Dzīvā keramika. 10 neparastākie keramiķi mūsdienu pasaules mākslas ainā

Situācija mainījās 19. gadsimta otrajā pusē, kad modē nāca arheoloģija – tā pamodināja ļaužu interesi par senajām civilizācijām un ar tām saistītajiem artefaktiem. Keramika kļuva par svarīgāko cilvēces materiālās kultūras liecību, to sāka pētīt un kolekcionēt. Kad rietumniekiem savus vārtus vēra eksotiskā Japānas impērija, eiropiešu krājumos nonāca japāņu lietišķā māksla, tostarp podnieku darbi, kuri valdzināja ar lakonisku formu daili. Tas mudināja pievērsties arī pašmāju mantojumam – 19. gadsimta beigās vairākās Eiropas valstīs dzima mākslas virzieni, kas apdziedāja roku darbu un tā radīto unikālo skaistumu.

Anglijā šīs idejas sludināja kustība Māksla un amati (Arts & Crafts), Vācijā – Vācu darba savienība (Deutscher Werkbund), Austrijā – Vīnes darbnīcas (Wiener Werkstätte). Atgriezdamies pie tradicionālajām amatniecības tehnikām, mākslinieki protestēja pret rūpniecisko revolūciju un tās bezpersoniskajām konveijera precēm. Atdzima arī podniecība. Keramikas priekšmeti kļuva par modes lietu.

Ar māla veidošanu (arī majoliku, fajansu, porcelānu un glazūru) aizrāvušies daudzi modernisti, kuru pamatdarbs bija glezniecība vai tēlniecība, – Pablo Pikaso un Žoans Miro, Anrī Matiss un Fernāns Ležē. Keramikas statuss mainījās – tā pacēlās kārtu augstāk, no amata pārvērtās par mākslu. Tiesa, vēl ilgi tai tika pārmests par zemu izcelsmi un iedalīta otrā plāna mākslas loma. Tikai 20. gadsimta 60. un 70. gados, kad pasaulei pāri vēlās kārtējais keramikas popularitātes vilnis, šis tēlniecības apakšvirziens beidzot iekļuva augstākajā līgā.

Par vēsturisku pagrieziena punktu keramikas attīstības ceļā kļuva izsole Shape & Space. New Ceramic Presence (Forma un telpa. Jaunais keramikas veidols), 2018. gada rudenī sarīkoja ievērojamais izsoļu nams Phillips. Tā bija pirmā starptautiskā mēroga izsole, kas veltīta tikai keramikai vienai pašai.  

Mūs, patērētājus, tā vilina ar skaistumu, kas nav pilnīgs, un raksturu, kas ir individuāls: divu pilnīgi vienādu māla izstrādājumu vienkārši nav. Keramika ir atvērta jebkuram stilam un virzienam – kādam iet pie sirds monohroms minimālisms austrumu vai skandināvu garā, cits dod priekšroku spilgtai ekspresivitātei, kas atgādina par senās Indijas vai Latīņamerikas tautas mākslas tradīcijām. Savukārt mākslinieki paši novērtē keramikas neparedzamību. Nekad taču nezini tieši un precīzi, kāds tavs darbs kļūs apdedzināšanas procesā, kāds tas izkāps no cepļa, – arī tādēļ ikviens darinājums ir unikāls. Materiāls kļūst par meistara līdzautoru un pat iesaistās radošajā procesā, dzemdinot jaunas formas un jaunas idejas.

Piedāvājam iepazīties ar desmit spilgtiem mūsdienu keramiķiem, kuru māksla, jāatzīst, ir krietni attālinājusies no tradicionālā podnieka aroda robežām!

1. Stefānija Kveila. Māla taksidermija

39 gadus vecā angliete Stefānija Kveila ir dzimusi Menas salā un visu bērnību pavadījusi lauku fermā, cieši blakus zirgiem un govīm. Mācību gados pārcēlusies uz Londonu, viņa tā arī nekļuva par simtprocentīgu pilsētnieci.

Katru brīvo minūti Stefānija cenšas pavadīt pie dabas un bieži dodas tālos ceļojumos – uz Belizu, Laosu, Bangladešu… Visi viņas darbi ir veltīti dzīvnieku pasaulei. Tos mēdz dēvēt par māla taksidermiju, un tomēr no īstajiem zvēriņiem tie atšķiras visai ievērojami.

Mākslinieces radošais stils ir ekspresīvs, māla triepienus viņa klāj brīvi un dāsni, tāpēc viņas darbi ir ļoti emocionāli piesātināti. Stefāniju neinteresē vienkārša dabas kopēšana – viņas skulptūrām ir dvēsele.

2. Skuja Braden. Bez aizliegtām tēmām

Pasaules mākslas vidē plaši pazīstamais Latvijas–Amerikas izcelsmes duets Skuja Braden ir dzimis 1999. gadā , kad Rīgā notika pirmā kopīgā latvietes Ingūnas Skujas un amerikānietes Melisas Bradenas izstāde. Kopš tā laika viņas visus darbus rada kopā un parakstās ar kopīgo uzvārdu. Šim duetam ir spilgts, ekstravagants rokraksts, netradicionāla pieeja formveidei un drosmīga tēmu izvēle.

Feministes, LGTB tiesību aizstāves, sociāli atbildīgas un politiski aktīvas pilsones būdamas, Ingūna un Melisa asi reaģē uz visu apkārt notiekošo – un savas domas un jūtas pauž māla un porcelāna valodā. Viņām nav aizliegto tēmu. Kādam šķitīs, ka viņas ir pārāk atklātas, – tos dueta darbus, ko iedvesmojušas japāņu šungas gravīras vai grieķu vāžu erotiskie apgleznojumi, var ierakstīt soft porno kategorijā. Un tomēr šogad Skuja Braden bija augstākās Latvijas mākslas balvas – Purvīša prēmijas – nominantu sarakstā. Savukārt nākamgad pārstāvēs mūsu valsti Venēcijas biennālē.

3. Qimmyshimmy. Zīdaiņi no burciņas

28 gadus vecā Nīderlandes iemītniece no Singapūras Čičuana Lima, kuru internetā pazīst pēc vārda Qimmyshimmy, nodarbojas ar miniatūro keramiku. Viņas groteskās, sirreālistiskas miniskulptūriņas satriec skatītāju ar izsmalcinātu izpildījumu un šokē ar saturu un vēstījumu.

Pastāvīgs Limas daiļrades elements ir jaundzimušu bērnu galviņas. Šos mīlīgos bērnu ģīmīšus viņa ievieto negaidītā kontekstā, pārvēršot te par ledenēm, te tabletēm, te par kūciņām, iemitinot makarūnos vai caurspīdīgajos ķīniešu pelmeņos.

To pašu māksliniece dara ar pavisam naturālistiskiem cilvēku orgānu atveidojumiem – kājiņām un rociņām, sirdīm un smadzenēm. Ceļojot pa zemapziņas dzīlēm, māksliniece rada absolūti makabrus darbus, kuri spēj gan izraisīt riebumu, gan apburt, gan sajūsmināt.

4. Roberto Lugo. Tējkanna un Baraks Obama

Vai ielu mākslinieks var aizrauties ar keramiku? Kāpēc gan ne! 40 gadu vecais amerikānis Roberto Lugo apgāž stereotipisko priekšstatu, ka keramika ir māksla padzīvojušām un rāmām sievietēm.

Roberto ir īsts amerikāņu mākslas enfant terrible.Dzimis puertorikāņu imigrantu ģimenē, viņš uzauga Filadelfijas ielās un sastapās ar visiem 90. gadu pusaudžu kārdinājumiem – narkotikām un repa ballītēm, zīmēja grafiti uz māju sienām un sētām.

Taču reiz pienāca brīdis, kad jaunais Lugo sāka interesēties par keramiku. Un, visbeidzot, kļuva slavens, pateicoties keramikas traukiem ar zvaigžņu portretiem. Uz tējkannām, vāzēm un tasēm gozējas vēsturē nozīmīgi darboņi un mūsdienu politiķi, mākslas un šovbiznesa, kino un sporta zvaigznes.

Šādi darbi bieži palīdz to autoram paust spilgtus politiskus paziņojumus. Piemēram, vienu no tiem Roberto ir veltījis Emetam Luijam Tillam no Misisipi štata – afroamerikāņu pusaudzim, kuru nogalināja, kad baltā sieviete bija apvainojusi jaunekli uzmācībā (vēlāk tika noskaidrots, ka tie bijuši meli).

5. Midori Takaki. Lelles pieaugušiem lietotājiem

Bērnībā šī klusā meitene no Tokijas piepilsētas bija sapņotāja un gribēja kļūt par rakstnieci. Ar dažādiem stāstiem un sižetiem Midori bija pilna galva, bet viņa nesaprata, ko ar tiem iesākt, kamēr nebija ķērusies pie keramikas. Un tas nenotika uzreiz.

Sākumā viņa gribēja kļūt par socioloģi, 1992. gadā pārcēlās no Japānas uz Lielbritāniju, lai studētu sociālo antropoloģiju Kentas Universitātē Kenterberijā. Pēc tam satika Maiku, apprecējās un kļuva par anglieti.

Keramikai viņa pievērsās pirms 13 gadiem, un mākslinieces izaugsme bija ļoti strauja – viņai lellītēm un maskām piemīt īpaša burvība, austrumnieciska izsmalcinātība. “Mani darbi ir mana dienasgrāmata, mani novērojumi un jūtas, manas iztēles spēles, ko es atveidoju mālā.

Iespējams, samērā neparasta dienasgrāmata, taču šāds pieraksta veids man ir visefektīvākais. Pabeigusi kārtējo darbu, es vienmēr jūtos brīva,” stāsta Midori.

6. Brūss M. Šermens. Zobārsts pensijā

Šis nepavisam ne jaunais ņujorkietis – tagad Brūsam ir 79 – uz keramikas darbnīcu pārcēlās no… stomatologa kabineta. Kas patiesībā ir diezgan dabisks ceļš: labākie zobārsti protēzisti ir arī labi tēlnieki (lai arī tikai šaurajā zobu un mutes dobuma lauciņā). Turklāt šī pāreja notika gana vēlu, kad dakteris Šermens devās pelnītā atpūtā.

Taču jau pēc pirmās personālizstādes – 2015. gadā Ņujorkā – mākslinieks kļuva tik populārs, kad tagad visas pasaules galeristi ir gatavi raut veco kungu vai pušu. Viņa darbu klāstā ir gan funkcionāli trauki, gan skulptūras, taču visi izceļas ar neticamu vieglumu un humoru, katram ir savs raksturs. “Es strādāju improvizācijas režīmā,” saka Šermena kungs. “Katrs māla gabals ir jauna sākuma brīdis.”

7. Ramešs Mario Nitijendrans. Modernie totēmi

33 gadus vecais šrilankietis Nitijendrans kopš mazotnes dzīvo Austrālijā un strādā tur. Padziļināti aizrāvies ar reliģijas, seksualitātes un gendera pētījumiem, viņš rada absolūti savvaļīgas un pārdrošas skulptūras no keramikas izejvielām – tās nepārprotami atgādina senus totēmus, kur nolasāmi hinduisma un kristietības, pirmatnējās mākslas un pornogrāfijas motīvi.

Darba materiālu klāstā ir keramikai netradicionālās aerosola krāsas un sveķi, mākslīgie zobi un cilvēku mati. Tēlnieks darina ne tikai nelielas skulptūriņas, bet arī iespaidīgus mākslas objektus, kas tiek izstādīti lielākajās starptautiskajās mākslas mesēs un biennālēs.

Arī Ramešs pats ir gana kolorīts tēls. Bieza, melna bārda, gari mati, kas pakausī sasieti mezglā, spilgtas, platas drānas… viņš atgādina hinduistu ticības sludinātāju. Patiesībā gan ir ateists pēc pārliecības.

8. Zemera Peleda. Skaistums un cietsirdība

Jaunās izraēlietes Zemeras Peledas darbi atgādina koraļļus, jūraszāles, plaukstošus ziedus vai jūras dzīļu iemītniekus. Šīs neparastās skulptūras tiek radītas no asām māla lauskām, kas rodas, sašķaidot gatavu pirmformu: vispirms māksliniece izrullē gludu māla plātni, tad piešķir tai ieapaļu formu un apdedzina krāsnī.

Bet pēc tam saskalda to vairāk vai mazāk regulārās lauskās vai strēmelēs. No šā izejmateriāla, kas atgādina miniatūras ziedlapiņas, nūjiņas vai adatas, top viņas mākslas darbi, kuri atkarībā no skatījuma perspektīvas šķiet vai nu maigām spalvām, vai asiem dzeloņiem klāti.

Skulptūras ir teju dzīvas: aso keramikas detaļu vizuālā deja rada nemitīgas kustības ilūziju. Pati māksliniece teic, ka tiecas vienlaikus atveidot gan dabas pasaules daili, gan tās cietsirdību. Viņas mīļākās krāsas ir baltā, maigi bāli pasteļtoņi un kobaltzilais – pēdējais palienēts no tradicionālās japāņu podniecības.

9. Eleonora Bostrēma. Suņu pasaule

Zviedru keramiķe Eleonora Bostrēma iedvesmu smeļas ikdienas dzīvē un dievina suņus – tie redzami praktiski katrā viņas darbā.

Eleonora rada lietas un lietiņas, kas var būt sadzīvē noderīgas, – salvešu un atslēgu turētājus, vāzītes un bļodiņas, svečturus un trauciņus sērkociņiem vai zobu bakstāmajiem.

Un tam visam ir amizanta suņuka apveids (bet, ja tā ir, piemēram, parasta tasīte, tad šunelis sēž tajā iekšā!). Gadās arī pa suņa statuetei bez praktiskas funkcijas, taču tad tas drīzāk ir mirkļa iedvesmas tvērums, porcelānā iemiesots četrkājainā drauga tēls, kurš vēlāk kļūs par pamatu jaunam darbam.

Eleonoras darbus nevar uzlūkot bez siltām jūtām, taču šie suņuki mīļuki nepavisam nav kičs vai masu patēriņa preces. Tā ir īsta māksla, kas radīta ar brīnišķīgu plastikas izjūtu un neatdarināmu skandināvu humoru.

10. Ronita Baranga. Keramisks sirreālisms

Šīs Izraēlas keramiķes darbi izraisa neviennozīmīgu publikas reakciju. Kādam tie šķiet atbaidoši un riebīgi, citam – neprātīgi patīk. Ronita ir radījusi veselu sēriju galda priekšmetu, kas rotāti ar cilvēka ķermeņa daļām – lūpām, pirkstiem un mēlēm.

Pareizāk sakot, kā traukus, tā orgānus viņa izmanto par skulptūru elementiem. Tas atgādina sirreālistu Elzas Skjaparelli un Salvadora Dalī daiļradi, arī viņi pārvērta cilvēka ķermeņa daļas par patstāvīgiem savu darbu varoņiem.

Uz to visu var raudzīties kā uz samērā biedīgu mākslas parādību, taču Ronita uzskata, ka pozitīvas emocijas nav gana interesantas, savukārt bailes un pārdzīvojumi gan ir tā vērti, ka tiek atainoti mākslā. Izvērst uz āru dvēseli cilvēkam var izrādīties vērtīgi – lai mēs pārdomātu personīgo dabu un kļūtu jel kripatiņu atklātāki paši pret sevi.