Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle izziņo trešās biennāles nosaukumu, dalībniekus un norises vietas

Mākslinieku redzējums kā izstādes konceptuālais sākumpunkts ļauj RIBOCA3 izstādes veidošanu pozicionēt kā telpu eksperimentālām izpausmēm, kas brīvas no iepriekšpieņemtām idejām. Biennālē redzamie darbi izstādes kontekstā funkcionēs paši par sevi, iedvesmojot diskusijām, kas nav pakļautas striktam izstādes tematam. Nosaukums Cieņas vingrinājumi uzsver ideju, ka katrs mākslas darbs uzlūkojams atsevišķi, taču vienlaikus tie visi kopā iederas biennāles konceptā un kontekstā. Plašāk skaidro biennāles galvenais kurators Renē Bloks: “Raugoties vēsturē, žesti, kas pauž cieņu, bieži izmantoti, lai norādītu, ka mēģinām saprast viens otru, neskatoties uz viedokļu atšķirībām. Izstādē “izskanēs” balsis no dažādām paaudzēm un pasaules malām, un tas, ieklausoties biennāles kopskaņā, būs gan harmoniski, gan disharmoniski.”

Arī 2022. gadā biennāles galvenā norises vieta būs Andrejsalas vairāk nekā 20 hektārus plašajā teritorijā, kur agrāk atradusies tirdzniecības osta. Iespaidīgā vide, kurā vienkopus sadzīvo pamesta spēkstacija, osta, graudu glabātuves, pļavas, angāri un citi industriālas arhitektūras elementi, kalpojusi par Renē Bloka iedvesmas avotu, izvēloties izstādes dalībniekus: “Lai piepildītu šo plašumu un vidi, nepieciešama muzikalitātes izjūta. Es par katru mākslinieku domāju kā par balsi, viņu darbiem - kā mūzikas instrumentiem. Šajā metaforā Andrejsala ir viņu koncertzāle. Taču viņu uzdevums nav atskaņot kādu skaņdarbu diriģenta vadībā, viņiem jāskan pašiem par sevi.”

Otra biennāles norises vieta būs Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs (DMDM) Vecrīgā. Tajā tiks izstādītas 38 starptautiski atzītu mākslinieku grafikas, kas agrāk radītas Renē Bloka kūrētajām biennālēm Hamburgā (1985), Sidnejā (1990), Stambulā (1995) un Cetiņē (2004). Šajā izstādē būs pārstāvēti arī daži no RIBOCA3 galvenās izstādes dalībniekiem; pilns DMDM izstādes dalībnieku saraksts tiks izziņots pavasarī.

Vairāk nekā puse no darbiem, kas tiks izstādīti galvenajā izstādē, būs jaunradīti - iedvesmojoties no pilsētas unikālajiem sociālajiem un vēsturiskajiem kontekstiem. Jāpiemin, ka RIBOCA3 piedalīsies rekordliels vietējo - Latvijas dalībnieku skaits.

Kopā ar Bloku biennāli veido asociētais kurators Niko Anklams (Nico Anklam), kurš piedalās RIBOCA3 publiskās programmas veidošanā.

RIBOCA3 galvenās izstādes dalībnieki:

Nanna Abella (Nanna Abell)*, 1985
Nevina Aladaga (Nevin Aladağ), 1972
Meriča Algina (Meriç Algün)*, 1983
Halils Altindere (Halil Altındere), 1971
Beatrise Balkū (Béatrice Balcou), 1975
Roza Barba (Rosa Barba), 1972
Mehtapa Baidu (Mehtap Baydu)*, 1972
Ēriks Božis*, 1969
Olga Černiševa (Olga Chernysheva), 1962
Evelīna Deičmane*, 1978
Džeisons Dodžs (Jason Dodge)*, 1969
Anne Katrīne Dolvene (Anne Katrine Dolven), 1953
Dace Džeriņa*,1971
Krista un Reinis Dzudzilo*,1989 un 1987
Marija Eihhorna (Maria Eichhorn), 1962
Aiše Erkmena (Ayşe Erkmen)*, 1949
VALIE EXPORT, 1940
Sīla Floiere (Ceal Floyer)*, 1968
Ingrida Furre (Ingrid Furre)*, 1987
Nora Geagea (Noora Geagea), 1981
Tamāra Harpaza (Tamar Harpaz)*, 1979
Romualds Hazumē (Romuald Hazoumè)*, 1962
Karls Horsts Hedike (Karl Horst Hödicke), 1938
Pravdoļubs Ivanovs (Pravdoliub Ivanov), 1964
Annika Kārsa (Annika Kahrs), 1984
Šejla Kameriča (Šejla Kamerić)*, 1976
Laura Kaminskaite (Laura Kaminskaitė)*, 1984
Miriama Kāna (Miriam Cahn), 1949
Jaroslavs Kozlovskis (Jarosław Kozłowski)*, 1945
Nēme Kilms (Neeme Külm)*, 1974
Maija Kurševa*, 1981
Alicja Kvade (Alicja Kwade)*, 1979
Džīvi Lī (Jeewi Lee), 1987
Deiņus Liškevičs (Dainius Liškevičius)*, 1970
Inge Māna (Inge Mahn)*, 1943
Olafs Mecels (Olaf Metzel)*, 1952
Boriss Mihailovs (Boris Mikhailov)*, 1938
Kristiāne Mēbusa (Christiane Möbus), 1947
Kristīne Moldriksa (Christine Moldrickx)*, 1984
Siruss Namazi (Sirous Namazi)*, 1970
Bjerns Nergords (Bjørn Nørgaard), 1947
Navids Nūrs (Navid Nuur)*, 1976
Aleksandra Paperno (Alexandra Paperno), 1978
Dans Perjovskis (Dan Perjovschi)*, 1961
Ragna Robertsdotira (Ragna Róbertsdóttir), 1945
Toni Šmāle (Toni Schmale)*, 1980
Pia Sirena (Pia Sirén), 1982
Anna Sokolova*, 1975
Māris Subačs, 1963
superflex
Milica Tomiča (Milica Tomić), 1960
Nasans Turs (Nasan Tur)*, 1974
Maksims Timinko (Maxim Tyminko), 1972
Kens Ansvorts (Ken Unsworth)*, 1931
Anu Vahtra*, 1982
Evita Vasiļjeva*, 1985
Mariana Vasiļjeva (Mariana Vassileva), 1964
Ričards Ventvorts (Richard Wentworth)*, 1947
Mārija Virkala (Maaria Wirkkala)*, 1954
Sarkiss (Sarkis), 1938
Armands Zelčs*, 1978
Rana Džana (Ran Zhang)*, 1981
Amanda Ziemele*, 1990

*Simbols apzīmē jaunradītu mākslas darbu

PAR RENĒ BLOKU

Renē Bloks sāka radošo darbību, veidojot izstādes paša dibinātajās galerijās Galerie René Block Berlīnē (1964–1979) un René Block Gallery Ltd. Ņujorkā (1974–1977). Šajā periodā viņš cieši sadarbojies ar tā laika jaunajiem māksliniekiem, tostarp Gerhardu Rihteru (Gerhard Richter), Zigmaru Polki (Sigmar Polke), K. P. Brēmeru (KP Brehmer), K. H. Hediki (KH Hödicke), Volfu Vostelu (Wolf Vostell), Jozefu Beusu (Joseph Beuys) un Namdžunu Paiku (Nam June Paik).

1972. gadā Bloks sāka strādāt par Neuer Berliner Kunstverein, Berliner Festwochen, kā arī Mākslas akadēmijas kuratoru. No 1982. līdz 1992. gadam viņš bija atbildīgs par vizuālajiem māksliniekiem un komponistiem Berlīnes mākslinieku rezidences programmā, kur organizēja vairākus starptautiskus projektus, performanču un mūzikas festivālus, kā arī izstādes Daadgalerie. Turpmākajos gados līdz 1995. gadam viņš bija atbildīgs par IFA (Ārējo sakaru institūta) izstāžu programmu veidošanu, pārstāvot vācu mākslu ārvalstīs. Šajā periodā viņš kļuva par kuratoru vairākām biennālēm, tostarp Hamburgā (1985, Towards an Art of Peace Biennial), Sidnejā (1990, “The Readymade Boomerang”), Stambulā (1995, Orient/ation), Korejas pilsētā Kvandžu (2000, Eurafrica), Melnkalnes pilsētā Cetinjē kopā ar Natasa Ilic (2004, Love it or leave it), Belgradā kopā ar Barbara Heinrich (2006, The October Salon’s Art, Life & Confusion).

No 1997. līdz 2006. gadam Renē Bloks bija Kaseles Kunsthalle Fridericianum direktors un kūrēja vairākas ievērojamas izstādes. To vidū bija sērija “Balkānu triloģija” ar izstādi In den Schluchten des Balkan (2003), kurā bija izstādīti 88 mākslinieku darbi no 12 Balkānu reģiona valstīm, kā arī virkne satelītprojektu Balkānos, tostarp biennāle Cetinjē 2004. gadā. Šajā laikā viņš arī izveidoja jaunu programmu ar nosaukumu Kuratorenwerkstatt (Kuratora darbnīca) Fridericianum, kas ļāva pieciem jauniem kuratoriem iegūt pieredzi, lai izstrādātu savus pirmos liela izmēra projektus.

Darbu ar lielākajiem mākslas projektiem viņš noslēdza, kūrējot Ziemeļvalstu paviljonu (Welfare-Fare Wel) 52. Venēcijas biennālē 2007. gadā. Gadu vēlāk Renē Bloks dibināja mākslas telpu TANAS, kas darbojās kā platforma turku māksliniekiem Berlīnē līdz 2013. gadam. Vienlaikus viņš kļuva par Dānijas izstāžu telpas Kunsthal 44 Møen līdzdibinātāju, kur turpina darboties kā mākslinieciskais vadītājs.

PAR NIKO ANKLAMU

Niko Anklams nesen iecelts par Reklinghauzenes izstāžu zāles direktoru, kā arī par Reklinghauzenes muzeja vadītāju. Viņš ir autors vairākām publikācijām par konceptuālo mākslu un ar Fluxus kustību saistītajām mākslas praksēm, kā arī lasījis lekcijas Berlīnes Mākslas universitātē, Humbolta universitātē, Trumses Laikmetīgās mākslas akadēmijā Norvēģijā un Igaunijas Mākslas akadēmijā Tallinā. Anklamam ir doktora grāds, un viņa pētniecības intereses sevī ietver Ziemeļu ainavu rašanos vizuālajā mākslā 19. gadsimtā. Tāpat viņš bijis kurators Renē Bloka dibinātajā Dānijas izstāžu telpā Kunsthal 44 Møen, un ir īstenojis projektus Rietveld paviljonā Amsterdamā, mākslas projektā YEARS Kopenhāgenā un Malmes Mākslas akadēmijā.

PAR RIBOCA

Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle (RIBOCA) ir 2016. gadā dibināta starptautiska biennāle ar Eiropas fokusu un spēcīgu reģionālo profilu. Rīgas un Baltijas valstu bagātīgā vēsture ļauj biennālei izcelt plašāku reģionu un rada iespējas māksliniekiem uzsākt dialogu ar pilsētas un tās ģeogrāfiskās apkārtnes kultūrvēsturisko un sociāli politisko kontekstu.
Neskatoties uz to, ka biennāļu kultūras izplatīšanās (jeb tā sauktā “biennalizācija”) nereti tiek kritizēta, RIBOCA ir apņēmusies izveidot ilgtspējīgu un kvalitatīvu modeli, kas izceļ māksliniekus un mākslas tapšanu, kā arī rūpējas par augstvērtīgu mākslas prezentāciju un mediāciju. Biennāles mērķis ir iesakņoties vietā, kur tā norisinās. Tā aptver vietējo, nacionālo, reģionālo un, visbeidzot, starptautisko līmeni. Savienojoties biennāles globālajam skatījumam un misijai palielināt māksliniecisko sasaisti starp Baltijas reģionu un pārējo pasauli, ievērojama daļa biennālei izvēlēto mākslinieku dzīvo, strādā vai ir dzimuši Baltijas reģionā – teritorijā, kas joprojām ir salīdzinoši maz atklāta, neskatoties uz ražīgo māksliniecisko darbību.

RIBOCA sevi uzskata par nozīmīgu vietu mākslas eksperimentu un zināšanu radīšanai, vietējo un reģionālo dalībnieku un institūciju sadarbības un mijiedarbības aktivizētāju un pašreizējo sociālo, politisko un ekonomisko problēmu barometru, kas atspoguļojas mākslas praksēs.

RIBOCA1 2018. gadā kūrēja Katerina Gregos un Solvej Helweg Ovesen, bet RIBOCA2 2020. gadā – Rebecca Lamarche-Vadel. 

PAR BIEDRĪBU RĪGAS STARPTAUTISKĀ BIENNĀLE

Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles (RIBOCA) iniciators ir biedrība RĪGAS STARPTAUTISKĀ BIENNĀLE. Biennāles dibinātāja un direktore Agnija Mirgorodska radīja RIBOCA, lai nodrošinātu jaunu starptautisku platformu ārvalstu un Baltijas valstu māksliniekiem. Tās mērķis ir popularizēt laikmetīgo mākslu, sniegt izglītojošu un sabiedrisku atbalstu visā reģionā, kā arī raisīt māksliniecisko mijiedarbību starp Baltijas reģionu un pārējo pasauli.