Performanču māksliniece Daniela Vētra: "Līdz 22 gadu vecumam mana dzīve bija mutuļojoša un haotiska eksplozija"

Performance, live art, instalācija un laikmetīgais teātris. Kāpēc esi pievērsusies tieši šiem mākslas žanriem?

Tā ir sanācis. Drīzumā plānoju radīt monomūziklu, kur vienīgā izpildītāja būšu es pati, izveidot latviešu versiju grupai “Spice Girls” un nodarboties ar keramiku. Esmu atradusi iespēju apvienot savas dzīves lielās mīlestības – skatuvi un vizuālo mākslu. Es neierobežoju sevi konkrētā formā vai disciplīnā, šīs ir totālas mākslas prakses, kas ietver laiku, telpu, darbību, skaņu un, galvenokārt, ideju, un vēstījumu. Šķiet, esmu brīvības verdzene, un ideja par konstantu, vienveidīgu mākslas praksi man liekas mokoša.

Performanci uzskata par salīdzinoši provokatīvu mākslas veidu. Kāds, tavuprāt, ir tās galvenais uzdevums?

Apgalvojums ir nepareizs. Māksla pati par sevi var būt provokatīva. Un katram mākslas darbam pašam ir jādefinē savs mērķis. Provokācijai ir jābūt mērķtiecīgai, jo provocēt provokācijas pēc ir muļķīgi, kaut arī ticu, ka jautri. Esmu izvirzījusi kritērijus, pēc kuriem veidoju savus darbus: apturēt laiku, likt aizdomāties, veicināt diskusiju, likt just... Ja tas izdodas, uzskatu, ka arī darbs ir izdevies.

Māksla ir subjektīva, un spriedums par to, vai mākslas darbs ir labs vai slikts, ir personīga viedokļa jautājums. Tas, kas padara mākslu tik svarīgu, ir tās spēja sniegt dažādas atbildes. Dažreiz mākslinieka nodoms un skatītāja priekšstats par mākslas darbu nesakrīt, un tas ir labi.

Vai performancē un mākslā ir jābūt kādam tabu?

Jā, protams, tāpat kā sabiedrībā. Bet tas nenozīmē, ka visi tabu ir spēkā. “Viss ir atļauts” ir tirānijas recepte, kas ļauj stiprāko spēkam darīt ar vājākajiem to, ko viņi vēlas, bet ierobežojumi ir tirānu instruments. Mākslinieks drīkst pārkāpt tabu un pilnībā uzņemties atbildību par šo rīcību un visu tam sekojošo, ja uzskata, ka šim konkrētajam tabu tur nevajadzētu būt.

Es savā mākslā pārkāpju tabu saistībā ar seksualitāti, sieviešu uzvedību un lomu, un garīgās veselības problēmām, jo šie tabu ir nepareizi, diskriminējoši un kauninoši. Bet tabu, piemēram, ap izvarošanu joprojām nav pietiekami stiprs, un tas būtu jākultivē. 

Izstāde “Neatkarības deklarācija” pievērsās vardarbības un sievietes ķermeņa autonomijas tēmai. Kāds, tavuprāt, būtu pirmais solis, lai patiešām uzlabotu situāciju Latvijā?

Gribētos, lai atbilde ir vienkārša: ratificēt Stambulas konvenciju, bet būtu samērā naivi domāt, ka, to izdarot viss pēkšņi pats no sevis mainīsies. Tā nebūs. Ir jārunā visiem, turklāt skaļi! Pirmais un primārais solis ir mums kā sabiedrībai pieņemt, ka ir problēma un ka mēs visi esam par to atbildīgi. Ir nepieciešama seksuālā izglītība skolās. Vajag augt un mainīt uzskatus, risināt dzimumu līdztiesības jautājumus, veicināt savstarpējo cieņu un nevardarbību, mazināt visas pret sievietēm vērstās diskriminācijas formas, kaunināšanas kultūru, upura vainošanu un iztirzāšanu.

Baiba Rudevska nra.lv raksta: “Latvijā nav arī tādu tautas tradīciju, kas attaisnotu vardarbību pret sievieti. Varbūt kāds var šādas iesakņojušās tradīcijas nosaukt?” No manas personīgas pieredzes – brīdī, kad gribi iesniegt policijā ziņojumu par izvarošanu, pirmie divi jautājumi ir šādi: “Vai tu biji apreibinošu vielu ietekmē?” un “Kas tev bija mugurā?”. Un tad seko komentāri no policijas vai paziņām, draugiem, vecākiem: ko tad tu tur gāji? Tādā paskatā nevajag iet ārā no mājas! Pati uzprasies! Mūsu kultūra ir upura nolieguma, ignorēšanas un kaunināšanas kultūra.

Tēmas vai jautājumi, par kuriem tu vēl gribi runāt ar sabiedrību, izmantojot performanci?

Seksualitāte, īpaši sievietes seksualitāte un tās pieņemšana, kauns, kauna kults un tā sekas, drosme un varoņa arhetips. Ar satīras un savā ziņā ķidāšanas metodi vēlos graut stereotipus un veicināt atklātību. Laikam jau esmu klauns ar noslieci uz haosu, – tā par mani teica mana klaunādes pasniedzēja Anna Morīna 2015. gadā cirka skolā Barselonā. Viņai bija taisnība!

Vai performances mākslā tev ir kāds paraugs, etalons, kas iedvesmo, kuram vēlies līdzināties?

Etalona šajā jomā man nav. Taču ir personības, kas iedvesmo, – mana dzīves mīlestība aktrise un dziedātāja Ērta Kita un mūziķe Nina Hāgena, mākslinieki Jozefs Boiss, Kerolī Šnēmane, Annija M. Sprinkla. Arī pornozvaigzne, politiķe un dziedātāja Ilona Stallere, ko pazīst kā Čičolinu, un, protams, Madonna.

Tavs pēdējā laika atklājums mākslā?

Dāņu māksliniece Maja Malū Līše, ļoti vēlētos ar viņu kādreiz sastrādāties, arī zviedru tēlniece Kajsa von Zeipela. Savukārt jaunatklājums kino man ir franču režisors Bertrāns Mandiko.

Trīs īpašības vārdi, kas tevi raksturo visprecīzāk? 

“Happy go Lucky.” Pieticīga un neapdraudoša. Vai tad tā neizskatās?

Kas ir tavas vājās vietas, un kā tu ar tām sadzīvo? Ko no tām mācies?

Mana lielākā vājība ir neuzticēšanās, kas 99 procentos gadījumu ir bijusi pamatota un attiecināma uz gandrīz ikvienu, ko dzīvē esmu sastapusi. No tā esmu iemācījusies nedalīties ar savām vājībām publiskos forumos. Vienlaikus mana lielākā vājība ir pārāk liela atklātība – ir jāiemācās paturēt informāciju pie sevis.

Par ko mēdz dusmoties uz sevi?

Par to, ka esmu pārāk atklāta, slikti slēpju kārtis, emocijas mēdz ņemt virsroku. Par to, ka mans naids pret cilvēci ir bezgalīgs... Laiku pa laikam es atzīstu, ka diemžēl esmu cilvēks.

Kuri notikumi bijuši nozīmīgākie krustpunkti tavā dzīvē?

Mana dzīve kļuva par kaut ko, ko varētu nosaukt par dzīvi ar virzību un saturu, tikai pēc meitas piedzimšanas. Līdz 22 gadu vecumam tā bija mutuļojoša, haotiska un destruktīva eksplozija. Saprast, ka esmu atbildīga par otru dzīvu būtni, ir iemesls, kāpēc es esmu.

Kas tev ir nepieciešams, lai justos labi?

Kāds, ko mīlēt, kāds, ko nīst, pietiekami daudz naudas, lai nav jāuztraucas par praktiskām banalitātēm, un radošs darbs, kura dēļ esmu gatava doties karā. Masāža!

Sasniegumi, ar kuriem lepojies?

Lepojos ar sevi un to, ka turpinu darīt to, kam ticu, un, neraugoties ne uz ko, neapstājos un nekad neapstāšos.

Kas pēdējā laikā visvairāk nodarbina tavu prātu?

Sešu lappušu monologs, kas man jāapgūst līdz piektdienai vienam no četriem varoņiem, ko es spēlēju Ādama Donena jaunajā filmā “Neatkarības deklarācija”.

Kā cīnīties ar netaisnību?

Ar ieročiem un Molotova kokteiļiem vēlams, bet citādi – ar visu, kas ir mūsu rīcībā. Dažreiz tie ir tikai mūsu vārdi, balsis un ķermeņi, tāpēc mēs iztiekam ar to, kas ir, un darām to, ko varam. Vēlams skaļi, neatlaidīgi un ar domubiedriem. Cīnīties vienam ir grūti un vientuļi.

Kad pēdējo reizi piedzīvoji patiesu aizkustinājumu, un kas to izraisīja?

Patiesu aizkustinājumu piedzīvoju ik dienu – dziļi, dziļi, aiz neskaitāmiem tēliem un mūriem sirdī esmu mazs bērns, pilns entuziasma un viegli aizkustināms. 

Ko tu paveiktu vispirms, ja uz dienu kļūtu neredzama? 

Šis ir ļoti nekrietns jautājums. Protams, gribētos sniegt kādu cēlu atbildi no sērijas, ka nosistu Putinu, nogāztu Polijas valdību un tā tālāk, taču tajā pašā laikā noteikti apzagtu kādu banku. Šis jautājums man ir par sarežģītu.

Kas tev vienmēr uzlabo garastāvokli?

Donnas Sammeras skaņdarbs “I Feel Love”.

Labākais atpūtas veids? 

Tāds, pēc kura nav nepieciešama vēl viena atpūta.

Kā pavadīt neaizmirstamu vasaru?

Izslēdzot telefonu!