Inese Galante: "Slaidi dziedātāji, protams, patīk publikai. Taču miesās kuplie dzied labāk!"

Viņa ir festivāla “Summertime – aicina Inese Galante”, Ineses Galantes fonda un konkursa “Ineses Galantes talanti” dibinātāja. Nemainīgi talantīga. Nemainīgi skaista.

Karalienes meita

Mana mamma bija sievietes ideāls. Ne tikai man. Viņu atceras ar vienu vārdu: karaliene. Ne jau tāpēc, ka viņa kopš agra rīta staigātu briljantos un smaragdos, brokāta kleitās. Nē. Šādu greznību viņa nicināja. Taču stingri ievēroja principu, ka “cilvēkam katru brīdi jābūt gatavam, ka atnāks viesi”. Neviens un nekad nepārsteigtu viņu nesagatavotu – nesakopušos, nesaģērbušos.

Viņa vienmēr izskatījās nevainojami. Un ar kādu stāju! Kādā formā līdz pēdējai dienai! Teica: kā dāma dzīvoju, kā dāma aiziešu. Kad atbrauca ātrā palīdzība, atceros kā šodien, viņas palīdze meklēja klipšus. “Šie klipši nepiestāv. Atrodiet, lūdzu, citus.” Viņai bija pāri 90…

Mammai bija apbrīnojama fantāzija un izcila gaume – to mantojusi mana meita Diāna. Taču viņas skapis nekad nebija piebāzts pilns, tur vienmēr bija brīva vieta. Mums visām taču ir cita problēma: drēbju tik daudz, ka neatceries, kur ko noliki, dažas vispār aizmirstas – vairs nepatīk, vairs tik labi nesēž, vai nu izmērs mainījies, vai vecums...

Mamma uzglabāja tikai vismīļākās lietas, ko gribēja atstāt mums. Bet man tā arī neizdevās mantojumu iekļaut savā garderobē – šim apģērbam piemita izteikts sava laika gars. Vai es līdz tā līmenim neizaugu. Un viduklis! Tāda man nav bijis pat manos labākajos gados.

Stafeti turpinu citādi. Mamma visu mūžu valkāja cepures un turbānus. Pēc viņas aiziešanas cepures valkāt sāku es.

Visseksīgākā lieta

Mani audzināja neticamā mīlestībā. Taču ne kā skaistuli. Tāda bija mana māsa. Savukārt es biju smieklīga un simpātiska, nerātnele un komandiere. Ar zēniem draudzējos. Likās, ka ar meitenēm būs tikai kaprīzes, sūdzēšanās, pinkšķēšana un lupatas – nekā interesanta. Varbūt man neapzināti gribējās būt savam tētim par dēlu… Kad medicīnas skolas kursabiedrene reiz uzkrāsoja man acis, mājās nācu caur sētām un pagalmiem. Likās, ka visi uz mani skatās, ar pirkstiem rāda. Jutos kā Straßenmädchen – kurš gribēs, sapratīs. Jutos šausmīgi neērti. Pati nesaprotu, kā ar tādiem uzskatiem kļuvu par operdziedātāju.

Par visskaistāko un visseksīgāko cilvēka īpašību uzskatu izcilu prātu. Iespējams, tāpēc, ka man pašai tāds nepiemīt… Vārda “seksīgs” vai “seksuāls” manā vārdu krājumā jaunībā gan noteikti nebija. Taču man tā patika interesanti cilvēki, es dievināju intelektuāļus! Cilvēkus, kuri dedzīgi aizrāvušies ar kādu lietu, daudz lasa, daudz zina… Viņi pievilka mani kā magnēts, stundām varēju klausīties, ko viņi runā un spriež.

Laime līdzās

Savam mīļajam mazdēlam Laurentam mēdzu stāstīt par savu bērnību. Un reiz piebildu: “Kāda laime, kad bērnam ir māmiņa un tētis. Man arī bija šī laimīte, kuras nekad nav gana. Tās trūkst jo vairāk, jo tu pats klūsti vecāks – tas tukšums ne ar ko nav aizpildāms.” Mazdēliņš, filozofs, brīdi klusēja un tad teica: “Vecmāmiņ, tev taču esmu es!”

Jā, es esmu vecmāmiņa. Un man šis vārds ļoti labi patīk. Tā ir laime – nav svarīgi, cik tev gadu, nav svarīgi, kāds ir tavs statuss. Cenšos Laurenta labā darīt visu, ko varu, palīdzēt, cik iespējams. Savā laikā mani vecāki uzaudzināja Diniņu. Mēs bijām ļoti jauni – man 20, viņas tēvam 22, studējām vienā skolā, tad nākamajā, pirmais diploms, otrais, trešais, ceturtais… Divi jauni egoisti, galīgi nepiemēroti vecāku lomai, iegrimuši savos sapņos, aizrāvušies ar mērķiem… Labi, ka palīdzēja gan mani vecāki, gan viņējie – mana mīļā vīramāte un vecvecmāmiņa, viņas mamma… Uzņēmās visu.

Jo mana profesija ir superegoistiska. Turklāt es biju… Vārds “primadonna” man ne visai patīk, iekšējā skepse un ironija neļauj to attiecināt uz sevi, kaut gan bieži esmu tā dēvēta. Operas prīma tu vari būt tikai uz skatuves – tur nav runa par tevi, jo tu esi tēls, publika redz un vērtē tikai to –, bet spēlēt primadonnu dzīvē man šķiet diezgan smieklīgi. Taču fakts ir tāds, ka primadonnai ļoti daudz jāstrādā. Ļoti. Un pirms tam ļoti, ļoti daudz jāmācās.

Amortizācijas sistēma

Akadēmiskais vokāls ir kolosāla fiziskā slodze. Karjeras laikā mans krūškurvis izpletās. Pat neteikšu, par cik centimetriem! Kā peldētājam. Nevis tāpēc, ka es būtu diža sportiste (tiesa, bērnībā mani veda gan uz sporta vingrošanu, gan daiļslidošanu, arī tenisu esmu spēlējusi). Vienkārši tāpēc, ka dziedot palielinās plaušu apjoms. Operas solistam vispār jābūt uztrenētam un izturīgam.

Daudzkārt esmu teikusi, ka miesās kuplāki dziedātāji, kā likums, dzied labāk par vājajiem. Slavena ir dziedātāju aizraušanās ar nakts maltītēm pēc izrādēm, arī izpratne par “la dolce vita” operu mīlošajās valstīs izsenis saistīta ar vīnu un ēdienu. Taču, kopš ļautiņi sākuši domāt par veselību, slaidumu, pareizu dzīvesveidu, standarti mainījušies. Arī ārstēties kļuvis dārgāk. Un nu tu ēd noteiktās stundās. Ēd pārtiku, kas dod enerģiju, nevis kalorijas. Tu sporto. Bet…

Manuprāt, pilnīga auguma dziedātāja organisms amortizējas lēnāk. Slaidi vokālisti, protams, patīk publikai, un, kamēr tu dziedi vieglas koloratūru partijas, miesas trūkums, iespējams, kvalitāti neietekmēs. Taču, kad jāķeras pie grandiozām Verdi vai Vāgnera partijām – balss jāizmanto četras piecas stundas nonstopā, turklāt tā, lai pārdziedātu piesātinātu orķestri –, šis numurs vairs neiet cauri. Protams, režisori grib uz skatuves redzēt skaistus, staltus, fiziski aktīvus un seksapīlus dziedātājus. Tādam iedos jebkuru lomu. Izžmiegs tevi sausu un izsviedīs ārā. Jo balss ļoti ātri sāks šūpoties. Tai taču ir tikai divas mazas saitītes! Kas ļoti ātri nolietojas, ja tās ekspluatē bez prāta un apdoma.

Es vienmēr meklēju līdzsvaru. Ļoti rūpīgi izvēlējos lomas. Atteicos no daudzām – ak Dievs, no kādām! Turklāt visu dzīvi turēju sevi rokās. Pēc izrādēm neēdu – jaunībā negribējās. Bet, kad to sāku, jo likās, ka tagad esmu tā vērta, uz to man ir tiesības, tā uzreiz sajutu, kurp lieta virzās. Ko tu centies piemānīt? Ko uz šķīvja esi uzlicis, par to arī atbildi. Džungļu likums! Tāpēc šo to labāk aizmirst vai baudīt paretam. Pirmām kārtām miltu ēdienus un saldumus. Ja garšo, lūdzu, no rīta, līdz pulksten 12 vai vieniem! Ne klaipiņu, tikai šķēlīti. Un labāk apkaltētu vai apgrauzdētu. Vēl labāk – pašas ceptu, ja iespējams. Arī saldumus drīkst, taču kā balvu, nevis katru dienu. Kāpēc mēs tik daudz slimojam? Kāpēc ir tik daudz diabēta, tik daudz iekaisumu? Cilvēki taču varētu dzīvot daudz ilgāk un būt veseli. Cukurs, cukurs ir tas, kas izraisa iekaisumu! Tas pat nav slimību trigeris, tas ir pamats, kur tām ieperināties.

Un nekādas uzkošanas pēc vai starp maltītēm. Paēdi, izbaudīji, sajuti sātu – viss, punkts. Nekādu papildporciju. Nekad!

Visu, tikai ne seju!

Vai farmaceites izglītība palīdz, vai pētu pārtikas un kosmētikas sastāvus? Daļēji. Taču, pirmkārt, man visu dzīvi, pa pasauli braukājot, ir bijusi izdevība lietot ko vairāk par “Niveja” tūbiņā. Otrkārt, no skaistules māmiņas un arī tēta esmu mantojusi neticamus gēnus – viņi abi visu mūžu izskatījās par gadiem 25 jaunāki, nekā bija patiesībā... Visbeidzot, mana meita strādā ar modelēm, kosmetologiem, vizāžistiem… Skaistumkopšanas līdzekļus arī viņa man var piemeklēt. Apvienojam visas iespējas.

Savai sejai klāt nelaižu nevienu – dziedātāju attiecības ar seju ir īpašas. Šīs profesijas pamatā ir sajūtas un jutīgums. Nav stīgu, ko nostiept. Nav taustiņu, ko nospiest. Tīrā skaņa ir iekšā tevī pašā. Man savulaik gan Amerikā, gan Kanādā piedāvāja uztaisīt porcelāna zobus. Taču es baidījos, ka tad mainīsies skaņas veidošana, artikulācija, patskaņu izrunas nianses. Visas šīs manipulācijas ar muskuļiem – ko tad, ja tie izmainīsies neatgriezeniski? Labāk, lai zobi ir savi, pat, ja sakodiens nav ideāls. Manā bērnībā vecāki darīja visu, lai to labotu, bet es platīti nēsāju kabatā, nevis uz zobiem. Pašas vaina.

Ar ķermeni ir vienkāršāk. Uzreiz jūti, vai masieris ir tavs cilvēks – tāpat kā mīlestībā, te jābūt ķīmijai. Es vienkārši dievinu ājurvēdas spa sanatoriju netālu no Tartu, savu mīļo Loodus BioSpa! Tur var attīrīt gan ādu, gan ķermeni no iekšas un āras, tur pie viena paņemu ķīniešu masāžas. Ir arī limfodrenāža, vannas, peldēšana, sauna, joga, vingrošana… Taču galvenais – organisma attīrīšana, kas notiek pēc naturopātes, profesores Natālijas Trofimovas sastādīta plāna. Vai nu badošanās, vai minidetoksa kūre. Es vienmēr izvēlos badošanos un jūtos vienkārši burvīgi. Sešas dienas tikai ūdens! Kāds pievieno vitamīnus vai mikroelementus, cits skābekļa kokteili – un tas viss šampanieša vietā! Esmu vienkārši ekstāzē. Nometu svaru, tam līdzi arī visas antibiotikas, visus sārņus, kas organismā uzkrājas, visu negatīvo. Un atgriežos pie sevis – piecus gadus jaunākas.

Piepildīt skatuvi

Koncertkleita nav vakarkleita – veikalā nenopirksi. Pirmām kārtām ir tradīcijas. Opera tomēr ir māksla ar muzejisku vērtību. Kad atkāpies no muzeja tā patālāk, jau top jauns žanrs, kam ar operu nav nekāda sakara. Opera ir meloss (melodijas būtiskāko, vispārīgāku īpašību kopums, – grieķu val.). Harmonija. Forma. Un tavi tērpi ar šo formu ir saistīti. Ja repertuārs ir mūsdienīgāks, vari uzvilkt bikšukostīmu a la fraka, taču tam jābūt tik interesanti un eleganti pasniegtam, ka ne acu neatraut… Tātad joprojām jāievēro noteikti kanoni.

Turklāt skatuve palielina. Un vairākkārt, pat ja augumam ir dievišķas proporcijas. Kleita, kas aizkulises izskatījās tik gracioza, pēkšņi padara tevi par neglītu, masīvu kumodi. Prožektoru gaisma padara figūru apjomīgu, bet seju – plakanu un zilganu.

Vienlaikus koncerta tērpa galvenā misija ir piepildīt skatuvi. Jo tev tas ir jāizdara ne tikai ar balsi, bet arī vizuāli. Ja aiz tevis ir ne tikai flīģelis, bet orķestris, vēl arī jāizceļas uz tāda fona. Tāpēc jau ir kostīmu mākslinieki, vizāžisti, ģērbēji, kuri palīdz šos uzdevumus risināt. Savukārt kurpei noteikti jābūt ar papēdīti. Protams, spica nagliņa var iestrēgt starp skatuves dēļiem vai dekorācijām, taču garantē arī pareizo stāju. Platformas zole ir kategoriski aizliegta – skatuve pieprasa vieglu un graciozu gaitu neatkarīgi no vecuma un kompleksijas.

Pēdējos gados par cilvēku, kas mani pieskata – kā izskatos, ko velku mugurā –, kļuvusi Diāna. Ne vienmēr esam vienisprātis par visu, taču es viņai uzticos. Jo viņa ir ne tikai meita. Viņa ir draudzene. Un profesionāle.

Lai dzīvo ideālisms!

Skatuves cilvēkam vienmēr ir pienākums izskatīties cienīgam, izstarot gaismu. Sev mēs piederam tikai mājās, visu pārējo laiku cilvēki no mums gaida svētkus. Gadi iet, laiks skrien – vieni notikumi pilda ar prieku un spārno, citi piespiež pie zemes, jo ir arī zaudējumi, vilšanās… Bet skatītāji allaž gribēs uzlādēties ar mūsu enerģiju un prieku. Kā mobilais telefons no elektrības tīkla. Gribēs līdzināties. Tu nevienā valstī nedrīksti iziet uz ielas, nebūdama formā. Tev nav tiesību. Pat ja esi slima vai mirusi.

Pēc pirmās izglītības būdama mediķe, daudzkārt esmu redzējusi, ka cilvēks guļ intensīvās terapijas vai reanimācijas nodaļā sagrauts, nevienam nevajadzīgs un neinteresants. Nav svarīgi, kas viņš bija vakar, kaut vai ministrs, šodien viņš nav nekas. Ārsti palīdzēs vai nepalīdzēs, ir vai nav izredžu… Un pēkšņi kāds ar smaidu saņem viņa roku un saka: ziniet, jūsu analīzes ir brīnišķīgas, ārsti ir pārliecināti, ka būs labi! Tas strādā labāk par katru ķīmiju! Tālab cilvēki iet pie psihologiem un psihoterapeitiem, tāpēc meklē stipru plecu, īstu draugu vai īslaicīgu ceļabiedru, vienalga, lai tikai ir kāds, kurš palīdz uzvarēt. Un, raugi, skatuves mākslinieks arī ir savā ziņā psihologs, psihoterapeits, pat hipnozes meistars. Ja kaut kas skaists, maigs, brīnišķīgs, smieklīgs priecē mani, kāpēc lai tas neiepriecinātu jūs? Un es esmu gatava dalīties ar savu sirdi, saviem talantiem, strādājot ar jaunajiem māksliniekiem, arī ar savu padomu. Tāpēc ir šis fonds, tāpēc talantu konkurss, tāpēc festivāls “Summertime”.

Mūzika, manuprāt, vieno visus. Nojauc visas robežas, nogludina asumus. Ir dabiski, ka dažādiem klausītājiem patīk dažādi žanri, tāpēc cenšamies, lai festivāla programma ir daudzveidīga. Visām paaudzēm. Visiem klausītājiem. Jūrmalu, vasaru un jūru taču mīl visi.

Pēdējie trīsarpus gadi nav devuši mums daudz iemesla priekam. Cilvēki kļuvuši noslēgti, ierāvušies sevī. Mans sapnis ir, lai viņi iznāk ārā. Novelk botas un treniņtērpus, uzvelk kaut ko skaistu, priecājas par to, ko redz spogulī, satiekas ar sen neredzētiem draugiem, sasmeļas laimi, ko dod mūzika. Kaut vai gadam uz priekšu! Visi taču ilgojamies pēc viena un tā paša: draudzēties, ceļot, iet viesos, apskauties, baudīt. Dzīve taču ir galīga. Tāpēc būtu labi, ja tā būtu pozitīvu emociju pilna. Mīlestības pilna. Es gribu, lai visi dzīvojam mīlestībā un mierā. Tas, protams, ir utopiski, romantiski, tās ir humānistu muzejiskās vērtības. Un tomēr – es ticu labākai nākotnei.