Īstenība un ilūzija

Ievas pašas skaistuma izpratnē, ārējo izskatu ietverot, ietilpst tiekšanās uz pilnību jeb centieni atbilst dieviem, kā teica Senajā Grieķijā. Taču nebūtu pareizi saukt par skaistumu ar filtriem pārveidotu attēlu instagramā vai TikTok.

Es ik pa brīdim pievēršu uzmanību disonansei starp skaistumkopšanas industrijas reklāmās sludinātajiem apsolījumiem, ilūzijām un īstenību, ko šī milzīgā un labi attīstītā industrija reāli sniedz klientiem; to var redzēt ikdienā visapkārt, arī citai citu satiekot. Mūsdienās ir neskaitāmas reklāmās popularizētas laba izskata panākšanas un saglabāšanas metodes. To meistarīga pasniegšana liek daudziem sociālo tīklu lietotājiem noticēt dažādu filtru uzburtajām ilūzijām – lūk, jau atkal kādas sabiedrībā pazīstamas personas izskats līdz nepazīšanai mainījies no necila uz lielisku, pateicoties reklāmā izdaudzinātajai metodei! Vienlaikus vēroju, ka patiess skaistums, kam pamatā ir sevis mīlēšana un parasta ikdienas kopšana, diemžēl bieži vien netiek pienācīgi novērtēts. Gan no industrijas virtuvi labi zinoša cilvēka skatpunkta, gan no savas sievišķīgās dzīves pieredzes nu jau vairāk nekā 60 gadu garumā varu teikt, ka pēdējā desmitgadē ticība nereālām ilūzijām skaistumkopšanas jomā ir ievērojami pieaugusi.

Pēc desmit gadu dzīves un darba Vācijā biju iecerējusi pavadīt Latvijā mierīgas vecumdienas, bet gluži tā nav sanācis. Mēnesi pēc atgriešanās sākās kovids, tad karš un inflācija, un patlaban vēl piedevām enerģētiskā krīze.

Jums nešķiet, ka vecumdienu piesaukšana skan tā skarbi?

Kas nu tur skarbs? Vecumdienas ir dzīves noslēguma posms, ko citādi nenosaukt, un tajā es biju iecerējusi padzīvot mierīgāk un brīvāk. Biznesa cilvēki savā būtībā ir mērķtiecīgi, arī personisko dzīvi plānojot. 2019. gadā ļoti veiksmīgi pārdevu desmit darba gados Vācijā attīstītu fabriku, norēķinājos ar investoriem, brīvi uzelpoju un domāju: viss, pietiek, tagad padzīvošu bez spriedzes! Bet sanācis kā vienmēr – cilvēks domā, Dievs dara.

Vienlaikus novērtēju, ka mēs dzīvojam ārkārtīgi piesātinātā un interesantā laikā. Es pat nebūtu nosapņojusi, ka mani gaida vēl tik daudz piedzīvojumu un pārdzīvojumu, vārdu sakot, tas viss, ko mēs kolektīvi esam pieredzējuši un kam cauri gājuši pēdējos divarpus gados.

Un nekāda atpūta nesanāca.

Krīzēs uzņēmējiem jāstrādā trīs reizes vairāk. Kad biznesā deviņus mēnešus ir pilnīgs darbības aizliegums, tas nav mierīgs laiks, ko pakavēt pie liepziedu tējas tases. Uzņēmējiem tā vispār bija pilnīgi jauna pieredze – aizliegts strādāt: nedrīkst neko darīt, jāgaida valsts atbalsts... Tieši tāpēc man īpaši liela cieņa pret skaistumkopšanas jomas speciālistiem, kuri šo laiku izturēja, būtībā – izcieta, un neaizgāja no nozares.

Bet vai šis bija sarežģītākais laiks jūsu biznesa pieredzē?

Tā nevarētu teikt. Esmu biznesā gandrīz četrdesmit gadu. Pirmā krīze izbrīna – un man tas bija PSRS sabrukums –, jo tu sastopies ar pārmaiņām, kurās jāiekļaujas, bet ar katru nākamo krīzi arvien vairāk saproti notiekošā likumsakarības. No biznesa tehnikas viedokļa visas krīzes ir vienādas kopīgo iezīmju dēļ.

Tomēr karš tagad... tas manā prātā vēl joprojām ir kas neaptverams. Kolonnas uzņēmumos, kur ir lieli mana investīciju fonda ieguldījumi, tagad strādā astoņas ukraiņu meistares. Viņu klātbūtne neļauj uztvert šo karu kā vienkāršu vēstures notikumu.

Ne tikai krīzes savā ziņā atkārtojas. Vēroju arī citas tendences, kas varbūt mazliet citā gaismā parādās arvien no jauna. Piemēram, ilūziju tirgošana.

Tas īstenības un šķituma mikslis, kurā skaistumkopšanas industrija tagad peldina patērētāju, man atgādina pirms gadiem divdesmit piedzīvotos kārdināšanas uzplūdus. Toreiz, tāpat kā tagad, reklāmās mudināja: aizej, samaksā simt eiro par injekciju, un momentā iegūsi labu izskatu! Nu, man, protams, skaidrs, ka tie ir klaji meli. Bet ļoti daudzi to nesaprot. Šodienas pārspīlētie solījumi man atgādina arī pirms diviem gadu desmitiem kosmētikas industrijā ļoti populārās pretcelulīta krēmu reklāmas: pietiek uzsmērēt šo ziedi, un āda kā uz burvja mājienu kļūs zīdaini gluda! Tagad šie meli vairs nedarbojas, to laiks ir garām. Mēs zinām, ka cīņā pret celulītu ļoti liela nozīme ir pārtikai un fiziskām kustībām, bet toreiz dziļos maldos pagāja vairāki gadi, kuros franču ražotāji nopelnīja miljonus. Vācieši sākumā pretcelulīta krēmus neražoja, lielās kompānijas ilgi turējās pretī: tie ir meli, šie krēmi nepalīdz! Bet pēc tam arī vācieši padevās un laida tirgū it kā līdzīgu brīnumpreci.

Kādreiz jokoju, ka līdz 2008. gada krīzei bija divas nozares, kas meloja klientiem: bankas un skaistumkopšanas industrija. Tagad bankas vairs nedrīkst mānīties, bet skaistumkopēji to joprojām dara uz nebēdu – jaudīgi un izsmalcināti –, un cilvēkam pašam jāprot atšķirt graudus no pelavām.

Bet jūs pati ar savu seju esat piedzīvojusi nopietnas pārvērtības.

Kovida beigu posmā sapratu, ka vairs nav spēka domāt par pandēmiju un ļaunumu, ko tā nodara biznesam. Secināju, ka smadzeņu nodarbināšanai paralēli jāatrod kas cits, lai prātu atslēgtu no sērgas. Jau labu laiku bija vēlme izmēģināt plastisko ķirurģiju. Nodomāju – lūk, šis ir īstais brīdis. Izmēģināju facelift, jā, to radikālāko – sejas plastisko operāciju. Pirms gadiem divdesmit jau biju koriģējusi plakstiņus, un man ir labs draugs ķirurgs, kuram absolūti uzticos. Bet lēmums savā ziņā vienalga bija impulsīvs. Ak, māte mīļā, es taču nezināju, cik smaga ir tā operācija! (Smejas.)

Vēl mani vadīja zinātkāre, jo visus skaistumkopšanas jomā aizvadītos gadus esmu pieradusi daudz ko izmēģināt uz sevi. Taisnību sakot, vēlme radikāli uzlabot ārieni nebija galvenā, jo ar savu izskatu vienmēr esmu gluži veiksmīgi sadzīvojusi.

Tagad man varētu jautāt, kāpēc par to esmu gatava runāt publiski, jo plastiskās operācijas mūsu sabiedrībā ierindotas intīmajās tēmās, ko skaļi neapcer. Ar šīs operācijas pieredzi daudzu mēnešu garumā dalījos darbā, jo iejaukšanās sekas redzamas diezgan ilgu laiku, un kāda kolēģe man teica: “Bet tu taču par vēzi runāji publiski. Un tas bija tik noderīgi citiem. Kāpēc baidies šoreiz?” Padomāju un sapratu, ka sejas plastiskā operācija noteikti nav noslēpumainākā lieta manā dzīvē un ka šī pieredze patiesi var kādam noderēt un varbūt arī palīdzēt.

Tātad jūs vadīja zinātkāre.

Ar piebildi – profesionāla zinātkāre. Es ilgus gadus proponēju savu pieeju: pirmām kārtām sevi sistemātiski jākopj – ar kosmētiku, procedūrām, kustībām –, pēc tam jātaisa facelift. Pati otro posmu nebiju izmēģinājusi.

Sākums bija pretrunīgs. Kad pavēstīju par savu nodomu tuviniekiem, visi man tuvie vīrieši bija kategoriski pretī. Viņi bija šausmās! (Sievietes ir saprotošākas, jo bieži izdzīvo līdzīgas pārdomas un izvēles.) Bet es ar zināmu sievišķīgu vieglprātību izlēmu: kāpēc gan ne?

Operāciju man veica Igaunijā, Tartu. Atzīšos – līdz galam nesapratu, uz ko īsti parakstos. Taču nauda jau bija iemaksāta… Tikai tad, kad kāpu uz operācijas galda, sapratu, ka šī operācija ilgst sešas stundas narkozē. Operācijas galds bija noklāts ar krūšu implantiem – lai ērti gulēt tik ilgu laiku. Tas bija diezgan komiski, bet ļoti efektīvi – narkozes sekas gandrīz vai nejutu.

Manuprāt, daudzi cilvēki nav aizdomājušies, ka šādā operācijā operē ne tikai sejas ādu, bet galvenokārt sejas muskuļus, lai rastos ilgtermiņa efekts. Ādu vispirms kā tādu paladziņu noņem un pēc muskuļu operēšanas uzklāj atpakaļ pa virsu. Pēc tam paiet astoņi mēneši, kamēr operētie muskuļi no jauna saaug ar ādu kopā. Tā ir ļoti smaga operācija. Protams, ilga narkoze vienmēr kaitē veselībai, un pēc ķirurģiskās iejaukšanās atkal jāatgūst fiziskā forma. Bet neliekuļošu – rezultāts ir skaists, tas mani priecē un ir kā balva par ciešanām.

Man ir tikai viens būtisks secinājums: šī operācija ir konfrontācija ar savu vecumu! Brīdī, kad ķeries pie radikālākām metodēm, esi gatava atklāti pieņemt savu gadskaitli… Un, ja tev ir bail no vecuma vai neesi apmierināta ar savu izskatu, tad ir liels risks, ka operācija palielinās psiholoģiskās problēmas. Jo rodas pretruna: jā, tagad tev ir šī jaunā seja, bet ķermenis palicis tas pats vecais, un tavs gadu skaits nav mainījies. Es biju un arī pēc operācijas esmu 61 gadu veca sieviete. Bet spogulī redzu bildi, kas man katru dienu rada ilūziju, ka esmu jaunāka. Tas psiholoģiski nav viegli. Man pagāja krietns laiks, kamēr pa īstam – ne teorētiski! – sapratu, ka nekas jau nav mainījies.

Apkopojot no personiskās pieredzes izrietošos secinājumus “par” vai “pret” šādu operāciju, es teikšu tā: tas ir ērtākais instruments, kas padara novecošanas procesa sajūtas lēnākas un līganākas. Un vēl, izgājusi cauri konkrēti šai pieredzei, domāju – visgudrāk, iespējams, ir operēt detaļas, nevis veikt uzreiz tik apjomīgu un sarežģītu remontu.

Ja palūkojas uz šo tēmu mazliet apcerīgāk, gadiem uz priekšu ejot, arvien skaidrāk saproti, ka ar ārējām izpausmēm – jaunībā tas ir auto un māja, vēlāk skaistuma uzlabojumi – vairs nevienam nekas nav jāpierāda.

Jūsu bizness ir krēmi, bet aizgājāt pie konkurenta – plastikas ķirurga.

Mans bizness ir investīcijas. Es investēju tur, kur, manuprāt, nākamos desmit gadus tirgus potenciāli augs. Man ir investīcijas gan Lāzerklīnikā, gan Kolonnā – un šīs ir divas diametrāli pretējas pieejas skaistumkopšanai. Un vēl apģērbu biznesā.

Skaistumkopšana mūsdienās dod iespējas novecot patīkami.

Vienīgi tiem, kuri dzīvo ilgi. Man patīk termins beauty aging, nevis anti-aging. Jo es neredzu nevienu iemeslu, kāpēc cilvēkam būtu jāvēlas izskatīties jaunākam, turpretī skaisti novecot un būt koptam... tas rada baudu. (Smaida.)

Ikvienu kvalitatīvu, īstu lietu var iegūt tikai ar lielu apņemšanos un sistemātisku darbu. Tāpēc es tik ļoti iestājos par regulāro sevis kopšanu. Ar darbu sasniegts skaistums cilvēkam ceļ pašapziņu. Bet, ja gribas vēl ko vairāk, tad droši uz plastikas ķirurga kabinetu!

Man patīk Kolonnas vadošās kosmetoloģes Baiba Jevdokimovas salīdzinājums: ja tev ir priekšā normāla garuma, bet aizmugurē izsēdējies vilnas bruncītis, tad vienīgā iespēja šo apģērba gabalu saglābt valkāšanai ir lieko nogriezt. Ja mēģināsi to izdilušo vietu ar kaut ko aizpildīt vai izgludināt, jēgas nebūs. Šodien skaistumkopšanā ir divi virzieni. Pirmais virziens ir sevi kopt un, kad vajag, izmantot plastikas ķirurģiju. Otrs – dažādas injekcijas. Man pirmais virziens liekas drošāks. Jo kopta āda vienmēr izskatīsies labāka nekā novārtā pamesta, gluži kā ādas apavi – vīrieši viegli uztver šo salīdzinājumu.

Manuprāt, svarīgi, lai beigās nepaliktu tikai šāds pliks skaistums – mākslīgi izskaistinātas bildes internetā.

Skaistas fotogrāfijas arī man pašai patīk, bet drīzāk gan kā eksperiments – paskatīties, cik labi bildēs var izskatīties sieviete virs sešdesmit. Taču tai ir jābūt rotaļai. Ar vieglu pašironiju par sevi un vecumu. Saprotot, ka skaistajiem attēliem nav nekāda sakara ar tevi pašu un dzīvi vispār.

Kā šajos gados mainījusies jūsu ticība krēmiem?

Es desmit gadus Vācijā strādāju kosmētikas fabrikā.

Katram kosmētikas zīmolam ir sava formula, kas tiešām atšķiras no citiem zīmoliem. Un katrai no mums būs piemērots cits krēms. Nu, vai vismaz vienam ādas tipam un vecumam piemērots. Skaistumkopšanā vispār nevajadzētu otram neko ieteikt. Te jāuzklausa speciālistu viedoklis, nevis draudzeņu padomi. Bet, arī uzklausot speciālistus, jāpatur prātā, ka tavu ķermeni neviens nepazīst labāk par tevi pašu.

Pa īstam jaunas inovācijas kosmētikas industrijā ir reti. Varbūt reizi pāris gados. Šī nozare jau ir tiktāl attīstījusies, ka kaut ko pilnīgi jaunu izdomāt nav viegli. Ja parādās inovācija, to drīz pārdod visiem gribētājiem, un šajā vietā parādās zinoša kosmētiķa, bieži arī dermatologa loma. Jo, lai saprastu, kā krēms uz tevi iedarbojas, tas jālieto vismaz divus trīs mēnešus. Cilvēka dzīve ir par īsu, lai starp visiem krēmiem atrastu tev vislabāko. Tāpēc ļoti noder kosmētiķa zināšanās un pieredzē balstītais viedoklis.

Pati, protams, esmu izmēģinājusi daudz vairāk krēmu, serumu, masku nekā vidējais patērētājs, bet savus bērnus, vīriešus un draugus vienmēr sūtu pie zinošas kosmētiķes vai dermatoloģes, lai speciālisti iesaka sejas un ķermeņa kopšanas pieeju, krēmus, reizēm arī zāles. Un tik tiešām, speciālists katram ir ieteicis citu pieeju, kur, protams, rutīna atkārtojas, bet daudz kas arī atšķiras. Zīmīgi, ka pateicību visbiežāk esmu saņēmusi tieši par šo ieteikumu, proti, doties pie speciālista un tikt pie sava individuālā kopšanas un skaistuma plāna. Ne velti pie pieprasītākajām kosmētiķēm, arī estētiskās medicīnas ārstiem un dermatologiem ir garas rindas un reizēm uz vizīti jāgaida vairākus mēnešus.

Bet kāda tomēr ir jūsu kosmētikas ikdienas rutīna?

Kā jau teicu, es esmu cilvēks, kas vienmēr bijis pret injekcijām. Jo neesmu savā pieredzē redzējusi īsti labu rezultātu. Piekrītu, īstermiņa efekts būs, tas ir vilinošs, bet pēc tam zūd.

Mana personīgā skaistumkopšanas rutīna ir ārkārtīgi vienkārša. Visa pamatā ir jau pieminētais sistemātiskums. Tāpat kā skriešanā, vingrošanā, ēšanā. Darīt katru dienu! No rīta es lietoju losjonu, serumu, smaržas, tonālo krēmu un minimālu meikapu, vakarā – seju attīrošas putas, losjonu, nakts krēmu, ķermeņa krēmu un kāju krēmu. Apzināti nesaukšu zīmolus, jo katram der kas cits. Es pati zīmolus mēģinu nejaukt, jo, kā jau teicu, ādai ir jāpierod pie konkrēta produkta sastāvdaļām, un, tāpat kā modē, par daudz ir par daudz. Ja lieto viena zīmola produktus, iedarbība pastiprinās.

Rokām ilgus gadus lietoju parafīna vanniņu, kas, manuprāt, ir daudz efektīvāka metode par injekcijām. Un vēl reizi nedēļā, ja esmu Latvijā, aizeju uz divām stundām pie kosmetologa – nu jau vairākus gadus mana iecienītākā procedūra ir Guinot anticelulīta ietīšanas metode. Tas, protams, ir luksuss. Bet, kamēr ķermenis ietīts, varu izbaudīt sejas procedūru. Tas ir laiks, kurā varu nedomāt, nerunāt, nepieņemt lēmumus. Atslēgties no ikdienas. Gulēt un baudīt.

Arī masāžas cenšos ieplānot regulāri, jo cilvēkam ir vajadzīgs pieskāriens. Interesants aspekts par masāžu, par ko arī skaļi nepārrunā, – ne katrā dzīves posmā visiem ir sekss. Bet masāža ļoti labi var aizstāt seksu, jo tas ir pieskāriens. Un bez jebkādām divdomībām vai dīvainajām masāžām.

Vai tagad ar izskatu esat apmierināta?

Jā, ļoti! Vienīgi es tiešām ik pa brīdim aizmirstu savu patieso vecumu, un tad man nākas sev iekniebt rokā un atgādināt, ka šajā ziņā jau nekas nav mainījies. Nekādu labumu jau es nedabūju – nu, jā, smukāku bildi. Vai mana dzīve izmainījās jebkādā citā veidā? Protams, nē.

Raksts tapis sadarbībā ar Kolonna.