Kopā jau 27 gadus: ministre Marija Golubeva un viņas dzīvesbiedre Diāna Ieleja
"Es neiemīlējos dzimumā, es iemīlējos cilvēkā," stāstot par savu ģimeni, žurnālam "Pastaiga" teic Marija Golubeva, cilvēktiesību aktīviste un Latvijas Republikas iekšlietu ministre. Viņa ar savu dzīvesbiedri, izglītības konsultanti Diānu Ieleju ir kopā jau 27 gadus.
“Agrā jaunībā es savu dzīvi iztēlojos kā jau lielākā daļa cilvēku: kopā ar mīļoto cilvēku. Taču man bija arī kāds neparastāks sapnis: iztēlojos, ka dzīvošu kaut kur Rietumeiropā, jo Padomju Savienība man nešķita interesanta vieta. Biju iedomājusies, ka ieprecēšos aristokrātu ģimenē, dzīvošu pilī. Varbūt tieši tāpēc pirms 12 gadiem kopā ar Diānu iegādājāmies nekustamo īpašumu Francijā, ļoti skaistā vietā. Un tiešām pilī. Mums tur bija neliels dzīvoklītis. Braucām turp vasaras atvaļinājumos. Pirms dažiem gadiem gan pārdevām, jo tas tomēr ir dārgs prieks.
Esam kopā jau 27 gadus. Iepazināmies kā divdesmitgadnieces. Kopā studējām Latvijas Universitātē, pēc tam Centrāleiropas Universitātē Budapeštā. Jā, ilgs laiks. Man pat dažreiz paliek bail, cik ilgs! Jo tik ļoti gribas ticēt, ka vēl daudzi gadi priekšā, tik daudz ko gribas vēl izdarīt, tik daudzus jaunus ceļus iziet.
Šīs bija manas pirmās nopietnās attiecības. Ja neskaita īslaicīgas romantiskas attiecības vidusskolas gados ar puišiem, kas parasti bija gājiens uz kino. Es pat neteiktu, ka man bija jādomā, kāds dzimums tad man patīk vairāk. Es vienkārši satiku Diānu. Es neiemīlējos dzimumā, es iemīlējos cilvēkā.
No Diānas mācos rūpēties par vecāka gadagājuma radiniekiem. Man uz to ir jāpiespiežas, bet Diānai tas sanāk dabiski. To no viņas cenšos mācīties. Un vēl viņa man atgādina par apzinātību. Ka nevajag tik daudz strādāt un stresot, bet vajag apstāties, kaut pāris minūtes pameditēt un atcerēties par šeit un tagad, nevis tikai domāt par nākotnes plāniem. Es to regulāri aizmirstu, Diāna atgādina.
Savukārt viņa no manis ir aizguvusi interesi par dizainu, interjeru. Un vēl – abas vienmēr esam bijušas mērķtiecīgas, bet man tas mērķtiecīgums ir vēl arī tāds sabiedriski un sociāli aktīvs. To viņa no manis ir mācījusies.
Negatīvākā pieredze? Citu cilvēku attieksme. Sabiedrība tomēr ne vienmēr un ne visur pieņem šādas attiecības. Abas esam kādu laiku strādājušas par izglītības konsultantēm Centrālāzijā. Piemēram, Tadžikistānā. Tādās vietās nākas klusēt par savām attiecībām un izlikties, ka esam “vienkārši draudzenes”. Tādi izlikšanās brīži arī ir visnepatīkamākie.
Bet patīkamākās? Protams, pati mīlestība! Būt kopā. Priecāties par kopīgiem ceļojumiem. Skatīties filmas par vēsturi un tās pārspriest. Tas ir visforšākais – ka arī pēc tik daudziem gadiem joprojām ir tik daudz lietu, ko gribas darīt kopā un ar lielu aizrautību. Mums ir arī mazliet neparastāks hobijs: patīk piedalīties lomu spēlēs. Latvijā tas nav izplatīts vaļasprieks, taču vairākas reizes esam braukušas gan tepat uz Igauniju, gan uz Angliju, gan Krieviju, lai izspēlētu, piemēram, Troņu spēles un to dramatiskos stāstus. Fantastiski aizraujoši!”
