Nonācu līdz tam, ka vajadzētu pagleznot ar zemi, ar dubļiem. Mākslinieks Andris Eglītis un viņa metafizika

Atvaino par patosu, bet es tikai pirms intervijas atklāju, cik ļoti man patīk tavi darbi. Tev vispār ir svarīgi patikt? Un vai tu zini, ka esi tāds kā kulta mākslinieks valstī?

Es neko tādu nezināju, prieks dzirdēt! Es gan pat īsti nezinu, ko nozīmē būt kulta māksliniekam. Protams, ir glaimojoši, ka mani darbi patīk. Bet ir nianses: kam patīk un vai pareizā veidā patīk. Gribas jau tomēr, lai pēc iespējas tuvāk sajusts tas, ko esmu gribējis pateikt.

Kas tev pašam patīk? Ko tu traucies ieraudzīt, kurp brauc?

Ir laiku pa laikam tāda nepieciešamība. Diemžēl šeit retāk, biežāk ārpus Latvijas ir labas izstādes, pēc kurām atkal ir tā sajūta, ka ar mākslu viss ir kārtībā un kādam tas ir svarīgi. Pirms pāris gadiem tāda bija Viljama Kentridža izstāde Amsterdamā. Un ir jau arī tas mans specifiskais fokuss uz glezniecību. Mani interesē arī iet uz vecās mākslas muzejiem, paskatīties, kā klājas Rembrantam, Karavadžo vai Velaskesam.

Bet vispār esmu piefiksējis, ka ir tādi ieelpas un izelpas periodi. Ieelpas brīdī tu meklē un interesējies par visu ko, izelpas brīdī esi sakoncentrējies uz to, ko pats dari, un viss pārējais ir kaut kur pakausī. Šobrīd esmu tādā intensīvā izelpas brīdī, koncentrējot iekšējo sajūtu un vīziju par operas gleznojumiem.

Tavu mākslu grūti ielikt rāmjos, jo tā ir tik dažāda. Sākot ar izmēru un beidzot ar materiālu, nemaz jau nerunājot par stāstu. Katru reizi tas ir kas jauns, kas cits. Tev pat… it kā nav sava rokraksta!

Jā, tā ir. To arī pats esmu piefiksējis. Man diezgan bieži ir sajūta, ka nu jau esmu kaut kādu taciņu uztaustījis, nu tik varētu tā turpināt – bet tieši tajā brīdī mana interese un enerģija beidzas. Esmu sapratis, ka radošo enerģiju varu dabūt tikai uz atklājuma bāzes. Mani interesē tas, ko es vēl nezinu. Ar glezniecību ir tā, ka neko nevar izplānot un izkontrolēt. Tas ir brīnumains process, kurā dažreiz izdodas nonākt stāvoklī, kurā ir saslēgums – es pat nezinu, ar ko. Un tas rada piepildījuma sajūtu.

Kad tu pieej pie balta audekla vai varbūt koka plāksnītes, tevi katru reizi vada interese izdarīt ko pilnīgi jaunu, piedzīvot vēl nepiedzīvoto?

Tehniskā vai fiziskā interese ir viena lieta, tas ir tikai viens no instrumentiem, kā nonākt līdz metafiziskajam līmenim. Bet, lai rastos metafiziskais, jāsakārto fiziskais. Nu, piemēram, šodien mēs te fotografējāmies. Līdz tam man vajadzēja divas nedēļas būvēt grīdu gleznām, taisīt lielo otu ar krāsu kannām. Lai tad varētu pienākt tas īsais brīdis, kad var vilkt krāsu rimbuļus un kaut kas notikt. Un tas man parasti tā ir – ļoti ilgs sagatavošanās darbs un īss darīšanas mirklis. Savā ziņā tā ir kā meditācija uz intensīvo gleznošanas brīdi.

Un kādi bijuši neparastākie sagatavošanās darbi? Tu taču esi pat racis audeklus zemē!

Mani ļoti ietekmē vide, kurā darbojos. Viena no tādām darbības vidēm ir Savvaļa. Tagad tur jau divus gadus ir izstāde vairākiem māksliniekiem, bet man tā jau gadiem ir vieta, kur ir mana savvaļas darbnīca. Tā ir vieta, kur nekad nav bijis elektrības. Nekurienē, meža vidū, mājvieta pat bez mājas. Tur neizbēgami nākas domāt par civilizācijas un dabas attiecībām; kultūras un mežonības attiecībām.

Kur tu tur nakšņo?

Uzbūvēju nojumi kā darbnīcu, sapratu, ka vienu galu var sadalīt divos stāvos; ir istabiņa ar krāsniņu. Ļoti vienkārši apstākļi. Tur ir daudzi mani darbu cikli tapuši. Tur es arī nonācu līdz tam, ka vajadzētu pagleznot ar zemi, ar dubļiem. Ar visu, kas pieejams apkārt. Nākamais solis bija mērkt audeklus dažādās vietās un ļaut, lai tie paši uzgleznojas.

Cik ilgi turēji tos ieraktus zemē?

Sākot no pāris dienām līdz pāris gadiem. Bet pirmais darbs, ko tur taisīju: no vecās mājas guļbaļķu sienu paliekām zāģēju tādu, varētu teikt, mūsdienīga interjera komplektu. Ziemā ar ragavām, uz kurām ir motorzāģis un ģenerators, bridu kilometrus līdz tai vietai, strādāju un tad atkal atpakaļ. Tādā ritmā es tur darbojos.

Vai ar dubļiem reāli var gleznot?

Redz, man adekvāta šķiet tā krāsu sistēma, kas ir zemes un minerālu pigmenti. Tā brūnā glezniecība, ko mēs redzam pie Rembranta, Karavadžo un citiem vecmeistariem, kas pamatā izmantoja zemes pigmentus. Tā nu man šķita, ka nākamais solis būtu neizmantot industriāli gatavotu pigmentu, bet uzreiz ņemt pašu zemi. Zemi es izmantoju kā pigmentu, pievienojot saistvielu  – pamatā akrilu –, tā padarot to noturīgu. Galā sanāk gandrīz normālas akrila krāsas, tikai pigmenta vietā ir zeme. Bet nu tas jau pārāk specifiski, nez vai kādu interesē.

Tas ir tik interesanti!

Arī mūsdienās ir vietas pasaulē, kur pigmentus maļ ar roku, lai tie graudiņi paliek dažādos izmēros un katrs atstaro gaismu savādāk. Un arī mālā, smiltīs un zemē ir dažāda lieluma graudiņi, kas dažādi atstaro gaismu, – tā krāsa ir dzīva.

Kuri Latvijas minerāli dod skaistāko krāsu?

Ir tas viltīgi zilais māls, kurš izrakts ir zils un tad oksidējoties kļūst gaiši dzeltens. Ar zemes pigmentiem ir taustīšanās nezināmajā, jo slapji tie izskatās stipri citādāk nekā nožuvuši. Tur vienmēr ir neprognozējamība un dažkārt sanāk kas labāks, nekā es pats spētu izdomāt.

Vai arī glezniecībai ar mālu un zemi tu pieej kā peļņas avotam?

Jāsaka, ka man ir diezgan paveicies, jo sanāk nopelnīt tik, lai varu turpināt strādāt. Bet bagāts ar to palicis neesmu. Nesen bija skaists stāsts – nopirka ko tādu, ko galīgi nebiju domājis pārdot. Pagājušogad Savvaļā atklāju, ka audekls, uz kura gleznoju, brīnišķīgi var tikt izmantots kā šūpuļtīkls. Tā nu par godu dzejas lasījumiem es mežā starp kokiem nostiepu lielu šūpuļtīklu no audekla. Tas tur sezonu nostāvēja un jau pat nedaudz ar sūnām apauga, ieguva patinu.

Pavasarī to noņēmu un vēl paturpināju uz tā gleznot – bet izmērs liels, 4 × 10 metri – un pēkšņi izrādījās, ka pasaulē ir tāda telpa, kur tas labi iederas pie sienas. To iegādājās sieviete no Pēterburgas. Bet nu to es jau esmu ievērojis: ja kaut kas tiek darīts ar domu par komerciālu potenciālu, tā nenotiek, bet otrādi gan notiek.

Spriežot pēc Savvaļas un arī tavas Rīgas darbnīcas, komforts ir pēdējā lieta, par ko tu domā.

Šeit, kur mēs tagad sēžam, manuprāt, ir ļoti komfortabli un silti. Bet apkurināt 800 kvadrātmetru telpu ar 8 metrus augstiem griestiem – to es nevaru atļauties, un tas arī nebūtu racionāli. Man paveicies, esmu diezgan salcietīgs. Man aukstums netraucē. Bet brīžos, kad man kādreiz tomēr sāk gribēties tīru, baltu, siltu darbnīcu, es atceros par šīs telpas vērienu un saprotu, ka tā man ir prioritāte. Man ir paveicies, ka varu te atrasties. Nav daudz darbnīcu, kur es tagad tiktu galā ar operas scenogrāfijas gleznojumiem, kas ir 10 × 18 metru gleznas.

Kādai operai tu tagad taisi scenogrāfiju?

Jāņa Kalniņa operai Hamlets. Esmu izdomājis, ka vajag pārskatīt skatījumu uz skatuves glezniecību, tad nu ar to arī nodarbojos. Šis nav mans pirmais darbs scenogrāfijā, bet operā gan. Man šobrīd ir tik interesanti ar tām lielajām otām un slotām ņemties tik lielā mērogā, ārkārtīgi! Lielformāts mani vienmēr ir interesējis, es ar to jūtos komfortabli. Bet man arī patīk izbaudīt diapazonu – pēc lielformāta adrenalīna pievērsties mazo formu intimitātei.

Mazās formas gleznas tev tiešām ir miniatūras. Un tik aizkustinošas, trauslas.

Interesanti, ka lielformāti nereti top ātrāk nekā mazie darbiņi.

Tu tirgo savus darbus?

Tirgoju. Ja kāds atnāk un painteresējas, pārdodu. Arī galerijās izstādes rīkoju. Un tikai priecājos, ja kāds darbs aizceļo no darbnīcas. Citādi piegleznoju pilnu un tad liekas – priekš kam? Vienmēr ir laba sajūta, ja kāds grib pirkt tavu darbu.

Ja nu ir kāds mākslinieks, kas ir tāls no mākslinieka tēla beretē un samta žaketītē, – tad tas esi tu. Darbnīca pilna ar zāģiem, ripzāģiem, kokmateriāliem, pat pacēlājs tev te ir! Te ir sajūta kā amatnieka darbnīcā.

Man jau liekas, ka mākslinieks visos laikos bijis duālajā stāvoklī starp intelektuāli un amatnieku. Vienmēr šie abi aspekti ir klātesoši. Man šķiet muļķīgs un garlaicīgs stereotips, ka cilvēks kombinezonā ar urbi nevarētu veikt intelektuālu darbu. Vai ka cilvēks darba kombinezonā ir zemāks hierarhijā par to, kurš smalkā uzvalkā. Fiziskais darbs man savā ziņā ir meditācija. Un vismaz man tas ir labs ideju testēšanas paņēmiens – vai es pats esmu gatavs izdarīt visus darbus, lai šāds mākslas darbs taptu? Ja esmu gatavs šo savu ideju tehniski un fiziski pats arī realizēt, tātad ideja ir tā vērta.

Kāpēc tu visu laiku nepaliec savā mežā un Savvaļā, bet brauc arī uz Rīgu?

Es galīgi nemaz negribu visu laiku dzīvot mežā. Man patīk tieši iespēja dzīvot dažādas dzīves. Nebūt tikai pilsētniekam vai mežiniekam. Man patīk būt par tiem abiem un ideālā variantā vēl reizēm arī uz ārzemēm aizbraukt, lai nomainītu kontekstu. Varu atkārtoties, ka daudz ko nosaka situācija, iespējams, pat nejauša.

Piemēram, es nesen sapratu, ka astoņdesmito gadu supergrafiķi – Ojārs Pētersons, Andris Breže un pārējā kompānija – līdz saviem darbiem arī nonāca savā ziņā nejauši. Jo tolaik bija liels pasūtījums no Maskavas, viņiem vajadzēja izveidot darbnīcu lielajiem grafikas darbiem, un tas tad arī noteica viņu tālāko darbošanos. Tā arī man – pēc Venēcijas Mākslas biennāles darba uzbūves attapos šajā lielajā darbnīcā un tas joprojām ietekmē to, ko daru. Šī telpa diktē man savus noteikumus. Es, piemēram, izdomāju, ka gribu uzgleznot “normālu gleznu”, un tad izrādās, ka šejienes mērogos man tā ir 4 × 5 metri.

Tu esi dabas vērotājs vai dzīvo tajā iekšā?

Nu, zāļu tējiņas es nelasu – izņemot vīgriezes Savvaļā, jo man visu laiku kaut kas jāzāģē. Vai jābrien uz kādu izdomātu mērķi. Dekarts mūs savulaik nošķīra no dabas, pasludinādams par augstākiem, jo mums ir prāts un apziņa, tā arī esam kaut kur no malas dabai palikuši. Tas man vienmēr licies nesaprotami – iet pie dabas kā tādam svešķermenim, nevis būt daļai no tās. Es jūtos kā lielās sistēmas sastāvdaļa. Bet tieši Savvaļā es ļoti labi jūtu, cik mazs un nevarīgs esmu. Kas attiecas uz vērošanu, tad ar to es nodarbojos visu laiku. Vērot atspīdumu autobusa logā vai dabu – es lielu atšķirību nesaskatu.

Tu vēro arī cilvēkus, tev ir portreti, un tie ir kolosāli. Tev ir mīļākais modelis?

Pie portretiem notiek tā maģiskā transformācija, kad vienkāršs krāsu triepiens pārvēršas par aci vai degunu. Un katrā krāsu triepienā var ietilpināt ļoti daudz informācijas: nozīmi, raksturu, intonāciju, nolūku. Tur ir ļoti daudzi slāņi. Reti kur to slāņu ir tik daudz kā portretā. Ideālā gadījumā portretā redzams gan cilvēks, gan mākslinieks, gan mūsu abu attiecības ar pasauli un to mirkli.

Tava mīļākā grāmata ir Džeimsa Džoisa Uliss. Tu vispār nekur nemeklē vienkārši izklaidi un atpūtu, tevi interesē tikai domāšana?

Ar Ulisu ir vienkāršs stāsts. Man skolā bija ārkārtīgi grūti rakstīt sacerējumus līdz brīdim, kad mēs nonācām līdz Ulisam un apziņas plūsmai. Jo manas attiecības ar valodu ir sarežģītas. Es kā šobrīd atceros to izmisuma stāvokli, kad visu vakaru nosēžu pie burtnīcas, mēģinot sacerēt pirmo teikumu. Un, jo vairāk es domāju, jo vairāk viss zaudē savu nozīmi un jēgu. Uliss ar savu apziņas plūsmu man šķita ļoti atbrīvojošs.

Taviem darbiem ir ļoti neparasti nosaukumi. Piemēram – cikls Pavasara priecīgi pelēkais jeb locīts un taisnots, bet nemizots. Tik neparasti, poētiski.

Parasti man ir nosaukumi darbu ciklam, bet atsevišķiem darbiem ļoti reti. Un pat darbu sērijas mēģinu pēc iespējas ilgāk nenosaukt vārdā. Tas ierobežo, bet man patīk atvērtība tiešā un pārnestā nozīmē. Taču skaidrs, ka es visu laiku domāju par to, ko daru, un domāju neizbēgami ar valodas palīdzību. Un tie nosaukumi vienā brīdī atnāk. Un nosaukumu arī meklēju tādu, kas palīdzētu darbiem tikt saprastiem. Nebiju par to tā domājis, bet, iespējams, tie nosaukumi ir mazliet specifiski. Šobrīd strādāju pie savas grāmatas, ko ļoti ceru beidzot turēt rokās šī gada novembrī. Tās nosaukums būs Gaišs, apcirsts paralelograms. Laikam man gribas, lai nosaukums veido kaut kādu poētisku telpu, caur kuru tuvoties darbiem.

Tu esi teicis, ka glezniecība, salīdzinot ar pārējiem, ir garlaicīgs medijs.

Glezniecība ir kluss medijs, kas prasa piepūli. Vismaz, ja gribas tikt tālāk par pirmo, acīmredzamo slāni. Arī interese par glezniecību prasa piepūli.

Par ko tu vēl tā nopietnāk interesējies – kino, literatūra, varbūt putnu vērošana?

Laikam nevarēšu neko pastāstīt. Vīnu es dzeru ne kā eksperts. Ēdu arī ne kā eksperts. Par automašīnām neinteresējos.

Vara, nauda, sievietes?

Kā tu to domā?

Klasiskie vīrieša pārbaudījumi. Kādas ir tavas attiecības ar varu, naudu un sievietēm?

Sarežģītas.

Ar visām trim kategorijām?

Jā.

Tu esi kādreiz bijis varas pozīcijā?

Vistuvāk kādai varas pozīcijai laikam esmu bijis, pāris gadus būdams Glezniecības katedras vadītājs Mākslas akadēmijā; vēl arī vadot vērienīgāku mākslas darbu uzbūvi – Venēcijas biennāles darbu vai Savvaļas izstādi. Nesen apjautu, ka man piemīt spējas veidot enerģētiski uzlādētas situācijas, kurās nedominē tās vadītāja/padoto attiecības, bet visi iesaistītie ir daļa no procesa. Mani interesē tikai līdzvērtīgas attiecības. Es sapratu, ka mans vadītāja komforta līmenis ir: brigādes vadītājs stroikā.

Piemēram, Venēcijas laikā mums bija brīnišķīga komanda. Kur katrs bija savā pozīcijā, kādā sava dzīves ceļa trajektorijas punktā. Otrreiz tādu Venēcijas grupu nemaz nav iespējams savākt, jo visi šie cilvēki jau ir citos savas dzīves trajektoriju punktos. Jā, man par varu patīk domāt tikai kā par sadarbību.

Kā beidzās tava akadēmiskā karjera glezniecības katedrā?

Tā beidzās ar skandālu. Jā, man šķiet, ka man arī tur bija izdevies iekurināt tādu enerģētiski uzlādētu ugunskuru, bet nācās iesniegt atlūgumu, lai protestētu un aicinātu pārskatīt, manuprāt, nepārdomātu, netaisnīgu un nepamatotu rektora lēmumu. Pēc tā tas ugunskurs vairs tā nevarēja kurties, vismaz man. Laikam jau arī kaut kur dziļi iekšā es biju gatavs noslēgt šo posmu. Biju jau iedomājies pabeigt pirmo trīs gadu ievēlēšanas periodu un tad mēģināt nodot stafeti nākamajam. Tas no manis prasīja pārāk daudz laika un entuziasma, lai turpinātu to ilgstoši. Entuziasms ir ļoti jaudīgs resurss, bet arī ļoti trausls. Bet tas stāsts jau nav tik viennozīmīgs – nonācis savā amatā, rektors mani uzaicināja, ļāva taisīt revolūciju, un es arī, manuprāt, daudz ko izdarīju. Bet tad viņa autoritārisms rezultējās šajā muļķīgajā skandālā. Kopš tā laika neesmu akadēmijā kāju spēris.

Un nauda?

Par naudu man vispār nav ko daudz teikt. Labāk sanāk tērēt nekā pelnīt. Visu laiku ir tā sajūta, ka peldu knapi ūdens līmenī. Par laimi, šobrīd tā atnāk tik, lai varu turpināt strādāt un adekvāti piedalīties ģimenes ikdienas budžetā.

Bet ar sievietēm kas sarežģīts? Tev taču ir sieva, māksliniece Katrīna Neiburga.

Sieva nenozīmē, ka ir vienkārši. Atsaucoties uz viena drauga teikto – nav liela māksla mainīt sievietes, lielākais izaicinājums ir veidot attiecības ar vienu sievieti.

Vai divi mākslinieki normāli sadzīvo?

Nenormāli. Es nezinu, kas ir normāla sadzīvošana. Toties es vienmēr esmu teicis, ka esmu normalitātes etalons. Man nepatīk tā pozīcija, ka mākslinieks ir kaut kāds dīvainis. Manuprāt, mākslinieks ir normāls cilvēks. Bet kas ir normāla dzīve – to gan es nezinu.

Par ko tu mīli savu sievu?

Sieva jau nav kaut kāda lieta, ko tu izvēlies vai mīli kaut kādu kvalitāšu dēļ. Es domāju, ka tas ir par kaut kādu dvēseļu radniecību vai atrašanos vienā frekvencē. Par to savstarpējo sapratni. Vismaz man ir tā sajūta, ka mēs viens otru saprotam. Arī radošā līmenī. Taču Katrīnu vispār neinteresē gleznotāju sarunas. Šīs sarunas man jārisina ar citiem gleznotājiem.

Kā tā varēja gadīties, ka jūs ar izcilo gleznotāju Ēriku Apaļo mācījāties vienā parastā Babītes skolā un vēl sēdējāt vienā klasē?

Tā nu gadījās, no 1. līdz 4. klasei. Un toreiz mēs nenojautām, ka būsim mākslinieki.

Bet kā tad tu kļuvi par mākslinieku?

Mani mākslas taciņā ievirzīja tēvs, viņš bija pasniedzējs rozentāļos. Ne saistībā ar mākslu, viņš, pēc izglītības biologs, pasniedza rasēšanu, ķīmiju un fotogrāfiju. Mans vecvectēvs bija fotogrāfs Cēsīs. Bet mākslinieks ar akadēmisko izglītību es laikam dzimtā esmu pirmais. Arī Jānis Avotiņš ir mans klasesbiedrs, tikai jau no rozentāļiem. Mani lielā mērā veidoja rozentāļu klase, kur bija arī Miks Mitrēvics, Reinis Pētersons, Ginters Krumholcs, Otto Zitmanis un citi. Mums bija tāda iekšējā savstarpējā interese, bijām tāds katliņš, kas vārās.

Bet tavas autoritātes?

Tieši lokāli, ja? Man nepatīk domāt autoritāšu kategorijās, drīzāk kā par meklētājiem un cīnītājiem, kas meklē mani interesējošā virzienā un kaut ko ir atraduši: Inga Meldere, Atis Jākobsons, Ēriks Apaļais, Envija Medne, Amanda Ziemele, Raitis Hrolovičs, Sabīne Vernere, Dāvis Ozols un citi, ja par glezniecību runājam. Sanāk laikam, ka gandrīz visas manas autoritātes ir par mani jaunāki mākslinieki. Ā, vēl – Aija Zariņa. Varētu vēl daudzus saukt. No jau aizsaulē esošajiem – Bruno Vasiļevskis, Jānis Pauļuks. Un interesanti, bet kā no jauna sev esmu atklājis Borisu Bērziņu, agrāk man viņš šķita pašmērķīgs. Tā tās autoritātes pa laikam nomainās.

Tu no rītiem priecīgs mosties?

Es tieši tagad pie tā strādāju. Lai mostos priecīgs. Mēģinu iepazīt sevi kā tādu mehānismu. Apzinos, ka justies slikti ir stulbi. Un vēl stulbāk ir justies slikti par to, ka jūties slikti. Ja nevar justies labi, tad vismaz jāspēj pieņemt to un saprast, ka tāds nu ir tas esības stāvoklis. Un ka tas ir pārejošs. Mēģinu sevi virzīt uz prieka enerģiju.

Kas palīdz?

Vienmēr palīdz fiziskās aktivitātes. Citreiz pietiek uztaisīt sveicienu saulei. Citreiz saņemos pilnai aštangas stundai. Ļoti palīdz peldēšana. Pastaigas arī. Kad ir slikti, es eju staigāt. Un arī darbošanās darbnīcā man ir veids, kā justies labi. Baidoties no skaļiem vārdiem – māksla un glezniecība ir mana garīgā prakse.

Ko tu tādu neparastu saviem darbiem par godu esi apguvis?

Es visu laiku kaut ko mācos. Strādāt ar motorzāģi jau man arī mākslas skolās neviens nemācīja. Jau gadus desmit mēģinu apgūt ikonu gleznošanas tehniku. Tas ir pat smieklīgi, cik daudz laika un uzmanības tam esmu veltījis. Es negleznoju ikonas, mani interesē tieši tā tehnika. 

Kāpēc tevi tas tik ļoti interesē?

Tāpēc, ka mani interesē tikai tas, ko es nezinu. Gleznošanas tehnika jau arī ir daļa no idejas. Un citreiz vajag to temperas dēlīti, citreiz dubļus, citreiz Old Holland dārgās krāsas.

Teici, ka glezno tos, kas pie rokas gadās. Tātad ģimeni. Cik liela tā ir?

Bērni mums ar Katrīnu kopā sanāk četri. Man ir trīs, un kopīgs mums ir viens. Trīs no bērniem dzīvo kopā ar mums. Vēl ir mana drauga ģimene ar bērniem, kas ir mani pastāvīgi modeļi. Arī tāds ērts variants. Tas ir ļoti trausls un intīms brīdis, es cilvēkus klātienē gleznoju. Nesen bija foršs piedzīvojums, kad es mākslinieku apvienību Golf Clayderman te darbnīcā gleznoju. Bet kaut kā man ir sajūta, ka cilvēkus es vēl tikai grasos gleznot.

Tu atstāj ļoti darbīga cilvēka iespaidu.

Darbnīcā es arī esmu ļoti darbīgs, bet mājas darbi ar mēmu pārmetumu uz mani var diezgan ilgi gaidīt. Kamēr, ja vajag ko nepraktisku saskrūvēt vai uzbūvēt, es ātri tieku galā. Bet es mēdzu arī neko nedarīt un pat īsti nedomāt. Šos brīžus es apvienoju ap paģirām.

Ko tu pats sev bieži atgādini? Piemēram, lai tiktu ārā no zemāka punkta.

Ar gadiem arvien biežāk sev saku: es te jau esmu bijis, tas ir pārejoši!

Kur tu glezniecībā esi spēcīgs?

Piezemēta transcendence. Tāda frāze man nesen atnāca.