Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Oļegs Zernovs

Jaunā scenogrāfe Marija Ulmane: "Maketa taisīšana man ir meditatīvs process"

Cilvēki
6. maijā 07:15 2022. gada 6. maijā 07:15
 
Sandra
Landorfa
| Pastaiga
Marija Ulmane vēl tikai sāk savu ceļu scenogrāfijā, bet jau ir pamanīta. Pagājušajā "Spēlmaņu naktī" viņa no skatuves nokāpa ar balvu, pēc kuras tvīkst daudzi. Marijas mamma, režisore Ināra Slucka, saņēma meitas roku, viņas saskatījās… un apraudājās. Nacionālajā teātrī redzams viņu jaunākais kopdarbs – izrāde "Sievietes daļas".

Kāda tev ir sajūta par jauno izrādi?

Ļoti laba sajūta, bet ne tik daudz izrādes, drīzāk mūsu kopdarba kontekstā, mūsu savstarpējās attiecībās ar mammu. Tagad kopā strādāt ir daudz vieglāk nekā pirms pāris gadiem.

To atklāji tieši šajā projektā?

Tā varētu teikt, jo pēdējoreiz Lielajā zālē kopā strādājām pie Tukšā zieda. Tiešām jūtu, ka katra no mums ir izaugusi, un patlaban ir daudz vieglāk. Arī otrā pieredze ar Lielo zāli ir daudz labāka un drošāka. Šī izrāde ir izteikts kopdarbs.

Foto: no privātā arhīva

Kad tu sāc domāt par vidi, kurā aktieri darbosies, kurā izspēlēs savu tēlu sāpes, saprašanos, dialogus, komunikāciju ar skatītāju, kā šī tēma tevī emocionāli rezonē?

Nu, šī ir jau otrā izrāde, kuras tēma ir saistīta ar bērniņu.

Varētu teikt – ar viņa neesamību.

Jā. Otrais izaicinājums, jo man šī tēma tiešām ir sveša.

Tu esi jauns cilvēks…

Tieši tā, man pašai bērnu nav. Un patlaban es viņus arī nevēlos. Līdz ar to vadību vairāk uzņēmusies mamma. Atceros – Tukšā zieda scenogrāfiju veidoju, izejot no tēla, un luga bija citāda, jo Lorka to definēja kā traģisku poēmu. Galvenās varones iekšējo pasauli attēloju izmantojot betonu kā telpas galveno izejmateriālu.

Šoreiz viss pirmais cēliens ir dzemdības, otrais notiek Majas, galvenās varones, mammas mājā, kur viņa uzaugusi. Tur ir gan viņas bērnības atmiņas, gan arī tās atmiņas, ko viņa nepiedzīvos ar savu bērniņu. Centāmies scenogrāfijā ieturēt mājīgu sajūtu. Šķiet, tēma ir tik specifiska un jūtīga, ka to nevar veidot konceptuālu, tā jātaisa ļoti tīra, scenogrāfija jāveido tā, lai cilvēki spētu asociēties, redzēt sevi šajā situācijā, varbūt atcerēties kādu savu pārdzīvojumu, ja tāds bijis.

Šo uzdevumu kā scenogrāfe ļoti labi saproti, un tev pat negribas izlauzties kādā konceptuālismā?

Nē. Starp citu, pērnvasarā par šo darbu runāju ar Moniku Pormali, teicu, ka man tas būs milzīgs izaicinājums. Arī viņa savulaik ir veidojusi scenogrāfiju izrādei "Sievietes daļas". Tur darbība notika mājā, tā bija ļoti sadzīviska. Jautāju: “Vai nebūs tā, ka nozagšu tavu ideju?” Viņa atbildēja: “Ja darbību pārnestu citā vidē, tas šķistu nedzīvi, neīsti.”

Kā kaut kas sagudrots?

Tieši tā, vajag mājas, drošību, personisko sajūtu.

Vai tavu paziņu, tālāku cilvēku lokā ir bijušas līdzīgas problēmas?

Nē, paldies Dievam!

Droši vien katram dzīvē ir bijušas attiecības ar sērām, kad aiziet tuvāks cilvēks. Vai ir nācies domāt par to, ka mēs katrs reaģējam citādi un kā tajā brīdī komunicējam ar pasauli?

Esmu par to domājusi. Protams, ir cilvēki, kuri izslēdzas, nepieņem šo faktu… Es esmu ļoti emocionāla, momentā viss nāk ārā. Tas ir veids, kā tieku ar to galā. Vispār bieži raudu, pārdzīvoju, pat cenšos, lai tā notiktu. Esmu novērojusi – jo ilgāk turu iekšā, jo process ir garāks.

Tas iekšā gruzd un sāp, kā Regīna Ezera teica Zemdegās…

Protams. Jā, man šķiet, vieglāk ir to izraudāt, taču cilvēki ir dažādi.

Starp citu, arī Zemdegas ir tavs darbs, pavisam svaigs un pamanāms, tikai Dailes teātrī. Tas bija kā sānsolis, vai arī tava aste nav piežmiegta Nacionālajā?

Mana pirmā izrāde bija šeit – veidoju scenogrāfiju Pasaules galam, arī kopā ar mammu. Radošā posma sākumā vairāk strādāju šeit. Tagad pieredze ir bijusi vairākos Latvijas teātros.

Aina no izrādes "Zemdegas". (Foto: Publicitātes foto)

Esi domājusi, kā izaugi par mākslinieci, kādi impulsi tevi veidoja?

Mana saskarsme ar teātri noteikti nesākās pirms četriem gadiem ar pirmo izrādi, tā, šķiet, ir bijusi vienmēr. Es mēdzu sēdēt aizkulisēs un skatījos, kā mamma spēlē.

Biji viens no nabaga aktieru bērniņiem…?

(Smejas.) Nu tā gan es neteiktu, man ļoti patika! Atceros, kā aktieri nāca nost no skatuves un sita man pieci. Kamēr mamma spēlēja, es sēdēju ģērbtuvē un krāsojos, tad kopā gājām uz mājām, runājām par izrādi. Mums vienmēr ir bijusi Spēlmaņu nakts tradīcija, uz to ejam kopā. Kad biju maziņa, pie spoguļa ar ķemmi vai fēnu trenēju runu, ko teikšu, ja kādreiz balvu dabūšu… Tas bija milzīgs sapnis.

Tomēr tu neizaugi par aktrisi.

(Sirsnīgi smejas.) Man ir ļoti liela trauksme, paniskas bailes uzstāties.

Gana nesatrenējies pie spoguļa?

Scenogrāfa darbs ir pietiekami apjomīgs, atbildīgs, bet tu neesi galvenais, tevi neredz.

Foto: Oļegs Zernovs

Vai tev bērnībā bija leļļu māja?

Man bija daudz Bārbiju, rozā mašīna, arī Kens. Nezinu, vai bija māja, to neatceros.

Domāju, ka leļļu māja varētu būt analogs tam, ko dara scenogrāfs, ja būvē maketu. Tu arī to dari?

Maketa taisīšana man ir meditatīvs process, ļoti patīk, bet teikšu, ka man ne pārāk padodas. Esmu diezgan pedantiska, taču maketi man nemēdz sanākt perfekti, superprecīzi. Ar mammu tagad dzīvojam atsevišķi, bet mana vecā istaba pašlaik ir mana darbistaba. Tur es gatavoju maketu Sievietes daļām, vienā brīdī no drāts taisīju izlietnei krānu, knibinājos, knibinājos, tad ienāca mamma un teica: “Nu, tagad gan tu centies pārspēt pati sevi, ieej azartā.” Tāpat ņēmos ar durvju rokturīšiem.

Vai tāda ir prasība?

Nu… šāds piegājiens ir diezgan ekstrēms. Tikpat labi rokturīšus var piezīmēt, nevajag stieples līmēt ar superlīmi.

Tu viegli iestājies Mākslas akadēmijā?

Nē, es netiku viegli, lai gan tas notika ar pirmo reizi. Plāns bija uzņemt piecus studentus, pēc iestājeksāmeniem biju pirmā aiz strīpas, beigās uzņēma septiņus, un tā es tiku. Man ļoti paveicās.

Uzreiz nonāci Andra Freiberga pārraudzībā?

Jā. Arī tā ir ļoti liela veiksme un milzīgs izaicinājums, jo Andris Freibergs ir absolūts vecmeistars. Visu cieņu! Starp citu, filmā Pasaka par tukšo telpu var redzēt, cik ļoti mēs visi bijām sabijušies. (Smejas.) Tiešām bija ļoti bail.

Filmas gaitā varēja sekot līdzi meistara pedagoģiskajiem paņēmieniem – viņš studentus visu laiku liek pie vietas, bet beigās vienalga visu izdara viņu vietā.

Man ļoti patika mazie uzdevumi, ar kuriem aktīvi strādājām, un arī tas, ko viņš mums iemācīja, proti, ka galvenais ir ideja, izpildījumu vienmēr kāds atrisinās. Man šķiet, ka īpaši akadēmijas laikā ļoti svarīgs ir domas lidojums, jo pēc tam attopies teātrī un saproti, ka esi diezgan ierobežots – gan finansiālu, gan tehnisku apstākļu dēļ.

…gan saziņā ar režisoru, jo ne vienmēr tā ir tava mamma.

Arī ar mammu vienmēr viss nav ļoti gludi. Viedokļi un idejas mēdz atšķirties. Liekas, ir svarīgi iemācīties domāt.

Foto: Publicitātes foto

Apvāršņus redzēt.

Es neteiktu, ka, nonākot teātrī, tas viss beidzas, bet ir daudz vairāk ierobežojumu.

Filmā par Andri Freibergu norit jūsu darbs pie Nāves ēnā. Ko tu saprati, kādu domas lidojumu uzbūvēji?

Nāves ēnā… Atceros, ka biju uzbūvējusi baltu telpu, pie aizmugurējās sienas mazs lodziņš, aiz tā – ūdens, centrā – milzīgs koka galds, un grīda lēnām grima. Ideja bija tāda, ka skatītājs raugās uz šo telpu un vienā brīdī saprot, ka knapi vairs redz aktierus, jo grīda grimst, grimst un grimst…

Kas faktiski notiek ar tiem cilvēkiem? Vai tā ir nolemtība?

Tieši tā, nolemtība, un arī ģimene uz skatuves noraugās, kā viņi grimst pazemē.

Freibergs to akceptēja?

Liekas, Andrim patika (smejas), bet īsti neatceros.

Kā atceries akadēmijas gadus – kā pamatīgu urbšanu vai tomēr liderību un studentu dzīvi?

Pēc pirmā pusgada man iestājās morālā krīze, sabrukums. Līdz ar Freiberga skolu un to, ka bijām nenormāli noslogoti, es pirmoreiz saskāros ar negulētām naktīm, vājprātīgu apjomu, kas jāapgūst. Sākās diezgan lieli mazvērtības kompleksi. Atceros, ka nevienam no mums pirmajā kursā nebija labu rezultātu. Pirms tam likās, ka akadēmija ir kas krāšņs un skaists, tad sapratu, ka ļoti daudz jāstrādā, ka tas ir nopietni. Pagāja laiks, kamēr aptvēru komunikāciju ar pasniedzējiem.

Biju gājusi parastā vidusskolā, ne lietišķajos vai rozentāļos, man nebija šo mākslas skolu pieredzes. Atceros, ka par privāto dzīvi, darbu ārpus akadēmijas vispār varēja aizmirst. Trešajā un ceturtajā kursā kļuva vieglāk. Pamazām sapratu, kā viss notiek, no kuriem pasniedzējiem varu gūt vairāk, no kuriem – mazāk, kā papildināt zināšanas, kādus jautājumus uzdot.

Vai atceries, kā mainījās tavs skats uz teātri, uz to, kas notiek uz skatuves? Droši vien pamazām sāki to vērtēt profesionāli …

Pirmais pagrieziena punkts, kāpēc vispār nolēmu kļūt par scenogrāfi, bija 15 gadu vecumā. Ar mammu biju aizgājusi uz, manuprāt, diezgan sliktu izrādi.

Nacionālajā?

Jā, bet neteikšu, kura izrāde tā bija. (Sirsnīgi smejas.) Atceros, ka pirmoreiz dzīvē sāku analizēt teātra iestudējumu un nonācu pie secinājuma, ka mani vismazāk uzrunāja scenogrāfija. Sapratu, ka varbūt spētu uztaisīt ko labāku un tas man pat varētu sanākt. Toreiz nezināju scenogrāfijas vārda nozīmi. Ejot mājās, mammai jautāju: “Kurš ir atbildīgs par telpas vizualitāti?” Mamma teica: “To veido scenogrāfs.” Iegāju Google noskaidrot, kas ir scenogrāfija, kur to var mācīties. Ā, okei, akadēmijā! Labi – stāšos. Tā es izlēmu.

Foto: Oļegs Zernovs

Abi tavi vecāki ir lielas personības. No mammas ir teātra puse, kas ir no tēva?

Mans tēvs ir ļoti neatlaidīgs cilvēks. Tiesa, tas piemīt abiem maniem vecākiem – viņi nekad nav sēdējuši bezdarbībā, vienmēr aktīvi strādājuši, ja neizdodas viens projekts, ķeras pie nākamā. Gribētos domāt, ka viņi arī manī ir ieaudzinājuši to apziņu, ka nekad nedrīkst apstāties. Ja arī dzīvē ir kritisks posms, vajag celties un iet. Nav bijusi sūdzēšanās, nekā nedarīšana, vienmēr – ceļamies un ejam! Arī no tēva nācis ļoti daudz.

Viņš ir ne vien ceļotājs, dēkainis, grāmatu autors, bet arī uzņēmējs.

Tieši tā. Viņš nodarbojas ar ļoti daudzām lietām. Kas attiecas uz ceļošanu, viņam ir sapnis, mērķis, un viņš uz to iet. Par Everesta braucienu tagad – viņš vienmēr to ir gribējis un vienreiz mūžā to izdarīs…

Uzkāps Everestā?

Jā. Darām, un viss.

Viena lieta ir skaisti izsapņot, cita, kā var lasīt par Jura ceļojumu Grenlandē, – ik vakaru celt telti no jauna, kad lāči staigā apkārt, pārtikt no sausa mazumiņa... Tajā ir gan skarbums, gan meditācija. Vai arī tu jūti dēkainu izaicinājumu pārbaudīt sevi fiziski?

Mana šī brīža aizraušanās, kas, starp citu, arī nāk no tēva, ir skriešana. Ļoti vēlētos šogad pievārēt pusmaratonu. Nezinu, vai izdosies, bet tas ir viens no maniem mērķiem.

Tu skrien katru dienu?

Ne gluži, bet trīs, četras reizes nedēļā.

Pa Rīgu?

Patlaban sporta zālē, bet vasarās, rudenī, pavasarī, jā, skrienu pa Rīgu, jo tā varu atklāt pilsētu, kurā dzīvoju, un tas ir ārkārtīgi interesanti. Skrienu pa tādām ieliņām, kurās nekad neesmu bijusi, skatos apkārt, uz arhitektūru…

Tā nav cīņa par elpu, katru soli?

Nē, neuztveru to tik nopietni, nav konkrētu kilometru, kas jānoskrien, konkrēta laika… Ļoti relaksēti to uztveru. Ja nav garastāvokļa, okei, vienkārši izstaigājos – arī tas palīdz mazliet atiet no darba, atgriezties realitātē.

Mamma tevi ar jogu nav aizrāvusi?

Ir. (Smejas.) Ejam divreiz nedēļā. Pāris gadu sāpēja mugura, kad pirms gada sāku iet uz jogu, tas ļoti palīdzēja. Ļoti meditatīvs process, man patīk.

Vai jūti, ka mamma ar tevi lepojas?

(Smejas.) Es to jūtu. Nekad neaizmirsīšu pagājušā gada Spēlmaņu nakti – dalījāmies ar ļoti skaistu brīdi. Viņa nezināja, ka saņemšu balvu, es divas nedēļas turējos, neko neteicu.

To dabūji Smiļģa muzejā.

Jā, un man bija jāparaksta papīrs, jāapsolās, ka nevienam neteikšu. Viņa, protams, pēc tam zvanīja: “Kā tev gāja intervijā Smiļģa muzejā?” Teicu: “Nu, labi… Bija okei.” Atceros, kā noliku klausuli, un mani pārņēma emociju vilnis – es taču esmu dabūjusi, bet nevaru pateikt, ko man tagad iesākt?!

Foto: Publicitātes foto

Kā karstu kartupeli mēģināt paslēpt.

Tas bija svarīgākais mirklis manā dzīvē. Kad Spēlmaņu nakts vakarā sēdējām zālē… Viņa vēlāk stāstīja, ka tajā brīdī esot nojautusi… Kad no skatuves nokāpu ar balvu, mamma saņēma manu roku, mēs saskatījāmies un abas apraudājāmies. Tajā mirklī sapratu un arī viņa teica, ka šis ir ļoti skaists mirklis, viņa ar mani lepojas, es to esot pelnījusi.

Mammām gribas pavilkt bērnus tajā lauciņā, kurā pašas darbojas. Esi jau liela māksliniece, vai jūti, ka tev to nabassaiti gribētos mazliet vaļīgāku?

Šobrīd dzīvojam atsevišķi, daudz kas ir mainījies, turklāt es strādāju arī ar citiem režisoriem, dažādas pieredzes ir bijušas. Taču, domāju, ja man ir šī iespēja, liekas, būtu muļķīgi to palaist garām, nemācīties. Mana mamma ir ļoti talantīga, brīnišķīga režisore, šī iespēja jāizmanto.

Tu viņu sauc par Sluckiju. Bet tikai teātrī, kad izejat ārā, tad ne?

Jā, tad ir mamma. (Sirsnīgi smejas.) Nezinu, kāpēc šajā sarunā teicu “mamma”, bet principā teātrī saku: Sluckijs, man ir neērti teikt mamma.

Jo teātrī svarīgāka ir koleģialitāte?

(Domā.) Es teiktu, ka tā ir. Man liekas, tas palīdz psiholoģiski. Mums ir mātes un meitas, kā arī darba attiecības. Ja darba sarunas ir 24/7, tas, šķiet, nav veselīgi, tāpēc cenšamies šīs divas lietas atdalīt. Liekas, arī mamma mani teātrī nekad nav saukusi par meitiņu. Te esmu Marija, ne Marucītis.

Vai, kopīgi strādājot pie tik lielām, nopietnām tēmām izrādēs, esi par mammu uzzinājusi ko vairāk kā par cilvēku?

Mana mamma ir ļoti jūtīgs cilvēks, bet… viņa droši vien dusmosies, ka tā saku, sieviete ar pautiem. (Smejas.) Nu, tāda viņa ir. Viņa vienmēr ir teikusi, ka ir lauvene, kura aizsargās savu ģimeni un bērnus. Man šķiet, tas izpaužas arī darbā teātrī. Ja viņa dara, tad līdz galam, viņai ir svarīgs rezultāts. Protams, atnākot mājās, viņa mēdz sevi apšaubīt un šaustīt, tad mums atkal ir mātes un meitas attiecības, un es viņu mierinu: “Mammīt, viss būs labi.” Reizēm arī viņa mani: “Meitiņ, viss būs labi.” (Smejas.) Tā tas ir.

Mamma ik pa brīdim iestudē latviešu autoru darbus. Tu strādāji pie Zemdegām. Šķiet, jaunajos cilvēkos ir vairāk pasaules elpas, daudz esat redzējuši, arī izrādes ārpus Latvijas. Kādas ir tavas attiecības ar latviešu dramaturģiju – tā ir kā obligātā literatūra, ko izlasām un noliekam plauktā?

Atklāti sakot, man ar latviešu autoriem ir diezgan svešas attiecības, tomēr es ļoti cenšos personificēt arī šos darbus, saistīt ar sevi, domāt par to, kas ir aktuāli man. Varbūt dramaturģija pati par sevi nav aktuāla, bet man svarīgs ir autors, tēma vai laiks, kad viņš dzīvojis, lai veidotu scenogrāfiju caur to. Regīnas Ezeras gadījumā – Aka un Zemdegas – izrādes ir krasi atšķirīgas, dažādās formās.

Uzstādījums jau no sākuma bija diezgan konkrēts. Izejot no tā, jāmeklē risinājumi. Tās ir plašas, ilgas sarunas ar režisoru, bet pamatā uzskatu, ka svarīgi ir strādāt ar to, kas man šajā darbā šķiet tuvs. Zemdegās man likās interesanti, ka tā ir fantasmagorija, sapnis par garu pasauli, atmiņu tēma. Lauku dzīve man ir mazāk pazīstama, bet ideja par garu pasauli, sapņiem... šī tēma man šķiet aktuāla.

Foto: Publicitātes foto

Ko sev aktuālu atradi Sievietes daļās?

Ļoti izteikta man liekas mātes un meitas tēma – māte cenšas uzspiest darīt to, kas viņai šķiet pareizi. Majai vajag pastāvēt par sevi. Arī man dažreiz ar mammu tā ir. Esam divas dažādas paaudzes, gadās, ka viņa uzspiež savu viedokli, man ir sajūta, ka vajag pretoties un darīt tā, kā ir labāk man. Bet tam visam līdzi nāk ārprātīgi sirdsapziņas pārmetumi un bailes, vai pieņēmu pareizo lēmumu, jo tomēr runāju ar sievieti, kurai ir daudz lielāka pieredze.

Kaut kāda hierarhija šajās attiecībās tomēr pastāv, lai cik liela meita būtu izaugusi.

Protams. Beigās neatkarīgi no tā, ko domā citi, vajag dzīvot savu dzīvi un pastāvēt par sevi, – tā ir tēma, ar kuru es šajā darbā rezonēju visvairāk.

Jaunajā Rīgas teātrī viesojās Barišņikovs, tagad Dailē – Malkovičs. Kā tev šķiet, vai teātru kultūrtelpas saplūst pāri robežām?

Man gribētos domāt, ka tā būs. Latvijas kontekstā daudzi režisori un scenogrāfi patlaban strādā ciešos tandēmos, īpaši tie, kuri ir štatā, un tas ir mazliet citādi. Bet principā, jā, es uzskatu, ka tā ir ļoti liela, skaista pieredze. Piemēram, Monika Pormale šobrīd strādā kopā ar Kornēlu Mundruco. Manuprāt, tas ir katra jaunā scenogrāfa sapnis strādāt kopā ar ārzemju režisoru, iegūt jaunu pieredzi un mācīties. Man liekas, pašiem vajag domāt plašāk, braukt un skatīties.

Vai tev kā jaunam cilvēkam, tikko no akadēmijas, patlaban netrūkst svaiga gaisa? Nedomājot tikai par vienu teātri, bet vispār par iespējām?

Protams, ka pandēmijas laikā man ļoti, ļoti trūkst. (Smejas.) Esmu domājusi par radošiem braucieniem, padzīvošanu ārpus Latvijas.

Uz kurieni tu gribētu doties?

Ļoti gribētos pabūt Berlīnē, tur ir brīnišķīgi vācu teātri. Esmu par to domājusi, diemžēl akadēmijas laikā nesanāca. Šis gads būs brīvāks, līdz ar to jāpainteresējās par iespējām.

Par attiecībām ar tērpiem… Mākslas akadēmijas studenti bieži ģērbj sevi paši. Vai tu sev ko piemērotu vairāk vari atrast teātra noliktavās, second hand veikalos un Otrajā elpā vai tomēr starp zīmolu precēm? Kādu sevi redzi ikdienā, svētkos, kādas ir tavas attiecības ar garderobi?

Es iepērkos dažādos veikalos. Apavus un somas, šķiet, vērts iegādāties kvalitatīvākas un dārgākas, lai ilgāk kalpo. Par second hand – kā kuru reizi, vajag urbties. Man patīk meklēt, iedziļināties, ir brīži, kad kaut ko nopērku, reizēm neko neatrodu. Ļoti dažādi.

Tev ir uztrenēta acs, redzi tēlu, kā tas izskatīsies?

Man ir tādas apģērbu kombinācijas – plāns B, zinu, ka tās vienmēr strādās, varu uzvilkt, ja neko citu neizdomāju. Pēdējā laikā tā ir ikrīta 10 minūšu sataisīšanās un skriešana ārā pa durvīm. Ir periodi, kad man ļoti patīk iedziļināties, un ir tādi, kad saprotu – nē, es vispār nevēlos domāt par to, kā izskatos, vienkārši kaut ko pagrābju un eju. Kā būs, tā būs!

Esi no paaudzes, par kuru saka, ka viņi nestrādā 90% no savas dzīves, vairāk laika atstājot sev. Kā ir ar tevi?

Ja dzīvē ir skumīgāki, sāpīgāki brīži, esmu darbaholiķe, tad man ir nepieciešamība ar kaut ko nodarboties.

Tur vari aizbēgt…

Jā. Bet vispār neuzskatu sevi par darbaholiķi, cenšos socializēties, kaut kur iziet. Man ir pāris draugi, kuri tādi ir, taču nezinu, vai tas ir labi vai slikti. Arī mana mamma ir darbaholiķe. Man ir ļoti svarīga sava garīgā veselība, šie atelpas mirkļi ir nepieciešami. Es noteikti nevarētu strādāt 24/7. Bija posms, kad paralēli strādāju pie trim izrādēm, un tas bija ļoti, ļoti smagi. Nezinu, vai es vēl kādreiz to varētu. Mārtiņš Vilkārsis ir taisījis, ja nemaldos, desmit izrādes vienā sezonā. Nu, cepuri nost! (Smejas.) Es tā nevarētu.

Kādi plāni tev ir šim gadam?

Iespējams, būs vēl viena izrāde ar Sluckiju septembrī. Liepājā nākamā gada pavasarī ar Dmitriju Petrenko būs Lielās zāles izrāde. Vēlos arī īstenot kādu savu projektu.

Saistītās ziņas

Ināra Slucka: par mežabrāļiem, teātri un katlu, kurā vārāmies šodien
Ceļotājs Juris Ulmanis par kalniem un Grenlandi: "Ekspedīcijā vienmēr vajag ņemt līdzi tādu lielu karoti"
Opera skaidro, kāda būs turpmākā sadarbība ar scenogrāfu Andri Freibergu

 

Vēl portālā

“Vai jūs varētu atkārtot, kā jālieto šie medikamenti?” Ārsts pacientam uzdod šķietami muļķīgus jautājumus
Vai viss jau nokavēts? Kādus dārza darbus vēl var pagūt maijā?
Cēsu svīres tagad skatāmas tiešraidē 2