foto: Oļegs Zernovs
Dailes teātra jaunā zvaigzne Kārlis Arnolds Avots: "Uz dzīvi neesmu apvainojies"
Cilvēki
2023. gada 13. janvāris, 06:29

Dailes teātra jaunā zvaigzne Kārlis Arnolds Avots: "Uz dzīvi neesmu apvainojies"

Madara Rudzīte

Pastaiga

Par sevi viņš saka: “uzaudzis tāllēkšanas bedrē”. Raugoties uz aktiera Kārļa Arnolda Avota (26) izaugsmi, lēkšana tālumā, šķiet, ir viņa dabā. Aizvadītajā rudenī viņš ar režisora Staņislava Tokalova filmas "Mīlulis" plakātu bija uzlēcis uz "Forum Cinemas" sienas – kinoteātra fasādi rotāja viņa lielformāta portrets, kas redzams jau iztālēm. Taču vēl tālākos plānos ir ne vien darbs Dailes teātrī, ko Kārlis uztver ļoti nopietni, bet arī sadarbība ar Viesturu Kairišu kino jomā. Šoreiz gan filmas scenārista ampluā, gan ne vairāk, ne mazāk kā pašas Uļjanas Semjonovas lomā uz ekrāna!

Kādas izjūtas pārņem, redzot savu seju gandrīz pa visu kinoteātra sienu?

Jā, man, puisim no Elejas, tas ir baigais notikums. Pilnīgi neticami! Uz vienas rokas pirkstiem varu saskaitīt reizes, kad esmu tajā kinoteātrī bijis. Vairāk eju uz Splendidu, bet, kad mācījos Elejā, Forum Cinemas bija tāds lielais, tālais sapnis, uz kuru aizbraukt bija liels notikums. Un arī maniem vecākiem tas bija interesanti. Viņi arī bija pirmizrādē, kur visās malās tā mana muļķīgā seja un katrs garāmgājējs to var ieraudzīt. Kad filmas plakātu tur uzlika, pēc mēģinājuma teātrī aizbraucu paskatīties, pasēdēju un padomāju, cik tomēr daudz tas man nozīmē.

Tavos Instagram stāstos filmas pirmizrādes vakarā un pēc tam bija ļoti daudz bilžu ar skatītājiem. Vai Mīluļa pirmizrādes vakars varētu pretendēt uz intensīvākās fotografēšanās vakaru tavā dzīvē?

Tas bija neticami. Es domāju, ka tā notiek tikai kaut kur tālu, bet ne šeit. Man vienbrīd jau sāka trīcēt vaigi. Sapratu, ka smaidu mehāniski, jo gluži vienkārši fiziski vairs nespēju pasmaidīt. Nevarēju arī tikt līdz ieejai kinozālē. Visu laiku kāds apstādināja un gribēja nobildēties vai parunāties, vai sasveicināties.

Un ko tev pirmizrādes vakarā visbiežāk jautāja?

Visi, protams, prasīja, kā jutās mana draudzene, skatoties tās atklātās seksa ainas.

Un kā viņa jūtas?

Sēdēja man blakus, nu, sašķobīja seju ne pārāk pozitīvā attieksmē, bet viņa saprot, ar ko nodarbojos. Jau biju viņu sagatavojis, pastāstījis. Tādas ainas filmā ir nevis tāpēc, ka gribas, bet tāpēc, ka tas bija nepieciešams. Manuprāt, ir būtiski arī to rādīt, turklāt darīt to godīgi, lai nerodas maldīgs priekšstats par to, kā kino tiek rādīts sekss. Ka tie ir tikai balti palagi un cigarete pēc tam. Ir taču arī ļoti daudz nepievilcīgu lietu – sviedri, katra cilvēka garastāvoklis, kā viņi tajā naktī vai vienalga kādā dienas laikā iegūst viens otru. Tas bija ļoti pamatots un vajadzīgs solis filmai.

Ļaudis ierodas uz spēlfilmas "Mīlulis" pirmizrādi

gallery icon

Tevi uz seksa ainām nebija jāpierunā, vai ne?

Jā, nebija. Jau pašā sākumā, kad izlasīju scenāriju, redzēju, ka tur tādas ir, un, zinot, kāds maksimālists ir Staņislavs, kādā godīguma pakāpē viņš grib šo filmu veidot, apzinājos, kā tam būs jānotiek. Paldies Dievam, man intīmajās ainās pretī bija arī labi partneri. Ļoti iejūtīgi. Tas bija komfortabli, nebija nekādu lieku negatīvu emociju.

Esi teicis, ka daudz domā, kāpēc sekss un kailums ir tabu tēmas. Vai tagad pats esi – apzināti vai neapzināti – uzsācis aizspriedumu grāvēja ceļu šajā jomā?

Jā. Esmu jau teicis, ka tajos interneta video, kur muskuļots vīrietis iegūst sievieti ar ārkārtīgi kuplām krūtīm un lūpām, nav ne daļas mīlestības un nekā cita konkrēta. Viņi pat neskūpstās. Dzīvē tā nenotiek. Tāpēc, manuprāt, arī seksu ir būtiski attēlot godīgi, lai, kā tu teici, lauztu to priekšstatu. Un laiks arī sabiedrībai būt gatavai to redzēt. Sievietes kinoekrānos bieži ir kailas. Kāpēc vīrietis nevar būt kails?

Es noskatījos Gaspara Noē filmu Love (Mīlestība). Tur aktieri dara pavisam ekstrēmas lietas. Bet jau pēc desmitās, piecpadsmitās minūtes vairs neskaties uz to kā uz kaut ko ārkārtēju, kā uz softporn gabalu, bet kā pilnvērtīgu filmu un saproti, kāpēc tādas izvēles ir veiktas.

Lai izprastu savu varoni, tu esot ticies ar maksātnespējas administratoriem, kas bija ne visai pretimnākoši.

Kā kurš, jā. Filmai gan ir diezgan maz kopīga ar maksātnespējas administratoriem. Tāpēc, dārgie speciālisti, esiet, lūdzu, iecietīgi! Tas ir filmas fons, izteiksmes līdzeklis, kas raksturo varoņa pasauli, kādā viņš grib būt un cik tālu ir gatavs iet, nerēķinoties ar likumiem, ar citu cilvēku uzticību. Viņu intriģē nepārredzami naudas darījumi, lieli īpašumi, kreditori, sveši līdzekļi, piesavināšanās, iespēja izveidot dzīvi uz citu cilvēku veiksmes un neveiksmes, laimes un nelaimes rēķina.

Protams, gribējās uzrunāt to kolorītāko tēlu, kas mums ir, un tas ir Māris Sprūds. Mums bija telefonsaruna, kurā viņš skaidri un gaiši pasūtīja mani tālāk, bet tad es viņu ieraudzīju uz ielas. Es tajā brīdī biju kopā ar bērniem, vadīju bērnu lasīšanas nometni, palūdzu, lai kolēģis pieskata bērnus, un piegāju viņam klāt. Dzīvē viņš jau bija mazliet pretimnākošāks. Viņš teica, lai atsūtu viņam e-pastu ar scenāriju. Es aizsūtīju, viņš piecas lapas izlasīja un atkal pasūtīja mani tālāk. Bet pēc kāda brīža atsūtīja īsziņu, kas patiesībā ļoti daudz deva lomai.

foto: Oļegs Zernovs

Ko Māris Sprūds tev rakstīja īsziņā?

Viņš rakstīja, kādām īpašībām jāpiemīt maksātnespējas administratoram. Filmas notikumi risinās 2016. gadā, kad maksātnespējas administratori vēl nebija valsts amatpersonas. Un iepriekš bija daudz ar viņiem saistītu skandalozu notikumu.

Tās noteikti nav klasiski pozitīvo īpašību sarakstā?

Nav, bet ir arī pozitīvas īpašības. Tādam cilvēkam tomēr jābūt ar ļoti asu prātu. Viņus nevar apspēlēt kurš katrs. Negribu, lai izklausās, ka saku ko sliktu par Sprūdu, bet juristi un visa tā pasaule... tur tomēr ir ļoti rafinēti cilvēki. Viņi spēj izdomāt, kā apiet likumu, jo likums domāts godprātīgiem cilvēkiem, kāds nav mūsu galvenais varonis. Vismaz viņš pats tā domā, bet filmas notikumi viņu pāraudzina. Tādā ziņā filma pavisam noteikti ir aktuāla.

Maz apskatīta tēma, kas iekļauta filmā, ir arī tēva figūra. Jauna vīrieša un pavisam mazas meitenes attiecības. Katrai ainai ir spēcīgs pamatojums, un galu galā tur ir arī ļoti daudz Staņislava Tokalova dzīves, jo viņš šādas attiecības piedzīvoja. Filmā tās ir dramatizētas un saasinātas, bet viņš zina, par ko stāsta un kā jutās. Ļoti daudz mēģinājām un arī kļūdījāmies, veidojot varoni, lai radītu tik pretrunīgu tēlu, ka skatītājam būtu grūti just viņam līdzi. Vienā brīdī it kā jūti, bet jau nākamajā vairs ne. Arī dzīvē neviens nav tā skaidri vērtējams – tikai labs vai tikai slikts.

Es noprotu, ka tev bērni ir mīļi.

Jā, bērni man ir ļoti mīļi. Esmu skolotājas dēls (pasmejas), esmu vadījis bērnu lasītāju klubus, un man viegli padodas ar viņiem izveidot attiecības. Es viņiem patīku, un arī man viņi ļoti patīk. Šķiet, es viņus saprotu, jo būtībā pats esmu diezgan bērnišķīgs. Nevar nodarboties ar to mākslu, kas ir teātris, ja tevī nemīt bērns. To ieteicams nepazaudēt. Vienkārši būt pie zemes, prast spēlēties, uztvert lietas nenopietni un skatīties uz pasauli ar nevainīgām un gaišām acīm.

Atskārsme, ka teātris ir tava vieta, tevi esot piemeklējusi, kad Jaunajā Rīgas teātrī noskatījies izrādi Ziedonis un Visums, kas tev nonesa jumtu. Pastāsti, kā tas bija!

Tā bija pirmā izrāde, ko es redzēju profesionālā teātrī. Tolaik nodarbojos ar sportu, grāmatas īpaši daudz nebiju lasījis, un viens no retajiem dzejniekiem, ko zināju, bija Imants Ziedonis. Tas, kā Kaspars Znotiņš pārmiesojās Imantā Ziedonī, visa tā garīgā pasaule mani ļoti uzrunāja. Ļoti konkrēti sapratu, ka tieši tā man pietrūkst.

foto: Oļegs Zernovs

Tavs skolotājs Latvijas Kultūras akadēmijā bija teātra režisors Mihails Gruzdovs. Vai atceries viņa jājamzirdziņus? Lietas, ko viņš īpaši uzsvēra mācību procesā?

Filmas kontekstā atcerējos, ka Gruzdovs vienmēr ir aicinājis atcerēties, ka mīlestību nevajag spēlēt, mīlestībai ir jābūt. Viņš mums aizliedza lietot vārdu “tēls”, ko es reizēm tomēr izmantoju. Viņaprāt, tēls ir lamuvārds. Gruzdovs uzskata, ka vienmēr ir jāizveido cilvēka liktenis, jo tas ir kas vairāk. Viņš būtībā ir tāds aktiermeistarības pedagogs, kuru interesē lieli vārdi: nāve, mīlestība, cilvēka liktenis. Viņš redz skaisto sīkajā un vienmēr ļoti iedziļinās. Viņam nav raksturīga virspusēja vai konceptuāla izrāžu veidošana, un tas ir atstājis iespaidu uz mani.

Savukārt Indra Roga, kura Mīlulī spēlē manu mammu, ir viena no kompetentākajām aktiera psihes treniņu zinātājām. Viņa ir studējusi teoriju un veikusi praktiskus pētījumus, kā aktierim nonākt līdz konkrētam emocionālam stāvoklim, kā to pieslēgt, lai godīgi izveidotu savu lomu. Skola man ir bijusi svētīga, un vēl turklāt bija iespēja spēlēt kopā ar savu pasniedzēju. Roga ir nepelnīti aizmirsta kā izcila aktrise. Viņas acīs ir kaut kas tik liktenīgs, viņa ar skatienu var iznīcināt.

Vai Dailes teātris bija tava izvēle?

Es strādāju Valmierā, un man vienkārši izteica motivējošāku piedāvājumu. Es, jauns cilvēks, arī vairāk gribēju būt Rīgā. Gribēju strādāt pie Viestura Kairiša kā pie mākslinieciskā vadītāja, un tas, ko viņš man piedāvāja un kā mūsu sadarbība ir turpinājusies, pilnībā to atsver. Zinu, ka esmu izdarījis pareizo izvēli. Nekādas citas attieksmes vai attiecību jautājumu tur nebija. Valmieras teātris man joprojām ir mīļš un tuvs.

Aktierus iedala dažādās kategorijās pēc piemērotības lomām: mīlnieks, varoņtēls, komiskās lomas utt. Vai jūti, ka esi pie kādas no kategorijām jau pieskaitīts?

Tas ir labs jautājums. Domāju, ka es uz savu vietu teātrī vēl eju. Ceru, ka Viesturs, būdams gana gudrs cilvēks, nav aizmirsis manas kvalitātes un ka es neiekritīšu kaut kādā vienā štampā. Jo galu galā aktiera mērķis ir profesionālo mūžu nodzīvot tā, lai tad, ja visi viņa varoņi satiktos vienā telpā, viņiem neatrastos nekā kopīga. Lai viņi būtu tik dažādi, ka viņiem savā starpā pat nebūtu par ko runāt.

Kairiša filmas "Janvāris" pirmizrāde 2022. gada 11. novembrī

gallery icon

Un kas ir tavs lielākais bieds?

Bieds ir palikt viduvējībai. Tādam aktierim, par ko saka: “Nu, jā, ir tāds aktieris Kārlis Arnolds Avots…” Gribas tomēr pārspēt, gribas, lai ir izaicinājums. Lai tās izrādes, kurās spēlēju, būtu pieredze. Arī Mīlulis ir gana ekstrēms. Filmā ir gari kadri, tā nav ātra. Tās mērķis nav izklaidēt, drīzāk provocēt, izaicināt. Un tur es vienmēr gribētu būt. Starp cilvēkiem, kas domā tādās kategorijās. Tomēr teātrim arī kaut kā jādzīvo, jābūt izrādēm un filmām, uz kurām nāk skatītāji. Jāatrod kompromiss.

Vai bohēma mākslinieku sabiedrībā tiešām ir mirusi?

Mirusi, jā! Tagad ir moderni sportot, nepīpēt, viss romantiskais pššš... garām, jā. Šad tad varbūt ir. Es vienu reizi esmu pieredzējis banketu – tas laikam bija izrādes Smiļģis bankets. Milzīgi svētki, liels notikums, un Artūrs Skrastiņš toreiz spēlēja klavieres un dziedāja. Tad es mazliet sajutu bohēmas akordus. Vienkārši teātra kolektīvs ir tik liels, ka ne vienmēr mēs, tie jaunie, sastopamies vienā un tajā pašā darbā.

Arī laiks ir tāds. Kapitālisms, nepārtrauktā ražošana. Nav īsti laika kaut ko svinēt, jo jāskrien jau uz nākamo darbu. Televīzijā kaut ko darīt vai kāzas vadīt, vai kāds ieraksts. Visi skrien, mēģina nopelnīt. Tas arī droši vien ietekmē. Bet, domājot par Valmieras teātri, tur ir ienācis vesels jaunu aktieru kurss. Cerams, ka viņi tai jaunajai teātra ēkai, kas vēl tikai top, nonesīs jumtu.

Vai spēj iedomāties, ka visu dzīvi nostrādāsi Dailes teātrī?

Iedomāties es varu, bet vai tā būs, nezinu. Varbūt mani atlaidīs, varbūt man apniks, varbūt kaut ko sliktu izdarīšu. Bet neviens teātrī nav naudas dēļ. Teātris ir burvīgs ar radīšanu. Tas ir tomēr augstākais, kas pasaulē ir. Tā ir Viestura Kairiša doma, to es negribu piesavināties. Katra loma, izrāde dzimst grūtībās. Bet gandarījums par to, ka tu vari kaut ko izveidot, iepūst tajā dvēseli, tomēr ir kaut kas pasakains. Tas arī ir iemesls, kāpēc cilvēki nevar līdz galam aiziet no teātra. Tāpēc aktieri, kuri pamet šo profesiju, naktīs murgo par teātri, regulāri iedomājas par savām vecajām lomām, nepiepildītajiem sapņiem, neizdzīvotajiem stāstiem.

Tātad, ja reiz esi ienācis teātrī, dzīve bez tā vairs nav iedomājama?

Es domāju arī par paralēlajiem darbiem. Mani interesē kino režija, bet negribētu nevienu biedēt... Zinu, ka man vēl daudz kas jāpiedzīvo, jānoskatās tūkstošiem filmu un kā cilvēkam jāizglītojas. Bet tāds varētu būt mans otrais slānis, kas neizslēdz arī aktiera darbu teātrī.

foto: Oļegs Zernovs

Tu veido filmu par Uļjanu Semjonovu.

Jā. Režisors būs Viesturs Kairišs, es esmu scenārija autors. Tagad tiek pieslēgti spēcīgi nozares profesionāļi, kuri ir lasījuši, rakstījuši un rediģējuši tūkstošiem filmu scenāriju. Mēs kopā strādāsim un attīstīsim scenāriju līdz pilnībai.

Un kādas ir atsauksmes par tavu scenāriju?

Ja godīgi, negaidīti labas. Mums ir redaktore no Spānijas Neusa Rodrigesa, viņa izlasīja un bija sajūsmināta. Teica, ka autentisks stāsts, viņa redz potenciālu starptautiskiem panākumiem. To saka cilvēks, kam lasīt filmu scenārijus, veikt analīzi, sniegt komentārus, skaidrot, kur ir dramaturģiski iekritieni, kur kaut kas paliek gaisā, kaut kas nestrādā, ir ikdienas darbs. Ja viņa saka tādus vārdus, tas ir daudz.

Tāpat arī spēcīgi igauņu scenāristi, kuri bija pagājušajai Oskara balvai nominētas filmas scenārija līdzautori, teica, ka, izlasot scenāriju, bijuši patīkami pārsteigti. Viņi arī noskatījās filmu Janvāris (starptautiskajā kinovidē augsti novērtētajā Viestura Kairiša filmā par 1991. gada barikāžu laiku Kārlis spēlēja galveno vīrieša lomu, – red. piez.), ļoti atzinīgi novērtēja manu darbu un pašu filmu. Un ieminējās, ka tas garais džeks arī varētu spēlēt Uļu. Tas man bija tāds kompliments!

Vai tas, ka tu spēlēsi sievieti, nebūs savādi?

Uļa 13–14 gadu vecumā bija tieši manā augumā – 197 centimetri. Mēs iesim līdz konkrētam posmam. Es negrasos pretendēt un izlikties, ka esmu kompetents sievietes iekšējā pasaulē. Tā galīgi nav. Bet es uzticos savai intuīcijai, un manas iekšējās izjūtas saka, ka es to varu izdarīt labāk par visiem. Man arī fiziskā faktūra – balss, basketbola iemaņas, stāvs – atbilst varonei. Tas nebūs vīrieša priekšstats par jaunas meitenes iekšējo pasauli. Mēs ļoti nopietni un padziļināti pie tā strādāsim.

Vai ir zināms, kad sāksiet filmēt?

Iespējams, pirmo posmu jau nākamā gada vasarā, bet mēs nesteigsimies, jo skaidrs, ka Uļa ir pelnījusi projektu, kas ir novests līdz pilnībai, ar visspēcīgākajiem nozares profesionāļiem. Viss arī kārtojas, jo ir laba ideja, cilvēki to novērtē un grib piedalīties šajā projektā.

Noskatījos YouTube izrādes Elpa aktieru trupas un režisora veidotu Facebook tiešraides video, kur skatītāji drīkstēja jūs iztaujāt. Tev uzdeva jautājumu par mīlestību mūža garumā, par ko tu pasmējies, jo esi par jaunu, lai zinātu atbildi uz tādu jautājumu. Tu arī teici: “Tā ir tāda nelaime būt jaunam!” Kas tev nepatīk jaunībā?

(Smejas.) Jā, nu, drosmīgs apgalvojums: nelaime būt jaunam. Wow! Tagad jāņem un jāattaisno... Būdams jauns, it kā centies būt gudrs un kompetents dažādos jautājumos, bet bieži vien par tiem vēl neko nezini. Tomēr tieši jaunībā jāizdara daudz svarīga. Visa turpmākā dzīve atkarīga no jaunības izvēlēm. Ja tā padomā, ļoti atbildīgs laiks. Dzīvi vēl var pagriezt uz jebkuru pusi. Dzīvot kopā, ar ko gribi vai negribi. Vari radikāli mainīt profesiju, pazust tālēs zilajās. Viss ir tavās rokās. Vēlāk, iespējams, tas būs grūtāk. Būs cilvēki, kas ir atkarīgi no tevis.

foto: Oļegs Zernovs

Nevar nepieskarties šā gada karstākajam tematam – karam Ukrainā. Zinu, ka tava attieksme pret Krievijas agresiju ir vienīgā saprātīgā, turklāt tu esi iestājies Zemessardzē. Varbūt jau esi beidzis apmācības?

Man atlikuši vēl divi apmācību bloki. Mācības parasti notiek sestdienās, svētdienās, kad, protams, teātrī jāspēlē izrādes. Tāpēc reizēm nākas izlaist un pievienoties citai grupai. Mēs tur visi esam savas pārliecības un brīvprātības dēļ, zemessardzē to zina un negaida, ka pametīsim darbus. Es gribētu lauzt priekšstatu, ka Zemessardzei ir kāda saistība ar tā saucamo ģedovščinu, runājot tieši par obligāto militāro dienestu.

Instruktori 13. kājinieku bataljonā ir augstākās klases profesionāļi; par citiem nemāku teikt. Tik harismātiski, tik foršas personības! Viņi nešķiro cilvēkus. Lai arī kas tu būtu – uzņēmējs vai bibliotekārs –, viņi izturas pret visiem vienlīdzīgi. Tur ir arī pietiekami daudz mazākumtautību cilvēku, un visi ir brāļi un māsas. Starp citu, zemessardzē ir ļoti daudz sieviešu. Bieži vien viņas ir spēcīgākas par dažu labu vīrieti. Tas iedvesmo. Zemessardzē vispār valda neparasta brālība, tā audzina patriotisma izjūtu, tāpēc es atbalstu arī obligāto militāro dienestu.

Kā vecāki tevi ir audzinājuši, ka esi sanācis tāds godavīrs?

Mīlējuši. Galvenais jau ir mīlēt. Viņi man neko nav nodarījuši, lai es būtu slikts. Es viņiem gan esmu nodarījis gana daudz pārestības, kamēr augu. Ir forši, kad ģimenē ir daudz bērnu, jo visi var cits no cita iedvesmoties un pārņemt cits cita spēcīgās puses. Mana iedvesma vienmēr bijusi māsa Alise Avota – ļoti spēcīga sieviete – un brālis Roberts Avots, par kuru var droši teikt, ka viņš ir krietns cilvēks. Un es kā pastarītis vienmēr esmu saņēmis pietiekami daudz uzmanības. Es uz dzīvi neesmu apvainojies (plati pasmaida).