Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Muzikālā Balanas ģimene - māsas Kristīne un Margarita ar brāli Robertu. (Foto: no privātā arhīva)

 

Mūziķes māsas Balanas: "Visa mūsu bērnība bija viens vienīgs rokenrols"

Cilvēki
8. maijā 07:35 2022. gada 8. maijā 07:35
 
Marina
Nasardinova
| Pastaiga
Šajā muzikālajā Balanu ģimenē no Dobeles ir trīs atvases – divas māsas un brālis. Vecākā Kristīne Balana ir vijolniece, jaunākā Margarita Balana – čelliste, savukārt par brāli Robertu, vijolnieku, labu vārdu jau aizlicis pats Eltons Džons, savos sociālajos tīklos publicēdams jaunieša vijoles solo – hita I’m Still Standing aranžējumu – ar piezīmi: “I thought it was so fantastic, I just had to share it with you all.”

Ziemeļnieciska āriene un ugunīgs temperaments, populāri TV šovi bērnībā un Londonas Karaliskā Mūzikas akadēmija, desmitiem uzvaru starptautiskos konkursos, Lielā Mūzikas gada balva Kristīnei un tās nominācija Margaritai, koncerti visā pasaulē un iespaidīgs sekotāju pulks sociālajos tīklos – Balanu ģimenes panākumi tiešām ir vērā ņemami. Tā vien gribas līdz ar seru Eltonu Džonu izsaukties: “Fantastic!” – un noskaidrot, ko māsas pašas domā par savu dzīvi un ceļu mūziķu arodā. Kas viņām vienmēr līdzi ceļasomās vai koferos? Kad labāk veicas spēle – priekos vai bēdās? Par ķibelēm uz skatuves un brīnumiem, kas notiek. Un vēl, un vēl… Abas ir tik ļoti uz viena viļņa, ka atbildes uz vairākiem jautājumiem ir kopīgas.

Foto: Squiz Hamilton

Čečilia Bartoli stāsta, ka trenējusi balsi, kopā ar draugiem dziedot rokgrupā. Jums bija līdzīga pieredze bērnībā. Ko tā devusi?

Kristīne: Visa mūsu bērnība bija viens vienīgs rokenrols! Nemitīgi uzstājāmies koncertos, piedalījāmies konkursā Cālis, dziedājām Olgas disenītēs un citur. Margarita pirmoreiz kāpa uz lielās skatuves, kad viņai bija tikai divi gadi. Ne jau īsti kāpa – tika uznesta. Un dziedāja.

Margarita: Datora mums vēl nebija, tētis sēdēja pie magnetofona, visu laiku tina kasetes uz priekšu un atpakaļ, lai norakstītu angļu dziesmu vārdus. Pēc tam mācīja mums, pats piespēlējot ģitāru. Mamma iestudēja mūsu deju soļus, izdomāja tērpus.

K.: Tas bija traki jautri! Patiešām – visu laiku braukājām riņķī, koncertējām dažādās vietās un dažādai publikai. Un nekad nebaidījāmies uzstāties. Atskatoties bērnībā, to redzu pavisam skaidri – nekādu baiļu, tikai sajūsma, prieks un laime. Bija festivāli, konkursi, arī televīzija. Taču mēs uzstājāmies arī bērnunamos, bērniņiem ar īpašām vajadzībām, veco ļaužu pansionātos. Dziedājām visa ģimene un, protams, par brīvu. Tad pašas savām acīm redzējām, cik liels ir mūzikas spēks, cik daudz laba ar to var paveikt.

Balanas ģimene - māsas ar brāli bērnībā. (Foto: no privātā arhīva)

Ar ko vēl jūs – tāds prāvs bērnu pulciņš – šajā laimīgajā laikā nodarbojāties?

M.: Mēs trijatā darījām visu! Spēlējām visas iespējamās spēles, skaļi dziedājām sabiedriskajā transportā, dejojām supermārketos. Kad es apsēdos, lai mierīgi pazīmētu vai gleznotu, Kristīne mani ļoti slavēja. Paldies māsai, es daru to joprojām… Taču visvairāk – un tas bija mūsu topā uzreiz pēc dziedāšanas un rotaļām – mums patika izbraukt ārpus pilsētas, zaļumos. Tur mēs skraidījām un plosījāmies, peldējāmies ezerā…

K.: Vienmēr bijām kopā. Kopā mācījāmies un vingrinājāmies, kopā izklaidējāmies, kopā braucām uz konkursiem… Es iemīlēju lasīšanu un grāmatas, izveidoju sev mazu bibliotēku… Un vēl mēs ņēmām savas vijoles un čellus un gājām spēlēt uz ielas. Lai kāds būtu citu viedoklis par ielu muzicēšanu, tā bija brīnišķīga pieredze, esmu par to ļoti pateicīga. Mēs iemācījāmies sajust ikvienu publikas reakciju un tai atsaukties. Tas pirmkārt. Otrkārt, nopelnījām naudu, par ko braukt uz meistarklasēm un konkursiem ārzemēs. Pietika pat jauniem instrumentiem, tos vēlāk ņēmām līdzi uz Londonu, kad iestājāmies Karaliskajā Mūzikas akadēmijā.

Māsas un brālis Balanas bērnībā. (Foto: no privātā arhīva)

Vai jūsu vecākiem bija īpaša stratēģija attiecībā uz jūsu nākotni? Jūs audzināja par brīnumbērniem?

Kamēr mēs augām, vecāki strādāja vairākos darbos vienlaikus, lai nodrošinātu mums laimīgu bērnību. Cepa pat medus kūkas pārdošanai – tas bija tāds ģimenes biznesiņš. Viņiem bija ļoti daudz enerģijas, pietika pašiem un atlika vēl arī mums. Mēs nekad nesēdējām bez darba, nezinājām, ko nozīmē garlaikoties.

Mamma un tētis kaislīgi mīl mūziku, un abiem ir neticami laba dzirde. Tētis ir pašmācībā iemācījies spēlēt ģitāru un dziedāt, mamma dejo lindihopu un rokabilli. Viņa ir sportiste, šaušanas čempione. Tā ka ar vecākiem mums ir paveicies. Un ar skolotājiem tāpat. Vijolnieks Romāns Šnē, pianiste Zarema Ginzburga, čellists Arvīds Tareila. Viņi mums ielika teicamus pamatus. Ne tikai palīdzēja gatavoties starptautiskiem konkursiem, bet arī brauca mums līdzi. Iedomājieties mazu mikroautobusiņu, mēs visi tur iekšā, tētis pie stūres, teltis nakšņošanai… To nevar aizmirst. Mums ļoti patika tā ceļot!

Kas lika jums sākt nopietni domāt par mūziķu karjeru?

Viss notika nesteidzīgi un pilnīgi dabiski. Mēs augām ar mūziku, tā bija daļa no mūsu dzīves, turklāt milzīga daļa. Tagad grūti pat iedomāties citu notikumu attīstības versiju. Teiciens “Viņas iemācījās dziedāt agrāk, nekā prata runāt” mūsu gadījumā jāsaprot pavisam burtiski. Vēlreiz paldies vecākiem – viņi mūs atbalstīja visiem spēkiem.

Balanas ģimene 2019. gada decembrī. (Foto: no privātā arhīva)

Vai esat iedomājušās, kāds būtu izvērties jūsu liktenis, ja jūs nebūtu paņēmušas rokās savus instrumentus?

Tā ir laba tēma pārdomām. Nodarbojamies ar mūziku, cik vien sevi atceramies. Šķiet, citādi nemaz nevarēja būt. Par ko mēs būtu kļuvušas alternatīvajā visumā? Visdrīzāk, tik un tā būtu piederīgas mākslas pasaulei. Vai varbūt būtu profesionālas sportistes. Tagad tieši mīlestība, ko jūtam pret mūziku, pret mūsu klausītājiem, ģimeni un draugiem, ir tas kodols, kas satur kopā mūsu dzīvi. Un tā ir viena no lielākajām likteņa dāvanām.

Ko jums nozīmē panākumi?

Ja profesionālā darbība sagādā gandarījumu un publikas pateicību, tie ir panākumi. Ja tu pareizi izmanto savas dotības un turpini šo talantu attīstīt, ja izdodas iecerēt un realizēt interesantus projektus. Ja ir izdevies īstenot savu sapņus un kļūt par koncertējošu solistu, arī tas ir panākums.

Vai, uzstājoties koncertos, jums ir gadījušās kādas ķibeles? Kas visvairāk ir palicis atmiņā?

K.: Par laimi, mūsu skatuves pieredze ir ļoti patīkama. Protams, gadās visādi, taču pat tajā trakajā brīdī, kad es spēlēju Lielās Mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijā Operā, ko translēja televīzijas tiešraidē, un teju skaņdarba finālā pēkšņi pārtrūka jauna, tik tikko uzvilkta stīga, viss beidzās laimīgi. Nostrādāja mirkļa reaģēšanas reflekss, pastiepu roku pēc koncertmeistara Sanda Šteinberga vijoles, viņš nekavējoties atdeva man savu instrumentu, un priekšnesums turpinājās. (Šīs dramatiskās epizodes ieraksts Kristīnes YouTube kanālā ir skatīts jau vairāk nekā 7,7 miljonus reižu, – M. N.)

Margarita Balanas. (Foto: Sandra Vijandi)

M.: Reiz koncertā Izraēlā es ar acs kaktiņu pamanīju, ka viena no klausītājām zaudē samaņu un viņai sniedz medicīnisko palīdzību. Tajos dažos mirkļos, kamēr apdomāju, vai pārtraukt spēlēt, šo dāmu klusi iznesa no zāles. Starpbrīdī uzzināju, ka viņa atlabusi un pat uzstājusi, ka paliks uz otro daļu. Protams, kļuva vieglāk ap sirdi.

Runā, ka 85% vijolnieku spēlējot jūt sāpes… Vai tā tiešām ir? Un kā ir čellistiem?

K.: Varbūt man vienkārši veicas, jo, spēlējot vijoli, ne reizi neesmu jutusi ne mazāko diskomfortu vai sāpes, kaut arī jāatzīst, ka cilvēka fizioloģiskajai uzbūvei pretdabiskāku instrumentu grūti atrast. Mēs, vijolnieki, esam spiesti nemitīgi cīnīties ar gravitāciju. Tāpēc ir ļoti svarīgi visu laiku ieklausīties savā ķermenī. Ja tas raida trauksmes signālu, uzreiz jātiek skaidrībā, kas noticis, nedrīkst ļaut sāpēm iesēsties.

M.: Ar čellu ir citādi. Tu sēdi un to balsti, tā ir samērā ērta pozīcija. Toties pārvietoties pa pilsētu vai ceļot kopā ar šo instrumentu gan nav diža bauda: jāpērk papildu biļete, jārezervē papildu vieta un tas nemitīgi jāpieskata.

Ko jums iemācījusi dzīve ārpus dzimtenes? Ko tā ir devusi vai ņēmusi?

Mēs aizbraucām no mājām vēl pavisam jaunas, 15–16 gadu vecumā, un ne jau pakļaujoties kādai iegribai, bet ar stingru nodomu sekot savam sapnim un sasniegt izvirzītos mērķus. Mums ļoti agri nācās kļūt patstāvīgām. Zinājām, ka būs jāstrādā daudz un cītīgi, lai nepieviltu vecākus, kuri veltījuši mums savu dzīvi, un skolotājus, kuri bijuši pret mums tik labi un iecietīgi.

Un tagad, kad prātā ienāk vārds “mājas”, acu priekšā redzam ne jau mājas un sienas, bet mīļus cilvēkus. Savus cilvēkus. Cilvēkus, ar kuriem vienmēr būsim uz viena viļņa. Un tā ir labi, tā ir pareizi. Mūziķim jājūtas kā mājās visur – gan lidostā, gan viesnīcas numurā. Citādi nebūs miera dvēselē.

Kristīne Balanas. (Foto: Sandra Vijandi)

Kad jums spēlēšana veicas labāk – priekos vai bēdās?

Nav laimes bez sāpēm un skumjām. Savukārt skumjas neatceļ laimi... Mēs, cilvēki, šajā ziņā esam sarežģītas būtnes. Arī mūsu emocijas nav vienkāršas. Vai dvēseles stāvoklis un noskaņojums ietekmē mūsu priekšnesumu? Protams, pavisam tieši. Tāpēc neko nedrīkst palaist pašplūsmā. Kontrole un apzinātība, vēss prāts un karsta sirds – mums, mūziķiem, vajag to visu reizē. Instrumentu grifi ir ļoti jutīgi, nozīme ir katram milimetram.

Ja prāts nav mierīgs un rāms, precīzi izpildīt skaņdarbu būs ārkārtīgi grūti. Un vēl, lai varētu nevis vienkārši spēlēt, bet ar mūziku, tās starpniecību stāstīt stāstus, droši vien ir nepieciešama emocionālās dzīves pieredze. Tad ir vieglāk aizkustināt klausītāju sirdis, translēt viņiem noteiktus noskaņojumus un uztvert atbildes vibrācijas.

Samērā bieži jūs spēlējat trijatā – kopā ar brāli. Tā cenšaties pārvarēt vientulību svešumā, sajust ģimenisku siltumu? Vai arī tas ir labs ieradums? Mākslinieciskā izvēle?

Tā ir mākslinieciskā izvēle. Kaut gan esam ļoti atšķirīgi, mēs pazīstam, zinām un jūtam cits citu kā neviens. Tāpēc, kopīgi muzicējot, varam uz skatuves atļauties kādu īpašu greznību – spēlēt vai improvizēt spontāni. It kā lasām cits cita domas. Tā notiek arī ikdienas dzīvē. Bieži abas reizē pasakām vienu un to pašu vārdu vai frāzi. Reizēm tāda iekšējā saikne biedē vai pat tracina, bet neko darīt. Kamermūziķi parasti satiekas koncerta dienā vai vienā mēģinājumā pirms tam. Tad tik īsā brīdī jāatrisina ne tikai lieli, konceptuāli jautājumi, bet arī pamatlietas, pat gluži tehniskas. Mums par to nevajag uztraukties, vienā ansamblī spēlējam visu mūžu.

Jums izmisīgi pietrūkst alta, lai varētu nokomplektēt savu Balanas Quartet. Varbūt meklējat atbilstošu līgavu Robertam?

O, jā, mēs bieži ķircinām Robertu šajā sakarā. Un vēl interesējamies, vai tikai viņš nav apguvis sešstīgu vijoli tieši tālab, lai varētu vienlaikus spēlēt abas partijas – savējo un alta arī. (Sešstīgu vijole mūsdienu pasaulē ir liels retums. Šis instruments ir ievērojami dārgāks nekā parastās vijoles, arī repertuāra tam nav daudz, – M. N.)

Kas zina, varbūt reiz nākotnē mums tiešām izdosies nodibināt ģimenes kvartetu. Pagaidām mēs aranžējam stīgu kvartetus mūsu trīs instrumentu sastāvam.

Daudzi mūziķi sāk karjeru kā solisti, bet vēlāk tomēr iesēstas labos orķestros, tad ir mazāk rūpju, raižu un braukāšanas, vairāk stabilitātes un laika ģimenei. Vai vismaz teorētiski esat izskatījušas arī šādu iespēju?

Problēmas – kaut arī atšķirīgas – ir visiem: gan orķestru, gan kamersastāvu mūziķiem, gan solistiem. Ja sāksim rūpīgāk pētīt, katrā variantā atradīsies gan plusi, gan mīnusi. Turklāt mums taču nav tāds mērķis – atrast savu komforta zonu un iekārtoties tur tā ērtāk… Tieši otrādi. Produktīvi ir iziet no šīs komforta zonas, tas pamudina uz radošo darbību, uz attīstību. Un mums vienmēr labāk ir paticis ceļot, nevis ilgstoši sēdēt uz vietas.

Diriģēšana, gleznošana, mūzikas klipi un īsfilmas, videomontāža… Tas viss nenovirza jūs no, teiksim tā, pamatnodarbošanās?

Tie ir mūsu pašizpausmes veidi. Precīzāk, daži no mīļākajiem pašizpausmes veidiem. Un brīnišķīgi bagātina mūs kā mūziķes. Mūziķiem vispār jābūt atvērtiem pret visu šajā pasaulē!

Foto: no privātā arhīva

Karjera un privātā dzīve. Vai jau esat iemācījušās tās savietot?

To sabalansēt nav bijis viegli. Jo vairāk tāpēc, ka gana daudz laika jāpavada ceļā no koncerta uz koncertu. Esam sapratušas, ka ir svarīgi, lai blakus ir cilvēki ar līdzīgu dzīves skatījumu. Domubiedri.

Pierasts, ka mūziķu mājaslapās kontaktu sadaļā rakstītas viņu aģentu koordinātes. Taču ne jūsējā. Tātad pašas kūrējat savu koncertu kalendāru un profesionālo darbību vispār? Un, ja tā, vai tas ir grūti?

Mums palīdz personīgie asistenti. Reizēm arī pašas esam savas aģentes, rīkojam savus koncertus vai organizējam uzstāšanās. Tas, protams, prasa laiku. Taču tā ir mūsdienu realitāte. Mūziķim ir jāprot viss: būt savam tūrisma aģentam, programmētājam, PR pārstāvim, biznesa analītiķim, pārvaldīt savus sociālos tīklus un tirdzniecību, apmeklēt svarīgus pasākumus un koncertus un tā tālāk. Un tajā pašā laikā daudz jāmēģina, jāmācās un jāvirzās uz pilnību.

Ko jums nozīmē skaistums? Vai jums ir svarīgi izskatīties skaistām uz skatuves, kadrā, ikdienas dzīvē?

Iespējams, “skaistums” kā angļu “beauty” nebūs visatbilstošākais vārds. Drīzāk runa ir par cieņu. Mēs cienām mūsu auditoriju. Tāpēc izturamies nopietni pret katru uzstāšanos, pārdomājam visu – no programmas un mēģinājumu procesa līdz nošu turētājam un koncerta tērpam. Sīkumu te nav. Solistam skatuve ir darba vieta, viņa tēla detaļas nedrīkst novērst uzmanību no mūzikas. Jo tā ir galvenā. Taču viņam ir jājūtas ērti savās drēbēs. Tāpēc mūsu tērpi bieži tiek šūti pēc pasūtījuma.

Ko jūs obligāti ieliekat savā koferī, kad pošaties ceļā?

M.: Droši vien to pašu, ko visi citi. Vēl tikai kādu kaudzīti nošu, stīgas, nošu turekļus un citas lietas, kas var būt vajadzīgas mēģinājumos un koncertos. Dažām skatuvēm ir ļoti slidenas grīdas, jābūt vairākiem čella balstiem rezervē, lai var izvēlēties, ar kuru nofiksēt smaili. Citādi priekšnesuma laikā viss kas var gadīties…

Un, protams, alelujā tam, kurš izgudroja trokšņus slāpējošās austiņas! Tās mūs ceļojumos ir glābušas tik daudzas reizes, ka ne saskaitīt.

Kas vēl jums ir mīļš, neskaitot mūziku?

M.: Man patīk gleznot naktīs, lasīt, gatavot, iet uz muzejiem. Tā ir, ja tā var teikt, mūsu muzikālās apsēstības otra puse.

Vai ir noteikumi un likumi, ko jūs ievērojat vienmēr?

K.: Mūziķim ir ļoti svarīgi būt disciplinētam. Esmu sev uzdevusi katru dienu uzzināt kaut ko jaunu. Nav svarīgi, kurā jomā. Var mācīties jaunu skaņdarbu, var klausīties mūziku – un tai nav obligāti jābūt klasiskajai mūzikai – vai pārspriest kādu interesantu tēmu ar draugiem. Man patīk kompānijas, kurās ir gan zinātnieki, gan mākslinieki, juristi un filozofi. Kopīgas sarunu tēmas var atrast vienmēr, tāpat arī kopīgu valodu. Mūsu prāts ir ļoti plastisks, mācīšanās iespējas ir neierobežotas.

Māsas Kaimanu salās. (Foto: no privātā arhīva)

Jūsuprāt, dzīvē ir vieta brīnumiem? Tie notiek?

Vai tad tas nav brīnums, ka mūziķis spēj mainīt klausītāju noskaņojumu, likt viņu sirdīm pukstēt straujāk? Radīt sajūtu, ka laiks ir apstājies? Viņš palīdz publikai vismaz uz dažām minūtēm pieņemt īstenību un ikdienas dzīvi ar visām tās problēmām vai, tieši pretēji, liek pilnībā aizmirsties. Vai arī tas nav brīnums?

Vai kaļat nākotnes plānus?

Vēlmju un nodomu mums ir daudz, taču mēs tos labāk paturam noslēpumā. Vienu gan var pateikt skaļi, jo tas nav nekāds noslēpums: gribam nodarboties ar mūziku arī turpmāk, darīt to visaugstākajā līmenī!

Saistītās ziņas

Kristīne Balanas - latviešu vijolniece "La Perla" kleitā: "Sievietes mūziķes vienmēr ir vērtētas pēc tērpa"
Māsas Balanas pirmo reizi Latvijā uzstāsies ar Brāmsa Dubultkoncertu
Latvijā pirmo reizi kopā muzicēs Kristīne un Margarita Balanas un Andrejs Osokins

Vēl portālā

Atmiris dibens, bifeļa kumpis un citi “defekti”, kurus nedrīkst ignorēt, lai izvairītos no smagām slimībām
Kāda ir atšķirība starp gaiļpiešiem un gaiļbiksītēm? Un kāpēc, ēdot vienus, sekas var būt traģiskas?
“Emocijas bija šokējošas!” – vecākus pārsteidz bērnu slimnīcas darbinieces attieksme 9