Retro mode ir kļuvusi par stila augstāko pilotāžu

Modes preču otrreizējais tirgus ir kļuvis par biznesu ar daudzmiljonu apgrozījumu un atbildīgas patērēšanas modeli.

Tagad piecu lētu un principā pat lieku lietu vietā mēs labāk nopērkam vienu, toties teicamas kvalitātes. Uzmanīgāk lasām etiķetes un apdomājam, kādu ceļu ir veikusi prece, pirms to redzam uz veikala letes. Izvēlamies izturīgus materiālus un siluetus, kam būs lemts nenovecot. Un vairāk neslapstāmies gar humpalu veikalu stūriem – ejam tajos iekšā droši, bet doties uz ballīti savā “vecajā kleitā” uzskatām bezmaz vai par goda lietu. Un, kas galvenais, drēbes mēs nemetam ārā – jo tās mīlam, cienām un dodam tām otro iespēju, otru dzīvi.

No uteņiem līdz modes platformām

Modes pasaule ir pakļauta vētrām un krīzēm, to ietekmē visas sabiedrības svārstības un izmaiņas – politiskās, ekonomiskās, sociālās. Tāpēc tā attīstās lēcienveidīgi – te kāpums, te atkal kritums. Taču ir viens segments, kas pēdējos gados apliecina stabilu izaugsmi – to neietekmēja pat daudzas tautsaimniecības nozares sašķobījusī pandēmija (pareizāk sakot, ietekmēja, taču pozitīvi – ar plus zīmi). Tas ir “resale” jеb otrreizējais tirgus. Šobrīd tā ir visdinamiskākā modes preču biznesa sadaļa, un tās īpatsvars tirgū arvien aug.

Protams, atkalpārdošana neradās ne šodien, ne vakar. Krāmu tirdziņi un uteņi darbojas jau gadsimtiem. Pirmsindustriālajā laikmetā jaunu apģērbu šūdināt pēc pasūtījuma atļāvās tikai turīgi ļaudis, citi nonēsāja līdz pēdējam diedziņam to, kas bija mantots un paštaisīts, vai iegādājās valkātas drēbes. Viduslaiku Anglijā bijusi tāda tradīcija: monarhi saviem padotajiem dāvināja vecās karaliskās drānas kā pateicību par īpašiem nopelniem. Manta burtiski nonāca “otrajās rokās” – tolaik “second hand” bija vārdu salikums ar drīzāk pagodinošu, nevis nicinošu nozīmi. 

“Otro roku” bodes, kādas tās pazīstam šodien, dzima 19. gadsimtā Amerikā. Jā, sākumā bagātie savas nevajadzīgās drēbes atdeva trūcīgajiem bez maksas, līdz uzņēmīgi ļaudis iedomājās, ka šo var padarīt par rūpalu un pelnīt. Vēlāk pieslēdzās pirmās humānās palīdzības organizācijas – Pestīšanas armija un “Goodwill” tipa labdarības biedrības dibināja lietoto preču veikalus visnabadzīgākajiem iedzīvotāju slāņiem.  

20. gadsimta 60. un 70. gados humpalveikalu auditoriju papildināja hipiji un tamlīdzīgu kontrkultūru pārstāvji. Viņi nevēlējās pirkt jaunu apģērbu nevis tāpēc, ka viņiem nebūtu naudas (kaut gan jāatzīst, ka daudzi bija atteikušies arī no tās pelnīšanas), bet idejas dēļ – lai neatbalstītu kapitālistisko industriju.

Tikmēr Padomju Savienībā zēla komisijas veikali, kur apģērbu pirka nevis nabadzīgi, bet tieši pretēji – turīgākie darbaļaudis, jo tur varēja dabūs gan labas, gan dārgas lietas. Totālā deficīta apstākļos komisijas bodes pildīja galveno firmīgā apģērba piegādātāju funkciju – tur no dažādiem avotiem nonāca arī Rietumos ražotas mantas. Un padomju pircēju nepavisam nemulsināja fakts, ka apģērbs nebija gluži jauns – galvenais, ka tas vispār bija!

Naudas faktors nekad nav bijis svarīgs arī Rietumu pasaules vintāžas veikaliņu klientiem. Šajās īpašajās vietiņās, kas bieži slēpjas pagrabos un tumšās šķērsielās, modesmīļi allaž ir zvejojuši pērles – stilīgu, no caurmēra tirgus piedāvājuma atšķirīgu preci.

Šiem tik dažādajiem tālākpārdošanas atzariem bija kas kopīgs: tā bija margināla tirgus nozare – nišīga un specifiska, parasti bez dižiem ienākumiem. Taču tad, kad līdz ar interneta attīstību modes preču otrreizējais tirgus pārcēlās uz tīmekļa vidi, viss mainījās. Tagad tas ir patstāvīgs un ļoti dinamisks biznesa virziens, kas saviem uzņēmējiem nes daudzos miljonos mērāmu peļņu.

Statistika apgalvo, ka 2022. gadā pasaules modes atkalpārdošanas tirgus apgrozījums ir palielinājies par 28 % – līdz 177 miljardiem ASV dolāru. Šobrīd tas aug trīsreiz straujāk nekā jaunu preču pārdošanas apjomi, un tiek lēsts, ka jau 2024. gadā tas ieņems 10 % modes tirgus.

Visaktīvāk “resale” sektors attīstās ASV. Atbilstoši platformas “ThredUp” atskaitēm vairāk nekā puse (52 %) amerikāņu patērētāju 2022. gadā ir pirkuši lietotas preces. Trešā daļa apģērba gabalu, kas pēdējos 12 mēnešos nopirkti ASV, ir bijuši jau valkāti. Protams, šos ciparus var norakstīt ne tikai uz pircēju godaprātu, bet arī uz sociālu nevienlīdzību un zemu pirktspēju trūcīgākajos sabiedrības slāņos – tomēr prognozes ir nepielūdzamas: ap 2027. gadu ASV otrreizējā apģērba tirgus pēc attīstības tempa pārspēs jaunu modes preču pārdošanu pat deviņas reizes!

Citās valstīs situācija ir mazāk iespaidīga, tomēr kopējais procesa virziens sakrīt. Kādi tad ir tik fenomenālu sasniegumu iemesli?

Slavenības un vintāža

Tūlīt pēc 2000. gada vintāža vienkārši nāca modē! Pateicoties slavenām aktrisēm un modelēm, kuras kāpa uz sarkanā paklāja, lepodamās ar ikoniskiem slavenu dizaineru un kulta modes namu darinājumiem, retro mode tika vērtēta kā stila augstākā pilotāža.

Par vintāžas karalieni neoficiāli kronēta Kima Kardašjana, kura pēdējā laikā, izejot sabiedrībā, no jauna apģērba un aksesuāriem ir atteikusies tikpat kā pavisam. Augstās modes dizaineri un nami ar slavenu vēsturi – piemēram, “Jean Paul Gaultier” un “Mugler” – ar prieku izsniedz Kimai pielaidi saviem arhīviem un ļauj izvēlēties tērpus ar kulta statusu, arī no 20. gadsimta plauktiņiem. Kā zināms, pērn Kima devās uz “Met Gala” balli Merilinas Monro slavenajā baltajā kleitā: lai iesprauktos šajā vintāžas pērlē, faktiski muzeja eksponātā, viņa teicās novājējusi par septiņiem kilogramiem (diemžēl nabaga kleitu tas neglāba no nelielas pašķīšanas pa vīlēm).

Slavenākā Kardašjanu klana atvase sāka karjeru ar personālās stilistes darbu. Kima palīdzēja mainīt un pārkārtot zvaigžņu garderobi – viņas klientu lokā bija Parisa Hiltone, Serēna Viljamsa, Nikola Ričija –, šķiroja apģērbu derīgajā un nederīgajā, lai pēcāk laistu tirgū visu, kas īpašniecēm apnicis vai izgājis no modes. Gadsimta sākumā tas viņai bija nozīmīgs ienākumu avots un lika pamatus KK impērijai. Kad Kardašjanas pašas jau bija gana bagātas, lai arī viņu skapjos būtu liekas drēbes, viņas nodibināja personīgo “resale” kompāniju “Kardashian Kloset”.

Te atrodamas unikālas un ļoti kvalitatīvas luksusa preces, kas “parastu veikalu” plauktos nemaz nav nonākušas. Protams, cenas ir atbilstošas: “Hermes” mētelis – 295 dolāri, “Schiaparelli” kleita – 4995 dolāri, “Birkin” soma – 65 000 dolāru. Un nekādu izpārdošanu vai preču atgriešanas! Paši saprotat, ka maksājat par vārdu. Precīzāk, diviem – dizainera un iepriekšējās īpašnieces – vārdiem. 

Pieejams luksuss

Kamēr vintāža gozējās uz slavas viļņa, pasauli pamazām pārpludināja specializētas atkalpārdošanas platformas – “TheRealReal”, “Vestiaire Collective”, “The Luxury Closet”, “Poshmark” un citas. Tās liek savu likmi uz luksusa modes precēm, pamatoti pieņemot, ka šo labumu pasaulē sakrājies gana, lai vieni lietotāji gribētu tikt no tiem vaļā, jo skapi spiež, kamēr citi – beidzot nopirkt kāroto preci lētāk.

Cenas pirmreizējā luksusa tirgū nemitīgi aug. Piemēram, “Chanel” un “Louis Vuitton” kulta somu modeļi pēdējos divos gados kļuvuši dārgāki par 20 un vairāk procentiem! Tradicionālos greznuma priekšmetu patērētājus tas nemulsina. Taču šie “tradicionālie patērētāji” ir tikai 2 % no Zemes iedzīvotāju kopskaita. Tikmēr visiem citiem luksusa preces kļūst arvien nepieejamākas. Otrreizējais tirgus piedāvā izeju no šīs psiholoģisko (un finansiālo) šķēru situācijas.  

2022. gadā luksusa atkalpārdošanas apgrozījums sasniedzis 43 miljardus eiro un, pēc aģentūras “McKinsey” vērtējuma, uz 2025. gada sliekšņa drošticami sasniegs trešdaļu no visa pasaules luksusa modes tirgus.

Tālredzīgākie luksusa zīmoli ir apgādājušies ar saviem vintāžas veikaliem un platformām. Lūk, “Gucci” apvieno spēkus ar atkalpārdošanas platformu “The RealReal”, holdings “Kering” – kura paspārnē ir gan “Gucci”, gan “Balenciaga”, “Saint Laurent”, “Alexander McQueen” un “Bottega Veneta” – investē “Vestiaire Collective”, bet “Oscar de la Renta” iedarbinājis savu tirdzniecības vietu “Encore”. Tādējādi modes lieluzņēmumi liek saprast, ka to preces, mainot īpašnieku, vērtību nezaudē – tieši otrādi, tās var kļūt par izdevīgu investīciju.

Interese par otrreizējo modes tirgu krasi auga pandēmijas apstākļos. Mājsēdē mums visiem bija iespēja ne tikai sakārtot skapjus, bet arī pārvērtēt to saturu – izlemt, kas garderobē tiešām nepieciešams. Liekās mantas bieži nonāca atkalpārdošanā. Turpat varēja arī nopirkt kaut ko foršu jaunu (tas ir, foršu vecu).

Mīļās lietas

“Resale” modes uzplaukumam ir arī ētiskas dabas iemesli. Mode pārliecinoši ieņem vietu “visnetīrāko” industriju līderu trijniekā. Ik gadus pasaulē saražo ap 100 miljardiem modes preču, un ap 60 % no tām jau iegādes gadā nonāk izgāztuvēs. Tikai neliela tekstila atkritumu daļa tiek pārstrādāta otrreizējai izmantošanai, pārējo eksportē jaunattīstības valstīm: vecu drēbju kalni ir kļuvuši par pierastu ainavas elementu daudzās Āfrikas un Āzijas valstīs. Un, ja laikmetā pirms interneta (kad arī apģērbs bija kvalitatīvāks, dārgāks un tika valkāts ilgāk) par to zināja vien retais, tagad informācija – jo sevišķi sociālajos tīklos – izplatās tik strauji, ka par modes nozares nodarīto ļaunumu pilnā balsī runā visi, kuri skatās tālāk par savu degungalu vai rītdienu. Daudzus jaunā informācija vienkārši šokē – cilvēkiem beidzot ir iespēja atvērt acis uz to, kā top un kur paliek modernās lietas, ko esam pieraduši mainīt neaizdomājoties.

Visjutīgāk šo tēmu uztvērusi Z paaudze, tātad pēc 2000. gada dzimušie. Kas arī saprotams, jo tieši viņiem šajā pasaulē būs – vai ļaunākajā gadījumā nebūs – lemts dzīvot. Zūmeriem rūp gan resursu pārtēriņš, gan klimata izmaiņu sekas, tāpēc ekoloģiskos apsvērumus viņi vērtē augstāk par iespēju valkāt vēl nevalkātas drēbes. “Pie joda jaunas mantas, ja varam ietaupīt un pie viena darīt labu Zemei!” spriež viņi (protams, izvēloties spēcīgākus izteicienus). Ir aplēses, ka vairāk nekā divas piektdaļas vidējā modernā tīņa un jaunieša garderobē nāk no sekondhendu plauktiem un kastēm. Rietumvalstīs modesmīļu aprindās ieviesies pat jauns termins – tradicionālā “pre-owned” (lietas, kuras kādam jau piederējušas) vietā viņi tagad lieto vārdu “pre-loved” (lietas, kuras jau kāds mīlējis). Jo labas lietas tiešām ir mīlestības vērtas…