Zaļā 500 nokrāsas modē, vēsturē un mūsdienās: kāpēc zaļā krāsa kļuvusi tik populāra
Gadsimtiem ilgi zaļā ir turējusies citu māsiņu krāsiņu ēnā, izcēlusies pat ar sliktu reputāciju. Šodien zaļais simbolizē visu progresīvo, veselīgo un harmonisko. Kas noticis, kas un kāpēc mainījies? Studējam notikumu gaitu kopā ar Mišelu Pasturo, grāmatas "Krāsas vēsture. Zaļā" autoru.
Lai arī slavenais institūts Pantone par 2021. gada krāsām pasludināja pelēko un dzelteno, par gada favorīti negaidīti kļuva zaļā. Iemeslu netrūkst. Pirmkārt, negaidīti garā, aukstā ziema un vēlais pavasaris. Otrkārt, pasaules pandēmiskais nogurums un vēlme izrauties no telpām brīvā dabā. Treškārt, ekoloģiskā un ilgtspējīgā dzīvesveida tendences triumfs. Un, visbeidzot, subjektīvais modes lietotāju faktors – mēs vienkārši esam noilgojušies pēc zaļajiem toņiem, kuri tik ilgi nav bijuši mūsu redzeslokā!
Cilvēka acs spēj uztvert 8–10 miljonus krāsu toņu, taču visvairāk izšķir dažādas zaļās nianses. Šī krāsa ir daudzšķautņaina. Tā var būt maiga un rosinoša, romantiska un svinīga, bezrūpīgi līksma un militāri stingra. Tā nekad nav agresīva (mākslīgos neona toņus vērā neņemam!), tāpēc acs, to uztverot, parasti patīkami atpūšas.
Zaļās krāsas stāsts ir pilns kāpumu un kritumu. Tā ir gan nākusi modē, gan atkāpusies ar kaunu, brīžiem pakļauta pat vajāšanām. Tikai 20. gadsimtā zaļais beidzot sagaidīja īstu atzīšanu, kļūstot par sinonīmu visam pozitīvajam – dabai un veselīgam dzīvesveidam, medicīnai un higiēnai, progresīvām idejām un tīrai rūpnieciskajai ražošanai. Jau gandrīz gadsimtu sabiedriskās domas aptaujas par tēmu “Kura ir jūsu mīļākā krāsa?” Rietumeiropā rāda nemainīgu ainu – šajā urbānisma uzvaras laikmetā koku un zāles zaļā ir otrā populārākā aiz ūdeņu un debesu zilās.
Cilvēces vēsturē bijuši vairāki periodi, kad zaļā krāsa izpelnījās aizdomas un nepatiku, tika uzskatīta par burvju un viņpasaules spēku, inžu un trūdu krāsu. Mūsdienās tās sūtība ir pavisam cita. Ar to ir saistītas mūsu cerības uz labāku nākotni – tieši zaļajam ir jāglābj mūsu planēta.
1. Demokrātijas simbols
Sengrieķu literatūrā zaļā krāsa tikpat kā netiek pieminēta. Kādu laiku zinātnieki pauda minējumus, ka senie grieķi to vienkārši neredzēja (vai redzēja kaut kā citādi). Taču visdrīzāk viņi zaļajai krāsai nepiešķīra sevišķu nozīmi savā dzīvē. Savukārt Senajā Romā tā jau bija ievērojami biežāk sastopama – kā apģērbā, tā mākslā un sadzīvē.
Zaļā bija imperatora Nerona mīļākā krāsa. No visiem dārgakmeņiem visaugstāk viņš vērtēja smaragdu, no pārtikas produktiem – sīpolus, kuru laksti arī ir zaļā krāsā. Tieši antīkajā Romā ir dzimis jēdziens “korporatīvās krāsas”. Sportisti, kuri piedalījās pajūgu skriešanas sacīkstēs, apvienojās komandās, kam piešķīra savas krāsas. Spēcīgākie bija “zilie” un “zaļie”. Par pirmajiem tradicionāli karsa senatori un patricieši, otros atbalstīja vienkāršā tauta. Tā zaļā krāsa pirmoreiz tika saistīta ar līdztiesību un demokrātiju.
2. Kā zaļā krāsa kļuva par islāma krāsu
Korānā zaļajai krāsai vienmēr piešķirta pozitīva nozīme un tā saistīta ar cerību, laimi, bagātību, debesīm un paradīzi. Atbilstoši leģendai, zaļo iemīļojis pravietis Muhameds, viņš valkājis arī zaļu turbānu. Pēc viņa nāves zaļā kļuva ja ne par jaunas reliģijas, tad par politiskās kustības krāsu: Muhameda pretinieki uzstājās un cīnījās zem melniem un baltiem karogiem.
Tāpat tiek uzskatīts, ka zaļā pasludināšanā par islāma krāsu lielu lomu spēlējuši kristieši Krusta karu laikā: tā kā krustnešu karogi un uzšuves uz drānām bija sarkanbaltas, ienaidnieku vajadzēja “iezīmēt” ar citu krāsu – un zaļais kā pretkrāsa derēja ļoti labi. Šī krāsa bieži rotā Korāna vākus, bet nekad nav redzama austrumu paklāju rakstos (izņemot lūgšanu paklājiņus) – nedrīkst taču svētumu mīdīt kājām.
3. Mīlestības un tās seku krāsa
Pirmo īstenās popularitātes vilni zaļais pieredzēja agrīnajos viduslaikos, kad šo krāsu saistīja ne vien ar dabu, zaļoksno jaunību un svaigumu, bet arī mīlestību. Zaļu kleitu valkā Minnas kundze, kura personificē Mīlestību vācu mīlas lirikā, – viņa, tāpat kā antīkais Amors, ievaino cilvēkus ar savām kaislību bultām. Vēl viens mīlas simbols ir liepa – koks, kuram ir ne vien brīnumsmaržīgi un ārstnieciski ziedi, bet arī lapas sirds formā. Vēlajos viduslaikos zaļā kļūst par krāsu sievietēm, kuras ir mātes cerībās, – grūtnieci piesātināti zaļā tērpā var redzēt arī Jana van Eika slavenajā gleznā Arnolfīni pāra portrets (1434–1435).
4. Zaļais Sātana galms
Līdz 12. gadsimtam Sātanu Eiropā gleznoja sarkanos un melnos toņos, taču vēlāk viņš pārkrāsojās riebīgi zaļš… Ļoti ticams, ka par ellišķā kolorīta maiņas iemeslu kļuva arvien asākās kristiešu domstarpības ar musulmaņiem. Tā kā pirmo acīs zaļā krāsa bija kļuvusi par otro krāsu, pirmie tajā sāka krāsot visus nešķīsteņus pēc kārtas. Zaļš kļuva ne vien Velns pats, bet arī viņa galms (un šķiet, ka dažas nevainīgas radības tajā tika iekļautas dēļ krāsas vien!) – dēmoni, drakoni, čūskas, krokodili, baziliski, vardes, krupji utt. Cilvēkveidīgo elles izdzimumu āda parasti bija bāli ūdeņaini zaļa, tās tonis bija blāvs, kā gļotām pārvilcies. Šī pati krāsa asociējas ar pelējumu un puvekļiem, slimībām un trūdiem. Visnepatīkamākā no zaļā nokrāsām.
5. Raganu un grēcinieču acis
Zaļas acis tikušas pie savas sliktās slavas jau Senajā Romā, kur tās uzskatīja par izvirtības un izlaidības pazīmi. Vēlie viduslaiki deva savu artavu negāciju: tagad zaļacainos pasludināja par viltīgiem un nežēlīgiem blēžiem.
16. gadsimta paruna skan tā: “Tie, kam acis pelēkas, nonāks debesīs, kam melnas, – šķīstītavā, bet zaļači – pa taisno ellē!” Inkvizīcijas gadsimtos sievietes ar zaļām acīm bieži tika vainotas sakaros ar Nelabo un sadedzinātas uz sārta. Arī nodevēja Jūdas drānas svēto rakstu ilustrācijās bija zaļas. Francijā līdz šim nav pieņemts vilkt zaļas drēbes, ejot uz kāzām, – uzskata, ka šī krāsa var nest nelaimi jaunajam pārim. Turpretim citās valstīs zaļo joprojām izmanto ļauno garu atvairīšanai – Vācijā un Austrijā ar šādu nolūku zaļas krāso kūts durvis, bet Portugālē, Dānijā un Skotijā aizdedz zaļas sveces.
6. Nāvīgais skaistums
Senatnē tikt pie zaļas krāsas bija ļoti sarežģīti. Augu valsts krāsvielas, ko ieguva no zālēm, ziediem, lapām un koku mizas, deva vien tumšu vai blāvu zaļumu, kas ātri izbaloja valkājot, savukārt minerālu krāsas uz vara bāzes gan ļāva iegūt noturīgus un spilgtus toņus, taču bija indīgas. 19. gadsimta 60. gados Eiropā modē nāca ārkārtīgi spilgts smaragdzaļais tonis. Lai iegūtu šādu krāsu, varš tika apstrādāts ar arsēna trioksīdu jeb balto arsēnu – tik indīgu vielu, ka mira ne tikai krāsotāju darbnīcu strādnieces, bet arī šuvējas un pat apģērba valkātājas. Ar laiku indīgi zaļā toņa īpašības tika izprastas, aizliedza arī nāvējošo ražošanas tehnoloģiju, tomēr attieksmē pret zaļo krāsu palika kārtējais rūgtumiņš…
Stāsta, ka Šaneles ateljē joprojām mēdz teikt: “Šuvējas zaļo nemīl!” Šī krāsa ir aizliegta arī daudzos franču teātros: māņticībai par pamatu bijuši vairāki aktieru nāves gadījumi – kā zaļu tērpu, tā dekorāciju dēļ. Ar to saista arī vienu no versijām par Napoleona nāves iemesliem, jo viņa pēdējā mītnē Sv. Helēnas salā bijis daudz zaļu iedzīves priekšmetu, acīmredzot krāsotu ar indīgu krāsu. Tas – nevis tīša indēšana – izskaidrotu to, kāpēc Napoleona matos un nagos tika konstatēts arsēns.
7. Romantisms
Pēc viduslaikiem bija jāpaiet vairākiem gadsimtiem, līdz zaļajam izdevās atgūt zaudēto reputāciju. Jauns popularitātes vilnis uzbangoja līdz ar romantisma laikmetu, kad publikai atkal šķita pievilcīga došanās pie dabas, zaļumos. Pils vai muižas parks kļuva par jauno kulta vietu. Modīgi tagad bija gleznot ainavas un vākt herbāriju, grimt sapņos un cerībās, slīgt melanholijā – un zaļais piestāvēja tam visam. Kādu brīdi vēlāk kulta statusā zaļo iecēla prerafaelīti – sevišķais iemesls bija tas, ka šī krāsa izcili piestāvēja viņu iemīļoto modeļu rudajiem matiem.
8. Luksofors
Krāsu aplī zaļais ir pretkrāsa sarkanajam, uz to balstīts abu nozīmes pretnostatījums. Ja reiz sarkano uztver kā aizlieguma krāsu, zaļais ar laiku kļuvis par atļautības simbolu. Mūsdienās labi pazīstamo luksoforu (tolaik vēl bez dzeltenās krāsas) sāka izmantot Ziemeļu un Baltijas jūrās 18. gadsimta 60.–80. gados: zaļš lukturis nozīmēja, ka kuģi drīkst iebraukt ostā, sarkans – ieeja aizliegta.
19. gadsimta pirmajā pusē šo signalizācijas sistēmu pielāgoja satiksmes regulēšanai ne tikai jūrā, bet arī uz sauszemes. Pats pirmais divkrāsu luksofors bija uzstādīts 1868. gadā Londonā, Palasjardas un Bridžstrītas ielu stūrī. Pie tā dežurēja policists, kurš grozīja gāzes luktura krāsu filtrus te uz vienu, te otru pusi. ASV pirmo luksoforu uzstādīja pusgadsimtu vēlāk, 1912. gadā, Francijā un Vācijā – tikai pēc Pirmā pasaules kara, attiecīgi 1923. un 1924. gadā.
9. No pilsētas zaļumos
19. gadsimta otrajā pusē lielpilsētu iedzīvotāji sāk ciest no urbānisma. Viņi skumst pēc plašumiem un tālēm, dabas un zaļuma. Modē nāk ārpilsētas pastaigas un sportošana svaigā gaisā. Tagad zaļais ir ne tikai dabas, brīvības un cerības, bet arī veselības un higiēnas krāsa. Parki un skvēri ienāk arī pilsētu plānojumā – zaļumu saliņas akmens džungļu vidū. Pilsētnieki sāk aizrauties ar dārzkopību. Īpaši nopietni tai pievēršas Anglijā, kur pat daudzdzīvokļu namus sāk projektēt ar tādu aprēķinu, lai katrai mājsaimniecībai ir savs, kaut arī sīciņš, dārziņš.
10. Zaļā medicīna
Saistīt zaļo krāsu ar medicīnu sāka viduslaikos, kad vairums ārstniecības līdzekļu bija augu valsts izcelsmes. Taču jau senatnē dziednieki bija ievērojuši vēl ko citu: daudzi zaļie toņi nomierinoši iedarbojas gan uz prātu, gan uz sajūtām, un ārstēšanai tas nāk tikai par labu. Mūsdienās šajā krāsā noformē aptieku izkārtnes, zāļu iesaiņojumu un pārsienamos materiālus, zaļus virsvārčus valkā ķirurgi. Daudzās sabiedriskajās telpās, kur nepieciešams ievērot augstas higiēnas prasības (zobārstu kabinetos, sporta zālēs, pārtikas veikalos), mēdz krāsot zaļas sienas un izvēlas zaļu interjeru.
11. Kaujas laukā
Zaļums dominē arī sporta laukumos – sākot no leknajām pļavām, kur norisinājās viduslaiku bruņinieku turnīri, līdz mūsdienu futbola stadioniem, kur īsto zāli nomaina tikpat zaļš sintētiskais segums, un biljarda galdiem, kas pārvilkti ar zaļu tūku. Zaļā ir kaujas lauka (lai arī simboliska) un ievainojumu riska krāsa. Spēles un azarta krāsa – tādēļ neaizstājama kā sportā, tā kazino.
12. Pasaule sazaļojusi
20. gadsimtā zaļais ieguva vēl vienu jēgu – to saista ar bioloģisko tīrību, vides aizsardzību un sociālo atbildību. Tagad jau nekļūdīgi atpazīstam ekokosmētiku un ekoproduktus, ko rotā atbilstošas zaļas emblēmiņas. Dzirdot vārdu salikumu “zaļā partija”, vairumā demokrātisko valstu uzreiz ir skaidrs, kādus ideoloģiskos uzskatus šis politiskais spēks pārstāv.
Zaļajai krāsai atkal tiek piedēvētas burvju spējas: tā varot padarīt cēlāku jebkura zīmola tēlu. Piemēram, kompānija McDonald’s ir mainījusi savas emblēmas fona krāsu no sarkanās uz zaļo. Vai ēdiens tālab kļuvis veselīgāks – grūti spriest. Kāds tikai izliekas kļuvis zaļāks, izmantojot aktuālu tēmu par mārketinga instrumentu. Radies pat termins “zaļmaldināšana” (“greenwashing”) – zīmols paziņo, ka ir ekoloģiski atbildīgs, kamēr patiesībā rupji pārkāpj visus ētikas un ilgtspējīgas attīstības principus. Skaidrs ir viens: zaļā krāsa ir izgājusi no pagrīdes un nu jau vairs nekad nebūs ar mieru palikt citu krāsu ēnā. Uz nākamību dodoties, cilvēce izvēlēsies tikai un vienīgi zaļo taciņu.
Zaļās kulta kleitas uz lielā ekrāna
Vējiem līdzi, 1939
Romāna autore Mārgareta Mičela zaļo atzina par savu mīļāko krāsu, un filmā tā izmantota ne reizi vien. Visslavenākais no zaļajiem tērpiem ir aizkaru kleita. Atbilstoši sižetam varonei to no vecas samta portjeras uzšuj viņas aukle, un ar šo kleitu mugurā Skārleta dodas pie Reta Batlera, lai izlūgtos – vai izpelnītos – naudu, ko samaksāt nodokļos par savu dzimtas plantāciju…
Kleita simbolizē vienlaikus gan cerību, gan varones cīnītājas raksturu – kaujinieciskais noskaņojums uzsver gaiļa spalvu pušķis, kas rotā viņas cepurīti. Lai vecinātu kleitas samtu, tērpu mākslinieks Volters Plankets to balināja saulē, par kleitas jostu izmantoja pītu portjeru auklu, turklāt ievērojami apvaldīja savu šuvēju amata prasmes, lai radītu iespaidu, ka tērps tiešām sadiegts vienā vakarā. Tagad, rūpīgi restaurētu, Skārletas zaļo kleitu var aplūkot Tiso kundzes Vaska muzejā Holivudā.
La La Land: Kalifornijas sapņi, 2016
Mērija Zofresa, filmas La La Land: Kalifornijas sapņi kostīmu māksliniece, par savu veikumu tika nominēta Oskaram un Kostīmu mākslinieku ģildes balvai. Filmas palete veidota, atsaucoties uz Holivudas krāsu kino vēsturi – Technicolor spilgtajiem toņiem –, visas tās krāsas ir tīras un spilgtas, tērpu kolorīts pieskaņots kā fonam, tā varoņu jūtu gammai un attīstībai.
Kleitām, kurās tika ietērpta aktrise Emma Stouna, bija jābūt jaukām un graciozām, nedaudz vecmodīgām, bet ne par daudz šikām – tādām, kādas var atrast katrā drēbju lielveikalā. Zaļā kleita, kuru Emma uzvelk, ejot uz randiņu kinoteātrī, simbolizē viņas un Raiena Goslinga tēla jūtu svaigumu un cerības uz romantisku notikumu gaitas attīstību.
Kleopatra, 1963
Šīs vēsturiskās filmas kostīmiem nav ne mazākā sakara ar vēsturi – Senajā Ēģiptē neko tādu nevalkāja. Tērpu mākslinieces Airīnas Šarafas galvenais uzdevums bija izcelt Elizabetes Teilores figūras labākās īpašības un radīt interesantas stilizācijas nosacītā ēģiptiešu gaumē.
Viena no efektīgākajām varones kleitām – zaļā – ir piegriezta atbilstoši 60. gadu sākuma modei un sevišķi pārliecinoši izceļ gan aktrises tievo vidukli, gan viņas kuplās krūtis. Tika radīts saviļņojošs un provokatīvs ēģiptiešu skaistules tēls, kas labi saprotams laikabiedriem. Jāpiebilst, ka Ēģiptē zaļā krāsa patiesi bija iecienīta, galu galā krokodili tur bija svēti dzīvnieki.
Elizabete. Zelta laikmets, 2007
Anglijas karalienes Elizabetes (viņu tēloja Keita Blanšeta) kostīmi nepretendē uz vēsturisku trāpīgumu – tā ir brīva fantāzija par 16. gadsimta modes tēmu. Tērpu silueti atbilst laika garam samērā precīzi, bet ar krāsu gammu kostīmu māksliniece Aleksandra Bīrna ir eksperimentējusi gana brīvi. Tādēļ karaliene priecē skatītājus ar tērpiem visās varavīksnes krāsās, katra no tām raksturo viņas dvēseles stāvokli.
Zaļā parādās uz ekrāna epizodēs, kurās galveno varoni pārņem satraukums un skumjas, viņa lej asaras – teju “top zaļa no bēdām”. Starp citu, tolaik zaļo uzskatīja par krāsu, kas piedien vienkāršajai tautai, nevis augstmaņiem, tādēļ īstā karaliene tik skumīgu apģērbu nemaz nevarētu atļauties.
Piedošana, 2007
Neviens, kurš skatījies šo filmu, neaizmirsīs Kīras Naitlijas leģendāro zaļo kleitu, kuras autore ir oskarotā kostīmu dizainere Žaklīna Dirāna. Plūstošs zīds, graciozi drapēta gurnu līnija, kaila mugura – šī kleita tika radīta savaldzināšanas ainai. Tai piemīt gan dekadentisks brīvības gars, gan liktenīgs grēcīgums, gan noslēpumainība.
Atbilstoši Īana Makjuana romānam, kas ir filmas scenārija pamatā, darbība notiek 20. gadsimta 30. gadu vidū, taču režisors vēlējās, lai Naitlijas varones tērps neož pēc naftalīna, bet izskatās gana mūsdienīgi. Žaklīnai izdevās īstenot pasūtījumu – pēc filmas pirmizrādes smaragdzaļā uz brīdi kļuva par modernāko no krāsām, bet līdzīgi tērpu silueti bija cieņā uz visiem sarkanajiem paklājiem.
