Dmitrijs Petrenko: aktieris, kuru neviens neievēro viņa teātrī, varbūt var labāk nekā Malkovičs

Radies iespaids, ka esi ļoti strādīgs.

Jā, domāju, ka tas jau robežojas ar slimīgumu. Pagājušajā gadā man katru mēnesi bija pirmizrāde. Saskrēja arī no iepriekšējā kovida ierobežojumu posma, tomēr katra no tām savā ziņā ir pārdzīvojums, šoks. Bet esmu sapratis, ka mani tas vairs nebaida kā agrāk, es tajā stresā jūtos kā zivs ūdenī – visu laiku kaut kas notiek, braucu no Daugavpils uz Liepāju un atpakaļ uz Rīgu, atkal uz Daugavpili, atkal uz Liepāju... Decembrī saslimu ar to pašu, ar ko visi tagad slimo, un sapratu, cik grūti man ir nedarīt neko. Šausmīgi grūti. Darbs ir mana stihija. Slimojot man bija sajūta, ka kaut kas paiet garām. Ar prātu sapratu, ka tā ir pilnīgi slimīga sajūta, bet, nu... mēs jau vienmēr par sevi kaut ko jaunu uzzinām.

No malas izskaties tāds ļoti sakārtots, disciplinēts.

Esmu pārliecināts, ka daudzi aktieri domā – es vispār pirmizrādēs neuztraucos. Tas labi, ka viņi tā domā. Brīžiem vai pat bieži es tāds arī esmu – mierīgs, kontaktā ar sevi un realitāti. Bet ir posmi, kad galīgi tāds neesmu. Tad atkal par sevi kaut ko jaunu uzzinu. It kā esmu kaut ko iemācījies, apguvis kādus dzīves principus, bet nāk atkal jauns posms un jāmācās no jauna. Man, piemēram, gribētos jau mierīgāk dzīvot, bet kaut kā nesanāk.

Tev ir četrdesmit. Vai jau jūties pietiekami pieredzējis, lai pamācītu aktierus, turklāt ne tikai jaunos, bet arī vecākus?

Īsti nedomāju, ka man vajadzētu kādu pamācīt. Tas laiks, kad režisors bija tāds, man liekas, sen ir aizgājis. Un vai vispār ir bijis… Kaut gan esmu saskāries ar to, ka aktieris gaida ne tikai izrādi, bet arī to, lai esmu vieds. Es vairāk eju uz sadarbību ar cilvēku. To kuģi stūrēt var dažādi. Kuģis gan nav labs salīdzinājums, jo teātrī nav tā, ka viens ir kapteinis, bet pārējie dara melno darbu. Visi esam vienā laivā, un visi airējam. Protams, vienam ir jāzina, kurp. Bet esmu par to, lai pamēģinām, ja kāds man pasaka, ka var airēt turp, tikai citādi. Galvenais ir tikt tur, kur es gribu tikt.

Un es vienmēr skaidri zinu, kur negribu tikt. Kādai izrādei nav jābūt. Bet kādai tai jābūt... tā amplitūda ir plašāka.

Kādas izrādes tev nepatīk vai pat riebjas? Ko tu negribi savā izrādē dabūt?

Vienkāršas izrādes, kur viss uzreiz ir skaidrs. Saproti, kas būs, kā būs, un tā arī notiek. Viss tiek pateikts, izrunāts, pastāstīts. Aktierspēlē, ja ātri var atminēt personāžu, tas kļūst garlaicīgs. Ja ātri var atminēt tēmu un spēles noteikumus. Nepatīk, ka cilvēkus pamāca un saka priekšā, kā jādara vai kā nedrīkst darīt.

Man patīk izrādes, kurās ir noslēpums. Lai aktierī ir noslēpums. Lai mēs kaut kur maldāmies, parādām, kā cilvēks mainās. Izrādes vispār ir par to, kā mēs maināmies. Bieži jautāju aktierim, kāds ir viņa personāžs startā, kam viņš tic. Un tad izrādes beigās viņam jānonāk līdz tam, ka tā viņa ticība, iespējams, nebija īstā. Tad skatītājam ir interesanti vērot, kā cilvēks aplaužas. Arī veiksmes stāsti var būt iedvesmojoši tad, ja redzam, ka cilvēks ir kaut kam aplami ticējis, kaut ko aplami gribējis, bet tad izrādās citādi.

Tādās izrādēs mēs atpazīstam sevi. Jo arī mēs kaut kam ļoti ticam, domājam, ka tas nu reiz ir pareizi, līdz dzīve parāda, ka šie tavi uzstādījumi tādi nav.

Pats saki, ka visas tavas izrādes ir par to, kā cilvēks ir veidojies, kāpēc viņš ir tāds, kāds ir.

To frāzi es nozagu no Freida. Lasīju Freida Psihoanalīzi un nejauši piesavinājos. Kāpēc cilvēks ir tāds – tas ļoti ir arī par teātri. Kā viņš nokļūst tur, kur nokļūst, un kā no tā pēc tam izkļūt.

Domāju, ka mēs visi esam sintēze no tā, ko lasām, ko redzam, piedzīvojam paši vai tiekoties ar citiem cilvēkiem. Tā rodas jaunas idejas un secinājumi. Kā teica Bariko personāžs stāstā 1900. Leģenda par pianistu, viņš zaga dvēseles un stāstus. Arī mēs tā darām.

Tu esi labs stāstnieks, tāds, kuram arī patīk stāstīt stāstus.

Man liekas, tas ir ļoti labs veids, kā cilvēkam pateikt to, ko gribi, jo tiešu valodu ļaudis negrib dzirdēt, tas viņiem šķiet garlaicīgi. Ja pastāsti stāstu, no tā bieži top skaidrs, ko tu gribi un kāds cilvēks esi.

Mani draugi saka: vai nu ar tevi visu laiku atgadās kaut kas neparasts, vai arī tu par to tā stāsti!

Tev bija izrāde Visas viņas grāmatas. Tās pamatā ir ārkārtīgi spēcīgs darbs. Arī Zemdegas ir ļoti īpašs Regīnas Ezeras stāsts. Tu vienmēr izvēlies ļoti emocionālus darbus. Vai tas ir kritērijs, proti, tu gribi dabūt emocijas no skatītāja?

Man šķiet, ka mēs, jebkurš cilvēks, reizēm atrodamies situācijā, ko saucam par asu, kas ir kaut kas ārkārtējs. Teātrī mēs to tikai dramaturģiski sakāpinām, drusku pieliekam garšvielas, lai mazliet asāk. Ja jāpieņem lēmums, tad nevis mēneša laikā, bet vienā vai desmit minūtēs. Jā, man ir ļoti svarīgi, lai cilvēks ir ārkārtējos apstākļos – ja uz skatuves nekas nenotiek, kam tur sekot, ar ko personificēties?

Tev pašam ir gadījies būt sakāpinātas izvēles situācijā? No žurnālista, redaktora portālā politika.lv, kļuvi par režisoru. Un tas nenotika 20 gadu vecumā, biji jau pieaudzis.

Es biju posmā, kad gribas riskēt tik ļoti, ka biju gatavs tam, ka var arī nekas nesanākt un ka tad darīšu kaut ko pavisam citu. Nebija domas iet atpakaļ. Dzīve mani bija tik šausmīgi pievīlusi. Sāka brukt tas, kam es ticēju, pie kā ļoti piestrādāju. No šodienas skatoties, sāku just, ka tas vienkārši nav mans. Tas ir absurdi, jo es taču kopš skolas gadiem zināju, ko gribu un kā gribu... Bet tad, kad tu to dabū, saproti – tas nav tavs. Un tas ir posms, kad tev pilnīgi vienalga, tu ej kā tanks.

Nakti pavadīju pie datora, domājot, ko es gribu. Sāku ar to, ka varbūt man jānopērk dārga mašīna un jānomierinās.

Tātad nevis teātra dēļ tu pameti žurnālistiku, bet tāpēc, ka gribēji to pamest?

Jā! Man likās šausmīgi negodīgi būt tur, kur biju. Jo man vairs nedega acis, man bija pilnīgi vienalga.

Domāju par to, kas mani vispār interesē, un pamazām nokļuvu līdz Kultūras akadēmijas mājaslapai. Izlēmu, ka es varbūt gribētu būt režisors, jo aktieris būt negribēju un droši vien arī nebūtu varējis. Nākamajā dienā atnācu uz akadēmiju, satiku rektoru Jāni Siliņu, kuru nedaudz pazinu. “Siliņa kungs, es gribu pie jums studēt. Kas man jādara?” Viņš tā kā iebilda, sak’, priekš kam man tas, bet pastāstīja par iestājeksāmeniem. Aizgāju mājās gatavoties. Sapirku grāmatas par kultūras teoriju. Bija vasara, es gulēju vannā, izlietnē man bija auksts ūdens ar alus pudelēm, un es sāku mācīties kultūras vēsturi.

Domāju – ja sanāks, labi; ja ne, nekas, būšu pamēģinājis.

Man bija 28. It kā nav liels vecums, bet tolaik likās citādi. Tāds es arī ierados akadēmijā – principā tā, ka atvēru durvis ar kāju. Visu zinu, visu protu, parādīšu, ko tagad varu!

Interese par teātri tev iepriekš bija?

Jā, es ļoti daudz gāju uz teātri. Man patika arī tas tusiņš, kas bija ap teātri, paspēju tur jau nedaudz iefiltrēties.

Akadēmijā ierados kā uzvarētājs. “Dodiet man labu lugu, labus aktierus, un es parādīšu! ” Tad es aplauzos – sapratu, ka reāli esmu sūds. Paldies Dievam, bija labi pedagogi, kas mani nolika pie vietas. Jo es neko nesapratu! Pirmie uzdevumi akadēmijā man likās tik nenopietni, bet sāc darīt un redzi, ka neko nevari, šī ir pavisam cita profesija…

Vai no šīs jaunās izvēles stipri mainījās tava dzīve?

Jā! Es gandrīz prātā sajuku… Nē, ne no laimes. No šoka. Divus mēnešus dzīvoju pilnīgi citā realitātē. Satiku draugus un prasīju: drīkstu jums pieskarties tā, īstajā dzīvē? Jo tu ieej akadēmijā, kur nodarbības notiek no rīta līdz vakaram, bet arī vakarā nekas nebeidzas. Sestdienās un svētdienās visi domā, ko nākamajā nedēļā rādīt, ko taisīt. Es vienkārši sēdēju un domāju – kas te notiek?! Kur ir lekciju saraksts?! Man bija šoks, jo tur bija pilnīga cita kārtība, disciplīna, hierarhija. Viss mans snobisms, intelektuālais pārākums bija kaut kur zem tepiķa, zem grīdas. Vsjo!

Tad es sapratu – ja pieņemu šos spēles noteikumus, kļūstu par daļu no tā visa, atdodos tam un daru pilnīgi visu, ko prasa, varbūt no manis kaut kas sanāks. Tas bija nenormāls lūziens pašam sev atzīties, ka tu reāli neko nezini un neproti. Tev arī nav jāprot, jo esi atnācis mācīties, nevis demonstrēt savas zināšanas. Es biju atnācis demonstrēt sevi. Kāds es kruts džeks!

Tevi noliek uz grīdas, liek rāpot, elpot putekļus un vēl iztēloties, ka aiz sienas ir tuvs draugs, kuru vajag izglābt… Un tu rāpo pa grīdu un domā: “Dima, cik tev ir gadu? Tev nav jābūt darbā?!” Man piektdienās vēl bija jālasa lekcijas universitātē, bet es visu nedēļu biju pārguris no akadēmijas, negulējis. Atceros, studenti izdomāja mani izjokot, viens bija dabūjis cāļa kostīmu un ienāca iekšā lekcijā. Visi gaida manu reakciju, bet man tajā dienā jau akadēmijā bija kaut kādi debilie kostīmi... Andersena Īkstītes vai kaut kas tamlīdzīgs. Ienāk vēl tāds cālis, un es nodomāju – jā, labi, cālis. Pat nepamanīju.

Tas bija viens no manas dzīves lielākajiem pagriezieniem. Es prasīju Mihailam Gruzdovam, ko man darīt, jo nesapratu, kas notiek. Viņš teica: “Mazgā grīdu!” – jo visi mazgā, un arī tu mazgā. Tikai pēc tam sapratu, ka tā ir pazemība. Ja neesi gatavs šobrīd mazgāt grīdu kopā ar visiem, neesi gatavs atteikties no sava priekšstata par sevi. Es biju “Dima, kurš nemazgās grīdu”, jo man taču jau bija divas augstākās izglītības.

Tad es pieņēmu, ka tagad esmu “Dima, kurš nezina, kas viņš ir,” un ka tas ir forši. Tas bija pirmais solis. Vēlāk to redzēju ar saviem studentiem – tam, kuram ir daudz priekšstatu par sevi, profesiju, teātri, ir šausmīgi grūti, jo viņš visu laiku cenšas šos priekšstatus realizēt. Bet, tikko cilvēks ir kā balta lapa – viņam nav skaidrs, kas te notiks, varbūt pat teātrī īsti nav bijis –, ir vieglāk mācīties. Viņš ir gatavs uz visu.

Pērnais gads tev bija veiksmīgs – dabūji Spēlmaņu nakts balvu, kļuvi par Liepājas teātra galveno režisoru. Vai snobisms un augstprātība atgriezās?

Nē! Paldies Dievam, joprojām esmu gatavs mazgāt grīdu. Un tā ir lielākā vērtība, jo vispirms tev ir jāsāk gribēt kļūt par visparastāko cilvēku. To es izlasīju vienā grāmatā par meditāciju. Katru gadu gribu iemācīties labāk meditēt, vēl neizdodas, bet grāmatas man ir. Toreiz izlasīju un domāju – kā tas ir? Tagad es to saprotu. Katru rītu domāju, ka nezinu, kas man šodien jādara. Ja ir jāmazgā grīda, nu, okei, jā. Ja atkal kļūšu snobisks, ar priekšstatiem par sevi – vsjo, tajā brīdī es beidzu mācīties dzīvot un sāku cīņu par savu tēlu. Tās ir beigas. Tad es nevaru attīstīties.

To es katru rītu sev atgādinu. Citādi pasaule kļūst nepanesama.

Ko vēl tu sev atgādini?

Esmu tādā posmā, kad mācos vērot savas domas un cenšos tām nepieslēgties. To es jau mazliet protu, varu dažas minūtes darīt. No rīta skatos, kādas domas man atnāk, skatos no malas uz to. Paskatīties uz sevi no malas – kā jūtos, kas es šodien esmu par cilvēku – tā ir baigā vērtība. Citādi es jūtu – eju pa ielu un atkal skrienu, atkal kaut ko realizēju, atkal daru, daru, daru… Tajā brīdī es saku: stop! Apstājos, varu pat aizvērt acis. Paskatos uz sevi un saku: es neesmu šeit, šajā dzīvē, menedžeris vai režisors. Esmu tikai cilvēks, kas nevienam neko nav parādā, un man neviens nav parādā. Citādi es ļoti ātri to aizmirstu un atkal steidzos.

Tu esi apmierināts ar to, kā veidojas tava dzīve – gan profesionālā, gan privātā?

Ne vienmēr. Bet zinu, ka paies laiks, es atskatīšos un redzēšu, ka tas ir labākais, kas ar mani varēja notikt. Tā varu teikt par to, kas notika pirms gada, pirms pieciem. Nezinu, kā iemācīties tā domāt šajā pašā brīdī, bet… Atcerējos stāstu. Leļļu teātrī taisījām Kaštanku, un tur viss bija vienās skaidās. Sniegs bija zāģskaidas, galvenais varonis – galdnieks, tur skaidas lidoja visapkārt. Man patīk pēc mēģinājuma pasēdēt zālē un padomāt. Un tur ir tāds melns tepiķis, ne pārāk izdevīgs – apkopējai katru reizi jātīra tās skaidas, un tas ir ellīgs darbs. Es sēžu, redzu, ka viņa uz skatuves strādā, un saku viņai: jūs laikam mani ienīstat… Domāju, ka viņa pateiks: nekas, viss kārtībā vai tamlīdzīgi. Bet viņa pagriežas un saka: “Jā!” Es gribēju būt tāds labs un saprotošs, bet viņa pateica godīgi. Man tas ļoti patīk, joprojām atceros.

Tavā dzīvē ir kaut kādas problēmas?

Es, protams, gribu, lai cilvēki ir jaukāki, atvērtāki, lai mani vairāk mīl. Kā jebkurš laikam. Bet, ja uz to pavelkos, stipri ātri kļūstu nelaimīgs. Dzīves māksla ir mācīties pieņemt to tā, kā ir. Starp citu, mani vienmēr besī vārds “pieņemt”. Nesen par to runājām ar Juriju Djakonovu, es teicu: man der cits vārds – “padoties”. “Pieņemt” ir neaktīvs vārds, bet “padoties” – ļoti aktīvs.

Kad atceros, ka uz ielas neesmu galvenais, jūtos daudz laimīgāks.

Atgriežoties pie Freida... Kāpēc tu izveidojies tāds, kāds esi?

Protams, visi meklē, no kurienes kājas aug… Bet zini, laikam vienā brīdī pārstāj būt svarīgi atbildēt uz jautājumu, kāpēc es esmu tāds. Jo tad gribas kādu vainot – skolu vai vidi, kas varēja būt labāka. Līdz saproti, ka, iespējams, tas bija labākais, kas tobrīd varēja būt. Bieži domāju par savām ambīcijām – kas ne vienmēr ir labi, gandrīz nekad nav labi! –, ka tās aug no skolas laika, kad man negribējās būt tādam, kādi ir 90% cilvēku. “Nē, es tā nedarīšu, es tā nedzīvošu…”

Man bija sava brīnišķīga pasaule, kopš sestās klases ļoti nopietni dejoju sporta dejas – katru dienu treniņi, sestdienās, svētdienās sacensības, čempionāti ārzemēs, kas tajā laikā bija – vaau! Un tāpēc man likās, ka esmu pārāks par citiem, man ir šī cita realitāte. Pēc tam es atgriezos skolā, kur viss tik pelēks un garlaicīgs, problēmas, par kurām cilvēki runā, mani neinteresē… Bet tad vienā brīdī man apnika dejošana, tīņa vecums – vsjo, eju prom, raudiet! Neviens neraudāja, partnere ātri atrada citu džeku. Un es kādu brīdi biju uz ielas, dzīvoju tādu dzīvi kā mani klasesbiedri: gāju uz disenēm, vakaros patusēt, vienkārši mācījos vai nemācījos skolā. Tie bija tikai daži mēneši, bet es sapratu, ka tā negribu, man nav interesanti. Stipri ātri aizskrēju atpakaļ uz tām sporta dejām.

Jo tā pasaule bija krāsaina, tur bija uzvaras, zaudējumi, asaras. Tā bija drāma, tas bija mans teātris tolaik, kur gan paslēpties, gan svinēt un priecāties. Faktiski līdz universitātes pirmajam kursam es biju prom, šajā citā pasaulē, tur bija mani draugi. Man no skolas laika palikušas divas ļoti labas draudzenes, joprojām esam tuvākie cilvēki.

Tagad arī tev ir tāda vieta, cita realitāte, kurā vari nokļūt?

Kad ieeju mēģinājumu zālē un aizveru durvis, es esmu mājās. Tieši mēģinājumā. Ne izrādē, ne tad, kad viss jau gatavs, bet kad atnāk aktieri, atnāku es un mēs sākam runāt, domāt, kustināt sevi.

Gribētos, lai tāda sajūta ir dzīvē – lai vai kur tu atrastos, tu vari tā justies. Bet es jūtos forši un mierīgi tieši tur… Un tā foršā sajūta ir arī tad, ja izrāde buksē, kaut kas nesanāk vai strīdamies. To es gribētu panākt, arī strādājot ar saviem studentiem Liepājā. Mums ir savs teiciens – kad kādam mēģinājuma laikā ir paralēlā dzīve, kaut ko domā ārpus izrādes, to var just, un mēs to saucam par caurvēju. Viņi ar laiku sāka aizrādīt arī man, ja kaut kas traucēja mēģinājumu manis dēļ. Mēs ļoti sargājam savu telpu no šiem caurvējiem. Esam tikai tur un tad, tajā materiālā, viens ar otru, nekas cits neeksistē.

Varbūt tāpēc man patīk teātris, atmiņas par pirmajām izrādēm: ir tumsa, tagad es esmu te, un nekas slikts nevar notikt. Tāpēc man ļoti patīk arī kino. Vakar biju Splendid, tur man vispār ļoti patīk. Jūtos labi tajā vidē, ar tiem cilvēkiem, kas iet tieši uz to kino.

Kur vēl tu jūties labi?

Tagad es tā jūtos arī Liepājā. Atceros, kad sāku strādāt teātrī, man gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis teica: ja tev ir labi ar sevi, tev būs labi Liepājā. Es tad domāju – wow, tas ir tik kruta, man ir labi ar sevi, Mārtiņ! Sākumā, kad atbraucu... jā, forši kolēģi, izcils teātris, bet man tur nebija draugu, nebija manu māju, manas vides, sociālo aktivitāšu, kas pieejamas Rīgā, un es sapratu, ka nemaz tik advancēts neesmu. Tā sajūta, ka ir labi, bija un ir jāmācās.

Kāds, kura klātbūtnē jūties komfortabli?

Man ir daudz draugu, ja tā padomā. Tādu, pie kuriem es varu aiziet, kad man ir kaut kāds sviests dzīvē. Skatos uz viņiem un domāju – bet viņi taču mani mīlēs vienalga, kas es būšu dzīvē vai ko savārīšu! Ir daži, kuri zina par mani gandrīz visu, jo es neko neslēpju. Un turpina mani pieņemt un mīlēt. Protams, ar viņiem jūtos kā mājās. Dažreiz viņi arī iedod man pa smadzenēm, un tas ir tā vērts. Kaut ko pasaka, lai atjēdzos. Ar šiem cilvēkiem varu simtreiz runāt par vienu un to pašu tēmu, kas mani uztrauc; viņiem tas neapnīk, vai arī viņi to neizrāda.

Vai tev ir bail, ka vari zaudēt darbu, kļūt nepieprasīts kā režisors, aizmirsts un vispār iegrimt nabadzībā?

Jā un nē! Kāpēc saku “jā”? Man ļoti, no sirds patīk tas, ko daru. Man patīk strādāt ar aktieriem, ar māksliniekiem. Es baidos to pazaudēt, protams, jo tas ir tas, ko es mīlu. Bet… manā pieredzē ir bijis tā, ka man liekas – tas mani darīs laimīgu, bet, sasniedzis to, es neesmu laimīgs. Tas izrādās kaut kas cits, kaut kas, ko es negribēju, bet tas atnāca. Tāpēc es saku “bet”, jo nezinu, kas vēl mani var darīt laimīgu dzīvē. Ne tikai tā, ka pats varu būt laimīgs, bet ka varu būt noderīgs kaut kam. To es nezinu.

Esmu strādājis par skolotāju, tas arī man ļoti patika. Sākumā bija grūti, bet tad, kad izveidoju labāku kontaktu ar bērniem, redzēju, ka varu būt pedagogs. Man no tā nav bail. Un varbūt ir vēl kaut kādas jomas... Starp citu, to ne man, bet manai kolēģei teica mūsu žurnālistikas pasniedzējs Ābrams Kleckins: “Dimam šis nav pēdējais posms dzīvē, viņš noteikti vēl kaut ko atradīs.” Ne tāpēc, ka man viss apnīk, bet dzīve var piedāvāt kaut ko citu.

Es arī ilgi nevarēju saprast, vai padaru kādu labāku ar to, ko daru, vai tas ir vienkārši sviests un manas ambīcijas. Un tam nav nekāda sakara ar atzīšanu vai pieņemšanu. Atceros – tas vienmēr notiek ceļojumos –, biju Parīzē un ļoti cepos, jo biju izlasījis recenziju par izrādi. Tā bija normāla recenzija... Bet es pēkšņi šausmīgi sabijos: esmu Parīzē, viss ir forši, man pat tā kā sanāk, ir nauda, kolēģi, kas ciena un mīl. Tā recenzija man uzdeva jautājumu: vai tas, ko daru, vispār kādu sasniedz, es esmu kaut kam noderīgs? Vienkārši taisīt izrādes var jebkurš, kuram ir enerģija. Principā tiešām var. Gribējās saprast, vai esmu savā vietā, vai varu būt vajadzīgs pasaulei… Šausmīgi sagruzījos par to, gāju un raudāju, jo nezināju, vai vispār esmu uz pareizā ceļa.

Svarīgākais, kas toreiz notika, bija padošanās. Domāju – labi, es nevaru to zināt šodien, tad jau redzēs. Lai viss notiek, kā notiek, es turpmāk nepielikšu spēku vai vispār kaut kādas pūles, lai tiktu kādā teātrī vai sevi reklamētu. Un, zini, kaut kas ļoti nopietni mainījās. Tas bija pirms gadiem trim. Pirmām kārtām mainījās mana attieksme pret šo darbu – pārstāju cīnīties, it kā man būtu kaut kas ģeniāls jāizdara, lai pamana visi. Sāku domā – ko ar to visu gribu dot tālāk? Ar izrādi Monstrs gribu panākt to un to; ar izrādi Mališ – to un to. Jautājumi, cik laba ir šī izrāde no mākslinieciskā viedokļa, sāka kļūt pakārtoti. Forma pakārtojās galvenajam mērķim – dalīties ar to, ar ko gribu dalīties. Kad godīgi varu atbildēt uz šo jautājumu, aiziet bailes un šaubas, un zinu, ka varu būt noderīgs.

Ja patlaban tas ir teātris, lai tā būtu. Ja rīt tas būs kas cits, lai notiek!

Ja tev ļautu pasapņot, kuru pasaules lieluma aktieri tu izmantotu savā izrādē? Dailē tagad būs Džons Malkovičs – redz, ka var, tas ir iespējams!

Man vienmēr bijis tā – es tagad nekoķetēju, saku to godīgi –, ka gribu paņemt aktieri, kuru neviens neievēro viņa teātrī, un saprast, ka viņš varbūt var labāk nekā Malkovičs. Man izrādēs vienmēr ļoti patīk strādāt ar cilvēkiem, kuri nav bijuši zvaigznes. Tas gan neizslēdz, ka patīk strādāt arī ar tiem, kuri vienmēr ir bijuši galvenajās lomās. Vai paņemt kādu studentu, jo viņi ir neatklāti, viņus neviens nezina. Ieraudzīt tajā jaunietī to, ko viņš pats vēl nezina. Kādā nodarbībā pamani, kāds tur ir spēks, enerģija, trauslums… Viņš vēl to nezina, bet uzzinās. Tas man liekas daudz interesantāk. Vai paņemt aktieri, ko esi redzējis lomās, un domāt: vai viņš var nospēlēt kaut ko citu? Ko viņš vēl nav darījis? Kāds varbūt jau ir atmetis sev ar roku, bet tu saki: nēnēnē, tu vari! Man vienā brīdī vispār sāka likties, ka nav sliktu aktieru.

Un man vienmēr ir paticis melnais darbs – nevis tjūnēt jau gatavu izrādi, bet līdz tai nonākt.

Traki laba tev bija galvenās lomas aktrise Cietsirdīgajās spēlēs. Likās neticami, ka viņa ir tik jauna un vēl nepieredzējusi.

Par Kintiju man joprojām ir pieraksts no iestājeksāmeniem, kad rakstīju komentārus par katru: “Vai nu kaut kas ļoti labs, vai kaut kas ļoti slikts. Nesaprotu.” Jo viņa aizmirsa dzejoli, viņai trīcēja rokas, devām viņai padzerties, viss bija tā, ka nevar saprast. Un tad viņa sāka runāt… Un bija wow! Kaut kas tik dzīvs tur bija.

Tevi vairāk interesē citi cilvēki, nevis parādīt pašam sevi?

Es uz to apzināti eju. Domāju, ka šodien režisors nav liels egoists, kas realizē tikai savus nodomus, mani ļoti interesē arī caur citiem to tēmu atklāt. Kustināt citus cilvēkus.

Atceros, viens aktieris man pateica, ka viņam ir bail. Un mums pēkšņi bija īsa, bet tik atklāta saruna! Ja cilvēks var atzīties, ka viņam ir bail, tas ir tik daudz… Viņš tev uzticas, tu uzticies viņam, un abi tagad darāt kaut ko svarīgu ar to visu.

Kam uzticies tu?

Es neuzticos sev. Esmu sen samierinājies, ka mana realitātes izpratne ir ļoti sagrozīta un brīžiem slimīga. Uzticos saviem tuvajiem draugiem, man vajag ar viņiem parunāt, lai redzētu sevi. Kaut kur esmu atkal nozadzis šo domu: mēs nevaram attīstīties vieni paši, mums tas vienmēr jādara caur otru cilvēku – ar otra cilvēka enerģiju, pieredzi, emocionālo pieredzi, zināšanām iziet cauri. Nevaru sēdēt mājās, tikai meditēt un lasīt grāmatas. Es iziešu ārā, un tur ir realitāte, kas man uzbrūk.

Vispār es uzticos. Man agrāk likās, ka jābūt pašpietiekamam savā čaulā, un tā ir pieaugšanas zīme, bet – to es arī esmu nozadzis, to ir teicis mans labs, ļoti tuvs draugs un brīnišķīgs rakstnieks, tulkotājs Andris Kuprišs – pieaugšanas zīme ir spēja uzticēties. Izlasīju to un teicu: jā!

Tev patīk balsī skaļi smieties?

Jā! Man liekas, ar to jau esmu izbesījis aktierus. Pēc izrādēm viņi saka: “Dima, mēs dzirdējām tevi!”

Kad pirmo gadu strādāju skolā, man bija ceturtās, piektās klases bērni, kas ir grūts vecums. Un tad kaut kur izlasīju, ka viena no labajām lietām, ko izdarīt dzīvē, ir pasmieties kopā ar bērniem. Es sāku pamanīt, cik viņi ir asprātīgi, gudri, forši, un sāku smieties kopā ar viņiem.

Vai depresīvi stāvokļi tev ir sveši?

Man ir šausmīgi bail no depresijas. Agrāk mani kaitināja cilvēki, kam ir apātija, – nu, come on, strādā ar sevi! Tā ir vēl viena tāda augstprātība, kas man agrāk bija. Bet, kad pats saskāros ar dienām, kurās neko negribas, neko nevaru, sapratu, cik tas ir grūti. Un man ir šausmīgi bail, ka pienāks tāds brīdis, kad tiešām nespēšu iziet no mājām. Tas var notikt ar katru no mums, un tā nav izlaidība, tas nav maigs vai vājš raksturs, gribasspēka trūkums.

Ik pa laikam pajautāju psihoterapeitei Guntai Andžānei, kas ir mana ļoti laba draudzene un konsultē sakarā ar izrādēm: Gunta, man vēl nav jāiet ārstēties? Viņa saka: nē, nē, turpini, tu esi uz pareizā ceļa!

Ko vēl bez padošanās mēs varētu no tevis mācīties?

Kad taisījām Cietsirdīgās spēles, diezgan daudz runājām par labsirdību un mīlestību. Es ļoti ceru, ka esmu labsirdīgs cilvēks…

Mans brālis ir labsirdīgs. Mums ir pusotra gada starpība, un skolā mūs visu laiku salīdzināja, teica, ka neesam līdzīgi – viņš vairāk uz eksakto, es uz humanitāro, viņš darbojās sportā, es dejošanā un mūzikā. Bet tā labsirdība, es tā domāju, ir mums abiem.

Man šausmīgi nepatīk, kad sāk mācīt dzīvot. Man pat tādi dzejoļi riebjas un šķiet stulbi. Tāpat tas, ka sociālajos tīklos cilvēki sāk dot padomus: dariet tā, cieniet to, atbilstiet tam! Es ļoti īsu brīdi mācījos pedagogos, un tur bija viens labs piemērs. Par skolotāju, kura no rīta stāvēja skolas gaitenī un pierakstīja tos bērnus, kuri nesveicinās. Viņai pajautāja: bet vai tu sveicini viņus pirmā? Man šis piemērs šķiet attiecināms arī uz citām dzīves situācijām.

Ja man kādreiz ir grūti, saku sev: vismaz vienā lietā atzīsties, ko šajā gadījumā esi izdarījis tu! Un tas arī ir šausmīgi grūti, jo ego ir tāds mūris, kas tevi aizstāv, teikdams, ka “viņi” ir pie visa vainīgi, tāpēc ir grūti to prožektoru pagriezt uz sevi. Jocīgi, ka mums šķiet – tad, ja atzīšos, ka arī esmu bijis slikts, man būs vēl grūtāk, iegrimšu depresijā, bet notiek tieši pretējais – man kļūst vieglāk, ja pasaku: okei, jā, tā bija arī mana laža!

Nesaku, ka šajā lietā esmu guru, bet gribu iemācīties to darīt savā ikdienā. Bija brīnišķīga Kiras Muratovas filma Klavieru skaņotājs. Sižets diezgan vienkāršs: vecāka kundze, kuru brīnišķīgi spēlēja Alla Demidova, tiek apkrāpta, un draudzene viņai saka: nevajag uzticēties, cilvēki ir tik slikti, viņi ir vainīgi... Bet viņa filmas beigās tā pavisam mierīgi saka: nē, es esmu vainīga. Jo cilvēki ir ļoti vāji – visi no viņiem kaut ko gaida, kaut ko labu, bet viņi ir vāji, tikai normāli cilvēki…

Tagad teātrī tu risini attiecību jautājumus, tas tevi interesē. Vai tad, kad strādāji portālā politika.lv, tevi interesēja politika?

Patiesībā interesēja. Gan politika, gan pilsoniskā sabiedrība, es šausmīgi par to degu un joprojām degu. “Nu, kāpēc cilvēki negrib piedalīties? Kāpēc negrib būt pilsoņi? Kāpēc viņiem ir tik ļoti vienalga, kas notiek? Kāpēc viņi neredz, cik daudz var izdarīt…” Tas bija arī tāds jaunības maksimālisms – stāstīt citiem, kas viņiem jādara.

Atceros, kad bruka laikraksts Diena, es intervēju tā jauno īpašnieku. Runājot ar viņu, sapratu, ka viņš šeit ir Lopahins Antona Čehova Ķiršu dārzā: Lopahins nopērk ķiršu dārzu, kas ir simbols kaut kam lielam pagātnē, citai, gaišai dzīvei. Jo Diena bija kā ķiršu dārzs latviešu žurnālistikā, tur bija tā žurnālistikas vārda brīvība, demokrātija, ko Sarmīte Ēlerte ieviesa. Dienas gēns, tā mēs to saucām. Man blakus sēdēja Dita Arāja, Dienas patriote. Mēs tur sēžam, un es redzu, ka Ditai sāp tā pārdošana, jo viņš grib nopirkt un pa daļām sadalīt – kā Lopahins ķiršu dārzu par vasarnīcu gabaliem…

Man šis ir piemērs tam, ka neeksistē atsevišķi politika, sabiedrība, mūsu dzīves. Izrāde Mališ it kā ir par attiecībām vēstures kontekstā, bet tajā pašā laikā redzam puisi, kurš ir mīlošs, jauks, fantastisks, un redzam arī to ceļu, ko viņš noiet, līdz kļūst par varmāku. Mēs paskatāmies uz to, kā viens vīrietis kļūst vardarbīgs. Viņš nav tāds piedzimis, cilvēks nepiedzimst par monstru. Man tas nekad neeksistē atsevišķi.

Tāpat kā Oļģerta Krodera izrādēs, kas savā brīdī pēkšņi kļuva aktuālas, – viņš uztaisa Čehovu, un tas saskan ar Gruzijas konfliktu. Viņš nedarīja to apzināti, bet dzīvoja savā laikmetā, lasīja avīzes, bija tur… Vai mēs ar Rasu Bugavičuti- Pēci uztaisījām Vienaldzības gadsimtu, kas sākas ar to, ka jaunieši 30+ tiekas onlainā. Tas bija vēl pirms pandēmijas, kad nekur pasaulē par to nerunāja. Mēs sēdējām, un mums vajadzēja atrast atbildi, kāpēc viņi tiekas onlainā… Mēģinājām to saprast dramaturģiski, Rasa lauzīja galvu, kā to attaisnot. Pagāja daži mēneši, sākās kovids, tagad spēlē izrādi, un, kad es kādam saku: mēs to uztaisījām vēl pirms… “Nopietni? Kā tas iespējams?” Varbūt tā ir sakritība, varbūt tas bija gaisā, es nezinu. Tas nebija apzināti.

Vai arī – mēs taisījām izrādi Monstrs, bet tagad lasu, kas notiek ar Naukšēniem, ar tiem bērniem… Tāpat izrāde Brutāls un dēls – par puisi, kurš ir absolūti trausla būtne, kas baidās pieskarties sievietei. Bet meitene pēc pirmās nakts viņam saka: tu mani izvaroji. “Kā, es taču tevi mīlu! Es nevarēju...” – “Es tev teicu nē.” – “Bet es nedzirdēju…” – “Es tev divreiz teicu nē, bet tu turpināji.” Lasot lugu, ļoti karsti diskutējām ar aktieriem, kuram ir taisnība. Kad laidām gaisā izrādi pirms dažiem gadiem, tas nebija līdz galam saprotams. Tagad tas būtu citādi, tagad visi par to domājam un runājam. Bet tā bija britu luga, pie viņiem jau tika apspriesta šī vardarbības tēma.

Politika un attiecības – tā ir viena telpa. Jo tās ir vērtības. Kādas tās ir politikā, tādas tās ir arī dzīvē.

Kāda ir tava pilsoniskā nostāja?

Skatījos interviju ar krievu aktrisi Janu Trojanovu – viņa man ļoti patīk kā aktrise un arī kā cilvēks. Viņa, tāpat kā es, runā par cilvēku izmantošanu un vispār, līdzīgi kā es, gadiem nelieto alkoholu, kas tomēr kaut ko maina cilvēka dzīvē. Lūk, un viņa brīnišķīgi teica, ka iet uz protesta akcijām, bet negribētu to darīt. Viņas dzīves filozofija ir to nedarīt, bet viņa ir spiesta to darīt. Man liekas, ka arī es esmu protestos gājējs. Tā ir man pozīcija – es ceru, ka līdz tam nenonāks, bet, ja nonāks, tad es to darīšu.

Es cenšos sabalansēt, kā dzīvot, nemitīgi nepamācot citus, bet rīkojoties pašam, lai vide kļūtu drusku labāka. Arī politiskā vide. Esmu gājis pie politiķiem, kurus pazīstu no žurnālistikas laikiem, un teicis: man liekas, tas nav pareizi vai šis nav labi. Mani neviens nav atšuvis. Pagaidām.

Ko tu pats sev novēlētu?

Man katru jaunu gadu ir svarīgi tieši pusnaktī redzēt pulksteni, kā nomainās cipariņi, jo tad es varu kaut ko vēlēties. Šī maģiskā domāšana man palikusi no bērnības. Un man tās vēlmes vienmēr piepildās. Vienmēr.

Pēdējos gados vēlos vienu un to pašu – spēku mainīties. Jo es redzu, ka tas strādā. Un, jo grūtāk tas ir, jo pēc tam ir labāk.

Pēdējais jautājums – kādi apsvērumi liek vīrietim ataudzēt ūsas?

(Smejas.) Patiesībā nejaušība. Skujoties prikola pēc atstāju ūsas, nofotografējos, aizsūtīju draugiem. Daži teica: atstāj, lai ir! Aizsūtīju arī savam frizierim, viņš arī teica, lai atstāju.

Ir tāds brīnišķīgs seriāls Teds Laso par futbola treneri. Kad kaut ko daru, bieži vien domāju – vai tagad esmu kā Teds Laso? Jo es gribu būt kā Teds Laso. Viņš ir labsirdīgs, mīlošs. Arī tad, kad kaut ko nevaru, es domāju – ko darītu Teds Laso? Un viņam arī ir ūsas!

---------------

* Intervija ar Dmitriju Petrenko notika īsi pirms tam, kad Krievija sāka asiņaino karu Ukrainā.