100 gadu jubileju svin kino leģenda Rolands Kalniņš

Jubilejas kolekcijā Rolandam Kalniņam – 100 apkopotās 23 filmas no 7. maija var bez maksas skatīties Nacionālā Kino centra portālā filmas.lv dažādu izmēru ekrānos un ierīcēs visā Latvijas teritorijā, kur vien pieejams internets.

Kinorežisors Rolands Kalniņš dzimis 1922. gada 7. maijā Ludzas apriņķa Istras pagasta Vecslabadā ierēdņa ģimenē, bet Rīgas kinostudijā nonācis gandrīz nejauši 1947. gadā pēc režisora Leonīda Leimaņa aicinājuma. Kinorežisora profesiju viņš apguvis praktiskā darbā, strādājot gandrīz visu pirmo pēckara spēlfilmu uzņemšanas laukumos, līdz beidzot 50. gadu beigās Rolandam Kalniņam uztic patstāvīgi režisēt spēlfilmu Ilze (1959). Režisors gan vēlāk atzīst, ka scenārijs un pašu autoru pieredzes trūkums nav ļāvis izveidot neko vairāk kā „mazliet naivu kolektivizācijas perioda ilustrāciju”, tomēr profesionalitāte ir pierādīta, un jau tūlīt kinostudijas vadība aicina Rolandu Kalniņu palīgā kolēģim Varim Krūmiņam, kurš (pēc vadības domām) netiek galā ar Viļa Lāča romāna Vētra ekranizāciju, - tāpēc filmai Vētra (1960) titros ir divu režisoru vārdi.

60. gadu sākumā Rolands Kalniņš uzņem spēles īsfilmu Pazemē (1963), kur pirmoreiz satiekas ar vēlāk tik nozīmīgajiem domubiedriem – operatoru Miku Zvirbuli un mākslinieku Gunāru Balodi, un viņu nākamā filma Akmens un šķembas (1966) par Rolandam Kalniņam personiski tik svarīgo leģionāru tēmu ir pirmais no autora darbiem, kas padomju laikā cieš no cenzūras ierobežojumiem, bet vēlāk iekļaujas Latvijas kinovēstures „zelta klasikas” goda sarakstā. Turpat pieskaitāma arī nākamā spēlfilma Četri balti krekli (1967), kas 50 gadus pēc uzņemšanas aizved režisoru un operatoru uz Kannu kinofestivālu, pirmoreiz ierakstot Latvijas vārdu pasaules kino meistardarbu  izlasē Cannes Classics. Rolanda Kalniņa paša „klasikas izlasē” ietilpst arī skatītāju iemīļotā un stilistiski izsmalcinātā spēlfilma Ceplis (1972), bet mākslinieciskās domas lidojumu iezīmē cenzūras iznīcinātā spēlfilma Piejūras klimats (1974), no kuras saglabājušies fragmenti tomēr kļuvuši par nozīmīgu lielumu Latvijas kinovēsturē.

70. gados Rolands Kalniņš, pats būdams sporta entuziasts, uzņem arī divas spēlfilmas, kas veltītas sporta tematikai, attīstot savu interesi par neprofesionālu aktieru izmantošanu, - filmā Karalienes bruņinieks (1970) galveno lomu režisors uztic īstam vieglatlētam, Eiropas čempionam Jurim Grustiņam, bet filmā Vīru spēles brīvā dabā (1978) līdzās sportistiem pieaicina kinooperatora lomai kolēģi dokumentālistu Valdi Kroģi.

Šajā laikā Rolandam Kalniņam, pēc sadursmēm ar cenzūru periodiski balansējot uz neuzticama režisora reputācijas robežas, nākas veikt arī dažus amizantus sānsoļus – top divas pasūtījuma koncertfilmas, Tā dejo Latvijā (1969) un Četri pavasari (1975). Tomēr arī šādos darbos Rolands Kalniņš pamanās atrast jēgu, izmēģinot dažādas mākslinieciskas idejas, - piemēram, Četri pavasari, kas veidoti kopā ar ilggadējo domubiedru, operatoru Gvido Skulti, ir acīmredzams turpinājums filmā Piejūras klimats sāktajai drosmīgi nosacītajai vizuālajai stilistikai.

Cita tipa sānsoļi ir reti, bet kvalitatīvi kinožurnāli, ko Rolands Kalniņš izmanto kā iespēju iemūžināt vai izpētīt nozīmīgas kultūrvēsturiskas personības – jubilejas izlasē iekļauts kinožurnāls Māksla 4/1976 par režisori Annu Lāci un rakstnieku Arvīdu Griguli, un kinožurnāls Padomju Latvija 18/1979 par komponistu Alfrēdu Kalniņu, operas Baņuta autoru.

Rīgas kinostudija 70. gadu beigās kļūst slavena ar savām kriminālfilmām, un arī Rolands Kalniņš 80. gadu sākumā izmēģina roku detektīvžanrā, uzņemot Andra Kolberga romāna ekranizāciju Trīs dienas pārdomām (1980) un starptautiski izvērstu krimināldrāmu sporta pasaulē Spēle notiks tik un tā (1985). Tomēr visvairāk Rolandu Kalniņu interesē personības individualitāte un mērķtiecīgs gribasspēks – par to ir gan Viļa Lāča agrīnajā romānā balstītā filma Akmeņainais ceļš (1983), gan dokumentālā filma par izcilo aktrisi Viju Artmani – Saruna ar karalieni (1980), kas saņēmusi nacionālo kino balvu Lielais Kristaps kā gada labākā dokumentālā filma.

Par personības lomu un izvēli sarežģītos vēsturiskos apstākļos stāsta arī Atmodas sākumā uzņemtā filma Ja mēs visu to pārcietīsim (1987), kas balstīta Andreja Upīša romānu triloģijā Robežnieki par 1905. gada notikumiem Latvijā, bet 60. gadu bohēmas vidē aizsākas stāsts filmā Tapers (1989), kuras galvenā varoņa, talantīga un ar laiku arī ļoti slavena komponista dzīvē daudz neafišētu paralēļu ar Raimonda Paula biogrāfiju.

Latvijas atjaunotās neatkarības pirmajos gados kinoražošanas sistēma valstī mainās, un Rolands Kalniņš kļūst par producentu, palīdzot realizēt kolēģu ieceres – studijā Trīs savas 90. gadu filmas uzņem Jānis Streičs, Gunārs Piesis un citi. Šajā sarežģītajā laikā tapusi režisores Dzintras Gekas dokumentālā filma Rolands Kalniņš (1999) ciklā Kino gadsimts Latvijā. Tikmēr pats režisors tikai epizodiski pievēršas saviem iecienītajiem kultūrvēstures tematiem – par to liecina, piemēram, videofilma Mūžīgais Fausts (1999), kas apcer Johana Volfganga Gētes klasiskā darba nozīmi Latvijas kultūras nozaru attīstībā.

Tomēr vēl vienu reizi Rolands Kalniņš atkal strādā pie īstas spēlfilmas, kuras pirmizrāde sakrita ar režisora 85. jubileju – spēlfilmā Rūgtais vīns (2007) savu pirmo lielo kinolomu nospēlē aktieris Kaspars Znotiņš, kura varonis sapinies starp piecām ļoti dažādām sievietēm (lomās Regīna Razuma, Rēzija Kalniņa, Aurēlija Anužīte, Liene Šomase un Agnese Zeltiņa).

Simboliski, ka režisora Rolanda Kalniņa (pagaidām) pēdējā filma ir garus gadus veidota kopā ar daudzās filmās pārbaudīto līdzgaitnieku, operatoru Gvido Skulti – Nepabeigta saruna par dzīvi, mīlestību un mūziku (2013) stāsta par Gvido tēvu, nopelniem bagāto komponistu Ādolfu Skulti (1909-2000).