Lepoties un svinēt dzīvi. Saruna ar ģimenes uzņēmuma LINEN vadītāju Zani Kuļikovsku

Kā jūties daudzu miljonu biznesā?

Paldies, ļoti labi! (Smejas.) Tikpat atbildīgi, cik esmu skatījusies līdzi procesiem kopš pirmās dienas, to daru arī pie teju 60 miljonu eiro apgrozījuma. Neraugoties uz uzņēmuma milzīgo izaugsmi, ir izdevies saglabāt māju sajūtu: rūpējies par savu uzņēmumu tāpat kā par saviem bērniem. Un priecājies par visu bērnu izaugsmi.

Iesaistījies uzņēmumā, jo ar to nodarbojās tavs vīrs?

Jā, pirms astoņiem gadiem. Kopīgiem spēkiem dubultojām apgrozījumu, un tagad pieaugums ik gadu ir 30–40 procenti. LINEN ir ģimenes uzņēmums otrajā paaudzē. To sāka mana vīramāte Līvija Kuļikovska, veidojot veiksmīgu tirdzniecību ar gaļas subproduktiem no Skandināvijas uz NVS valstīm. Kad ar Jāni to pārņēmām, uzņēmumu strauji attīstījām, paplašinot produktu klāstu un darbību izplešot visā Eiropā, Āzijā, Āfrikā un Dienvidamerikā.

Esam starptautisks tirdzniecības uzņēmums, kas nodarbojas ar lopbarības, dzīvnieku un zivju barības, kā arī organiskā mēslojuma un higiēnas preču sastāvdaļu tirdzniecību. Pārtikas ražošanas procesā veidojas blakusprodukti, kurus Eiropā cilvēku pārtikā nav pieņemts izmantot. Mēs tos pārstrādājam vērtīgos taukos un proteīnos un dodam tiem otro iespēju tikt jēgpilni izmantotiem citās industrijās. Mūsu bizness ir perfekts ilgtspējas un aprites ekonomikas piemērs.

Ļoti zaļa pieeja. Tu ar to nelielies?

Birojā smejamies, ka mums nav katru reizi pēc lietošanas jāizslēdz printeris, lai e-pastā pieliktu zīmīti “zaļi domājošs”. Zaļā domāšana ir mūsu biznesa pamatā. Mēs, protams, ļoti lepojamies ar to, ko darām. Mūsu nozarē bieži izmanto terminu “atkritumu apsaimniekošana”, bet es to tā neuztveru, drīzāk cīnāmies ar lielo food waste problēmu Eiropā. Rodam jaunus risinājumus, ko no pārtikā nederīgiem produktiem varam iekļaut plašākas barības ķēdes kopējā formulā, receptē, lai nešķiestos ar resursiem.

Vai sadarbība ar daudzu valstu uzņēmējiem ir kā bagātinājusi tavu personību?

Ja redzi, kā lietas tiek risinātas un vadītas Āzijā, kādas atšķirības ir Āfrikā, tu pierodi pie dažādām kultūrām un, gribētos teikt, rodi sevī tādu mazu pazemību, iemācies, ka esi tikai kripatiņa no lielās bildes. Jo vairāk ceļoju un strādāju ar dažādu kultūru pārstāvjiem, jo vairāk to saprotu. Sākumā liekas – esi sakratījis sniegpārsliņu bumbu, viss necaurredzams! Ar katru braucienu tās lēnām nosēžas, rodas tālredzīgāka izpratne, ko izmantot problēmsituāciju risināšanā, stratēģiskos lēmumos.

Kādi bija tavi jaunības sapņi?

Jau kopš bērnības teicu, ka būšu advokāte. Man patika paust savu viedokli, skolas laikā piedalījos daiļrunas konkursos, biju diezgan atvērta dvēsele, arī dažādiem izaicinājumiem. Man patika sacensības gars. Bērnībā noteikti nesapņoju tirgot lopbarību! (Nosmejas.)

Esi pilsētas meitene?

Jā, dzimusi, augusi Rīgā, Vecmīlgrāvī, tur guvu labu rūdījumu. Dzīvojām daudzstāvu ēkā, mani draugi bija pagalma bērni, sastapos ar dažādiem temperamentiem. Jau agrā vecumā mācēju saprasties ar visiem un atrisināt problēmsituācijas.

Tad nonāci Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē?

Bija vēl Rīgas Franču licejs, vecāki ik rītu paši veda mani uz skolu, bija ļoti agri jāceļas. Pēc tam nonācu Latvijas Universitātē, tad Rīgas Starptautiskajā Juridiskajā skolā, kur maģistrantūrā apguvu Eiropas Savienības starptautiskās tiesības ar izvērstu skatu jūras un komerctiesībās. Tad Rīgas Ekonomikas augstskolā studēju ekonomiku un finanšu vadību. Nepārtraukta mācīšanās un izaugsme ir gan mana, gan viena no LINEN pamatvērtībām.

No jurisprudences pamazām virzījies uz uzņēmējdarbību… Jau biji iepazinusies ar vīru?

Jā, kopā esam jau 17 gadus. Iepazināmies, kad viņš no augstskolas tika atsūtīts praksē uz vienu no manām pirmajām darbavietām – biju sekretāre.

Kāds ir tavs draugu loks, aprindas, kurās apgrozies, kādus pasākumus apmeklē?

Ar draugiem esam kopā auguši, un viņi par mani un vīru saka, ka mēs ar gadiem neesam mainījušies – palikuši tikpat vienkārši, kādi bijām sākumā. Mēs novērtējam ilgu draudzību, ģimeni.

Uz mūsu Latvijas biroju brauc daudzu starptautisku, lielu uzņēmumu vadītāji, pagājušajā nedēļā bija no Indonēzijas, Nīderlandes, Polijas – tikai tādēļ, lai satiktu mani un vīru Jāni klātienē. Viņi ir kļuvuši par labiem mūsu draugiem.

Mēs rūpējamies par saviem darbiniekiem, jo uzskatām, ka viņi ir mūsu otrā ģimene. Reizi gadā dodamies kopīgā braucienā ārpus Latvijas, tas ir gan komandas saliedēšanas pasākums, gan nedaudz darba, gan atpūtas. Šogad nedēļu bijām Portugālē, braukājām ar ūdensdēļiem, ūdensslēpēm, brīvajos vakaros bija ballītes. Katru otro nedēļu mums ir maza kopāsanākšanas, katrs pastāsta par savām mazajām uzvarām vai izaicinājumiem; jaunos darbiniekus sveicam, atkorķējot šampanieša pudeli. Rīgas birojā esam 36 cilvēki, visā pasaulē – divreiz vairāk. Septiņas pārstāvniecības ir Āfrikā, divas Āzijā un viena Peru, tur strādā vietējie. Latvijas biroja darbinieki regulāri brauc uz šīm valstīm, lai palīdzētu ieviest LINEN vērtības, apgūt biznesa specifiku un labāk iepazītu lokālās kultūras nianses.

Arī tu bieži ceļo – katru otro nedēļu. Esmu dzirdējusi, ka Vjetnamā nav bijis viegli, jāpierod pie saziņas kultūras…

Tā bija. Vjetnama dienvidos ir eiropeiskāka, ziemeļos – tradīcijām bagāta, stagnējošāka, ķīniešu kultūrai līdzīga. Kādam mūsu biznesa partnerim, kura saknes ir vairāk ziemeļu pusē, bija uzskats: ja neesi vīrietis, turklāt nesen sākusi šajā jomā darboties, tad esi tikai vīra pavadone. Man netika veltīta pat sasveicināšanās, stāvēju blakus kā tukša vieta... Divus vakarus pēc kārtas bija vakariņas, un tikai trešajā dienā, kad tikāmies, lai atvadītos, jo līgums bija noslēgts un notika mazas svinības, viņš man pienāca klāt un pirmoreiz pasveicināja. Man bija sevi jāpierāda smagā darbā, tikai pēc tam tiku pieņemta kā līdzvērtīga biznesa partnere.

Tagad man ar viņiem ir vieglāk sarunāties nekā Jānim. (Nosmejas.) Āzijas cilvēki ļoti pierod pie viena dziļa kontakta, vari likt savā vietā aizvietotāju, bet viņš tāpat pie pirmās problēmas zvanīs tev.

Cilvēku reakcijas ir bijušas ļoti dažādas, piemēram, Āfrikā visi ķiķināja, nespēja beigt priecāties, ka esam atbraukuši, mazi bērni čamdīja man matus. Bet, piemēram, aizbraucot pie jauna piegādātāja Vācijā, bieži vien ir sajūta, ka viņš uz tevi skatās kā uz zemākas valsts pārstāvi. Turklāt esi sieviete, blonda, pēc stereotipiem – ne īpaši gudra… Ja pirmās stundas laikā viņu pārliecini, viņš ir priecīgs, ka saticis jaunu, gudru, izglītotu, ambiciozu cilvēku, kurš spējis izdarīt daudz vairāk, nekā viņu kultūrā pieņemts. Uzreiz aicina vakariņās, grib iepazīties tuvāk, sāk runāt par bērniem un pārējo, viņam rodas tiešām dziļa interese par to, kādi esam, no kurienes nākam. Jāpiemin, ka Latviju un Lietuvu vēl joprojām jauc vairākums rietumeiropiešu.

Neformālas tikšanās ir ļoti svarīgas, vai ne?

Bieži vien kopīgas vakariņas izsaka vairāk nekā līgums uz papīra, šajās saviesīgajās daļās vienojamies par jaunām idejām un projektiem. Cilvēka goda vārds ir svarīgāks par papīru, kas parakstīts. Vienmēr domājam par dāvanām, Latvijas ražotāju gardumiem bērniem. Labās attiecības nav tikai veiksme vai sakritība, bet mērķtiecīgs darbs. Kad biznesa partneri atbrauc uz Latviju, piedāvājam pasākumu programmu. Indonēzijas partneriem ļoti paveicās atbraukt uz Lāčplēša dienu, gājām likt svecītes pie pils, kopā ēdām vakariņas un arī uzņēmām savās mājās, lai iepazīstinātu ar bērniem. Viņi bija sajūsmā par tādu tautas sanākšanu, priecājās, kā bērni dzied dziesmiņas, jūsmoja par Vecrīgas arhitektūru un vēsturi. Āgenskalna tirgū viesi pirka cepumus, aprunājās ar puķu tantēm. Sajuta latviešiem piemītošo viesmīlību, tas ir ļoti svarīgi manā izpratnē.

Cik daudz uzdrošināšanās un cik pieticības ir vajadzīgs veiksmei?

Vajadzētu būt pusei uz pusi. Ambīcijām, protams, jābūt, bez drosmes nenotiek nekas. Ja ir uzdrīkstēšanās, mērķu vizualizēšana, tas nozīmē, ka vari tos sasniegt, tikai jautājums: tu nobīsies, paliksi “es jau neko” zonā vai mēģināsi ieraudzīt iespējas? Taču glupa dzīšanās uz priekšu ir muļķība. Ja riskē, neapzinoties sekas, neizvērtējot apstākļus, tā vairs nav drosme.

Tad nākas mācīties no kļūdām.

Jā, un tad nāk pazemība – ja esi pietiekami saprotošs un māki nolaisties uz zemes, neskrien pakaļ ego mākonim, tad vari mērķus sasniegt saprātīgā, varbūt lēnākā, bet stabilākā ceļā. Esmu grafika un disciplīnas cilvēks, bet tajā pašā laikā nebaidos riskēt. Tu zini, ar ko operē, kas likts uz spēles, jābūt saprašanai, lai nepazaudētu ko ļoti svarīgu.

Tā bija tava ambīcija – iekļauties ģimenes uzņēmumā, vai arī tajā brīdī tu to tomēr uztvēri kā upuri?

Ha, ļoti labs jautājums! Tā nebija mana ambīcija. Vīra uzaicinājumam divus mēnešus nespēju atbildēt, ļoti sevī cīnījos. Tikai pēdējā brīdī teicu: “Jā, labi, es nāku.”

Mīļā miera labad?

Nē. Protams, bija arī privātas sajūtas. Emocionāli likās – kā būs strādāt ar vīru diendienā, biju nobijusies. Ir tik daudz stāstu dzirdēts, kā cilvēki kašķējas, izšķiras, un rezultātā pajūk ne vien attiecības, bet arī bizness. Negribējās, ka šāds scenārijs atkārtotos arī mums. Tā bija pamatīga izlemšana, vairākas pārrunas ar vīru, kā visu dalīsim, deleģēsim un saliksim tā, lai nebūtu strīķēšanās.

Tāpat pirmajā gadā bija visādi nesmukumi, ko varbūt nevarēja manīt no malas, bet mēs paši tos jutām. Taču kādā mirklī notika klikšķis – mēs viens otru sapratām, un ieslēdzās pilnīga uzticēšanās. Un kurš gan izdarīs labāk, ja ne tuvākais cilvēks, kuram ir tādi paši mērķi, tā pati ģimene, kurš visu dara kopīgajam labumam? Mūsu partnerattiecības arī biznesā ir ļoti pilnvērtīgas, neapšaubām viens otra viedokli. Ja Jānis ir ko pateicis, es nemetīšos to mainīt. Viņš ir to pārdomājis, izsvēris, pieņēmis lēmumus.

Protams, esam redzējuši arī viens otra kļūdas, bet tas ir tas, ko esi izlēmis, izdarījis, tad pats arī uzņemies atbildību.

Ir jāmāk par kļūdām nezāģēt?

Noteikti, jo situāciju tas neuzlabo, tikai grauj iekšējo attiecību sistēmu. Tā nezālīte, ko tu iesēj, sāk izplatīties. Redzi, kur vēl var pazāģēt, un pretī dabū zāģi. Tas aiziet negatīvā progresijā. Savukārt, ja klusiņām problēmu izlabo, otrs to redz un novērtē. Tie ir mazie, foršie darbiņi, kas ikdienā paceļ.

Šādu kultūru mēģinām arī starp darbiniekiem ieviest, starp departamentiem cits citam palīdzam. Tas ir ļoti motivējoši gan man, gan arī, domāju, darbiniekiem dod papildu prieku.

Klusā lojalitāte ir īpašība, kas stiprina gan laulību, gan draudzību, gan koleģialitāti, gan biznesu?

Tā ir.

Un vēl viena lieta, kas man liekas ļoti svarīga, ir kopīga prieka svinēšana. Katra mazā uzvara ir jānosvin. Dzīve vispār ir jāsvin, citādi... kāda jēga?

Līdztekus disciplīnai un grafikam tu dabūji arī kādu brīvības elpu?

Ir vajadzīgs spēks, lai noturētos, ziemas aukstumā nesaķertu kādu vīrusu. Man veselību un prātu līdzsvaro joga, tā liek mazliet atkāpties no urdošajām problēmām. No rīta palaižu bērnus un vīru un tad mājās pirms darba stundu veltu sev.

Ar ģimeni ejam dabā, gandrīz visas dabas takas, tīreļu laipas esam izstaigājuši. Jāņa vecāku mājas ir starp Jelgavu un Iecavu – liels īpašums, tur vienmēr kas jāsalabo, darbiņu pietiek. Pie reizes saelpojamies svaigu gaisu, ejam pirtiņā, vakarā iekāpjam dīķī. Mums ar vīru ļoti patīk apmeklēt teātrus, Operu, arī bērniem patīk izkāpt no botām un džinsiem, uzvilkt svētku tērpu. Cenšamies viņiem stāstīt par to, kas tajās izrādēs notiek, lai viņos palēnām ieliktu kultūras elementus. Bieži vien saka “viņi taču nesaprot” vai “tā nav viņu tēma”, “tas ir par agru”, bet es tā neuzskatu. Man liekas svarīgi mūsdienu elektroniskajā vidē viņiem iedot gabaliņu īstuma, patiesu emociju.

Kā ir vadīt tik lielu uzņēmumu un būt arī divu bērnu mammai?

Tas ir izaicinājums. Cepuri nost to sieviešu priekšā, kurām ir trīs, četri bērni un kuras viņiem veltījušas visu savu dzīvi! Nevaru iedomāties grūtāku darbu kā būt mammai. Reizēm ir viegli aizbildināties ar darbu, bet mēs ar vīru cenšamies bērniem veltīt maksimāli daudz laika – lai ir kopīgas brīvdienas, lai viņiem daudz atmiņu no piedzīvojumiem, ceļojumiem. Cenšamies viņus vadāt pa pasauli, iepazīstināt ar dažādām kultūrām. Bērni bieži ir braukuši līdzi komandējumos, esam rādījuši, ko darām, lai tad, kad esam prom nedēļu, viņi nejustos pamesti. Šis līdzsvars ir ļoti grūts, bet līdz šim ir izdevies to saglabāt. Bērni izaugs un būs priecīgi, ka bijuši cieši blakus mums.

Vai tev ir izveidojušās īpašas attiecības ar naudu? Ko sev atļaujies?

Man patīk sasniegumi un to pavadošie labumi, bet vairāk esmu procesa cilvēks, gūstu gandarījumu no tā, ka iekarojam jaunus tirgus, ieviešam jaunus produktus. Nauda, kas nāk tam līdzi, ir forša, būtu liekulīgi teikt, ka par to nepriecājos. Bet, ja man jāsalīdzina reputācija, nauda un vara, es vairāk esmu varaskāra sieviete. Man ir svarīgi redzēt, ka viss tiek kontrolēts.

Abi ar vīru neesam ārišķīgi, gandrīz visu, ko nopelnām, investējam uzņēmuma attīstībā. Darbinieki zina, ka esam pieticīgi un vienkārši, tomēr mums patīk skaists birojs Rīgas centrā, organizētas izklaides ar darbiniekiem, mēs sevi atalgojam ar ceļojumiem. Ir svarīgi panākumos dalīties, un, ja mums ir gājis labi, to sajūt ikviens.

Galu galā – ne mēs divi to esam panākuši, bet pateicoties izcilai komandai, kas ir apkārt ik dienu. Arī bērni ir iesaistīti, bieži palīdz birojā. Kabatas naudu viņi pelna, šķērējot papīrus, kārtojot dokumentus, Ziemassvētkos loka kartītes un liek aploksnēs. Mācām, ka nekas no gaisa nenokrīt. Ar labām atzīmēm un iešanu uz treniņiem viņi var nopelnīt braucienu uz kādu izklaides parku brīvlaikā. Dots pret dotu.

Tomēr… arī staigājot pa tīreli, ir jāatbild uz telefona zvaniem?

Ir nācies. Tikai nesen pārgāju uz telefona miega režīmu, ko uzlieku no desmitiem vakarā līdz septiņiem rītā. Musulmaņu valstis nestrādā piektdienās, bet strādā svētdienās. Vjetnamā strādā sestdienās līdz pulksten 12, un, ja kravas iesprūst, tās jāatmuito, ir jābūt nemitīgi pieejamai.

Mans WhatsApp uzraksts bija “available”. Tikai tagad, kad ievērojami palielinājām komandu, ir parādījies brīvais laiks. Bet, ja man jārunā par attiecībām starp nostrādāto laiku, ieguldīto darbu un saņemto naudu, tā ir korelācija – jo vairāk strādā, jo vairāk iegūsti. Protams, ir svarīgi neiekrist naudas ražošanas mašīnā, jo tad nespēj izbaudīt savus līdzekļus. Atrast līdzsvaru, visu salikt tā, lai dienas beigās gūtu gandarījumu, – to es vēl mācos.

Skaistas drēbes, procedūras, interjeri – kas no tā visa ir tavs, kādas ir tavas baudas?

Esmu darbaholiķe, taču cenšos sevi lutināt arvien biežāk. Ar gadiem enerģijas resursi beidzas, ja tos neuzlādē, nav spēka dot, motivēt apkārtējos, virzīties uz priekšu. Man patīk brīži, kad mājās esmu viena, neviens nebaksta, netraucē, ir klusums, miers. Tad ieeju siltā vannā, palasu foršu grāmatu, uzgriežu mūziku fonā, atpūšos. Sejas un ķermeņa kopšanas procedūras ir vajadzīgas, lai nepadotos gravitācijai, bet, lai es teiktu, ka to laikā nenormāli atslēdzos, – tā nav.

Tavs darbs ir spriedzes pilns. Vai esi mācējusi iztikt bez garīgiem, psiholoģiskiem palīgiem?

Jā, darbs ir ļoti stresains, gandrīz katra diena sākas ar problēmas risināšanu. Cenšos to neuzgrūst darbiniekiem, abi ar vīru iesaistāmies, ja vajag, nostājamies priekšā visai komandai. Ir sanācis konsultēties ar dažādiem koučiem, bet tā laikam nav mana metode. Man ir savs un stiprs viedoklis. (Nosmejas.) Eju uz cita veida terapiju – savas personības atraisīšanai, iekšējo konfliktsituāciju risināšanai, lai izprastu, kāpēc tā reaģēju. Kā varētu daudz mierīgāk uztvert ārējos kairinājumus. Atrast tarakānus savā galvā un tikt ar tiem galā. Cilvēka prāts, iekšējā enerģija ir tie, kas virza uz priekšu, ar to esi unikāls un neatkārtojams. Nevar sevi pakļaut koučingam: “Lūk, četri elementi, kas jāievēro!” Jo kā gan viens un tas pats var strādāt visiem? Var iedvesmoties, bet neņemt kā dzīves patiesību.

Ja tu būtu Ziemassvētku vecītis un varētu uzdāvināt Zanei dažas laimīgas dienas, kādas tās būtu?

Oi, tās būtu ar bērniem un vīru tur, kur ir ļoti silts, daudz saules gaismas, kas uzpilda no iekšienes, dod enerģiju… Pieceļoties saulainā zemē, uzreiz liekas, ka esi atvaļinājumā, kaut arī tas ir komandējums. Ar to Latvijā esam mazliet apdalīti. Mums ir četri skaisti gadalaiki, bet saules gaisma mazliet atņemta... Tā būtu mana laimes sajūta, pats foršākais Ziemassvētku vecīša pārsteigums. Žurnāla lasītājām gribētu novēlēt atrast pareizo katalizatoru, kas dos enerģiju, virzīs uz priekšu. Nemeklēt to apkārt, bet tieši sevī smelt spēkus. Ja iekšējā pasaule ir kārtībā, tad izdodas sakārtot arī visu ap sevi – ģimeni, biznesu. Atrast savu foršo Es, pie kā turēties, un tad var arī kalnus gāzt!