Elīna Maligina: "Es vienkārši atdzīvojos. Pēc totālas depresijas un alkohola atkarības"

Viņas animācijas debijas filma šovasar piedalījās slavenajā Ansī animācijas festivālā. Sešas minūtes, kuras skatītājam jāizdzīvo arī fiziski. Žurnāls "Pastaiga" ar Elīnu tikās īsi pirms tam, kad viņa ar filmu devās uz Franciju.

Mēs tiekamies viņas centra dzīvoklī, ko viņa pati sauc par telpu, jo tā īsti jau te nedzīvo. Nekādas bravūras, vilšanās, dusmu vai sāpju – tas ir pavisam cits cilvēks nekā tas, kurš agrāk runājis intervijās.

Kādā dzīves stāvoklī tu atrodies?

Neklājas jau teikt “lieliski”, bet visdrīzāk viss man ir labi un kārtībā. Lieliski manā dzīvē nozīmē, ka ir tālumā redzami sasniedzami mērķi, realitātes pieskāriens, darbs. Kustība uz priekšu. Bez kritieniem bedrēs. Kustība tuvāk sev. Praktiskā ziņā tās ir ļoti vienkāršas un reālas lietas. Ikdiena, tās vadīšana un mazās uzvaras. Bet, ja par to, ko gribētos tādu lielāku, – būt tuvāk sev, mieru un sevis pieņemšanu.

Pirms mūsu sarunas noskatījos tavu filmu "Panic". Ansī festivālā nemaz nav tik viegli nokļūt. Tur arī nez vai kādu interesē, cik tev naudas un kas te Latvijā esi.

Tas ir pasaulē prestižākais animācijas festivāls. Atlase ir milzīga. Mājaslapā lasīju, ka pieteikušās bija 3000 filmas un 95 valstis... Iekļūt tur – jā, tas ir patīkams pārsteigums. Bet tas nav iemesls tagad stāvēt uz vietas, smaidīt un lielīties. Man tas bija process, kas vainagojās ar rezultātu. Jo es neesmu animatore, šis ir mans pirmais eksperimentālais darbs animācijā. Esmu autodidakts. Tik vien kā zīmēšana man nav sveša. Filma tapusi, zīmējot ar zīmuli un flomāsteriem.

Ko tu mākslā gribi sasniegt?

Ak, tu debess… Visu, ko var sasniegt. Nupat sniedzu interviju frančiem. Ja man pašai sevi jāpasniedz, man ļoti netīk nosaukt visas savas simts profesijas: aktrise, režisore, performatore, gleznotāja, rakstniece… Es vienkārši esmu savas radošās domas vadīta un mēģinu sevi izteikt dažādās formās. Es negribu pašmērķīgi būt multimāksliniece. Gribu pamēģināt, uzdrošināties, izteikties, izkliegties, uzzīmēt, uzrakstīt. Sirds kliedz, un doma rodas. Jo doma jau nerodas tāpēc, ka es to gribu vai pieprasu, tā atnāk pati. Tālāk forma piemeklējas.

Panika – tas ir kaut kas tev pazīstams, joprojām tavā dzīvē klātesošs?

No tādiem jautājumiem cigarete dziest. Panika ir mana mūža nejaukā māsa entos gadus. Lai kā negribētos to ne atzīt, ne pieņemt, ne ar to sadzīvot.

Esi jau samierinājusies vai turpini cīnīties?

Cīnīties ar to nav iespējams. Var tikai iet virzienā uz sevi. Jo tu vairāk radi un caur to tīries, jo vairāk ar sevi strādā, jo labāk iepazīsti sevi un arī savu paniku. Tad arī ar paniku ir vieglāk ko sarunāt. Kontrolēt to nevar, bet atpazīt var. Un, ja uznāk panika, tad galvenais ir nekrist panikā.

Kad mēģinājām vienoties par šo interviju, tev bija ļoti patīkama attieksme – tu neizliksies aizņemtāka, nekā esi, bet teici: “Es neesmu tik aizņemta, man ir laiks.”

Patiesībā es esmu aizņemta, bet man nepatīk koķetēt ar savu svarīgumu. Tēlot aizņemto biznesa sievieti, kas pārvalda savas četras kompānijas un vispār brauc uz Ansī, sniedz vairākas intervijas dienā, pagaidiet te visi uz mani… Tā būtu koķetēšana. Kādreiz es to esmu izmantojusi – lai paceltu savas akcijas pati savās acīs. Nē, man laiks nav problēma. Taču es esmu arī aizņemta. Tagad esmu aizņemta ar Čečīliju, piemēram.

Kas ir Čečīlija?

Galvenās varones vārds. Re, šī ir viņas skice. Čečīlija sākotnēji bija komikss, ko uzzīmēju 15 gadu vecumā. Tās klades ir pazudušas, mēģinu pēc atmiņas restaurēt viņas tēlu.

Filmai "Panic" ir pieredzējis producents – Reinis Kalnaellis.

Reinis ir mans klasesbiedrs, mēs skolā vienā solā sēdējām. Radošā ziņā, dzīves uztverē vienmēr esam bijuši uz viena viļņa. Bet šis formāts – viņš kā producents, es kā autore un māksliniece – bija man ļoti negaidīts un interesants eksperiments. Jāatzīst, man nebija lielas ticības sev, ka varu uzzīmēt filmiņu. Reinis gan tam ticēja. Viņš mani atbalstīja, lika noticēt projektam. Ātri uztaisījām.

Tu ceri uz balvām?

Festivālos svarīga ir dalība. Satikt līdzīgi domājošos, pabūt vidē. Balvas un vietas ir brīnišķīgi, bet es nesēžu un neceru. Spēlējot finālā, jebkurš spēlē par pirmo vietu. Jo otrā jau ir. Jā, bet šobrīd manas domas ir par Čečīliju Lielisko. Cecilia the Great. Čečīlija ir otrā grāmata, ko es rakstu. Ļoti ceru, ka tā būs arī animācijas filma pieaugušajiem. Filma "Panika" ir balstīta grāmatas motīvos. Grāmata iznāks šovasar. Zvaigzne ABC paspārnē. Šobrīd tieši notiek redakcija, gada laikā grāmata tiks izdota arī krievu un angļu valodā. (Nesen, vasaras beigās, grāmata "Panika" ir izdota un jau paguvusi izpelnīties lasītāju atzinību. - Red.)

Mums fonā skan My Funny Valentine. Šī dziesma bija arī filmā Talantīgais misters Riplijs. Un tā tev piestāv. Bet kāda dziesma, kāda filma tu esi pati savā prātā?

Man patīk ļoti daudz mākslas darbu, dziesmu, filmu, grāmatu. Mani patiešām ļoti interesē viss. Bet mans mīļākais mākslinieks ir Viljamss Tērners. Es pat nezinu, kāpēc, varbūt tas ir viņa nelielais dumpis. Uz katru viņa darbu es varētu skatīties stundām. No klasiķiem El Greko. Un Demjena Hērsta zāļu skapītis man ir nemainīgi topā. Pēc tā man likās – viss, māksla ir beigusies, tālāk nekas vairs nav iespējams, šis ir visa sākums un beigas. Mīļākā grupa Pink Floyd, īpaši albums The Final Cut. Nosaukt vienu filmu būs grūtāk, jo kino es ļoti mīlu un skatos daudz.

Nauda. Ko tu tagad, pateicoties tai, vari atļauties?

Nauda ir brīnišķīgs palīglīdzeklis dzīvošanai. Bet vienalga, cik ir naudas, tā nekad nav absolūtā nauda. Es dzīvē esmu bijusi situācijās, kad ir ļoti smagi ar naudu. Un ir bijusi arī naudā peldēšanas sajūta. Šie abi arī ir tie brīži dzīvē, kad visvairāk sajūt naudas garšu. Kad tās ir daudz un kad tās nav nemaz.

No manas pieredzes – nauda noteikti nekodē laimi. Nauda nav bezrūpība. Ar naudu nav viegli sadzīvot. Bet, rīkojoties ar naudu pareizi, tā var palīdzēt sasniegt to, ko gribi. Es nekad neesmu jūsmojusi par naudas izšķērdēšanu un visu, kas nāk tam līdzi.

Tu esi iemācījusies ar to rīkoties?

Es cenšos. Jo zinu, ka bezatbildība un dzīvošana mirklim ar kaudzi naudas neved pie labiem rezultātiem. Ne sadzīvē, ne mentālās veselības ziņā.

Tev ir mākslinieku loks, ar ko tu ikdienā komunicē, tādi savējie?

Jā, ir tāds neliels loks. Bet vārdus negribētu saukt. Man šķiet, tas šiem cilvēkiem tikai traucēs. Negribu kādam nodarīt pāri, publiski paziņojot, ka draudzējamies.

Bet tā taču ir ļoti grūti dzīvot.

Ir ļoti, ļoti grūti, brīžiem pārāk grūti. No malas jau izskatās – kas tad tai, pilns ar naudu, var taisīt savas filmas! Starp citu, "Panic" ir bezbudžeta filma. Minimālas izmaksas par mūziku, to paši nemācējām sacerēt. Mūziku komponēja Kārlis Auzāns, un arī tā nebija nekāda lielā summa. Bet visu pārējo darījām savām rokām. Es nenoliku tam savu naudu un netērēju valsts naudu.

Visu pandēmijas laiku pavadīji Latvijā?

Jā, pilnīgi. Pieslēdzos darbam, rakstīšanai, zīmēšanai. Un tajā brīdī man pazuda pandēmija. Patiesībā šis laiks man bija ļoti produktīvs, esmu daudzas lietas sakārtojusi. Esmu sakārtojusi arī sevi. Reizēm, kad drīkst mazāk, izdari vairāk. Es, piemēram, nebiju vingrojusi vai dejojusi pie televizora ar Nintendo pultīm rokās. Es nebiju apceļojusi Latviju. Pa šo gadu to izbraukāju krustu šķērsu. Ļoti interesanti bija. Man bija pavisam savādāka ziema – bez saules un augļiem –, bet es biju priecīga. Man bija un ir, ko darīt.

Kas uzlaboja tavu garīgo stāvokli?

Mani radošie paziņas jau sen teica: tu tik pa savām krievijām, pa austrijām, baigā māksliniece, bet te mēs tevi pat neredzam. Izlēmu, ka grāmatai jābūt arī latviski. Bet neslēpšu – manī bija pretestība.

Tu esi ļoti iebaidīta.

Ar pēdējo gadu notikumiem esmu tikusi traumēta, neizlikšos, ka ne. Traumēta ar uzmanību. Tā nebija tajā virzienā, kur man gribētos. Bet ko man ar to tagad darīt? Nu, tā ir.

Kā tu atbrīvojies no savas panikas? Kā atguvi možu acu skatienu un dzīvesprieku?

Es pat nezinu. Es vienkārši atdzīvojos. Pēc totālas depresijas, sabrukuma, alkohola atkarības. Pēc mēneša gultā, no kuras pat nepiecēlos, pēc liekiem 30 kilogramiem un sabeigta vairogdziedzera. Tādu jau mani neviens neredzēja, jo es vairs nekur neizgāju. Nebija tas vieglākais uzdevums no tā piecelties. Kas lika piecelties? Vēlme dzīvot laikam. Atbildība par bērnu.

Sāku iet pie psihoterapeites. Viņa man ļoti skarbi pateica: “Kamēr tavai meitai nav 18, tu esi par viņu atbildīga, tu nedrīksti nodzerties!” Un tas man ausīs skan joprojām. Man arī nebija argumentu, ko likt viņai pretī. Jā, tā ir mana dzīve, bet ar to es parauju līdzi sava bērna dzīvi. Bet vienalga, ne bērns, ne mamma, nekas nespēlē tik lielu lomu kā pašsaglabāšanās. Man bija tā sajūta: nu, nē, vai tiešām es tik viegli padošos un izmetīšu sevi miskastē uz visiem laikiem? Vai tūlīt un tā tas viss tiešām beigsies?

Man bija līdzekļi, lai gulētu, ciestu un algotu cilvēkus, kas manā vietā izdara parastas saimnieciskas lietas, – un es domāju, ka tādā brīdī nauda nav laba lieta. Tad uzrodas dīvaini draugi, nepareizais tusiņš un iekļūsti slazdā aizvien sasietāks. Nauda pati par sevi neglābj no tā. Ja tev ir depresija, tad ir. Un, ja tu lieto par daudz alkohola, tad lieto. Es dzēru par daudz. Man pat vispār nav grūti par to tagad runāt. Jo tā ir mana dzīve, mana pieredze un stāsts. Kādu brīdi es par to nevarēju parunāt, jo likās, ka tikai tas arī visus citus par mani interesē. Bet tad sapratu – kāpēc gan kādam vispār būtu citā aspektā par mani jāinteresējas?

Kas tev dod dzīvības sajūtu?

Tas vispār nenāk no ārpuses. Tas ir kaut kas ļoti dziļi iekšā. Varbūt tā pat ir kaut kāda misijas apziņa. Es nevaru sevi iepriecināt ar lietām. Arī ar ceļojumiem ne. Jā, tie ir iespaidi, krāsas, ko var nopirkt par naudu, tas padara dzīvi krāšņāku. Taču līdz tam dziļumam netiek. Smaidu un vēlmi dzīvot izraisa kaut kas iekšējs. Tas, ar ko esi jau piedzimis. Un, kamēr tas neīstenosies, tev arī nav nekādu tiesību nolaist visu pa burbuli. Ieslēdzas aizsargmehānisms, un nākas celties, lai atdzimtu. Jāceļas un jāturpina strādāt. Lai īstenotu savas domas. Nevis lai nopirktu jaunu mašīnu, kurā pabraukāt pa pilsētas centru.

Bet mašīnu jaunu nopirki?

Nē, neesmu nopirkusi. Un vispār mašīnu esmu izvēlējusies tādu, kurā var lielus iepirkumu maisus ielikt un bezceļus izbraukt. Man nepatīk lielīties, stāstīt par pirkumiem. Ja es ko iegādājos, tātad tas man ir nepieciešams, tas ir mans lēmums. Protams, es sev esmu kaut ko nopirkusi. Tā ir daļa no manas reālās dzīves. Bet tās ir arī manas bailes – par to stāstīt. Jo pēc tam logā lido tomāti.

Tā ir bijis?

Jā. Es nesaku, ka visi cilvēki ir skaudīgi, bet ir. Es pat nezinu, kāpēc manā dzīvē tik daudz tās skaudības ir bijis. Tas pat nav saistīts ar pēdējo gadu notikumiem un ar manu pēdējo laulību. Es vienmēr duros acīs, un mani nevar ciest. Tas ir kaut kāds fenomens. Lai cik mierīga un neredzama es gribētu būt. Un lai kā gribētu paņemt atpakaļ savus izgājienus huligāna cepurītē.

Kādus cilvēkus tu mīli?

Radošus. Patiesus. Īstus. Tos, kuri ir kustībā un saskaņā ar sevi, tas pats galvenais. Jo es pati to iešanu pret sevi ļoti negribu piedzīvot. Grauzt sevi par kaut ko. Tur rodas tas lielais naids. Un no tā izriet visi melnumi. To es labi jūtu. Un man grūti izlikties, ka nejūtu to naidu citos.

Kas tavā dzīvē ir tāds, ko tu negribētu darīt?

Ļoti daudz kas! Bet ko es esmu izdarījusi – esmu atteikusies no jebkāda apkalpojošā personāla. Es visu daru pati. Pati tīru māju, mazgāju un gludinu. Dzīvojot ģimenē, pirms nelaimes un kādu laiku pēc tam, es biju atradinājusies no daudz kā. Tagad es visu daru pati. Tas prasa piespiešanos, taču arī rada baudu. Dod reālās dzīves sajūtu.

Tu taču vari atļauties algot.

Jā, bet… Man šobrīd nav tāda statusa, lai to atļautos. Es neesmu tik pāraizņemta ar darbiem. Neesmu tik nopelniem bagāta un aptekalējama princese. Un, paldies Dievam, veselība atļauj. Tās mazās sadzīves lietas mani ļoti notur pie realitātes. Un tieši mazie gandarījumi dod ikdienas prieku. Izmazgā netīrās veļas kalnu, izgludini, un esi priecīga. Manai meitai būs deviņi gadi, viņa dažreiz maina apģērbu četras reizes dienā. Pēc tam, kad esmu visu samazgājusi, izgludinājusi, smuki skapī sakārusi. Ja es to visu pati nebūtu darījusi, nesaprastu, ka ar bērnu par to ir jārunā. Lai tā nedara. Ja to būtu izdarījis kāds cits, man taču būtu vienalga. Un izpaliktu mācību stunda bērnam un pašai sev.

Mācījāties attālināti kopā ar Hannu vai tomēr paņēmi kādu skolotāju palīgā?

Nē, mācījāmies pašas. Palīdzēja arī Hannas tētis ar savu sievu. Bet pārsvarā jau mācījāmies mēs divatā. Diezgan ko rauties, citi vecāki mani sapratīs. Pedagogi, vecāki, bērni – man liekas, neviens nesaprata šādām mācībām jēgu, tas progress gada laikā ir tik niecīgs. Man pat dažbrīd likās, ka jēdzīgāk būtu braukt uz laukiem un mācīties audzēt tomātus un stādīt kartupeļus.

Kad šis beigsies, kur tu brauksi vispirms?

Man tagad jūnijā būs jābrauc uz Ansī. Bet, godīgi, sakot, man pat nekur uz ārzemēm negribas traukties. Man vairāk ir domas par lauku sētu. Iekšēji izaicinājumi pamēģināt padarboties ar zemi nelielos apmēros. Jā, Jūrmalā ir labs gaiss, bet tur smiltīs nekas neaug. Iespējams, iegādāšos lauku īpašumu. Kāpēc tērēt naudu dārgiem ārzemju braucieniem, ja var burkānus iestādīt? Gadu nekur nebraucot, sāku vietējo eksotiku novērtēt.

Tavs sēru laiks ir beidzies?

Es nezinu, kur ir robeža, kad tas beidzas. Sērot ir dabiski. Nav dabiski dzīvot atmiņās vai ilgās pēc piedzīvotās neprātīgās dzīves. Tā ir tāda sevis žēlošana. Ir jāskatās uz priekšu. Var sērot, cik ilgi grib, tā no miroņiem nevienu nepiecelt. Es nevaru Valēriju atgriezt. Kaut tik bieži gribas iesaukties: “Kaut uz vienu dienu, lūdzu, atnāc palīgā! Uzsit ar dūri galdā, pasaki, ko tu par to visu domā! Palīdzi!”

Tu esi atvērta jaunām attiecībām?

Drīzāk – neesmu aizvērta. Es neko nemeklēju. Visi grib būt mīlēti un mīlēt, es neesmu izņēmums. Mīlestība ir viena no šīs zemes nozīmīgākajām vērtībām un jēgām. Tā, kā bija, vairs nebūs. Būs savādāk. Bet esmu uzmanīga ar cilvēkiem, nealkstu pielaist sev klāt. Pietiekami jau esmu bijusi naiva, uzticējusies, neredzējusi patiesās sejas. Tas jau arī bija sagaidāms.

Tiesa, negaidīju to tādos apmēros un bezkaunībā. Totāla vilšanās smagā formā bija jāpiedzīvo vairākkārt. Jā, es biju piedzīvojusi vilšanos arī pirms visiem šiem notikumiem, taču te viss notika ar grandiozu atvēzienu. Es taču ticēju, ka cilvēki grib palīdzēt, bet ne – viss ir tā, kā rāda filmās un raksta grāmatās. Bet ir arī labās nodaļas.

Kuri ir tavi tuvākie cilvēki?

Bērns. Mamma. Brālis. Māsa. Māsas meita. Brāļa bērni. Man ir liela ģimene, un mums ir labas attiecības. Man ir arī draugi, es neesmu viena palikusi. Bet bija jāiziet cauri pamatīgai dzīves skolai. Un es nedomāju, ka tas ir slikti.

Tev patīk tava dzīve?

Es cenšos to iemīlēt. Arvien vairāk. Es neko no savas dzīves neizsvītrotu.

Ir kāds latviešu mākslinieks, kuram tu labprāt palīdzētu arī finansiāli?

Es arī palīdzu. Bet nebūtu pieklājīgi to apspriest. Esmu piešķīrusi arī grantus mācībām un nodarbojusies ar labdarību saprāta robežās. Bet nelabprāt par to runāju. Tur arī nav, ko stāstīt. Kur uzskatu par vajadzīgu vai sajūtu līmenī par pareizu – es palīdzību neatsaku. Bet runāt par to ir pilnīga zīmēšanās.

Varbūt vari atklāt mūsu māksliniekus, kuru darbi tev patīk.

Daudzi! Katrs mākslinieks iziet no savas saknes. Piedzimst savā sabiedrībā, sistēmā un diemžēl nevar būt krasi savādāks. Šīm pieredzēm ir jānomainās. Paaudzēm ir jānomainās. Eiropā tas ir noticis, pie mums vēl procesā. Bet tas sāk mainīties, jaunieši ir tiešām progresīvi.

Man patīk, kā modernie mākslinieki risina dialogu ar skatītāju. Patīk, ka viņi ir slaveni, pelna naudu un dod intervijas. Ka viņi stāsta par sevi, ka ir tik reāli. Ka viņi ir veiksmīgi jau dzīves laikā, nevis tie skumjie stāsti, kad atzinība nāk tikai pēc nāves. Man patīk Kristians Brekte. Tuvs manai dvēselei un mans ilggadējs radošais draugs ir fotogrāfs Jānis Deinats. Man patīk viņa meklējumi, uzdrīkstēšanās. Mazāk flirtēt ar skaistumu, bet patiesi to meklēt. Vilipsons man patīk, mājās ir divi brīnišķīgi viņa bronzas darbi un arī grafikas.

Tu iegādājies mākslas darbus?

Tas, ko es ļoti gribētu iegādāties, man nav pa kabatai. Gribu Viljamu Tērneru sev pie sienas, bet gribēt jau tiešām nav kaitīgi. Tās nav summas, ko varu atļauties. Bet savu iespēju robežās – jā, iegādājos, un ne mazums.

Mēģini naudu pavairot?

Jā. Paspēju sevi arī uzņēmējdarbībā pārbaudīt. Par pārsteigumu pašai, tajā ritmā un domāšanā jutos ļoti labi. Šīs īpašības manī redzēja Valērijs. Viņš man piedāvāja: “Pamēģini, tev viss sanāks! Tev ir tā domāšana. No kā tu baidies? Es tev palīdzēšu!” Un es gāju šo izaicinājumu, un tas bija fantastiski, sajutos kā zivs ūdenī. Jā, man bija labākā aizmugure pasaulē un es arī nekautrējos prasīt padomu, tāpēc bizness un vadība man padevās un patika.

Bet mans lielākais šīs zemes prieks tomēr ir par radošo darbu rezultātiem. Es nesaku, ka bizness nav radošs, tas ir ļoti radošs. Vispār pasaulē viss ir radošs. Čečīlijā ir varonis, sētnieks Ravi. Viņš ir tāds cilvēks, kurš mīl savu darbu. Nekam citam nav tādas nozīmēs. Jā, nebūs dārgs auto un māja okeāna krastā, bet būs kas daudz vairāk. Gandarījums par dzīves dzīvošanu. Miers ar sevi, strādājot sev tīkamu darbu. Tā ir jādzīvo. Nevis no naudas un mantām, bet no gandarījuma un prieka. Uzņēmumi man ir, tie nepelna neko daudz. Ir veiksmīgāki stāsti, ir mazāk veiksmīgi. Es piedalos to darbā, bet visu laiku atduros pie tā, ka man vajag vairāk laika pazīmēt, parakstīt.

Tu esi labs cilvēks? Pati savās acīs.

Pati savās acīs – jā. Es esmu godīga. Izpalīdzīga. Es pat mīļa esmu. Bet diezgan aizslēgta. Dažreiz spēlēju atvērtību, bet mana būtība ir ļoti trausla, tāpēc izvēlos aizslēgties. Es esmu tas cilvēks, par ko cilvēkiem pirms tam ir priekšstats – un pēc tam iepazīstoties tas mainās. Bet iet pa priekšu ar atvērtu dvēseli manā situācijā arī nav prāta darbs. Es atzīstu – esmu no šī visa traumēta. Un tā nu es uzbūvēju sienu, pa kuru mest ar tomātiem. Pati domāju, ka aiz tās sienas esmu drošībā, bet nekādas drošības jau nav. Tās ir manas bailes, mani kompleksi, mans jūtīgums. Es esmu vienkārši neticami kompleksaina. Arī grāmatā "Panika" daudz par to runāju. Eju no viena sava kompleksa pie nākamā, un tas nekad nav kompliments. Tas ir negants bremzētājs radošumam. Kompleksi traucē pasaules mīlēšanai, par sevis mīlēšanu nemaz nerunājot.

Tev ir komplekss sevi nosaukt par mākslinieci?

Nē, tā gan nav. Es nebaidos būt māksliniece autodidakte. Un es jau diezgan daudz kur esmu pabijusi un daudz darījusi, lai pēc papīriem un arī būtības nešaubītos, ka esmu māksliniece. Man gan ir vienalga, kāds ir mans nosaukums. Man vairāk nepatiktu būt tam cilvēkam ar simts profesijām, kas visu dara un neko neizdara. Bet tā man patīk spēlēties ar formu.

Kad sāki sevi saukt par Helen Ora, gribēji atbrīvoties no uzvārda Maligina?

Nē, nekādā gadījumā. Tas ir pseidonīms, un tādu esmu gribējusi jau no bērnības. Man bija mana tēva uzvārds, tad otrā vīra uzvārds, varbūt būs vēl kāds uzvārds, es negribu savu mākslu raustīt līdzi uzvārdu maiņām. Helen Ora ir mans mākslinieces vārds. Lai tas paliek neatkarīgi no tā, kas ar mani privātajā dzīvē notiek.

Dīvainākais, ko par sevi esi dzirdējusi?

Ka esmu mauka, narkomāne un šizofrēniķe. Tas ir vispopulārākais. Nu, tā mīlīgi. Par mauku mani saukāja jau skolā. Interesanti, jo man ir milzīgs komplekss dēļ rētām dekoltē, es applaucējos trīs gadu vecumā, un vienmēr ģērbos līdz pat zodam. Vienmēr biju ar aizpogātu krādziņas pogu un garos paltrakos. Un taču vienalga biju mauka. Es pat matus nodzinu, lai būtu pēc iespējas neseksīgāka. Bet man bija uzmanība no skolas puišu puses, tāpēc meitenēm es biju mauka. Pagājuši trīsdesmit gadi, un tā arī nekas daudz nav mainījies.

Tev vīrieši pievērš uzmanību?

Nevaru sūdzēties. Uz ielas gadās. Un paziņu lokā. Esmu neatpazīstamas savas bildes likusi arī iepazīšanās portālā, bet nu tur man galīgi neiet. Neprotu komunicēt caur internetu, man tomēr vajag dzīvu skatienu. Sajust enerģētiku, lai saprastu, vai vispār teikt labdien. Es kā labticīgs cilvēks vispār varu kārtējo reizi uzrauties uz nepareizajiem cilvēkiem. Kamēr vēl ir iespēja cilvēkus satikt dabā, es izvēlos šo variantu, ja reiz būs jāiekrīt kādā skatienā, garām nepaies.

Skaistākais brīdis tavā dzīvē?

Kad piedzima bērns. Es izšķīdu laimē. Bet, ja par periodu – visi mani falling in love periodi, kad paliec pilnīgi par muļķi. Trīs man tādi dzīvē ir bijuši. Divi no tiem realizējušies laulībā, bet viens – pirmais – palika pieredzei. No radošā aspekta visi bijuši skaisti. Tā gan varētu visu laiku dzīvot! Tā ir sajūta, pēc kuras ilgojos. Bet tā nav mākslīgi uztaisāma.

Kā tu šo vasaru gribi piedzīvot?

Es jau ceru uz tiem laukiem. Vispār esmu tāda latviski romantiska. Migliņa, upīte, mežs, rasa. Vienīgais, ka nevaru rakties pa zemi, man ir kontaktalerģija no melnzemes. Es pat nevaru pataustīt, vai telpaugiem mitruma pietiek, uzreiz pirksti bez ādas un asinīs. Būs man tajos laukos jāvelk gumijas cimdi.