Māksliniece Katrīna Neiburga: "Agrāk es ļoti daudz dzīvoju mammai"

Cik labi tu sevi pazīsti?

Beidzamajā laikā sanāk daudz par to domāt. Visi dzīves notikumi un apstākļi mani ir noveduši tādā dīvainā posmā, kad sāku dzīvot pilnīgi jaunu dzīvi. Tādi četri melnie gadi kopš mammas nāves, vispār tas viss kopā: Paula nāve, pandēmija, karš, pašķiršanās ar Eglīti. Viss ir novedis pie tā, ka man ir jāveido jauna sistēma, kā dzīvot. Pirms tam taču es vienmēr lepojos un priecājos, ka man ir liela ģimene un kārtīga aizmugure. Arī manos darbos parādījās tā trīs paaudžu līnija: ome, mamma un es, tāds sieviešu spēks. Nu šis viss ir zudis. Esmu atjēgusies punktā, kur esmu es viena ar dēliem. Un ar jaunu dzīvi, kurā jāmeklē pašai savas vērtības, svētki, rituāli.

No vienas puses, tas ir traģiski, no otras – ļoti interesanti, jo ne jau visi piedzīvo tādus brīžus. Nezinu, no ārpuses to varbūt pat vispār nevar redzēt, bet iekšēji tas ir tāds milzīgs darbs. Atrast pašai sevi. Atrast to, kāpēc es dzīvoju. Senāk es ļoti daudz dzīvoju mammai, dzīvoju viņas uzbūvētā pasaulē un priekšstatos un mēģināju arī izpatikt – man bija ļoti svarīgs viņas viedoklis. Un arī kopumā ģimenes viedoklis. Savā ziņā to varēja saukt arī par nebrīvību, jo biju atkarīga no citu domām. Baidījos par kaut ko, biju šaubīga, nepārliecināta. Un tagad man ir jāveido jauns vērtību loks, lai man būtu cilvēki, ar kuriem varu runāt par sev svarīgo. Lai man ir tie cilvēki, ar kuriem esmu kopīgās domās un sajūtās.

Bet tas pamats, kas man bija līdz mammas nāvei, tas vienkārši… pazuda. Zūd un izkūp līdz pat šim brīdim. Vēl pirms pusgada es nebiju tā nostabilizējusies, lai vispār par kaut ko runātu. Biju savos meklējumos. Bet tagad es beidzot tuvojos sev. Un ir ļoti interesanti. Es eksperimentēju, meklēju jaunus veidus, kā dzīvot un kur smelties enerģiju. Kā iegūt mīlestību, kuras man bija ļoti daudz. Bet es jau labi zinu, ka mīlestība ir nemirstīga. Es tiešām to jūtu. Un jūtu arī spēku, kas man dots no manas ģimenes.

Kaut vai tik vienkāršs jautājums: kā tagad svinēt Ziemassvētkus? Sākumā mēģināju pieturēties pie tā, ka man jāatkārto vecais ceļš. Bet nav to elementu, nav, ko savākt kopā. Taču tagad ir draugi, mana jaunā pasaule.

Interesanti, ka arī mākslas ziņā es pēdējos gados biju kaut kur pazaudējusies. Pat zaudējusi interesi kaut ko radīt. Ļoti paļāvos, un mēs ar Eglīti daudz ko darījām kopā. Tad bieži vien šķita, ka mans viedoklis jau nemaz nav tik svarīgs un vai tad vispār varu ko pienest, bet varbūt nemaz nevaru to, ko vajag… Līdz pagājušajā vasarā beidzot sāku izbaudīt, ka pati esmu noteicēja pār saviem dzīves notikumiem un to, kā es gribu dzīvot. Lai gan tikpat labi varēju aiziet arī citu ceļu. Varēju izmisumā nodzerties vai iekrist bezgalīgā depresijā. Bet tam gan negribētos izšķiest laiku, kas man vēl paredzēts. Un to jau nekad nezini, kad tas tavs laiks beigsies.

Kādi bija tavi veidi, kā smēlies enerģiju?

Tagad man ir pilnīgi skaidrs, ka lielu enerģiju man dod radoša darbošanās. Kad esmu kopā ar cilvēkiem, kuri man ir interesanti. Un daru darbu, kas man šķiet svarīgs. Tas mani tiešām stiprina. Iepriekš, piemēram, ļoti paturēju savas emocijas un domas ģimenē, bet tagad es varu tās brīvi dalīt ar citiem. Piemēram, opera Vēsā, ko taisījām Valmieras vasaras teātra festivālam, – pēc tā notikuma laime un piepildījums bija kopīgs visiem dalībniekiem. Es ieguvu daudz vairāk, nekā čubinoties vienatnē vai divatā.

Tas it kā banālais, ka piedzimstam vieni un nomirstam vieni... Protams, ģimenē parasti rūpējas cits par citu, zini, ka vari uz kādu paļauties. Bet var arī paļauties uz sevi. To esmu sapratusi. Tādā ziņā esmu kļuvusi racionālāka. Negremdējos sevis žēlošanā. Tas nepalīdz. Tieši nesen sapratu, ka vienīgais, kas palīdz, ir tāds kārtīgs ķermeņa apskāviens no citiem cilvēkiem. Bet nu... tā man netrūkst. Man ir divi dēli, kas samīļo un rūpējas par mani. Mēs esam brīnišķīga komanda.

Vēl es nesen esmu sākusi apmeklēt cigun. Tur arī kaut kas ir. Man ir interesanti izmēģināt jaunas lietas, metodes. Ja toreiz būtu skumjās nomirusi, es taču nemaz to visu nebūtu pamēģinājusi! Un, ja nebūtu pandēmijas, es nebūtu tik labi redzējusi, kā daba atmostas. Katrā lietā var atrast skaisto un interesanto. Bet ne jau vienmēr ir tikai labi. Ir arī bedres, un tad ķepurojos ārā.

Tev nācās arī praktiski pārņemt visas nekustamā īpašuma lietas, viesnīcu Neiburgs?

Nē, tā galīgi nav. Mana profesija nav namu pārvaldnieks vai viesnīcas direktors. Tas ir jādara profesionāli izglītotiem cilvēkiem, kuriem uzticos. Protams, daudz vairāk tagad tajā visā iedziļinos, tomēr neuzskatu, ka vadu. Palīdzu ar radošām idejām. Bet noteikti neesmu biznesmene, mani tas arī nekad nav interesējis. Domāju, tas savā ziņā bija mammas varoņdarbs un arī viņas kļūda. Viņa varēja ātrāk atkāpties no tā visa. Vairāk pievērsties sevi interesējošām lietām, vairāk baudīt dzīvi. Bet, protams, ar to, ka viņa šo visu darīja, viņa ir ārkārtīgi palīdzējusi nākamajai paaudzei un arī visiem pārējiem īpašniekiem, kas dzīvo ārzemēs un īpaši pat neiedziļinās šajos īpašumu jautājumos. Bet vai tas bija tā vērts viņas dzīvē? Es nezinu.

Tu esi sapratusi, kāpēc mamma tik maz rakstīja, kaut darīja to izcili? To pašu īpašumu darbu dēļ vai tāpēc, ka bija ļoti paškritiska?

To nevar apvienot, tas ārkārtīgi izsmeļ. Arī es sākumā, esot tajās īpašumu problēmās, neko citu nevarēju padarīt. Savā ziņā īpašumu pārvaldīšana noteikti bija saistīta ar to, ka mamma maz rakstīja. Bet viņa pati uz šo jautājumu ir dažādi atbildējusi. Es pat, godīgi sakot, nezinu iemeslu. Zinu tikai, ka viņai nepatika šis jautājums, tāpēc pat nemēģināšu meklēt atbildi uz to. Lai nesanāk tā, ka viņa neatbildēja, bet es nu tagad zināšu.

Bet tu pati – vai tu varētu nenodarboties ar mākslu?

Nē, es nevarētu. Es pat neuztveru sevi kā mākslinieci. Man tas vienkārši ir veids, kā visu laiku mainīties un mainīt savu nodarbošanos. Pieņemu, ja es būtu gleznotāja, jau būtu absolūti nogarlaikojusies. Bet brīžiem tomēr apskaužu tāda veida radītājus, kas to dara vienatnē un bezgalīgi ilgi, neviena netraucēti. Man ļoti patīk komunikācija, vides maiņa un iejušanās dažādos tēlos. Man patīk, ka katru reizi ir cita komanda un cita tēma. Man ir tik daudz iespēju domāt par dažādām dzīves šķautnēm, dzīvojot vienu dzīvi. Faktiski taču es varu nokļūt jebkurā profesijā. Man tikai jāizdomā iemesls un veids, kā to piedzīvot. Domāju, tā ir visinteresantākā dzīve, kādu cilvēks var vēlēties dzīvot.

Protams, man tagad daudz parādās nāves tēma. Pēc mammas nāves ļoti ilgi domāju, ka tūlīt arī pati nomiršu. Droši vien tāpēc, ka mammas nāve bija tik pēkšņa, tik negaidīta. Man bija nojaukta tā trauslā līnija un apziņa, ka mēs dzīvojam un, kamēr vien nesaslimstam ar kādu smagu slimību, nav jādomā, ka rīt vari būt miris. Man vairs nebija aizsargslāņa. Es visu laiku jutu, ka mani pat tā kā velk uz to pusi… Ezoteriķi jau uzskata, ka tā pat var būt, ka mirušie var paņemt līdzi. Jā, es jutos ļoti nestabila.

Ko tu būtu varējusi darīt, ja tavā dzīvē nebūtu mākslas?

To zinu skaidri – es būtu daktere. Ķirurģe. Domāju, tas nāk no bērnības, kad mana mīļākā lasāmviela bija medicīnas enciklopēdija. Biju ļoti slimīgs bērns, daudz laika pavadīju slimnīcās. Un tagad dakteri ir cilvēki, ko ārkārtīgi cienu. Zinu, ka šai profesijai kaut kādā veidā savos darbos noteikti pieķeršos. Tā ir laime – būt labam dakterim. Skaidri zināt, ko dari. Un zināt arī to, vai tev ir sanācis vai tomēr ne – atšķirībā no māksliniekiem. Tur tas ir pavisam skaidrs. Un es domāju, no manis būtu sanākusi ļoti laba daktere.

Bet mākslā tev ir bijusi tā sajūta, ka esi ko labu izdarījusi?

Es diezgan naivi ticu, ka visi šie darbi nāk par labu cilvēkiem. Jo māksla savā ziņā arī ir ārstēšanas metode. Cilvēkiem ir iespēja pabūt telpā, kur nav realitātes un praktiskuma, kur ir iespēja atrauties no ikdienišķām problēmām. Saka, ka māksla ir jaunā reliģija. Es teiktu, ka tā ir arī ārstniecība. Un ļoti ceru, ka arī mani darbi ir tādi – liek domāt, pieredzēt. Tas viss ir par to. Citas jēgas nemaz nav.

Teiksim, darbs Mierinājums, kas man tagad bija Cēsu mākslas festivālā. Tajā es ar daudzām sievietēm videoformātā runāju par nāvi un to, kas varētu būt pēc tam. Kāpēc veidoju to darbu? Tāpēc, ka man bija jāatrod mierinājums sev. Un to iespēju, kas būs pēc tam, izrādījās tik daudz, ka mani tas atbrīvoja. Deva telpu tam, ka ir visas iespējas. Bet varbūt neviena… Un tas kaut kā ļoti nomierina.

Mīlestība un nāve ir divas tēmas, ko grūti vārdos izstāstīt. Tev pēc savas pieredzes tagad izdevies noformulēt, kas ir nāve?

Es, atklāti sakot, vairs nemeklēju atbildi. Man vienmēr patikusi daudzveidība. Vienmēr esmu eksperimentējusi, bāzusies iekšā dažādās tēmās. Man ir arī diezgan liela tā saucamā ezoteriskā pieredze. Bet es vienmēr palieku vairāk kā novērotāja. Man galvenais bija pārvarēt nāves bailes, kas nāca virsū, – tādas melnas, lielas. Es ar tām ilgi nevarēju tikt galā. Bet tagad, tieši ar mammas nāvi un citu tuvu cilvēku aiziešanu, kaut kā samierinājos ar savu mirstīgumu. Tas vienkārši notiks.

Un visu to stāstot, tu smaidi, lai neteiktu, ka smejies.

Tur jau tas labums – vieglumā. Es mācos to vieglo sajūtu, mēģinu to atcerēties. Jā, domājot par nāvi, es mazliet uztraucos, kā būs puikām. Bet nu… Arī tā savā ziņā man ir jauna pieredze, ka neviens nav neaizstājams. Un kaut kā jau visi pēc tam tiek galā.

Mūsu sabiedrībā nav pieņemts par to daudz runāt, bet vajadzētu. Atcerēties un pieminēt savu galīgumu. Jo tas atbrīvo. Ir vienkārši jāpierod par to runāt. Tāpat kā par novecošanu. Tieši un skaidri, nevis caur puķītēm. Mēs nesen nopirkām grāmatu Anatomijas muzejā par to, kas notiek ar cilvēku pēc nāves. To mēs ar Ludvigu tagad pa vakariem lasām. Kā atnāk, piemēram, kaķis un izēd acu dobumus.

Man liekas, svarīgi ir arī izdomāt, kādas tu gribi savas bēres. Atstāt sarakstu, kādai mūzikai jāskan. Es tieši tādu veidoju. Man liekas, ka Brekte varētu būt mans izvadītājs. Man arī jau sarunāts, ka spēlēs perkusionisti no operas Vēsā.

Testaments tev arī jau ir?

Ir.

Paliekot par dzimtas vecāko sievieti, tu mainījies arī kā mamma?

Domāju, ka ne. Tāda pati rotaļīga un traka, kā biju, arī paliku. No otras puses, es esmu tā ārprātīgi gādīgā un kārtīgā. Bet palikt par vecāko sievieti dzimtas zarā ir dīvaina sajūta. Tāds kā tukšums virs galvas.

Kā izpaužas gādīgā mamma?

Garšīgi ēdieni. Nemitīgi apkampieni. Mīlestība. Rūpēšanās, lai viņiem būtu interesanti. Izklaides. Es bieži domāju, ka ļoti daudz dzīvoju tikai bērnu dēļ. Kā mana mamma teica, viņa nekad neesot bijusi tik laba mamma kā es. Un manī jau uzreiz esot bijis mātišķums, es esot ar tādu jau piedzimusi. Viņa brīnījās, kā savos 25 gados ar Antonu uzreiz biju mamma. Bet man tas ļoti patīk. Jā, es esmu totāla mamma. Tā noteikti ir viena no manām mīļākajām un svarīgākajām šķautnēm. Un otra ir māksla. Trešā – dzīve. Ar visiem tās brīnumiem un piedzīvojumiem.

Ja tev būtu jāizvēlas viens vārds, kā sevi raksturot?

Liela. (Smejas.)

Kad satiekas divi talantīgi mākslinieki, tad vismaz no malas liekas, ka viņu savienība nekad nebeigsies. Tomēr jums ar Eglīti beidzās.

Jā, mēs bijām paraugpāris. Arī daudzi mūsu draugi bija šokā, viņu ilūzijas sabruka. Nu… Kaut kādā brīdī kaut kas tiek izsmelts. Pat nezinu, ko vēl es varētu pateikt. Domāt jau var visu ko – gan no malas, gan pats. Bet kaut kā… beidzas.

Un tagad man ir tāds jaunatklājumu brīdis, kurā, kā jau teicu, atrodu sevi. Beidzamajā laikā ar interesi lasu dažādas intervijas, kā sievietes stāsta par to, kā vienas pašas tiek galā, kā jūtas. Man ir interesanti salīdzināt to ar sevi, domāt par to.

Un man liekas, ka tā ir vēl viena nepatīkama sabiedrības uzspiesta klišeja, ka sievietei noteikti jābūt ar vīrieti, lai viņa būtu laimīga. Par vīriešiem taču tā nekad nedomā. Nē, tur domā – vientuļš un brīvs! Savukārt sieviete noteikti skumst, raud, ir vientuļa, un vispār – viss ir slikti. Bet nē! Katram cilvēkam ir sava liela telpa. Un, ja visu mūžu būts attiecībās, cilvēks varbūt pat nav sevi izbaudījis. Tā vienkārši tagad mesties citās attiecībās... Nē. Tā savu laiku tērēt es negribu. Es ticu brīnumiem, bet nedomāju neko darīt. Man ir svarīgi, ka varu baudīt to, kas man patlaban ir.

Ir vīrieši, kas tev šķiet interesanti?

Protams. Ir interesanti vīrieši. Vai es ar viņiem gribētu būt kopā? Nezinu. Jo vīrietis var būt interesants, bet vienlaikus telpu ierobežojošs vai ārkārtīgi patriarhāls, šovinistisks. Tur ir ļoti jāpārdomā, vai tas ir īstais cilvēks, ar kuru gribi pavadīt laiku kopā.

Tu pret laiku izturies ļoti atbildīgi un nekad to netērē nejēdzīgi?

Ir tik daudz kas jāizlasa, jānoskatās. Mans dēls Antons sācis mācīties Kultūras akadēmijā operatoros, un ir tik daudz filmu, ko viņš grib noskatīties. Rīkosim mājās kinovakarus, aicināsim uz tiem draugus. Un gandrīz katru vakaru kaut kur jāiet, jātiekas ar draugiem. Nemaz nesanāk tērēt pa tukšo. Bet man patīk tie brīži, kad varu apgulties un noskatītos kādu seriālu par burvju māksliniekiem, kas man nekad nenoderēs. Kaut gan viss jau var noderēt. Es arī to neuzskatu par laika tērēšanu, bet par smadzeņu atslodzi, kas nepieciešama. Tērēt laiku vietām un kompānijā, kas man nepatīk, – lūk, tam gan savu laiku negribu atdot. Vajag vairāk par sevi rūpēties. Neviens cits jau to nedarīs. Jāizvēlas tas, kas ir mīļš, tuvs. It sevišķi apstākļos, kad esi viegli ievainojama.

Ko tev kā māksliniecei deva bērni?

Savos mākslas darbos es ļoti daudz izmantoju ģimeni un bērnus. Un ietekmējos no viņiem. Radīt kopā ir brīnišķīgi. Mēs ar Antonu arī esam jau sastrādājušies, viņš maniem darbiem taisa mūziku. Tagad arī nākamajam darbam Mājoklis, kas būs ar Lauru Grozu, viņš rakstīs mūziku tām manām istabām. Īsti nevaru atdalīt mākslu no dzīves un bērniem. Man tas viss ir vienā putrā. Esmu no tām, kas var vārīt zupu un paralēli montēt videoklipu vai domāt par scenogrāfiju. Esmu multitāskinga cilvēks. Un bērni man ir milzīgi palīgi, fantastiski aktieri! Man ļoti patīk, ka arī viņus aizrauj tās lietas, kas mani. Gaidu, kad Antons būs vairāk iemācījies un varēs man filmēt. Viņš jau tagad kļūst kritiskāks, kad kaut ko rādu. Mēneša laikā kļuvis par gudrinieku! Patiesībā es tieši bērniem pirmajiem rādu, ko esmu uztaisījusi.

Tu pati biji citāds bērns?

Ļoti! Tieši starp sevi un saviem bērniem redzu milzīgas atšķirības. Jo es biju ļoti kautrīga. Man bija kauns izteikt savu viedokli. Bija bail pateikt kaut ko muļķīgu. Man apkārt bija tā gudrā bohēma, un es tāda, stūrītī ierāvusies, tikai spēju visu laiku nodomāt: “Ak, es tieši to pašu gribēju pateikt! Būtu pateikusi, visi tagad zinātu, ka es arī kaut ko domāju!” Bet nekā.

Nevaru pateikt par visiem bērniem, bet zinu par savējiem: viņi ir neticami empātiski, sirsnīgi un ļoti atvērti. Viņos nav baiļu. Bet visa mana ģimene vienmēr bijusi ļoti atvērta un tendēta uz izrunāšanos. Tāpēc es nespēju izturēt, ja cilvēks ir noslēdzies un mēs nespējam kaut ko izrunāt.

Esmu izdomājusi, ka esi cilvēks, kas ar lielu cieņu izturas pret citiem cilvēkiem.

Citi to sauc par manu talantu. Es arī savos darbos ļoti daudz pievēršos cilvēkiem. Arī tādā antropoloģiskā pētīšanā. Mani ārkārtīgi interesē cilvēki, es viņus patiešām mīlu. Droši vien tāpēc viņi ielaiž mani savās mājās, uztic savus stāstus. Es no tā visa arī daudz mācos, piemēram, kā citi cilvēki tiek galā ar dzīvi. Man tas ļoti palīdz. Tāpēc jau mēs te esam, lai cits citam palīdzētu.

Kuri cilvēki tevi ir īpaši iespaidojuši?

Man noteikti daudz ir devis Pēteris Ķimelis. Mēs kopā mācījāmies Karaliskajā Mākslas akadēmijā Stokholmā. Pirms tam viens otru pat nepazinām, bet pēkšņi bijām kursabiedri. Viņš man atvēra daudzas pasaules. Es tāda naiva tur aizbraucu, mēs bijām ļoti atšķirīgi, bet man ar viņu bija neparasti interesanti. Es jau vienmēr esmu tā kārtīgā, mazliet pat tāda kā teicamniece, kas nodos darbus trīs dienas agrāk un nekad ne pēdējā brīdī, jo man ļoti nepatīk uztraukties. Mēs bijām pilnīgi pretpoli, bet tieši tas mūs satuvināja. Literatūras, kino, mākslas, domāšanas, brīvības, uzvedības ziņā viņš man deva milzīgi daudz. Ar viņu katra saruna ir kā atraušanās no realitātes.

Daudz man dzīvē bijis tādu cilvēku. Bet izmaina jau vairāk tieši jaunībā. Arī visas attiecības, kas bijušas, – vārdus nesaukšu. Tās vienmēr bijušas dziļas un īpašas.

Man ļoti gribas pieminēt Andreju Žagaru. Andrejs man bija tuvs, kā tāds tētis. Zinu, ka viņš par mani rūpējās un priecājās, mums bija ļoti labs kontakts.

Skaidrs, ka mana ģimene: tēvs, mamma, oma, opis, brālis. Pauls.

Un vēl man ir paveicies, ka man ir ļoti daudz labu draudzeņu. Tas ir neticami, es reiz mēģināju saskaitīt, un sanāca, ka man ir 25 labas draudzenes. Tas ir ļoti daudz! Bet tā ir izveidojies, jo es par to pati rūpējos un man tas ir svarīgi. Viņas ir brīnišķīgi, radoši, skaisti, interesanti cilvēki. Tā pati Ieva Lešinska, piemēram. Viņa ir mana, teiksim tā, saikne ar pagātni. Viņa bija mammas labākā draudzene, un tagad tās man ir ļoti īpašas attiecības. Man svarīgas. Ļoti.

Ir brīži, kad pēkšņi sajūtos ļoti vientuļa. Tad domāju – kam lai piezvana? Mēs ar mammu sazvanījāmies divreiz dienā. Un es daudz runāju. Reiz izdomāju, ka jāuzraksta saraksts ar visām draudzenēm un jāpieliek pie sienas, lai man vairs nenāk tādas domas prātā.

Jau pieminēji Annas Auziņas Mājokli, ko iestudē Laura Groza. Saprotu, ka tavas domas tagad lielā mērā ir par to?

Jā, nu tas man liekas tāds nebijis stāsts latviešu literatūrā. Atklāts un neizskaistināts sievietes seksuālās pieredzes stāsts. Man bija ļoti interesanti to lasīt. Lasīju, kad iznāca, un tagad atkal pārlasu. Bet man ir trigera punkti, kāpēc tas ir grūti. Mēģinājumos tiek aizskarta mammas nāves tēma, vispār smagas tēmas, un tad es tumsā riju asaras.

Vēl man ar Ivetu Poli nākampavasar paredzēts darbs Rīgas cirkā, to sauks Raganu veseris. Tajā piedalās tikai sievietes. Spēcīgas performatores Daniela Vētra un Agnese Krivade, pati Iveta un pāris ārzemju meiteņu. Un Alvja Hermaņa brīnišķīgā meita Jete. Mēs tur esam astoņas, mani ieskaitot. Mums Zvārtavas pilī bija sarīkota tāda kopāsanākšana. Ļoti laba, droša sajūta ir atrasties tādā sieviešu kopienā. Kad nav vairs mammas, man ir vajadzīga sieviešu enerģija. Tāpēc es arī esmu tādu vecāku dāmu meklējumos. Man tagad, piemēram, ļoti patīk rūpēties par Antona vecmāmiņu, satikt viņu, sarunāties. Man ir svarīgi par daudz ko vēl izrunāties. Kaut arī mēs ar mammu tik daudz runājām, palika vēl neizrunātais.

Piemēram?

Par menopauzi, piemēram. Tas arī ir tāds bubulis sabiedrībā. Kad par to prasīju vienai ginekoloģei, viņa teica: “Tu mammai paprasi!” Bet es vairs nevaru paprasīt. Tad nu iesaku citām sievietēm šo iespēju izmantot un pajautāt.

Kā tu sevi lutini?

Ar garšīgu, veselīgu ēdienu. Vai ar neveselīgu. Un man patīk pieskārieni, tāpēc aizeju uz masāžām. Apbrīnoju cilvēkus, kas gatavi veltīt savu spēku un laiku tam, lai dotu citiem savus pieskārienus. Tā man šķiet tāda īpaša dāvana.

Teici, ka tev ir liela ezoteriskā pieredze. Vai arī pati esi ko piedzīvojusi?

Vai, daudz ko! Bija agrāk tāds festivāls Gara vasara. Sakarā ar vienu projektu – man gan riebjas šis vārds! – tur nokļuvu. Sarunājos ar dažādiem guru, burvjiem un ezoteriķiem. Domāju, ja cilvēks ir gatavs ar sevi eksperimentēt, vienlaikus nezaudējot kritisko saprātu, tās ir interesantas pieredzes. Tādi brīnumi kā holotropā elpošana vai San Pedro, atkalpiedzimšanas pieredzes.

Ja esi gatavs riskēt, to var darīt. Man bija interesanti. Bet, teiksim, holotropo elpošanu pasniedza vīrietis, kurš pirms tam bijis santehniķis. Pirtnieks, kurš mani fantastiski nopēra, bija izbijis bandīts. Ja cilvēkam ir izturīgs ķermenis – un man tāds ir –, to var šādiem eksperimentiem pakļaut. Bet kādai trauslākai dvēselītei tas var arī slikti beigties, var attapties trakonamā – šādi gadījumi ir bijuši, es par tādiem zinu.

Mājās vakaros mēdzam spēlēt Leela jeb angliski Snakes and Arrows, kas ir vēdiskās filozofijas spēle par čakrām. Arī interesants veids, kā pavadīt vakarus. Tas kaut kā izskaistina dzīvi. Bet, piemēram, mana mamma bija kategoriski pret tādām lietām. Man gan liekas, ka tā ir tāda nedaudz iedomīga nostāja.

Ko es tev nepajautāju?

Par Miķeļtorni. Tā ir liela manas dzīves daļa. Es pat teiktu: mana otra puse. Pandēmijas laikā nodzīvoju tur gandrīz pusotru gadu. Tā pa īstam laukos, ar visām vistām. Mums bija deviņas vistas un divi gaiļi. Nākamajā vasarā gan sajutu, ka to vistu dēļ esmu ļoti piesieta pie mājas, un atdevu kaimiņiem.

Miķeļtornis ir vieta, kur es katru dienu eju staigāt garus, garus gabalus. Un visu laiku kaut ko vācu. Akmeņus ar caurumiem, dzintarus, sēnes. Tagad neesmu tur mēnesi bijusi un jūtu, ka man pilnīgi smeldz viena puse. Tā māja arī tik interesanti pie mums nonāca. Austrālijas radinieks uzdāvināja kameru un par tās naudu mamma nopirka Miķeļtorni; man tolaik bija 12 gadu. Tur ir viss: notikumi, leģendas, mistika, daba un jūra. Jūra ir mana stihija. Un labākais, ko piedzīvoju šovasar, – ieairējos dziļi jūrā ar supa dēli, un tad mani lēnām pūta ārā. Ejot jūrā, arī vienmēr aprunājos ar to.

Sajūta, pēc kuras tu ilgojies?

Paduse.