Arhitekte Vēsma Kontere-McQuillan: "Skaisti novecot ir viens no dzīves lielajiem pārbaudījumiem"

Zini, es neko nezinu par tavu dzīvi, kopš aizbrauci no Latvijas.

Īsumā. 2005. gadā es aizbraucu uz Berlīni, nodzīvoju tur gadu. 2006. gadā pārcēlos uz Norvēģiju. Kad kardināli nomaini dzīvesvietu, paiet kāds laiks, kamēr visu sakārto: likvidēju uzņēmumu, pārtraucu visas darba attiecības ar Latviju. Divi gadi bija tādi pa vidu. Es joprojām lidoju uz Latviju pasniegt Mākslas akadēmijā, biju viena no pirmajām laikraksta Diena blogerēm digitālajā formātā. Tāpēc uzskatu, ka Norvēģijā tā pa īstam dzīvoju kopš 2008. gada, kad pārtraucu visas darba attiecības ar Latviju un atradu stabilu darbu Oslo.

Tas modelis, kad cilvēks dzīvo starp divām valstīm, man nederēja. Es pieņēmu lēmumu: man jāatrod sava vieta tajā sabiedrībā. Pirmos gadus nostrādāju vienā arhitektu birojā. Man bija milzīgs projekts, ko gadu vadīju, – uzbūvēju Norvēģijā pirmo high-end modes veikalu Eger. Oslo galvenajā ielā, kas ved uz karaļa pili, – Karl Johans gate. 7000 kvadrātmetri, sešu ēku rekonstrukcija. Gadu es to būvēju, dzīvoju būvlaukumā, no celtniekiem mācījos norvēģu valodu. Tad viena augstskola izsludināja konkursu uz augstu akadēmisku pozīciju, Latvijas kontekstā tas būtu asociētais profesors. Mākslas akadēmijā jau biju tikusi līdz docentei, pasniedzu arī RTU, bet, kad pārcēlos uz Norvēģiju, man nebija pat domas, ka varētu atrast vietu akadēmiskajā sistēmā, jo vietas tajā ir ļoti limitētas. Tomēr pieteicos. To darbu dabūju ļoti viegli, uzreiz pēc pirmās intervijas, man pat nevajadzēja rādīt izmēģinājuma lekciju.

Valodas barjera tevi nebiedēja?

Kad pārcēlos uz Norvēģiju, ideju par akadēmisku karjeru atmetu tieši valodas dēļ.

Tāpēc, kad nolēmu to darīt, man nebija nekādas milzīgas ambīcijas valodas ziņā. Norvēģu valodu iemācījos diezgan ātri un vienkārši, jo skolā man bija vācu valoda, un norvēģu valoda ir kombinācija – angļu gramatika plus vācu terminoloģija. Es runāju Oslo dialektā. Bet viņi gribēja kādu, kas pasniedz angliski, – šim cilvēkam bija jāizveido jauna studiju programma Retail Design, kas specializējas uz telpu, kurai ir uzdevums pārdot preci vai pakalpojumu. Un mana norvēģu valoda jau bija pietiekama, lai ar vienas kolēģes palīdzību uzrakstītu jaunu programmu.

Kādā augstskolā?

Westerdals School of Communication. Neliela privāta augstskola, tajā brīdī tas bija vienīgais Art Direction bakalaurs Eiropā. Ekskluzīva – pie mums mācījās, piemēram, Norvēģijas kroņprincese – un reklāmistu vidū ļoti augsti vērtēta skola. Tagad tā ir pārpirkta, esam daļa no Kristiānijas Universitātes. Milzīgas privātas struktūras, kas pērk šīs mazās labās skolas ar stratēģiju, ka tā būs Norvēģijā lielākā privātā universitāte. Skola ar milzīgu ambīciju.

Un tu tur esi profesore.

Latvijā profesori tiek ievēlēti augstskolas ietvaros, Norvēģijā tā nevar. Lai dabūtu profesora kvalifikāciju, ir jābūt starptautiskai komisijai, tas ir vesels process. Un, ja viņi atzīst, ka esi profesors, likumdošana ir tāda, ka man to neviens vairs nevar atņemt. Pat aizejot no augstskolas, es būtu profesore līdz mūža beigām. Turklāt, ja es atnāku atpakaļ, mani nedrīkst pieņemt citā pozīcijā. Labums no tā – Norvēģija šajā ziņā ir ļoti strukturēta, un, kad, piemēram, tu piesakies darbā, ir skaidrs, cik tu saņemsi, un tu nedrīksti saņemt mazāk.

Liela daļa no tā akadēmiskā darba ir meklēt finansējumu, jo tur ir pavisam cita izpratne, kādā veidā izglītība strādā. Skola piesaista finansējumu no dažādiem fondiem, no industrijas. Ja tu piesaisti naudu, tu vari nodarboties ar saviem projektiem. Es sāku ar to, ka ļoti apzināti specializējos retail design jomā. Norvēģija ir viena no valstīm, kur interjera arhitekts ir viena no dominējošajām profesijām radošajā nozarē. Ir ļoti grūti ielauzties šajā tirgū. Tāpēc es izdomāju, ka man vajag darīt kaut ko tādu, ko viņi nav ieinteresēti darīt. Un kur ir saikne arī ar modi. Norvēģijā par modi un modes telpu tobrīd nebija lielas intereses.

Esi apmierināta ar savu karjeru?

Jā, pilnīgi noteikti. Pirmkārt, es daru to, kas man patīk un interesē. Otrkārt, šī joma ir tik jauna – tur ir ļoti daudz inovāciju. Man vispār patīk inovācijas, patīk darīt lietas, ko citi nav darījuši. Plus patlaban man ir objektīvi sasniegumi.

2020. gadā ar savu pirmo grāmatu es definēju jomu arhitektūras teorijas laukā, ko nosaucu par modes telpām – fashion spaces. Tagad jau plašs rakstītāju loks, kas raksta par tēmu, lieto šo terminu. Tikko atvērām International Library of Fashion Research, kurai veidoju dizainu un novadīju interjera arhitektūras projektu. Vogue to nosauca par projektu, kas padara Oslo par stila ceļojumu galamērķi. Wallpaper publicēja interviju ar mani par projektu. Tikko uz 2023. gadu tika pagarināts mans contributing fashion editor – ārštata modes redaktora – līgums ar žurnālu Frame. Galvenā redaktora formulējums bija šāds: pamatojoties uz “labu darbu, kas 2022. gada laikā rezultējies profesionāļu vidē augsti cienītā saturā”.

Kaut kādi mērķi, ko gribēju sasniegt deviņdesmitajos, kad man Rīgā bija savs birojs, piemēram, publikācija Wallpaper, ir sasniegti. Tas gan paņēma ilgāku laiku, nekā biju domājusi.

Zini, man vispār ir sajūta, ka man ir bijušas divas dzīves, divas karjeras. Viena tam cilvēkam, kas bija dzimis Padomju Savienībā un kam, pabeidzot Arhitektūras fakultāti, 1993. gadā nebija darba. Kaut kādu apstākļu dēļ tam cilvēkam atrast savu vietu sabiedrībā un sasniegt publisku atzinību izdevās relatīvi ātri, droši vien pateicoties darbam, ko darīju Dienā. Tā cilvēka dzīve ir beigusies, man tā Vēsma Kontere ir tāda abstrakcija. Otrs cilvēks, kas patlaban esmu es, sāka visu no sākuma svešā valstī 38 gadu vecumā, un tas, kur esmu tagad, paņēma daudz ilgāku laiku, gandrīz 15 gadus.

Kā tev pašai šķiet – tev palīdzēja Latvijas pieredze vai tomēr tavs raksturs, ambīcijas un varbūt izskats?

(Smejas.) Domā – es pabeidzu Arhitektūras fakultāti, jo man ir smukas kājas?

Es domāju, ka dzīve ir tāda kombinācija no tā, ko tu vari, ko tu dari un kā tev paveicas. Man liekas, ka ļoti daudz tomēr nosaka veiksme. Būt īstajā vietā, īstajā laikā ar vajadzīgo zināšanu vai prasmju komplektu. Es savu karjeru Norvēģijā iesāku ar lielu projektu. Bija ļoti daudzi aspekti, kāpēc tieši es to varēju novadīt. Bija vesela komanda, un es biju mentāli visizturīgākā, jo man bija pieredze no būvniecības darbu uzraudzīšanas Latvijā. Norvēģiem ir tā: viņiem viss ir izdomāts, un, ja neiet tā, kā ir izdomāts, viņi jūtas ne savā komforta zonā. Bet man tas bija pilnīgi organiski, mēs te visi tā dzīvojām.

Par veiksmi runājot. Ar to projektu saistīts interesants gadījums – cik dzīve tomēr ir interesanta! – kad es tikko pārcēlos uz Norvēģiju, man bija bēbis, un mēs dzīvojām rajonā, kur bija daudz stila veikalu. Un bija viens veikals, kur pārdeva Comme de Garcons, un viņiem bija izpārdošana par smieklīgām cenām – par 50 eiro varēja nopirkt svārkus. Mēs ar bēbi turp staigājām pāris dienu, runājos ar pārdevēju.

Tas bija ap 2006. gadu. Un 2008. gadā es sāku strādāt tajā birojā, man Eger skiču projekts bija jāprezentē pasūtītājiem konkursa kārtībā, un es domāju – vajag kaut ko stilīgu uzģērbt. Uzvelku tos svārkus. Kad prezentācija beidzas, es izeju ārā, bet projekta vadītāja no pasūtītāja puses pienāk man klāt un saka: “Es tevi atceros! Tu no manis tos svārkus nopirki.” Tā ka tie svārki man atnesa veiksmi.

Pieminēji mentālo izturību.

Domāju, ka mentālā izturība ir saistīta ar disciplīnu. To esmu sapratusi tikai tagad. Svarīgi ir nepadoties. Kā Čerčils teica? “Success is going from failure to failure without losing enthusiasm.” Panākumi ir virzīšanās no neveiksmes uz neveiksmi, nezaudējot entuziasmu. Es esmu tāda entuziaste, es tik vienkārši nepadodos. Cilvēki bieži uztver neveiksmes personīgi un vairs nemēģina, ja vienreiz neizdodas. Noteikti ir situācijas, kad arī es vairs nemēģinu. Bet ir kaut kādas lietas, ko es gribu izdarīt, un es mēģinu arī otrreiz, un tad vēlreiz. To es esmu iemācījusies: ja man aizslēgs durvis, es atradīšu logu; man pateiks “nē”, es prasīšu divreiz, trīsreiz un vēl pārprasīšu. Ja tu neprasi, tad tā atbilde ir “Nē!”. Bet, ja pamēģini... labi, dabūsi vēl vienu “nē”, bet no tā jau nekas nemainās. Ļoti bieži vienkārši ir tādi apstākļi, ka tu esi nevietā. Bet situācija var mainīties.

Tā bija ar FRAME. Man ar šo izdevniecību ir ilga sadarbības pieredze – kopš 2013. gada. Mums ir bijuši ļoti daudzi projekti, kad Roberts – Roberts Tīmanns, kurš ir izdevniecības dibinātājs un galvenais redaktors, – vienkārši ir pateicis “nē”. Kad es atnācu ar ideju par Fashion Spaces, A Theoretical View, viņš bija ļoti skeptisks, bet tur bija brīnišķīga producente Ana Martinsa, kura teica: pamēģinām! Grāmatu izpirka mēneša laikā!

Gadu vēlāk, satiekoties Amsterdamā uz kafiju, es viņam teicu: redzi, Robert, tev nebija taisnība, to grāmatu izpirka. “Jā, es atzīstu, man nebija taisnība. Varbūt tu gribi pie mums par modes redaktori?” viņš pēkšņi piedāvā. Tas bija pēdējais, ko es biju gaidījusi – man vispār tādas domas nebija! Es ar viņu tikos, jo esmu paredzējusi Fashion Space otro grāmatu. Teicu, ka man vajag padomāt, ko tas man nozīmē manā interešu kontekstā. Un tad piekritu. Jo, it kā tas nebija tas, ko es gribēju, kad devos uz tikšanos, bet nolēmu ņemt, ko man piedāvā. Tā ir mentālā izturība manā izpratnē – spēja mainīt plānu spēles laikā.

Cik lielas ambīcijas un pašpārliecību tev vajadzēja, lai izlemtu rakstīt grāmatu par Pradu?

Man pašai nekad nebūtu ienācis prātā rakstīt grāmatu par Pradu. Tā bija mana drauga Iposa ideja. Ipolito Laparelli-Pestellini ir itāļu arhitekts, biroja OMA/AMO partneris, kurš bija atbildīgs par Prada projektiem 2004.–2011. gadā. Tas stāsts, kā mēs iepazināmies, ir garš, bet rezultātā es viņu atvedu uz Oslo ar lekciju. Pēc lekcijas mēs aizgājām vakariņās, un viņš man jautāja: tu negribi uzrakstīt grāmatu par Pradu? Es: nē, nekad neesmu rakstījusi nevienu grāmatu. Viņš saka: aizbrauksi uz Milānu uz skati, iepazīstināšu tevi ar Miuču un tā tālāk. Protams, ka nevarēju pateikt “nē”, ja man piedāvā satikt Miuču. Tā tas sākās.

Iepazīstināja?

Jā.

Kā tas notika?

Aizbraucu pirmoreiz uz Prada un dabūju beksteidža pasi no OMA biroja. Visu dienu biju aizkulisēs, staigāju apkārt, kaut ko filmēju, mēģināju saprast to visu. Pēc skates mani iepazīstināja ar Miuču, sakot, ka rakstīšu grāmatu. Un Miuča saka: es jau tevi pamanīju. Un tur, man liekas, ir tas brīnums, – ja tevi kāds ierauga, tu jau tajā cilvēkā iemīlies.

Starp citu, šis ir projekts, kur joprojām vajadzīgs entuziasms. Grāmata nav iznākusi, jo visi izdevēji man ir pateikuši “nē”. Tur ir objektīvi iemesli, kurus es nesapratu, kad strādāju ar projektu. Bet tas nenozīmē, ka tā neiznāks, vienkārši ir jāatrod citāds formāts. Patlaban strādāju pie jaunas stratēģijas.

Cik tev pašai ir no Prada, un vai tas tev joprojām ir zināms iekāres objekts?

No iekāres objektiem ir izaugusi kolekcija.

Sava, personīgā?

Jā. Es 2022. gadā pabeidzu arī Viktorijas un Alberta muzejā Fashion curation kursu, lai saprastu, kā profesionāli veidot kolekciju. Bet tas vairs nav stāsts par valkāšanu. Man ir daudz draugu, kas ir strādājuši pie Prada par stilistiem, piemēram, viens draugs Berlīnē. Viņš regulāri ziņo: “Es redzēju to kleitu, ko tu gribēji. Gribi? Es tev nopirkšu!”

Bet ar tavu izmēru?

Jā, es to visu varu valkāt, ja gribu.

Mode tev ir kļuvusi mazāk svarīga?

Man mode no apģērba ir transformējusies komunikācijā. Visiem, ne tikai man. Un tai telpai, ko mode aizņem, tagad ir daudz lielāka nozīme nekā pašai modei.

Bet tev pašai vajag jaunas drēbes, vai tev ir tik daudz, ka visa pietiek?

Visbiežāk es pērku jaunas drēbes, kad ceļoju. Piemēram, biju oktobrī Parīzē uz modes nedēļu, un šajā sezonā ir džinsi ar tām superaugstajām jostām. Nekad mūžā neesmu tādus valkājusi. Iegāju Isabel Marant un uzmērīju. Pārdevējs: vai, cik tev labi izskatās! Faktiski tas puisis mani pierunāja. Tobrīd lija, manas bikses bija slapjas, un es tos džinsus nopirku. Tagad, kad tos valkāju, atceros lietainu dienu Parīzē un mūsu sarunas par Marant 2023. gada pavasara/vasaras skati, ko abi iepriekšējā dienā bijām redzējuši.

Cik daudz tavu domu aizņem darbs?

Visas. Ja runājam par Latviju, tas ir tāds interesants fenomens, ko es izjūtu manā paaudzē, kas ir vēlās padomijas produkti, tas vieno visas manas draudzenes, sākot ar Ingūnu Eleri, – mums tas darbs ir nenormāli svarīgs. Droši vien tas ir audzināšanas rezultāts. Mani tā audzināja, ka izglītība ir galvenais. Tu dabūsi izglītību, tev jāiegūst sava neatkarība, un tad tu domāsi par bērniem, mīlestību un tā tālāk. Man darbs aizņem visu laiku. Man ir svarīgi izdarīt kaut ko tādu, lai pēc manis kaut kas paliek. Bija gadījums Baltijas paviljonā Venēcijas biennālē. Tur bija antropologs Viesturs Celmiņš. Es to puisi tobrīd nepazinu – viņš ir no tās paaudzes, kas Latvijā kaut ko dara, kopš esmu jau aizbraukusi. Kad mēs iepazināmies, viņš manam vīram pajautāja, vai viņš zina, ka viņa sieva ir arhitektūras kritiskās domas dibinātāja Latvijas presē. Biju pārsteigta, bet ļoti pagodināta.

Tāpat tas, ko es daru ar modes telpām. Patlaban ar lūgumu konsultēt mani Instagram atrod arhitektūras studenti, kuri taisa ar modi saistītus diplomdarbus, no ļoti dažādām valstīm: Kipras, Spānijas, Anglijas, Jaunzēlandes. Pirms pāris nedēļām saņēmu pateicības vēstuli no viena arhitektūras studenta Kembridžā par to, ka esmu sākusi sarunu par modes telpām nopietnas arhitektūras rakstības līmenī. Protams, pasauli tas neizglābs, bet man ir laba sajūta, ka es daru kaut ko, ko neviens cits nav darījis, un ka tas palīdz citiem.

Septiņpadsmit gadu esi prom no Latvijas. Ko tu atbraucot vairs nesaproti?

Emigrācijai ir dažādi posmi. Man patlaban ir tāds posms – un tāds vecums –, ka es vairs nesaskatu tās sliktās lietas. Aizvadītajā vasarā pēc garāka pārtraukuma, jo kovida dēļ nebijām bijuši Latvijā ilgu laiku, paskatījos uz Latviju savu bērnu acīm. Mana meita atbrauca šurp, un viņai sākās tāds patriotisms! Pieprasīja nopirkt Latvijas karodziņu. Viņa jau nemaz latviski nerunā, bet visiem tagad stāsta, ka ir latviete. Viņai viss te patīk. Opja māja, suns, kaķis. Gurķīši. Man liekas, ka, pateicoties bērniem, es arī redzu tikai labo. Un, protams, tas sentiments! Es vakar iegāju Mākslas akadēmijā – ja domāju par dzīvi Latvijā, akadēmija bija tā vieta, kas iedeva manai dzīvei virzību. Iedeva sajūtu, ka viss ir iespējams, ja domā radoši. Tāpēc man tā vieta joprojām ir svarīga.

Ko tu vienmēr nopērc, kur vienmēr aizej, kad esi te?

Rupjmaizi nopērku, tā tomēr vislabākā ir Latvijā. Gaļas salātiņus un siera salātiņus Rimi. Oslo ir tāds imigrantu veikals, kur ir arī Latvijas produkcija, piemēram, marinētie gurķi. Man bērni ir paziņojuši, ka tie ir labākie gurķi, tā nu katru ceturtdienu es tos tur nopērku.

Atnāku uz Osiris, jo Andrejam Žagaram bija svarīga loma manas radošās dzīves sākumā. Viņš bija viens no maniem pašiem pirmajiem pasūtītājiem.

Tava aizbraukšana no Latvijas bija mīlestības dēļ, vīra dēļ. Viss ir kārtībā, esat kopā?

Pagaidām jā.

Vai tev ir ilgtermiņa plāns?

Nav tā, ka es aktīvi domāju – kā nu mēs tā skaisti kopā nosirmosim… Tagad, kad ir šāda situācija Ukrainā, arī jau pirms tam ar kovidu, man liekas, visi saprot, ka dzīvi vispār nevar plānot. Tu vari tikai cerēt, ka viss tā labi izvērsīsies. Runājot par manu vīru, šajās dienās tieši paiet 18 gadi, kopš mēs iepazināmies. Tagad es to arī atklāti varu pateikt: man ar Tomasu bija tā, ka... Pirmo reizi mūžā mīlestība no pirmā acu skatiena.

Kā tas ir? Pastāsti!

Tā ir fantastiska sajūta! Tieši tāda pati sajūta, kā tad, kad tu sērfo un pirmoreiz noķer vilni, un sanāk! Te tieši tāpat – tu ieraugi to čali, un tev vienkārši aizbrauc jumts. Nav tā, ka tu stāvi un domā, kā gribētu ar viņu kopā nosirmot. Ir pavisam citas domas. Tomass – viņš bija pilnīgi citāds. Zināju, ka viņš ir amerikānis, no Losandželosas, mācījies slavenajā arhitektūras skolā The Cooper Union Ņujorkā. Viņš bija tāds, kādu es savā mūžā nekad nebiju satikusi.

Pirmkārt, manā vērtējumā viņš bija un joprojām ir ļoti izskatīgs un intelektuāls vīrietis. Bet tas, kas mani burtiski satrieca, bija tā viņa nenormālā brīvība. Viņam nav tās domāšanas: tā vajag! Es tomēr esmu uzaugusi sabiedrībā, kur visi zina, kā vajag. Mūsu mammas zināja, mūsu skolotāji zināja un kaimiņi, un arī tu vienā brīdī sāc domāt: tā taču vajag!

Viņš man iedeva to, kā man ļoti, ļoti pietrūka. To sajūtu, ka pasaule ir vaļā. Ka var dzīvot Berlīnē. Ka var vasaras pavadīt Losandželosā. Pirms es viņu satiku, biju domājusi, ka nevaru neko mainīt – man te darbs, man akadēmija. Viņš teica: patiesībā tu vari. Ja mēs gribam, mēs visu varam.

Jo es savā latvieša prātiņā sagruzos: tā taču nevar darīt. “Un kā tu darītu?” es viņam prasu. Viņš pasaka, un mana pirmā doma ir – tā jau cilvēki nedara! Bet tad es apdomājos un ļoti bieži atrodu vidusceļu starp to, kā vajag, un to, kā viens hipijs iedomājas. Jo viņš ir nedaudz hipijs, viņa idejas mēdz būt ļoti nereālas. Un tas mūs arī satur kopā. Tas, ka viņš man iedod to, kā man pietrūkst, – drosmi.

Un zini, kas vēl? Mēs tomēr kaut kā bijām tā audzinātas, ka cerējām – tas īstais vīrietis atnāks un atrisinās visas mūsu problēmas. Bet tā nenotiek. Ir vienkārši jāsaprot, ka neviens tavas problēmas neatrisinās. Un tas vīrietis, kas blakus, var padarīt procesu grūtāku vai vieglāku.

Kāpēc jūs dzīvojat Norvēģijā, ja viņš ir amerikānis?

Viņam pirmā sievā bija norvēģiete. Satikāmies, kad viņš jau bija šķīries. Viņš pārcēlās uz Norvēģiju, kad viņi bija jauni, sāka strādāt arhitektūras skolā. Kad viņi izšķīrās, viņš domāja, ka vēl gadiņu te paliks... Man galīgi negribējās braukt uz Norvēģiju, nekad nav bijusi tāda vēlme. Nekad nesaki nekad – tu nezini, kur būsi un ko darīsi. Dzīve piespiedīs.

Vai vecumā pēc 40 var iegūt patiešām labus jaunus draugus?

Atceries, kā bija filmā Maskava asarām netic: “Četrdesmit gados jums liksies, ka dzīve vēl tikai sākas!” Un tā tiešām ir! Labus draugus var iegūt pilnīgi jebkurā vecumā. Man, piemēram, šobrīd ir daudz draugu modes industrijā, kas ir, tā teikt, behind the scenes cilvēki, kas patiesībā nosaka procesus, bet paliek aizkulisēs, viņu vārdus plaša sabiedrība nezina.

Ģimene, ar kuru draudzējamies visciešāk, dzīvo mūsu mājā. Mums bērni pirmos gadus gāja kopā vācu skolā. Viņa ir no Ēģiptes un strādā policijā par narkotiku nodaļas izmeklētāju, vīrs ir pa pusei norvēģis, pa pusei vācietis, bet uzaudzis Norvēģijā. Viņš Ēģiptē mācījās arābu valodu un pašlaik strādā Oslo policijā par kara noziegumu izmeklētāju. Ar radošo jomu viņiem nav nekāda sakara, bet man viņi tik ļoti patīk, jo ir absolūti politiski aktīvi un kreisi. Viņi zina lietas, ko es nezinu. Piemēram, viņi ir ļoti iesaistīti Palestīnas problēmās un, protams, aizstāv arābu pusi. Viņi man atvēra arābu pasauli.

Kā tas, ka tev patīk viņu kreisums, iet kopā ar tavu profesores darbu augstskolā?

Norvēģu inteliģence ir politiski aktīva. Informētība par procesiem man palīdz uzturēt diskusiju ar kolēģiem skolā.

Tev noteikti ir kāds hobijs.

Man nav hobiju. Mans darbs ir mans hobijs. Es, protams, joprojām eju uz Bikrama jogu, es spēlēju tenisu. Ziemā snovoju, vasarā sērfoju. Bet es to neuztveru kā hobiju, man liekas, ka mūsu vecumā tā vienkārši ir disciplīna. Vieglākais ceļš uz mentālo izturību. Un nepieciešamība uzturēt veselību.

Trīs bērni mūsdienās ir diezgan daudz. Tu gribēji daudz bērnu?

Kad biju jauna, domāju, ka man bērnu vispār nebūs. Esmu ļoti laimīga un priecīga, ka viņi ir, bet man nebija nekāda plāna. Man nekad nav bijis tā: ah, cik skaisti, kāda es esmu varena trīs bērnu māte! Man patīk, kā tagad jau ir ar Maksu – viņam tikko palika 22, viņš ir Nīderlandē un studē neirozinātnes, man stāsta visādas interesantas lietas, ko es nekad neesmu zinājusi. Kā bija Īva Senlorāna mūzai – kad viņai prasīja, kā ir ar bērniem, viņa atbildēja: visforšāk ir tad, kad ar viņiem var aiziet un iedzert pa glāzei! Tas ir bērnu labākais vecums.

Tev ir ļoti atmiņā paliekošs tēls. Esi to kaut cik speciāli veidojusi?

Patiesībā man ir ļoti klasisks stāsts. Kad biju maziņa, tas bija grūti, visi par mani smējās: man bija izteikti rudi mati, baltas uzacis un skropstas. Un vēl brilles. Apsaukājās… Periods līdz 12–13 gadiem – neglītais pīlēns. Kad palika 13, pēkšņi ar mani kaut kas notika, mati kļuva galīgi blondi, parādījās krūtis. Es ļoti labi atceros: pēc vasaras atnāku uz skolu, eju pa koridoru, un viens no čaļiem skatās, un es saprotu, ka tas, ko viņš redz, viņam ir tā – āāā! Tad piešķiļas tā jaunā apziņa, ka varu manipulēt ar cilvēkiem.

Tad bija periods, kad mēģināju pielāgoties skaistuma standartam, kas valdīja. Es balināju matus, krāsojos. Un tad es satiku Tomasu. Patiesībā tā bija viņa doma, ka es varētu arī nekrāsot skropstas un uzacis, jo tas ir tas, kas man ir īpašs. Un es domāju, ka tieši viņa attieksme, tas, kā viņš izturējās, man lika saprast, ka patiesībā mans jocīgais izskats ir vairāk priekšrocība, nevis trūkums. Bet tas paņēma tādu laiku! Un te man jāpasaka baigā banalitāte: es esmu sevi pieņēmusi. Neesmu neko darījusi ar savu seju, man nav bijuši nekādi botoksi. Bet atkal – nekad nesaki nekad.

Man ir ļoti izteiktas brilles, jo es neko neredzu – man ir mīnus 10,5. Kamēr biju jaunāka, mocījos ar lēcām. Līdz padevos: ai, apnicis, acis sāp, neko neredzu. Sāku nēsāt brilles, un visjocīgākais ir tas, ka tagad mani pēc brillēm atpazīst. Stikls ir biezs, milzīgs, un man vienkārši vajadzīgs tāds rāmis, kas to satur. Tā tagad ir manas personības vizuālā sastāvdaļa.

Tavas attiecības ar novecošanu?

Tā daļa, kas man nepatīk novecošanā, – esmu sapratusi, ka mēs visi nomirsim. Pagaidām man vēl baigi negribas. Un ir bailes, ka nemaz tik daudz vairs nav palicis. Protams, mani nesajūsmina arī celulīts uz ciskām. Tāpēc trenējos. Bet tomēr novecošanā ir arī savs foršums. Neteiksim, ka esmu ar to baigi mocījusies, bet vienmēr esmu izjutusi, ka kaut kādā sabiedrības kontekstā – atrodoties Itālijā, piemēram, – uz jaunu gaišmatainu sievieti skatās kā uz seksuālās iekāres objektu. Ko tas vecums dod? Ka es to tā vairs neizjūtu. Un man tas iedeva tādu atvieglojumu un brīvību!

Skaisti novecot ir viens no dzīves lielajiem pārbaudījumiem. Ja paskatāmies, par ko Madonna ir pārvērtusies... tur cilvēks kaut ko nav sapratis.

Un kāds ir labais piemērs?

Tilda Svintone.

Neesat kādreiz sajauktas?

Bieži.

Miuča Prada arī ir labais piemērs. Mani joprojām fascinē tas, ko viņa dara. Viņa ir viens no piemēriem, kad sieviete nav bijusi izskatīga – tās sievietes uz vecumu tā nepārdzīvo par savu izskatu. Un es arī nekad neesmu domājusi, ka esmu skaistule.

Dārgākais modes lietas pirkums tavā mūžā?

Pulkstenis. Rolex.

Un joprojām patīk?

Joprojām nēsāju. Vai man vajag vēl vienu? Laikam ne.

Bet šim stāstam ir divi aspekti. Pirmkārt, modes teorijā ir tā: ir 16% lietotāju, kas ir modes produktu radītāji un pirmie patērētāji; viņiem vajag to, kā citiem nav. Sociālā statusa apliecinājumam un tā tālāk. Visi šie luksusa produkti ir tam domāti – ka tev vajag to, kā nav citiem. Tas pulksteņu trakums pēdējos gados arī ir balstīts uz to. Es tāpat piederu pie tiem cilvēkiem, kuriem vajag to, ko grūti dabūt.

Otrkārt, mana Rolex stāsts ir ļoti smieklīgs. Patlaban nopirkt pulksteni ir gandrīz neiespējami, tu pat netiec gaidīšanas listē, ja aizej uz veikalu. Jo tev jau ir jābūt klientam! Kārtējais mārketinga triks. Man ir ļoti foršs draugs, ar kuru kopā spēlējam tenisu. Un viņš man stāsta, ka ar čaļiem esot runājis par to, ka viņiem visiem ir 50, identitātes krīze, visiem vajag roleksus. Es par to neko nezināju – tie pulksteņi taču vairāk ir vīriešu lieta.

Prasu: ko tad tu nenopērc to roleksu? Viņš man kā tādai lauciniecei izstāsta, ka tā nemaz nevar nopirkt. Tad mēs sēžam birojā, es saku: re, kur saits, te ir teikts: “Rakstiet, ja jūs interesē modelis!” Viņš mani izsmēja, lai jau rakstot. Domāju – es viņam tagad parādīšu, kā vajag rīkoties. Uzrakstu meilu, izvēlos modeli Oystersteel, ko ir īpaši grūti dabūt, jo tie ir lētāki nekā zelta. Un saņemu atbildi, ka mani ieliek gaidīšanas listē “kā vecu klientu”. Kādā sakarā?! Izrādās, roleksus, tāpat kā citus luksusa pulksteņus, Norvēģijā pārdod Bjerke. Bet es tur pirms gadiem desmit mainīju bateriju savam Gucci pulkstenim. Un tā es biju iekļuvusi klientu sarakstā, samaksājot septiņus eiro par bateriju. Tādā veidā es dabūju savu roleksu. Pēc tam smējāmies kopā: “Redzi, viss, ko vajadzēja darīt – laikus ieguldīt.”

Tev tagad dzīvē ir kaut kādi noteikumi?

Es esmu cilvēks, kam pašam visu mūžu ir bijis grūti pateikt “nē”. Līdz es ievēroju, ka cilvēki to izmanto. Ir jāiemācās pieklājīgi novilkt šo robežu – pateikt “nē” tā, ka nezaudē savu pašcieņu un neaizvaino otru. Kaut vai draudzeni, kura aicina dzert kafiju, kad tev nav laika vai tu negribi. Man bija nelāgs ieradums melot, stāstīt pasakas, kāpēc nevaru darīt to vai šo. Tagad mācos teikt “nē” nemelojot un, galvenais, neatvainojoties. Es vērtēju savu laiku, un otram cilvēkam ir jāpieņem mana atbilde. Tāpat kā man viņējā. Bet tā spēja un gudrība novilkt robežu starp sevi un citiem īstajā vietā ir tēma vēl vienai sarunai.