nepatīk, aizsūti atpakaļ lielo pudeli un dabū atpakaļ savu naudu. Tas ir viens variants, bet visiem šiem zīmoliem ir arī savi mazie “discovery” paraugu komplekti, ko var nopirkt par cenu zem 50 eiro. Kad esi to izsmaržojis, saproti, vai vēlies kaut ko arī lielajā pudelē. Tas veicina pieejamību – nav jāiztērē kaudze naudas, lai pasmaržotu dārgas smaržas.

Atgādini, kur Rīgā ir tie punkti, kur var atrast interesantas nišas smaržas?

Atrast var, taču man šķiet, ka lielākais izaicinājums ir smaržu veikala gaisotne. Tieši tāpēc es cenšos attīstīt savu individuālo konsultāciju piedāvājumu, lai cilvēks var izmēģināt aromātus mierīgā garā, pilnīgi bez kāda stresa. Lielveikalā ir ļoti grūti kaut ko izvēlēties. Tur tu ieej un jau pēc 10 minūtēm ģībsti no iespaidu intensitātes.

Arī tu?

Nu, protams! Pirmkārt, uz visām sajūtām spiež spilgta gaisma, karstums, ziemā vēl, nedod Dievs, kaut kāds smags mētelis mugurā… Tev tāpat ir grūti, un tad vēl jāsaprot, kas notiek ar smaržām. Uzpūt kaut ko, liekas, ka ir baigi forši, tad paiet stunda, un tu saproti – nē, tur nāk ārā kaut kas, kas tomēr nepatīk! Ir labi, ja izveidojas draudzīgas attiecības ar pārdevējiem un tu ar viņiem jūties ērti. Tad vari runāt par to, ko gribi, kas patīk un kas nepatīk. Bet bieži vien pārdevēji zina tikai atkārtot to, ko stāsta zīmola reklāmas materiāli. Ir laime, ja izdodas atrast pārdevēju, kuru pašu smaržas patiešām interesē plašākā nozīmē. Tātad, atbildot uz jautājumu, ir “Spots”, “Neroli” un “Crème de la Crème”. Vēl arī “Musk Us” lielveikalā “Sky & More”. Arī “Douglas” tagad pārdod ļoti labus zīmolus savā internetveikalā tieši ar to pašu sistēmu, ka vari nopirkt, ieguldot naudu pudelē, izsmaržot mazo paraudziņu un, ja tev nepatīk, aizsūtīt lielo atpakaļ, un atgūt naudu. Tas ir ļoti labi. Tāpat arī veikalā “Kristiana” ir atsevišķa niša “nišai” – starp citu, šis veikals ir vienīgā vieta Baltijas valstīs, kur var pasmaržot “Les Exclusifs de Chanel” – aromātus, kas parasti ir tikai viņu salonos. Lai tādā varētu tikt iekšā Vācijā vai Francijā, tev ir jāiziet “face control”, tur nevar tā vienkārši ieskriet, pasmaržot un iet projām. Tur jāiztur zināms spiediens no pārdevējiem.

Veikalā “Stockmann” var visu ko atrast, tagad arī dažus nišas zīmolus. Modes veikali nereti izvēlas vienu zīmolu, kas papildina viņu drēbju piedāvājumu, piemēram, “M50” arī pārdod vienu minimālistisku franču nišas parfīma brendu.

Ja gribas izostīt pēc iespējas vairāk, nebraucot uz tālām ārzemēm, iesaku Viļņu – tur ir ļoti daudz mazu veikaliņu, kas atraduši parfimērijas zīmolus, kuri viņiem patīk un kuru nav citos veikalos. Nesen tur biju ar savām sekotājām, lai tikai smaržu veikalus izstaigātu, un mēs divās dienās pat visu nepaspējām! Palika vismaz pāris vietu, uz kurām neaizgājām. Tur vien var braukt ekskursijā.

Skan ļoti iedvesmojoši. Es gan vēl ne reizi neesmu iegājusi “Neroli”…

“Neroli” cilvēks baidās iet iekšā, jo viņam ir sajūta, ka nav pietiekami daudz naudas, lai tur vispār ieietu. Bet arī “Neroli” pārdod, piemēram, paraudziņu komplektus smaržām, kuru pudele maksā 400 eiro. Tāpēc nevajag bremzēt, vajag droši iet visos tajos veikalos un runāties ar pārdevējiem! Ja tiešām zina, ko grib, var iet arī uz “Crème de la Crème”. Tādā milzīgā veikalā, kurā ir vairāk par pieciem zīmoliem, var iepirkties, vai nu vadoties pēc intuīcijas, vai arī tad, ja esi internetā ar visu iepriekš iepazinies un zini, kas interesē. Ja vienkārši sāksi pūst sev virsū visu pēc kārtas, tu tur sajuksi un pazudīsi!

Vai esi sapratusi, kas veido smaržu cenas?

Visas izejvielas, protams, arī pudeles, kastītes un korķa materiāli, kas ir ļoti liels ieguldījums, jo īpaši zīmoliem, kuri savus produktus pozicionē kā dārgu luksusa preci. Arī izplatīšanas ķēde pieliek savus procentus. Bet pamēģini šo – “Nicolaï Parfumeur-Créateur” “Patchouli Sublime”! Agrāk savās lekcijās stāstīju, ka arī zem 100 eiro var atrast lieliskas smaržas, kas patiks, nav vienmēr jāskrien pēc zīmola, kas nostādījis sevi pozā: “Esmu dārgs!” Sākusi lietot “Patchouli Soublime”, sapratu, ka tās smaržas ir tās naudas vērtas, jo ne tikai iepakojumā, bet arī materiālos ir investēts!

Mani draugi, kuriem jau esmu apnikusi ar to, ka visu laiku dodu paostīt ko jaunu no nišas aromātiem, man pārmet: “Marika, tu mums esi sabojājusi dzīvi! Mēs tagad atšķiram, kas smaržo lēti un kas – dārgi. Nevaram vairs iepirkties parastā veikalā!” Taču man ir arī “Jil Sander” “Sun” pudelīte, kas internetā maksā zem 20 eiro, lai gan aromātu radījis izcilais Pjērs Burdons, kas ir daudzu slavenu smaržu autors, un arī šīs smaržas ir ļoti labas.

Esi smaržojusi arī kādus “Calvin Klein”, “Dolce & Gabbana” jaunumus, un vai kaut kas no tā tevi ir uzrunājis, šķitis interesants?

Arī modes dizaineru zīmoli beidzot ir sapratuši, ka cilvēki negrib smaržot vienādi. No vienas puses, cilvēki dažreiz sasmaržo citu smaržas un izlemj, ka arī viņiem tādas vajag, no otras – cilvēki vēlas atšķirties. Tāpēc arī gandrīz visiem dizaineru zīmoliem tagad ir savas ekskluzīvās līnijas – “private/exclusive line” –, kas vairāk iegulda materiālos un izejvielās, kam piesaista parfimērus ar vārdu, lai iznāk kaut kas interesantāks vai kvalitatīvāks. Un pārsvarā tur arī kaut kas interesants ir. Piemēram, “Jo Malone” divas reizes gadā izlaiž “limited edition” kolekciju. Esmu sapratusi, ka to tiešām ir vērts pirkt, jo viņi izmēģina jaunas izejvielas, kas pēc tam aiziet pie citiem vai kādu laiku vispār nav pieejamas. Katrā ziņā šīs kolekcijas ļoti ātri pazūd no plauktiem.

Ko tu pēc smaržas vari pateikt par cilvēku?

Man pēc smaržas ir saprotams, vai viņam ir laba smaržu gaume.

Kas liecina par labu gaumi?

Tas, ka cilvēks labi smaržo.

Bet tas ir tavam degunam. Savam viņš varbūt gana labi smaržo tāpat.

Vispār es pēc tā ļoti vados. Agrāk neapzināti, tagad apzināti. Mēs visi esam ķīmija, un tā darbojas arī attiecībās. Ja ar cilvēku saskan smaržu gaume, saskanēs arī daudz kas cits. Nu, protams, var pateikt: ja viņam ir dārgas smaržas, tad vai nu viņam ir baigi daudz naudas, vai arī viņš visu savu naudu iztērējis smaržām un iztiek ar pupiņu konserviem. Viens no diviem.

Kāda ir tava smaržu gaume? Kādas smaržas patīk tev?

Uzreiz varu pateikt, kas man pilnīgi noteikti nepatīk, – lētie muskusi. Tagad gan ir vairāki muskusu veidi, arī, piemēram, iegūti no ambretes sēklām, nevis tādi dzīvnieciskie. Bet tas, kas man patīk, ir ļoti dažāds. Viens no maniem favorītiem joprojām ir Endijs Tauers – franču–amerikāņu parfimērs, kura zīmols “Andy Tauer” ir bāzēts Šveicē un izmanto daudz īsto, dārgo, dabisko izejvielu. Viņam bijis daudz piedāvājumu tirgot smaržas dārgos lielveikalos, bet viņš to nedara, jo zina, ka tad nevarēs noturēt to pašu kvalitāti un kontrolēt situāciju.

Britu “Papillon Artisan” smaržas “Tobacco Rose”, kam ir tāds pamatīgs dziļums, arī ir vienas no maniem favorītiem, bet reizēm man patīk arī svaigie aromāti. Lietoju smaržas kā aromterapiju – ja gribi no rīta uzlabot garastāvokli, iesmaržinies ar citrusiem! Bet, piemēram, kad sāku lietot pieminēto “Patchouli Sublime”, tas man reāli pacēla pašapziņu. Tiešām sajutos kā vērtīgs cilvēks. Un ne tikai tāpēc, ka man pieder smaržas, kas maksā 400 eiro… (Smejas.) Kas, starp citu, nav arī tas visdārgākais variants. Var pirkt “ROJA parfums” vai vispār pasūtināt individuālu aromātu pie kāda parfimēra.

Šķiet, sievietes vēl atrod sev smaržas pašas, bet vīrieši gan lielākoties ir spiesti smaržoties ar to, ko viņiem uzdāvina sievas…

Nezinu, kurā brīdī tas tā ir mainījies, jo, piemēram, Itālijā smaržu kultūra ir citāda. Ir daudz smaržu blogeru vīriešu, un neviens tāpēc viņus neuzskata par kaut kādiem ne-vīriešiem. Pie mums sievietes ir ņēmušas to stūri savās rokās, bet es arī Latvijā pazīstu īstus smaržu gardēžus vīriešus.

Labā ziņa ir tā, ka jauniešiem tas viss mainās. Manam jaunākajam puikam jau arī ir divas smaržas, ko viņš pats izvēlējās. Un, piemēram, nesen man uzrakstīja sieviete, kas, ievērojusi, ka viņas piecpadsmitgadīgo dēlu interesē smaržas, jautāja, vai uz manis piedāvātajām konsultācijām var nākt arī puiši. Es viņai teicu: protams! Jauns cilvēks, kam interesē smaržas, ir labākais, kas var būt. Nišas aromāti pārsvarā sevi reklamē kā “gender-free”.

Tas, kas bija “unisex”, tagad ir “gender-free”?

Jā. Principā uzstādījums ir tāds, ka jebkura smarža ir vienkārši smarža. Arī roze nav nekāda sieviešu smarža, bet gan vienkārši rozes smarža, pēc kuras var smaržot gan vīrietis, gan sieviete. Senos laikos visi sultāni un Persijas prinči bija galvenie smaržu lietotāji. Tā bija neatņemama vīrieša sastāvdaļa. Vīriešiem patiesībā ir ļoti smalki deguni, varbūt viņi uz tiem veikaliem neiet tāpēc, ka viņu prasības pret smaržām ir pārāk augstas. Tas, ko viņi tur sajūt, nav tas, ko viņi grib saņemt.

Kā, tavuprāt, cilvēkiem būtu jāizturas pret smaržām?

Pēc iespējas bez aizspriedumiem. Lai viņi īpaši necenšas sekot modei, bet seko tam, kas pašiem tiešām patīk. Uzskatu, ka cilvēkam ir jāsmaržo “pēc sevis”. Mani arī kaitina visi tie jautājumi: kuras ir tās seksīgākās smaržas? Vēl tie mīti par feromoniem… Tad man uzreiz liekas, ka tam cilvēkam ir kaut kāda problēma, ko smaržas diez vai atrisinās. Skaidrs, ka smarža pievelk pretējo dzimumu, bet tai ir jāatspoguļo tava iekšējā pasaule. Tas nav kaut kas tāds, ko paķert tikai tāpēc, ka ir ļoti dārgs vai to radījis kaut kāds kruts dizainers, vai tāpēc, ka tādas pašas smaržas ir tavai kolēģei. Ir jābūt vienā līmenī ar to aromātu, lai tas arī nepārmāc tavu personību. Lai tikai mazliet paceļ virs zemes. Ir arī gadījumi, kad nevis tu valkā smaržas, bet smaržas valkā tevi – aromāts ir par lielu, un tu to nemaz nevari panest.

Smaržām ir jābūt saskaņā ar iekšējo pasauli – tās ir instruments, kas tev palīdz un bagātina. Jo dzīvē jau tā prieka nav nemaz tik daudz, bet smaržu pudelīte tevi nepievils. Tu zini, ka tev tā ir, un tu zini, ko tā ar tevi izdarīs. Nevajag no tā baidīties.