Cik sver ideāla balerīna? Baiba Kokina: "Citās zemēs vīriešiem droši vien ir vieglāk"

Viņai ir atziņas, kurās dalīties gan ar saviem baleta skolas audzēkņiem, gan "Pastaigas" lasītājiem.

Cik sver ideāla balerīna

Ideālais svars ir sarežģīta lieta, ar to mēs strādājam visu laiku. Tiklīdz tu sāc kaut mazdrusciņ pieņemties, uzreiz rodas kompleksi. Ir cilvēki, kuri ir pavisam vāji no dabas, var ēst visu un cik uziet, viņu figūru tas nemaz neietekmē. Taču tāds ir viens no miljona. Ko es gribu no sava svara? Lai jūtos labi un būtu ar sevi apmierināta. Tad tas ir ideāls. Latvijā miniatūras balerīnas ir retums, mums tomēr ir īpaša ķermeņa uzbūve. Citās zemēs vīriešiem droši vien klājas nedaudz vieglāk. Taču partneri vienmēr ir teikuši, ka ar mani ir ļoti ērti dejot, jo es viņiem palīdzu – jau ielecu pacēlienā, nevis mierīgi stāvu un gaidu, kad mani pacels gaisā. Manam mīļajam, gudrajam pedagogam Modrim Ceram tas nepatika, viņš mūžīgi bija sašutis: kad tu galu galā beigsi darīt visu par diviem?! Un es mācījos, tiešām mācījos pieņemt to, ka uz vīrieti var paļauties. Lai viņš dara savu darbu, es darīšu savējo. Man šķiet, esmu iemācījusies. Un ne tikai baletā.

Lūdzu, ēdiet!

Diēta – šis briesmīgais vārds ir jāaizmirst uz visiem laikiem. Ne pie kā laba tas nenoved! Esmu tik daudz lasījusi par uztura sistēmām, tik daudz tās pētījusi un pārbaudījusi praksē, ka drīz būšu īsta profesionāle. Ir izmēģināta pat tā īpašā gavēšana, kad divas nedēļas jāiztiek bez gaļas un piena produktiem, bet pēc tam vēl piecas dienas tu neēd neko, lai organisms attīrās… Jā, arī tam esmu gājusi cauri – kovida laikā, jo tad mēs visi sēdējām bez darba un pieņēmāmies svarā.

Pirmām kārtām stingri jāiegaumē, ka vajag ēst. Obligāti! Ja tu neēd, organismam tas tikai kaitē. Protams, ar konfektēm un kūciņām daudz mieloties nedrīkst. Saldumi man garšo, agrāk, kad bija liela slodze teātrī, atļāvos gan šerbetu, gan šokolādes konfektes – viss uzreiz sadega bez pēdām. Tagad, kad šīs slodzes nav, regulāra sevis lutināšana ar saldumiem uzreiz izpaužas liekajos kilogramos.

Pateicoties darbam, esmu sapratusi, cik svarīgi ir, ko ēdam. Ja atnāku uz teātri, nostājos pie stieņa un jūtu, ka nekas nav tā, kā jābūt – man ir grūti, kājas neceļas –, uzreiz sāku pārdomāt, ko vakar ēdu. Un aizvakar?… Pēc tam izsvītroju no ēdienkartes vienu produktu, otru, paskatos, kā mani ietekmē šīs izmaiņas. Un pēc pāris dienām mēģinājumu zālē atkal laižos kā spārnos. Pavisam cita lieta!

Protams, jautājums, vai varu būt tik disciplinēta visu laiku. Izklāstot savu uztura sistēmu, neatklāšu nekādu Ameriku. Nevajag ēst ogļhidrātus uz nakti un augļus pēc četriem. Olbaltumvielas organismam ir nepieciešamas gan no rīta, gan vakarā. Ogļhidrātiem uz šķīvja jābūt maz, bet dārzeņiem daudz – pusei no porcijas. Un tad uzmanīties ar porcijas izmēru nav obligāti. Tagad saviem baleta skolas audzēkņiem saku: tikai, lūdzu, bez diētām! Čipsus atstājiet kādai ballītei, ikdienā jums jāēd veselīgs uzturs. Un, lūdzu, ēdiet!

Mantotais un iegūtais

Esmu ļoti līdzīga mammai. Savas melnās acis abi ar brāli esam mantojuši no viņas, viņa – no vecmāmiņas, arī abām manām meitiņām tādas ir. Skaistuma receptes gan mūsu ģimenē mantotas netiek – kādas Dieviņš mūs ir devis, tādas esam, īpaši izskaistināties necenšamies. Protams, kompleksi par izskatu ir bijuši – cilvēkam taču vienmēr kaut kas nav labi. Pēc skolas pārdzīvoju, ka man ir pārāk lielas krūtis. Uzvelku baleta triko, un tās izceļas. Kas tad es par balerīnu? Balerīnai jābūt taisnai kā dēlim! Tagad gan domāju, ka krūtis ir skaistas. Bet tolaik…

Un mati! Manējie bija cirtaini, bet skaidrs, ka man vajadzēja tikai taisnus. Ko tikai es ar tiem nedarīju! Bet pēc bērnu piedzimšanas mati ņēma un iztaisnojās paši. Tagad skatos spogulī un domāju – būtu jel viens vilnītis palicis! Taču nav.

Un vēl vēders. Tas bija tik skaists, kad pabeidzu skolu! Tādi muskuļi, tāds viduklis! Tik daudz taisīju presi! Pēc dzemdībām vēders, dabiski, nedaudz izstiepās. Uz skatuves tas nav redzams, uz pieres nav rakstīts, ka man ir divi bērni. Bet pati taču zinu, kā bija tad un kā ir tagad. Taču, kā tu pati jūties, tā tevi uztvers citi. Viss ir galvā.

Pēc bērnu piedzimšanas

Es atguvu formu ar baletu. Mans vīrietis mājās uztaisīja baleta stieni, lai man nav jābrauc uz teātri tikai vingrināties, – mēs dzīvojam ārpilsētā. Tad es ieliku bērnu ratos, izstūmu tos aiz loga svaigā gaisā. Bērniņš stundu vai pusotru gulēja, es tikmēr pie tā paša loga vingrinājos.

Šķiet, pirmajai meitiņai bija tikai mēnesis, kad pievērsos sev un darbam, pakāpeniski sāku atgūt formu. Taču otrajā reizē bija grūtāk. Nevis fiziski, bet morāli. “Vai, kā neko negribas, ir tik labi sēdēt mājās!” No šāda stāvokļa mani burtiski izvilka mamma. Atceros, vasarā viņa atbrauca pie mums un teica: “Es iešu pastaigāt ar bērnu, bet tu pastrādā. Nu, aiziet, aiziet, vismaz nedaudz!” Bet bērns, otrā meitiņa, bija nemierīgs, un es naktīs gandrīz negulēju. Biju jau tik izmisusi, ka lūdzu mammu, lai paņem viņu uz nakti pie sevis. Raudāja šausmīgi... Kādas baleta nodarbības… Tagad vairs nezinu, vai tas bija nogurums vai slinkums. Iespējams, abi. Nebija tā, ka man negribētos dejot. Negribējās sākt. Tāpēc, ka zināju: ja sākšu, vairs neapstāšos. Balets ir šausmīgi ievelkošs.

Teātrī atgriezos, kad jaunākajai meitai bija pusgads. Mani sagaidīja tāds galveno lomu birums kā nekad agrāk. Es izdejoju visu visklasiskāko klasiku: Bajadēru, Apburto princesi, Gulbju ezeru, Raimondu… Un tikmēr vēl gadu naktīs baroju bērnu ar krūti. Kāds miegs… Uz darbu nācu kā uz svētkiem: mājās bija tik daudz pienākumu, tik daudz darāmā, bet šeit – tikai izrādes, tikai mēģinājumi, manas likumīgās trīs četras stundas, kuras vajag izmantot maksimāli. Un es tās izmantoju!

Visi uz pirti!

Man ļoti patīk peldbaseins un spa, taču pirti dievinu pa īstam. To atklāju, kad man bija 23 gadi. Vienkārši paveicās – mēs desmit gadu nodzīvojām mājā, pie kuras bija dīķis un pirts. Īsta slapjā pirtiņa ar pirtsslotām, un es vienkārši kaifoju, kurināju to katru nedēļu. Ieziedos ar skrubi – sāli, kafijas biezumiem – un jutos attīrījusies. Viss liekais tiek noberzts nost, izsvīst, nomazgājas, izkūp gaisā. Un pēc tam vēl iedzeru smaržīgu tēju no zālītēm, ko pati esmu lasījusi... Tāda tēja arī garšo brīnišķīgi.

Kolēģi bieži uzprasījās ciemos, visforšākās ballītes notika tieši pirtī. Tik daudz patīkamu, gaišu atmiņu! Un tas ir ļoti svarīgi. Jaunības gados, kad esi apsēsts ar darbu, tu sevi nemitīgi apsauc: nē, nedrīkst, pēc mēneša ir pirmizrāde, jātaupa spēki, nekādu izklaižu! Tikai vēlāk top skaidrs, ka nedrīkst atteikties, ja dzīve tev piedāvā kaut ko labu, jo no tā nav nekādas jēgas. Taču to vajadzēja iemācīties. Es burtiski piespiedu sevi iet ciemos pie draugiem, ja mani aicināja, pat pirms izrādēm. Tu mierīgi sēdi un sarunājies, pavadi brīnišķīgu vakaru, ir tik daudz pozitīvu emociju. Darbam tas nāk tikai par labu.

Noteikti vajag atrast laiku atpūtai un miegam, tam, kas sagādā baudu un prieku. Man tās pirmām kārtām ir pastaigas svaigā gaisā. Labprāt eju pastaigāties vienatnē, tad kaut ko pārdomāju, kaut ko analizēju, kaut ko mainu sevī, savās attiecībās ar cilvēkiem un pasauli. Mans vīrietis brīnās: tu taču pastaigājies stundām! Bet man to vajag. Lai arī saprotu, cik daudz ko citu šajās divās stundās varētu izdarīt.

Bez panikas

Kad ieraudzīju savu pirmo krunciņu, mani pārņēma panika. Uzreiz nopirku kaut kādus Instagram kursus: kā kopt seju, kā to pareizi masēt ar akmentiņu, kā bez akmentiņa… Panika diezgan ātri pārgāja, seju masēt turpinu, ja atliek laika, taču labākais sejas kopšanas līdzeklis man ir vizīte pie manas iecienītās kosmetoloģes. Vismaz reizi mēnesī. Viņa vislabāk zina, kādas procedūras man vajadzīgas, un es viņas plānos neiejaucos. Par skaistuma injekcijām vai filleriem runājušas neesam – viņa uzskata, ka man tāpat ir ļoti laba āda. Kaut gan jāatzīst, ka esmu sākusi rūpīgāk izvēlēties krēmus – skatos, kuri piedāvā liftinga efektu un citas ekstras. Šajā ziņā īpaši netaupu. Pašlaik lietoju Mesoestetic produktus un esmu apmierināta, taču zīmolus mainu diezgan bieži. Esmu taču sieviete, un ir tik interesanti izmēģināt kaut ko jaunu!

Godīgi sakot, esmu nonākusi pie domas, ka nevajadzētu tik ļoti aizrauties ar šopingu... Citādi tīrās šausmas: tiklīdz ieej veikalā, uzreiz sakārojas sevi palutināt, novērst domas no ikdienas rūpēm. Un tādas ir, jo trīs darbi, maģistrantūras studijas un ģimene – kopā slodze nav no mazajām. Visgrūtāk man iet ar agro celšanos. Dzīve mani ir izlutinājusi, uz rīta nodarbībām teātrī mēs gājām desmitos. Tas nozīmēja, ka tu pamosties un baudi rītu – mierīgi dzer kafiju, skaties vai lasi ziņas. Man patīk brokastot ļoti lēni, vismaz pusstundu. Tas man ir svarīgi, neesmu cilvēks, kurš paķers kaut ko no galda un skries tālāk. Tas taču ir laiks ne vien ēšanai, bet arī kopābūšanai. Bet tagad nespēju piespiest sevi celties piecos, lai taisītos uz darbu tikpat nesteidzīgi kā agrāk. Labāk paguļu nedaudz ilgāk, līdz sešiem, un pēc tam visu daru straujā tempā.

Ar dekoratīvo kosmētiku neaizraujos, nepārspīlēju. Taču, jā, esmu uztaisījusi skaistas uzacis – lai labi izskatītos katrā laikā (smejas). Mēdzu uzkrāsot skropstas, ar sārtumu izcelt vaigu kaulus. Bišķi, bišķi. Pavisam nedaudz. Grima man pietiek teātrī.

Reizēm esmu mēģinājusi mainīt tēlu, tāpēc zinu, ka par blondīni kļūt man neizdosies, jo dabīgais pigments ir pārāk spēcīgs – gaišo matu vietā sanāk kaut kādi šausmīgi dzeltenzaļi. Toties pusgadu esmu bijusi rudmate, un man tas patika. Mati bija kā spilgta skatuves kostīma daļa, tēla elements – liesmojošas cirtas, melnas acis.

Brīnumi ap mums un mūsos

Nezinu, varbūt esmu kaprīza, bet neciešu, ka man kaut ko uzspiež. Ne skaistuma procedūras, ne kopšanas līdzekļus. Arī ļoti uzmācīga reklāma mani atbaida. Tāpēc neesmu iekārdināma ar “jaunākajām tendencēm” – ja uzticos speciālistam un cienu viņa viedokli, pati palūgšu padomu. Varbūt tāpēc man nav bēdīgas pieredzes, kas būtu saistīta ar kosmetoloģiju. Bet veselības jomā tāda pieredze ir – ļoti ilgi nevarēju atrast fizioterapeitu, kurš uzņemtos man palīdzēt pēc kājas operācijas. Manuprāt, mediķiem šī situācija bija jāsaprot – balerīnai kāja vajadzīga ne tikai tālab vien, lai staigātu; šis ir pavisam cits stāsts. Tomēr ne... Ceļš uz atlabšanu un atgriešanos darbā būtu bijis daudz īsāks, ja es uzreiz būtu nonākusi pie īstajiem speciālistiem. Manā gadījumā tas ilga vairākus mēnešus.

Kādu laiku apmeklēju arī homeopāti. Viņa ārstēja gan manu kāju, gan arī domāšanu, ja tā var teikt. Turklāt ieteica zālītes un vitamīnus. Agrāk smējos par savu mammu – “Nu, ko tu tur mūždien kaut ko pērc un dzer!” –, tagad eju to pašu taciņu. Ārstniecības augus cenšos salasīt pati. Liepziedus, aveņu lapas, upeņu lapas, pat pienenes... zālīšu ir tik daudz un dažādas. Vai nu man vienkārši patīk viss, kas ir dabisks un no dabas, vai esmu sev to iegalvojusi, taču es patiešām ticu, ka viss, kas mums vajadzīgs, aug tepat blakus. Tāpēc, kad mežā vai uz lauka ieraugu puķīti vai zālīti, uzreiz ieguglēju, lai zinātu, kam tā var noderēt: kura attīra ķermeni, kura to dziedē. Taču nedzeru zāļu tējas un vitamīnus nepārtraukti un visus pēc kārtas, tikai nepieciešamos un kursu veidā, ar pārtraukumiem, citādi organisms pieradīs un vairs neuzņems aktīvās vielas.

Vispār cilvēka organisms ir kaut kas fantastisks, tas ir spējīgs uz brīnumu lietām. Piemēram, ja kāds salauž kāju, vai ārsti viņam to sašuj? Nē, to saliek kopā un nofiksē ar ģipsi, tālāk organisms strādā pats. Tas prot atjaunoties – ne tikai tad, kad galva sāp, bet arī tad, kad runa ir par nopietnākām lietām. Mūsu uzdevums ir to saudzēt un nekaitēt tam.