"Valkātas preces Latvijā uzskata par kaunu" - modele Nastya Choo radījusi konkurentu "Andelei Mandelei"

Kamēr pasaulē atkalpārdošanas tirgus sit augstu vilni, kā uz šo tendenci reaģē mūsu modes publika?

Tā uz Latviju nāk lēni, ilgi un grūti…

Nemitīgi satieku cilvēkus, kuri kaunas par to, ka vispār ir izrādījuši interesi par modes preču otrreizējo tirgu. Un, ja vēl pārdot savu preci vairumam šķiet puslīdz pieņemami, par valkātu mantu iegādi neviens neatzīsies. To mūsu zemē uzskata par kaunu, kas slikti ietekmē imidžu.

Kā jūs to skaidrotu? 

Domāju, ka tā ir postpadomju stigma. Vēl nesen daudzi dzīvoja pieticīgi un varēja atļauties ģērbties tikai humpalu un komisijas veikalu drēbēs. Pati esmu uzaugusi pēcpadomju laikā, un man bija daudz draudzeņu, kuras iepirkās komisijas veikalos, bet par to runāja ļoti kaunīgi – vai centās to vispār nepieminēt. Daudziem maniem vienaudžiem tā ir īsta bērnības trauma. Sajūta, ka, lūk, šo mantu kāds jau ir lietojis, automātiski un neapzināti rada asociācijas ar 90. gadu nabadzību un grūtiem laikiem.

Pat tad, ja šī manta ir “Chanel” somiņa?

Te ir viena būtiska nianse. Rietumu pasaulē luksusa atkalpārdošanas tirgus ir jau ļoti attīstīts. Modes fani tajā medī retas “Chanel” un “Louis Vuitton” preces un atklāti lepojas, ja izdodas iegūt kāroto modeli. Mūsu valstī luksusa “resale” tirgus segmenta praktiski nav, šeit dominē “Zara” vai “H&M” līmenis, un šādus atradumus pircēji labprātāk noklusē.

Kas jūsu platformā apgrozās visvairāk un kas vislabāk iet no rokas?

Pārdošanas līderes ir “Michael Kors” un “Furla” somas, to mūsu mājaslapā ir ļoti daudz, un tās ir ļoti pieprasītas. Un tam ir savs iemesls: iegādājoties šo zīmolu preces, cilvēku priecē fakts, ka nopirkta luksusa manta, kas ir arī visnotaļ pieejama – ne “Chanel”, taču arī vairs ne “Zara”. Šie zīmoli mūsu patērētāju prātā ir stingri iesēdušies kā zināma statusa simboli. Kaut gan, manuprāt, citi modes vārdi, pat ja nav tik skaļi un pazīstami, var par to pašu naudu piedāvāt ne mazāk kvalitatīvas, toties interesantākas un modīgākas lietas.   

Un kā ar Latvijas modes dizaineru piedāvājumu?

Nebūt ne slikti. Zinu, ka mūsu kolēģu platformā “Andele Mandele” ļoti pieprasītas ir “Amoralle” preces. Savukārt pie mums ļoti labi veicas jaunajiem Latvijas zīmoliem – piemēram, “For lovers and trees” un “Pixie won’t play”. Tiem ir ļoti gudrs, pārdomāts mārketings, interesantas reklāmas kampaņas, aktuāls dizains. Turklāt šobrīd vērojamais patriotisma vilnis attiecas arī uz Latvijas modi. Kad ārzemēs tev kāds izsaka komplimentu par apģērbu, ir ļoti patīkami ar lepnumu atbildēt – tas ir mūsu, Latvijas zīmols!

“Andele Mandele” ir jūsu galvenā konkurente. Kādas ir jūsu platformu galvenās atšķirības? 

Galvenā – mūsu lapā luksusa preces tiek izceltas atsevišķā kategorijā. Protams, kad dibināju “Restok”, es apzinājos, ka veidot šādu platformu Latvijas klientiem tikai uz luksusa modes bāzes būtu absolūti utopisks mērķis. Jo mums vienkārši nepietiktu luksusa, tas ir pārāk šaurs tirgus segments. Tomēr – un tieši tāpēc – tam jāpievērš īpaša uzmanība. Kad luksusa līmeņa lietas tiek pārdotas līdzās “Bershka” un “H&M”, tās vairs neizskatās tik luksusīgi… Un vēl viens svarīgs aspekts, ko ņēmu vērā, veidojot “Restok”, ir ekoloģiskais. Šobrīd mode un atbildīgs patēriņš iet roku rokā, un es vēlos, lai pircēji un pārdevēji, kuri iegriežas mūsu platformā, to jūt. Mans nodoms ir demonstrēt, ka ekoloģiska attieksme, rūpes par vidi nav kaut kas ierobežojošs, nesaprotams un nevienam nevajadzīgs, tā ir ļoti mūsdienīga un stilīga lieta. Un dot lietām otro iespēju – tas ir vienkārši super!  

Pasaulē šobrīd ir jau gana daudz atkalpārdošanas platformu. Vai tās izmanto arī Latvijas auditorija?  

Daudzas no tām, sevišķi ASV bāzētās, nepiedāvā piegādes iespējas uz Latviju. Vispopulārākā no Eiropas “resale” platformām luksusa nozarē ir “Vestiaire Collective” – mūsu pircējiem vispieejamākā, saprotamākā un drošākā. Tai ir savs preču autentifikācijas dienests – tiesa, man pāris reižu ir gadījies dzirdēt, ka lietas, kuras pirktas kā oriģināli izstrādājumi, ar visu autentifikācijas pārbaudi, tomēr izrādījušās viltotas.

Kā preču īstuma problēmu risināt jūs?

To nerisinām mēs – tā paliek uz mūsu klientu sirdsapziņas. Ir dažādi atkalpārdošanas platformu modeļi. “Vestiaire Collective” pārdošanas sludinājumus var izvietot par brīvu, bet mājaslapa iekasē procentus no pārdošanas cenas. Mūsu gadījumā šie ir maksas sludinājumi, tālāk pircējs un pārdevējs sazinās un katrs uzņemas savu atbildības daļu par darījumu. Manuprāt, cits modelis Latvijas tirgū šobrīd nebūtu dzīvotspējīgs.  

Cik bieži jūsu platformā iegriežas klasiskie luksusa lietu patērētāji – cilvēki, kuri pieraduši pirkt statusa vai greznuma priekšmetus ārzemju butikos un ik sezonu nomainīt savu garderobi? 

Tādu klientu mums tikpat kā nav. Šo ārkārtīgi plāno pircēju slānīti ekonomijas apsvērumi uztrauc maz. Iespējams, arī viņiem gribētos atslogot savu drēbju skapi, pārdodot liekās mantas, tomēr viņi paši ar to nenodarbojas – jo nepietiek ne laika, ne gribēšanas. Piemēram, dāma labāk uzdāvinās apnikušas drēbes vai somiņu draudzenei vai mājkalpotājai vai arī noliks dziļākā plauktā kā vērtīgu investīciju, ko atstāt mantojumā bērniem un mazbērniem.

Taču mēs šādiem klientiem varam piedāvāt īpašu individuālo servisu: mūsu speciālists ierodas viņu mājās, pāršķiro garderobi, paņem visu nevajadzīgo, pēc tam šīs mantas nofotografē un izliek pārdošanā. Par to mēs iekasējam noteiktus procentus vai vienojamies par fiksētu summu. 

Vai kopumā esat apmierināta ar sava projekta attīstību?

Pēc dabas esmu paškritiska, vienmēr atradīšu, par ko sevi sabārt. Taču, objektīvi vērtējot, bez šaubām esmu apmierināta. Protams, gribētos, lai atsevišķi procesi virzās ātrāk… Tomēr es nenožēloju, ka pirms gada riskēju un sāku šo projektu īstenot. Es ticu tā nākotnei.