Vijolniece Elīna Bukša: "Biju nelaimīgu mīlasstāstu speciāliste"
Vijolniece Elīna Bukša (31) Pastaigai stāsta par sevi, sakarībām starp mīlas likstām un radošo darbu, kā arī ziemeļnieču attiecību ķīmiju ar kaislīgajiem dienvidu vīriešiem.
Viena no savas paaudzes talantīgākajām vijolniecēm, Latvijas Lielās mūzikas balvas un daudzu starptautiska mēroga godalgu ieguvēja Elīna Bukša sen dzīvo Briselē. Latvijā viņa iegriežas reti, taču šovasar atsaucās uz Hermaņa Brauna fonda aicinājumu un Eiropas programmas Erasmus+ ietvaros vadīja meistarklasi jaunajiem mūziķiem no Latvijas, Igaunijas un Zviedrijas. Viena no mācībām, ko Elīna viņiem lika pie sirds, bija šāda: “Mūzika, protams, ir brīnišķīga, taču neaizmirstiet vienkārši dzīvot!”
Skaistums no iekšiņas un āriņas
Ir mūziķi, kuriem ir pilnīgi vienalga, kā viņi izskatās. Tas vairāk attiecas uz vīriešiem, taču tādi gadījumi ir arī starp sievietēm. Piemēram, brazīliešu pianiste Marija Žoao Pireša. Tagad viņai ir 76 gadi, un viņa joprojām ir ļoti skaista sieviete: neliels augums, smalka figūra, pareizi sejas vaibsti, apburošs smaids. Taču rodas iespaids, ka ārējais izskats viņu neuztrauc nemaz. Viņa var kāpt uz skatuves tajās pašās drēbēs, kurās iet uz tirgu. Cienu tādu attieksmi, taču man pašai tā nav tuva. Man ļoti svarīgs ir abpusējs līdzsvars.
Protams, galvenais ir cilvēka iekšējais skaistums, taču ir labi, ka tam talkā nāk arī ārējais. Es skaidri zinu – tad, kad jūtos skaistāka, man labāk veicas radošajā darbā.
Sex sells!
Mūsdienu pasaule ir ieciklējusies uz reklāmas un glancēto žurnālu uzspiestajiem skaistuma standartiem – un tie bieži vien ir absolūti nereāli un mākslīgi. Daudzi saskata tikai ārējo apvalku. Sex sells – tātad sekss ir tas, kas tev palīdz notirgot sevi vai savu preci, – šis princips ir ielauzis visās mūsu dzīves jomās, arī nozarē, kurā strādāju es. Pēdējā laikā meitenes vijolnieces – un ne tikai vijolnieces, tas raksturīgi visiem izpildītājmākslas veidiem – arvien aktīvāk “pārdod” sevi sociālajos tīklos un instagramā. Protams, tas viņām netraucē būt arī gluži labām mūziķēm, taču viņas pilnīgi apzināti liek likmes uz seksapīlu ārieni un pavedinošām fotogrāfijām. Kādai tas arī palīdz – producenti tagad nereti dod priekšroku nevis tam, kurš labāk spēlē, bet tam, kurš labāk izskatās. Un tas ir ļoti skumji.
Emocijas
Māksliniekam ir jādzīvo jūtām bagātu dzīvi. Jo vairāk emociju esi izjutis – un nav tik svarīgi, vai tās ir pozitīvas vai negatīvas, – jo labāka, dziļāka kļūst tava mūzika. Par to esmu pārliecinājusies jau sen. Pēc dabas esmu liela romantiķe, un mīlestībai manā dzīvē ir milzu nozīme.
Man līdzās vienmēr bijis daudz interesantu, talantīgu cilvēku – nu kā tur lai neiemīlas?!
Un es iemīlējos nemitīgi. Bieži nepareizajos. (Smejas.) Ak Dievs, cik es cietu! Biju īsta nelaimīgo mīlasstāstu speciāliste. Taču visi šie pārdzīvojumi pēc tam izpaudās mūzikā. Tāpēc uzskatu, ka viss, ko esi piedzīvojis un pārdzīvojis, visa emocionālā bagāža radošam cilvēkam nāk tikai par labu. Un jaunajiem mūziķiem vienmēr saku: “Mūzika – tas ir brīnišķīgi, taču neaizmirstiet arī vienkārši dzīvot!”
Ģimenes recepte
Manai mammai kopta āriene vienmēr bija kulta lieta. Viņas galvenais slepenais ierocis ir sejas maskas no pārtikas produktiem. Visu, kas mums bija ledusskapī, – gurķus, krējumu, avokado, auzu pārslas – mamma lika uz sejas un uzskatīja, ka tas strādā labāk par jebkuriem krēmiem. Starp citu, viņa arī tagad, savā nebūt ne pirmajā jaunībā, izskatās brīnišķīgi. Šīs ēdamās maskas – tā būs galvenā skaistuma mācība, ko no viņas esmu mantojusi. Lai gan vispār dodu priekšroku tradicionālajai kosmētikai.
Kompleksi ir!
Tāpat kā vairumam, arī man ir kaudze kompleksu. Iemesli būt nemierā pašai par sevi visu laiku mainās. Piemēram, 14–15 gadu vecumā es ļoti cietu no savām dzimumzīmītēm. Man to ir papilnam, uz visa ķermeņa. Tagad saprotu, ka tas patiesībā ir skaisti, bet tolaik šausmīgi kompleksoju – valkāju apģērbu ar garām piedurknēm, kaklu piesedzu ar bītlenes apkakli.
Bija jāpaiet daudziem gadiem, pirms spēju sevi pieņemt un iemīlēt.
Pretējā dzimuma uzmanības man nekad nav trūcis, taču arī iekšējās šaubas par sevi ir ļoti labi pazīstamas. Domāju, ka tas ir normāli. Domājošiem cilvēkiem vajag arī kompleksot. Ar sevi simtprocentīgi apmierināti ir tikai idioti.
Ķermenis un disciplīna
Man raksturīgi ļoti stipri pieņemties svarā un tikpat stipri novājēt. Svars visu laiku staigā šurpu turpu, un tā pieņemšanās brīžos es, gluži dabiski, stipri pārdzīvoju. Tikai pēdējā laikā esmu iemācījusies dzīvot saskaņā ar sevi un pieņemt sevi tādu, kāda esmu šobrīd. Tagad man ir 31 gads un varu vēl nedaudz pabaudīt dzīvi. Taču zinu, ka pienāks brīdis, kad nāksies pamatīgi pastrādāt ar figūru, lai vēlāk, brieduma gados, neizplūstu miesās. Te pats galvenais ir disciplīna. Tā ir svarīga kā sevis kopšanā, tā mūzikā – un arī dzīvē vispār.
Sportisks restarts
Man nepatīk trenažieri, arī ar jogu attiecības nav izveidojušās, toties zumbas vai bodypump treniņus apmeklēju ar milzīgu baudu. Turklāt man nepieciešamas nodarbības lielā kompānijā – vajag šo grupas enerģiju, vienatnē man nav interesanti. Sporta zālē var labi izsvīst, nolaist tvaiku, izlaist ārā negatīvo enerģiju. Un atbrīvot prātu, jo vienīgā doma, kura rosās smadzenēs treniņa laikā, ir – kā man tagad neatstiept kājas! (Smejas.)
Man sports ir kā datoram pārlādēšana. Pandēmijas laikā sportiskā aktivitāte tika piebremzēta – trenēties mājās tā arī neiemācījos.
Tāpēc tagad nevaru vien sagaidīt, kad atkal tiks atvērtas zāles. Rokas? Nē, nav apdrošinātas. Jā, daudzi vijolnieki šausmīgi satraucas par rokām, nedara neko tādu, kas var būt tām bīstams vai traumatisks. Bet es ar savām rokām daru pilnīgi visu – man šī pasaule jāsajūt ar tausti. Protams, iztiekot bez ekstrēmām lietām – kalnu slēpošanas, izpletņa lēkšanas un tamlīdzīgi.
Neveiksmīgi eksperimenti
Kad man bija septiņpadsmit, nokrāsoju matus melnus jo melnus. Man galīgi nepiestāvēja – izskatījos pēc zombijmeitenes. Bet vēl agrāk, 15 gadu vecumā, man bija pīrsings mēlē un nabā – draugi joprojām nespēj tam noticēt. Labi vēl, ka nav tetovējumu, biju tikai soļa attālumā arī no tiem. Taču esmu ļoti priecīga, ka nodzīvoju savus pusaudzes gadus uz pilnu klapi, – šajā vecumā būt dumpiniecei ir normāli.
Mainīgā kosmētika
Man patīk mainīt kosmētikas līdzekļus – nemitīgi vajag jaunas smaržas, jaunas tekstūras. Tāpēc arī iecienītie kopjošās kosmētikas zīmoli mainās. Tagad tas ir Estée Lauder, iepriekš bija japāņu periods, vēl agrāk – korejiešu. Kādu laiku biju ļoti iemīļojusi mūsu Mádaras attīrošās putas… Dekoratīvo kosmētiku lietoju salīdzinoši mēreni – atšķirībā no manas mammas, kura pat uz veikalu neies, neuzkrāsojusi lūpas un skropstas.
Reiz es veicu eksperimentu: salīdzināju savu acu fotogrāfijas ar kosmētiku un bez. Atšķirība bija milzīga – pavisam cita skatiena ekspresivitāte.
Manam draugam ļoti patīk mans dabiskais izskats, un viņš pavisam mierīgi uztver mani bez kosmētikas, taču man pašai no rītiem gribas uzpost seju. Nē, nē, bez kaujas krāsojuma – taču acu zīmulis un skropstu tuša ir obligāti.
Procedūras
Reizi mēnesī vai pusotrā atļaujos aiziet uz spa. Tas mаn jau nepieciešams – jūtu vajadzību tā pamatīgi attīrīt ķermeni. Ir patīkami vispirms izsvīst pirtī un kārtīgi noskrubēt ādu, pēc tam iet uz masāžu, ietīšanām, vēl kādu procedūru… Ak dievs, kā es to visu mīlu!
Saules toņi
Dzimumzīmīšu dēļ nedrīkstu ilgi uzturēties saulē, tomēr šo noteikumu bieži pārkāpju. Jaunībā pārmērīgi aizrāvos ar solārijiem – tad tas bija modē, visi pirka abonementus. Tajā laikā izskatījos kā īsta mulate. Jā, bija skaisti, bet cik neveselīgi! Pēc tam parādījās “iedegums no burciņas” – atnāc uz solāriju, un tevi nopūš ar mākslīgo iedegumu no galvas līdz kājām. Tiesa, to es izmēģināju tikai vienreiz. Atceros, izgāju no salona spilgti oranža un vairāk tādos eksperimentos neielaidos.
Uztura sistēma
Esmu ievērojusi, ka jūtos daudz laimīgāka, kad neēdu miltu izstrādājumus. Laba gaļa, zivs, dārzeņi – no tiem es labprāt pārtiktu visu mūžu, bet diemžēl ne vienmēr sanāk. Esmu vienaldzīga pret saldumiem, toties man ļoti garšo sāļi ēdieni. Atteikties no picas vai pastas arī reizēm ir grūti. Taču, kad ko tādu atļaujos, sevi par to nebaru. “Nekas traks nav noticis,” es sev saku, “šodien esi grēkojusi, bet rīt gan nekādu atlaižu nebūs.”
Ģimenes dzīve
Mani vecāki izšķīrās ļoti agri, un es nezināju, kas ir īsta ģimenes dzīve. Tāpēc man gribas, lai manā dzīvē viss būtu pareizi, lai manam bērnam ir tēvs.
Apprecēties man nav pašmērķis, es gribu patiesi dziļas, stipras attiecības. Protams, domāju par ģimeni, par bērniem…
Šobrīd man ir attiecības, un esmu laimīga. Taču saprotu, ka nekur nav jāsteidzas. Man ir 31 un tātad vēl pieci seši gadi rezervē. Ir taču vēl tik daudz, ko darīt savā profesijā!
Estētiskā medicīna
Ja estētiskā medicīna palīdz atrisināt kādu nelielu problēmu – izlīdzināt negaidītu rieviņu pierē vai padarīt neuzkrītošākas grumbiņas ap acīm –, lūdzu! Taču ar noteikumu, ka tu nezaudē savu dabisko skaistumu un nepārvērties par mākslīgu lelli. Pilnīgi pieļauju, ka vienā jaukā dienā arī es pati izdarīšu kaut ko tādu. Bet tad, kad sievietes pārvēršas par monstriem… Nesen Vīnes lidostā, stāvot rindā kafejnīcā, priekšā ieraudzīju sievieti, kuras izskats mani tā pārbiedēja, ka sāku histēriski smieties – paldies dievam, biju maskā, tāpēc tas nebija ļoti uzkrītoši.
Viņai bija milzīgs atšauts dibens, milzīgas krūtis un milzīgas lūpas – viņa izskatījās kā tāda pīle.
Blakus stāvēja vīrietis un no visa spēka centās neskatīties uz dāmas dibenu, taču viņa skatiens bija tam kā pielipis. Tas bija ļoti smieklīgi... Stāvēju un domāju – kas ir šī sieviete? Kā viņa jūtas šajā mākslīgajā ķermenī? Un ko jūt vīrietis, kurš viņai pieskaras? Šausmas…
Vecums
Esmu ļoti apmierināta ar savu vecumu: dzīve kļūst jo tālāk, jo interesantāka. Ne par ko negribētos atgriezties savos 20 vai 25 gados. Jā, āda tad bija gludāka un mati spīdēja spožāk, taču nebija tās pieredzes un tās gudrības, kas man piemīt tagad.
Jo vecāka kļūstu, jo vairāk saprotu sevi – kas esmu un ko gribu no šīs dzīves.
Līdz ar gadiem manī ienāk miers un harmonija. Iespējams, tas ir pozitīvais iznākums no visām tām jaunībā pārslimotajām pusaudžu drāmām un nelaimīgajām mīlām. Tiesa gan, savu dabu nepārtaisīsi. Esmu hiperjūtīga, emociju vētras mani droši vien pavadīs visu mūžu.
Sievišķais pašvērtējums
Es ļoti mīlu Latviju, te ir manas saknes, es uzlādējos ar šīs zemes enerģiju, taču šeit man ir arī par šauru, es te nedaudz smoku. Manas mājas jau sen ir Briselē, ļoti bieži braucu uz Franciju, Vāciju, Austriju, Nīderlandi…
Un teikšu godīgi – Rietumeiropā man kā sievietei ir daudz lielāka piekrišana, tāpēc būtiski aug mans sievietes pašvērtējums. Latvijā brīžiem vispār aizmirstu, ka esmu sieviete.
Mūsu sabiedrība ir diezgan vēsa, turpretī Eiropā, pateicoties dažādu rasu, tautību un kultūru sajaukumam, starp cilvēkiem rodas kaut kāda attiecību ķīmija. No Austrumu zemēm nākušie vīrieši sajūsminās par baltiešu skaistumu – šiem gaišajiem matiem, šīm zilajām acīm. Bet mūs, baltiešu sievietes, vilina temperamentīgie dienvidnieki… Pretējie poli vienmēr pievelkas.
